Edžus Treimanis: "Bez Rubenes trases nebūtu konkurētspējīgs"

Pastāsti kā šobrīd noris tavs treniņu process Valmierā?
Janvārī sākam visu pēc pilnas programmas. Lielāko akcentu liekam uz izturības un bāzes likšanu. Mazāk specifiskais darbs. Gaidāma gan slēpošana, gan vingrošana, svaru zāle un krosu skriešana. Ja nav sniegs, tad braucam arī ar MTB vai pat šosejas riteņiem. Visu janvāri darīsim šādu darbu. Tālāk es braukšu pie Māra Štromberga uz ASV, bet par pārējiem treniņu biedriem nemācēšu uzreiz atbildēt.

Kā izjūti to, ka Valmierā nav kvalitatīvas un standartiem atbilstošas ziemas trases?
1000 kilometru rādiusā ap Latviju nekur nav pilnvērtīgas ziemas trase. Mūsu Beišu trase nav pilnvērtīga, tomēr tā ir pietiekama, lai trenētu startus un elementāru izturību, kā arī braukšanas tehniku ziemas periodā. Kad tuvojas sezona, obligāti jādodas uz citām valstīm, lai tiktu trenēties lielajās trasēs pirms sezonas sākuma. Visu Valmierā nevar paveikt. Bija cerības, ka pie mums uzcels trasi ar nojumi, lai pagarinātos mūsu braukšanas sezona vēl uz vairākiem mēnešiem, kamēr gaisa temperatūra ir ap 0 grādiem. Šobrīd liekas, ka šis projekts ir nobremzējies, bet mums tas ir ļoti svarīgi.

Vai sanāk arī nodarboties ar citām lietām ārpus BMX riteņbraukšanas?
Ziemā mans interešu loks nav tiks plašs. Vairāk gribās būt siltumā pie TV un ar draugiem uzspēlēt kādu sporta spēli uz "Xbox". Ja būtu pietiekami daudz sniega, tad vēl ar snovborda dēli pabrauktu labprāt. Ja notiek treniņi katru dienu, bet katru otro dienu ir pat divi treniņi, īpaši laika citiem hobijiem neatliek. Laiks varbūt ir, bet enerģijas nepietiek.

Ir kādas lietas, ko profesionāls BMX sportists nevar darīt?
Jā, mums ir aizliegts nodarboties ar bīstamiem sporta veidiem, kas var traucēt veselībai. Es nevaru braukt ar motociklu lielā ātrumā. Arī ar snovborda dēli nevar darīt visu kas ienāk prātā. Ja treneris redzēs, ka daru ko pārgalvīgu, uzreiz dabūšu pa ausīm.

Kuriem sporta veidiem vēl paseko līdzi bez BMX riteņbraukšanas?
Man ir kauns teikt, bet nekam daudz pārāk nesekoju līdzi. Apmeklēju mūsu vietējās basketbola komandas spēles Latvijas Basketbola līgā. Nedaudz varbūt pasekoju līdzi arī NHL un NBA aktualitātēm.

Nesen pabijāt starptautiskās sacensībās Francijā. Kāds bija to mērķis un vai vari būt apmierināts ar paveikto?
Treneris uzlika augstākus mērķus. Viņš cerēja, ka varēsim cīnīties par uzvarām. Tomēr es viņam sacīju, ka tas būs ļoti grūti paveicams. Divus gadus biju pabijis šajās sacensībās un zināju, ka tās ir lielākās Francijā ziemas periodā. Var par to pielīdzināt ASV „Grand” sacensībām. Liela daļa vadošo braucēju no Eiropas, īpaši Francijas bija šeit. Daudzi braucēji no siltākām zemēm trenējas nedaudz savādāk par mums. Mēs ziemā nedaudz piebremzējam un ieliekam bāzi, lai lielāku pīķi varētu uzlikt uz nākamo vasaru. Citi tikmēr cenšas savu formu uzturēt visu gadu un spēj būt vienlīdz ātri gan ziemā, gan arī vasarā. Vieni no tiem ir angļi, kuri UCI pasaules rangā ir tuvu mums. Arī viņi bija šajās sacensībās. Es uz Franciju nedevos ar lielām cerībām, ņemot vērā, ka šie bija pirmie mači pēc traumas. Vairāk gribēju sajust sacensību garšu un to, ka spēju būt konkurēt spējīgs. Tas arī izdevās. Pirmajā dienā finālā finišēju ceturtais. Varbūt varēju cerēt arī uz trešo pozīciju, tomēr objektīvi rezultāts bija atbilstošs manam varējumam todien. Otrajā dienā sacensības izvērtās neveiksmīgāk, jo pusfināla braucienā, cīnoties par ceturto pozīciju, piedzīvoju kritienu. Paldies Dievam, ka neko nesasitu.

Vai pirms pirmajiem Eiropas kausiem paredzēti vēl kādi mači?
Jā, ir doma, ka marta beigās startēšu ASV superkrosa sacensībās. Veidojās viņiem jauna sacensību sērija tieši superkrosā. Būs pieci vai seši posmi. Šeit būs iespēja cīnīties par palielākām naudas balvām, līdz ar to gaidāma spēcīga konkurence. Tuvojas Olimpiskās spēles, tādēļ vēl vairāk visiem vadošajiem sportistiem interesē tieši superkrosa sacensības. Parasti ASV ABA čempionātos trases ir diezgan plakanas, bez lieliem lēcieniem. Paši ASV braucēji gatavojās pasaules kausa sacensībām „Chulla Vista” superkrosa trasē, kur neviens cits iekšā netiek laists izņemot Nīderlandes, Anglijas un Brazīlijas sportistus. Par ASV un Brazīlijas sadarbību ir runas, ka tā ir saistīta ar Rio Olimpiskajām spēlēm.

Vairākkārt esi minējis, ka aizvadītā sezona ir bijusi tev visveiksmīgākā karjerā. Kuru panākumu pats vērtētu visaugstāk?
Pasaules čempionāta ceturto vietu. Pirms sezonas man bija mērķis, ka es ļoti vēlos iekļūt Pasaules čempionāta finālā. Vēsturē to bija paveikuši tikai Māris Štrombergs un Ivo Lakučs. Tās bija gada lielākās sacensībās. Visi sportisti ir labākajā formā uz šo notikumu. Es biju ļoti motivēts un saniknots, jo neizdevās parādīt labāko sniegumu Eiropas čempionātā.

Kādas spilgtākās atmiņas palikušas no aizvadītās sezonas vēl bez Pasaules čempionāta?
Atmiņā palikusi arī uzvara pasaules kausa Berlīnes posma „Time – trial” sacensībās. Šis panākums bija īpašs, jo Nīderlandes posmā arī uzrādīju ātrāko laiku, tomēr tiku diskvalificēts par to, ka nebija pielikts „čips”. Berlīnē biju sadusmojies un vēlējos parādīt, ka iepriekš parādītais labākais laiks nebija nejaušība. Šoreiz „čips” bija virsū un varēju būt priecīgs (smaida...). Trase Berlīnē bija diezgan sarežģīta, lai to varētu labi izbraukt.

Kā gatavošanās aizvadītajai sezonai atšķīrās no iepriekšējiem gadiem?
Īpaši nemaz neatšķīrās. Vienīgi jāmin tas, ka šoreiz ātrāk devāmies trenēties uz siltākām zemēm. Daudz vairāk laika pavadījām labākās trasēs un braukšanai atbilstošos laika apstākļos. Tas atmaksājās. Es biju gatavāks sezonas sākumam, kā daudzi citi. Pārējie braucēji no Rietumeiropas visu gadu var braukt, jo laika apstākļi to ļauj un ir arī labas slēgtās trases. Sākot jau no janvāra, vairāk nekā mēnesī atradāmies nometnē Spānijā. Pēc tam Francijā mēnesis. Pirmajos mačos jutos drošs par sevi un to varēja redzēt. Arī startā biju līdzvērtīgs ar līderiem.

Cik liela loma gatavošanās procesā ir treniņu biedriem?
Šī loma ir milzīga. Bieži vien to nemaz arī nenovērtējam, jo tas likās pašsaprotami. Treniņu biedru nozīmi īpaši esmu sapratis pēc kājas lūzuma. Pārējiem bija brīvs periods no treniņiem, bet man jāatgūst nepieciešamā fiziskā sagatavotība. Tad arī jutu, ka katru dienu iet vienam uz treniņiem ir diezgan grūti. Reizēm bija grūti sevi piespiest. Aizvadot treniņus kopā, uz tiem eju ar lielu prieku.

Kuras īpašības tavā trenerī Ivo Lakučā tu vērtē visaugstāk?
Viņš ir ļoti stingrs. Ja darīsi ko nepareizi, tad treneris to caur puķēm nesacīs. Viss tiks pateikts skaidri un gaiši. Tas man arī patīk. Praktiski vienmēr, ja viņš man ko aizrāda, zinu, ka esmu kādu uzdevumu darījis nepareizi. Kad viņš man uz to skarbi norāda, tas liek būt vēl vairāk motivētam un paveikt uzdevumu vēl labāk. Viņa pati stiprākā puse ir psiholoģija. Ivo prot katram sportistam atrast īstos vārdus, kā arī zina to, kā mūs katru motivēt. Viņš mācēs saprast to, kad mani vai kādu citu treniņu biedru labāk atstāt vienu pirms startiem, bet kad parunāt un uzmundrināt. Ivo mūs ļoti labi pazīst. Nevar nepieminēt arī to, ka trenerim ir liela zināšanu bagāža, kā arī fiška” un shēmošana priekš BMX. Par šīm lietām var mācīties un mācīties no viņa.

Kā atceries laikus, kad abi vēl bijāt konkurenti trasē?
Sākumā es nebiju tik ātrs, lai varētu konkurēt ar viņu. Bet pienāca laiks, kad jutu, ka varu konkurēt ar lielajiem. Tad arī radās lielais azarts apsteigt Lakuču. Atceros vairākas sacensības. Vienas no tām bija Valmierā, kad uzvarēju Ivo viens pret vienu. Vēl arī Cēsīs notiekošās sacensības. Šeit jutu, ka esmu ātrāks par viņu, tomēr Lakučs mani pārspēja ar pieredzi, apbraucot trasē.

Kuri treneri vēl ir strādājuši ar tevi?
Mans pirmais treneris ir Raimonds Ciesnieks. Viņš 1994. gadā bija „Tālavas” kluba treneris Valmierā. Par viņu atceros tikai labu. Tie bija pāris gadi pie viņi. BMX sportu iemīlēju tieši tad, kad Raimonds bija mans treneris. Pēc tam divus gadus mūs trenēja Viesturs Priedītis. Vienu gadu, kad vēl biju mazo grupu braucējs, treneris bija Olafs Lakučs. Pēc tam jau atkal atgriezās Raimonds Ciesnieks. Kad biju sasniedzis 13 vai 14 gadu vecumu, jau vairāk sekoju līdzi lielajiem puišiem – Ivo Lakučam un Artūram Matisonam. Mums bija atsevišķa treniņu grupa, kas kopā strādājām un gatavojāmies startiem. Ivo bija braucošais treneris. Viņam bija lielākā pieredze un viņš arī mācījās par treneri. Visi saprata, ka jāseko tieši Ivo.

Kurš tevi iesaistīja BMX riteņbraukšanā?
Galvenā loma noteikti ir vecākiem. Tas ir viņu nopelns. Vecāki bija tie, kuri mani uzlika uz pirmā trīsriteņa. Viņi redzēja, ka es visu laiku ar to braucu pa dārzu un laužu vienu riteni aiz otra. Man bija pieci gadi, kad pirmo reizi tiku aizvests apskatīties BMX sacensības. Mamma ar tēti bija lasījuši, ka ienācis jauna veida sports ar riteņiem. Man esot tas paticis. Nedaudz vēlāk ar tēti bijām trasē, kad arī pirmo reizi braucu pa trasi. Sākumā netiku augšā pa trampalīniem, kritu, raudāju un negribēju trasi vairs redzēt. Tomēr nākamajā gadā vecāki mani aizveda uz BMX treniņiem. Tas bija sešu gadu vecumā. Klubs iedeva BMX riteni, kas bija paredzēts iesācējiem. Atceros, ka ritenis bija metināts no lielām caurulēm un svēra divas reizes vairāk par mani pašu. Pēc pirmās pus sezonas man tika nopirkts Hariju Oša darināts īsts BMX ritenis. Pēc tam jau pirmajās vai otrajās sacensībās man izdevās uzvarēt savā vecuma grupā. Kad tiku pie pirmā kausiņa un diploma, gribēju visu laiku dzīvot pa trasi.

Kas tevi piesaista BMX riteņbraukšanā?
Visvairāk piesaista brīvība. BMX ir individuāls sporta veids, viss atkarīgs tikai no paša. Tāpat brīvība, ko sniedz lēcieni gaisā ar riteni. BMX vari spēlēties ar riteni. Kā bērnībā spēlējos ar savu trīsriteni pa dārzu, tā tagad daru to lielajās superkrosa trasēs. Man joprojām nav pazudusi tā mīlestība pret riteni. Citi sportisti bieži vien pazaudē to, kādēļ viņi brauc, bet es izbaudu to pašu procesu. Tādu ātrumu un adrenalīnu kā BMX, citur ir grūti noķert.

Kā atceries BMX sākumposmu Latvijā?
Atceros, ka manā grupā bija pusfināli pašā sākumā. Tas bija 1994. gadā. Vēlāk gan ļoti strauji samazinājās dalībnieku skaits. Tad gandrīz katrās sacensībās manā grupā bija trīs braucieni, kas visi bija kā fināli. Uzvarētāji tika noteikti skaitot kopā punktus. Pirmsākumos liels izaicinājums bija tikt pie tiem laikiem laba riteņa. Ja kādam izdevās atvest riteni no citām valstīm, pārējiem mutes bija vaļā. Vecāki domāja, kur un kā tikt pie šiem riteņiem. Paskatoties fotogrāfiju ar manu pirmo riteni, tagad liekas diezgan briesmīgi. Šobrīd bērni no sešiem gadiem jau brauc ar riteņiem, kas aprīkoti ar pašām labākajām detaļām. Neko labāku nemaz nopirkt nevar. Dažam no mazajiem ritenis izmaksā pat dārgāk nekā man – profesionālam sportistam. Mēs par to nedaudz pasmīnam. Kad bijām mazi, galvenais nebija uzvarēt pasaules čempionātus, bet gan izdauzīties pa trasi. Tā mēs iemīlējām šo sportu un tas rada motivāciju vēl tagad ar BMX nodarboties. Redzēs, kā būs ar jaunās paaudzes bērniem, kurus vecāki jau no mazotnes vadā pa nometnēm. Ceru, ka viņiem nepazudīs motivācija, kad tiks sasniegts junioru un elites vecums. Iespējams, lai šo sportu paceltu jaunā līmenī, tas tieši ir nepieciešams. Būs interesanti to pavērot.

Kāds bija pirmais izbrauciens uz ārzemju sacensībām?
Pirmais brauciens bija uz Austriju 1994. gadā. Šeit norisinājās Eiropas čempionāts. Man bija tikko kā iegādāts jaunais ritenis. Tad treneris Raimonds Ciesnieks uzreiz arī aicināja braukt uz šīm sacensībām. Sēdināja manī iekšā lielajā autobusā, kas veda „Tālavas” kluba braucējus un vecākus. Pirmajos mačos visi vienaudži bija krietni garāki par mani un netiku pāri priekšbraucieniem. Es šausmīgi pārdzīvoju par šo startu. Atbraucu mājās un mammai stāstīju, ka visi šmaucās un, ka man nācās braukt ar vecākiem un garākiem braucējiem, lai arī tie bija vienaudži (smaida...). Jau nākamajā gadā Eiropas čempionātā Francijā biju savā grupā otrais. Varēju arī uzvarēt. Toreiz uzvarēja francūzis, kurš vēlāk ir ticis draftēts NBA. Viņš bija divas galvastiesas garāks par mani. Tad neuzvarami bija divi holandieši, kuri arī šobrīd startē. Viņi cīnījās viens ar otru, bet pārējiem atlika sadalīt trešo vietu.

No 1988. gadā dzimušajiem braucējiem esi palicis vienīgais, kurš vēl startē elites vecumā. Kā bija jauniešu gados ar konkurenci?
Pašā sākumā man bija jābrauc ar gadu vecākiem puišiem. Tad vēl startēju ar savu lielo riteni. Tālāk jau nāca atsevišķa man vecuma grupa. Galvenais konkurents bija Kristaps Baltgalvis, kurš vēlāk pārgāja uz motokrosu. Pēc tam kādu gadu pārliecinoši biju pirmais. Vēlāk man lielu konkurenci sagādāja cēsinieks Aigars Mercs. Uz mīšanos viņš bija spēcīgāks par mani, bet uz tehniku jau es varēju viņu pārspēt. Tās bija labas atmiņas, kad sacensībās līdz asarām viens otru kantējām. Vēlāk viņš arī aizgāja no BMX. Paralēli jau pirms tam Aigars nodarbojās ar tenisu, kam arī pievērsās pavisam. Neesmu dzirdējis gan par viņa panākumiem starptautiskā apritē tenisā.

Kāda bija karjeras tālākā attīstība?
No 13 gadu vecuma jau speciāli sāku braukt sacensībās ar gadu vecākiem braucējiem. Tā grupa bija ļoti nikna. Šeit brauca gan Māris Štrombergs, gan Artis Žentiņš, Uldis Balbeks un Lapsiņš. Viņi visi četri vienā no gadiem bija vadošie Eiropas braucēji. Uzvarēt varēja jebkurš no šiem sportistiem. Es ar viņiem mēģināju cīnīties Latvijā. Tas uzlaboja manu izaugsmi, jo labāk cīnīties ar spēcīgākiem, nekā braukt pa priekšu savā grupā. 2001. gadā B13 grupā izcīnīju trešo vietu pasaules čempionātā ASV. Arī Eiropā regulāri cīnījos par uzvaru. Izaugsme piebremzējās junioru vecumā, kad Eiropas čempionātos ieņēmu 12. un 8. vietu. Kad Latvijā biju vecākais juniors, man lielāko konkurenci sagādāja Toms Mankus un Kristaps Konrāds. Sīvas cīņas bija ar viņiem un ne vienmēr uzvarēju. Nedaudz smagnēji bija arī pirmie divi elites gadi, bet rezultāti straujāk sāka augt tieši pēc Pekinas Olimpiskajām spēlēm, kas mani ļoti motivēja censties. Es sapratu, ka šī ir viena no manām pēdējām iespējām. Sākās krīzes gadi un budžets tika nogriezts. Ja nemaldos, man bija 500 latu atbalsts no Latvijas Olimpiskās Vienības un tik pat no Valmieras pilsētas. Ar to man pietika, lai aizbrauktu uz treniņnometni un pirmajām sacensībām. Lai varētu braukt uz citām sacensībām nācās uzrādīt labus rezultātus jau no paša sākuma. Tas ļoti motivēja. Visu naudu, ko ieguvu par divām trešajām vietām pirmajās Eiropas sacensībās, ieguldīju, lai tiktu uz nākamajiem mačiem. Šo sezonu tālāk pats visu sev apmaksāju. Viss beidzās ar to, ka paliku sestais Eiropas čempionāta kopvērtējumā elites grupā un iekļuvu Olimpiskās vienības B sastāvā. Uz nākamo gadu jau bija lielāks finansējums nometnēm un arī alga parādījās. Tas man ļāva nākamajā gadā izcīnīt ceturto vietu Eiropā. Tālākajos gados sekoja otrā, pirmā, otrā un sestā vieta Eiropas čempionātos.

Kuri bija tavi galvenie konkurenti Latvijā elites grupas pirmajos gados?
Bija tā, ka visi vadošie braucēji nestartēja katrā posmā. Ivo un Māris piedalījās dažos posmos. Kad startēju pirmo gadu elitē, katrā no posmiem vismaz viens no viņiem bija atbrucis. Man izdevās bieži kādu no abiem uzvarēt, lai arī finišēju otrais vai trešais. Kopvērtējumā biju pirmais. Tas bija sasniegums, tomēr daudz par to nepriecājos, jo zināju, ka viņi nav startējuši visās sacensībās. Pēc tam man bija lielas cīņas par uzvaru ar Arti Žentiņu. Toreiz neizdevās viņu pārspēt. Tas bija mans otrais gads elitē. Sezonu iepriekš Artis ieguva trešo vietu Eiropas čempionātā, bet vēlāk guvu traumu. Neskatoties uz to, viņš Latvijā brauca ļoti labi.

Vai piekrīti tam, ka esi tas sportists savā treniņu grupā, kurš pirmais iemēģina lielos lēcienus iepriekš nezināmās trasēs?
Jā, ja ir kāds jauns un liels lēciens, tad visi paļaujas uz manis, ka es to iemēģināšu. Paskatoties uz lēcienu, varu noteikt vai to var pārlēkt, kā arī varu noteikt cik liels ātrums ir jāņem. Daži saka, ka es esmu dullāks par pārējiem, bet es spēju noteikt riskus un izkalkulēt, lai lēciens būtu veiksmīgs. Ja pārējie redz, ka man tas izdodas, tad arī viņi jūtas drošāki.

Pasaulē tevi uzskata par vienu no tehniskākajiem braucējiem. Šīs īpašības esi ieguvis jau no bērnības?
Laikam jā. Atceros, ka bērnībā citi leca taisni gaisā, bet es paliku uz zemes un pratu trampalīnus izšūpināt. No vienaudžiem biju pirmais, kurš apguva dažādus tehniskus elementus. Atceros laikus no bērnības, kad kopā ar Māri palikām pēc treniņiem Baiļu trasē, lai simtiem reižu nedēļas laikā izbrauktu trampalīnus uz pakaļējā rata. Tās bija mums kā sacensības. Es uzskatu, ka tie arī ir augļi, kas palīdz tagad. Esmu sapratis, ka man diezgan viegli ir pielikt vienu procentu tehnikā, bet grūti šo procentu pielikt spēkā. Sezonas laikā es vairāk piefrišinu savus plusus nekā mīnusus. Bet ziemas periodā paveicu melno darbu, kur ļoti daudz uzmanības tiek pievērstas tieši spēkam.

Cik lielu uzmanību pievēršat pietupieniem, spiešanai guļus un vilkmei?
Tas viss tiek darīts cauru ziemu. Arī sezonas laikā vismaz divas reizes nedēļā strādājam trenažieru zālē ar diezgan smagiem svariem. Man patīk pat īsi pirms sacensībām uztaisīt kārtīgu treniņu svaru zālē. Tas dod patīkamu tonusu pirms startiem. Ziemā svariem ir gandrīz galvenā nozīme. Mūsu uzdevums ir iegūt spēku, uz kura tālāk veidot ātrumu. Tad veidojas eksplozīvais spēks un jauda.

Latvijas čempionātā bija vērojams aizraujošs duelis starp tevi un Māri Štrombergu. Pastāsti par jūsu duelēšanās vēsturi...
Viņš bija gadu vecāks un jau zēnu gados kļuva par pasaules čempionu. Būtībā visu laiku viņš ir bijis man priekšā. Elitē mūsu duelēšanās, ja tā var teikt, ir nedaudz pa jokam. Šad tad uz tehniskām lietām es viņu pārspēt. Man tas dod lielu azartu. Ja spēju viņu trasē izpogāt, tad jūtos lepns par sevi. Viņš ir vai nu top 1, vai top 2 braucējs pasaulē. Man vēl līdz tam jāaug.

Kas ir tās īpašības, kādēļ viņš ir tik spēcīgs?
Pilnīgi viss, kas ir nepieciešams BMX, piemīt viņam. Es pat teiktu ar uzviju. Māra fiziskās īpašības ir iespaidīgas. Es domāju, ka arī daudzos citos sporta veidos viņš varētu būt profesionāls sportists. Spēka, ātruma un eksplozivitātes īpašības viņam ir galvastiesu pārākas nekā mums pārējiem. Māris bieži vien svaru zālē domā, ko neuztaisīt par daudz, lai nekļūtu pārāk spēcīgs un lēns. Arī pēc psiholoģiskajām īpašībām Štrombergu būtu ļoti grūti pārspēt. Visus ļoti svarīgos startus, kas viņam ir bijuši, vienmēr ir nobraucis perfekti. Var domāt, ka tā ir nejaušība, tomēr tas noticis vairākas reizes. Ja paskatās kā Māris brauca pirmo dienu ASV čempionātā, tad nekas neliecināja, ka ir iespēja cīnīties par trijnieku izšķirošajā dienā. Tomēr viņš mācēja sevi saņemt rokās. Liels nopelns šeit arī Ivo. Cepuri nost, mums tikai jāpriecājas. Es ļoti labi zinu cik plāna ir robeža, kad izej starta un vēlies ļoti labi nobraukt. Ir tik viegli pārcensties. Tā robeža ir tik smalka, bet Štrombergs māk pa to noiet.

Ir kādi padomi, ko viņš tev ir jautājis un ņēmis piemēru?
Mēs padiskutējam pirms sacensībām. Māris pajautā man to, kā es jūtu konkrētas vietas trasē. Tad abi izmēģinām variantus. Citreiz, protams, ka viena un tāda pati braukšana neder abiem. Arī treniņos, kad esam divatā, pārrunājam un izmēģinām dažādas lietas trasē. Saikne mums ir abpusēja. Viņš man jautā arī, piemēram, kādu atjaunošanās kokteili taisīšu pēc treniņa. Ir vairākas lietas, kur varu dot labu padomu viņam.

Atgriežoties pie aizvadītās sezonas. Kā juties uz Pasaules čempionātu, un vai bija iespēja tikt vēl augstāk?
Jutos gatavāks kā nekad agrāk, lai gan treniņos man negāja tik labi kā cerēju. Nevarēju tik viegli piešaut ne startu, ne pašu trasi. Pieļāvu kļūdu arī „time – trial” sacensībās. Tomēr īstajā sacensību dienā manī notika klikšķis. Nomierinājos un sapratu kā viss pareizi jādara trasē. Bija jāsaņem sevi rokās un tad viss būs labi. Sacensībās man bija labs celiņš no „time – trial” sacensībām. Plāns bija skaidrs. Bija droši jāiet pirmajā virāžā, kur ļoti daudz kas izšķīrās. Visus braucienus turējos pie šī plāna, braucu no iekšmalas. Zināju, ka vienā pusē startā stāv tāds čalis, otrā tāds čalis. Viens bija tāds, kuru es nevaru uzvarēt pat pie labākās formas, bet otru varēju pārspēt. Zināju, ka trasē ir jāizdara A un B lietas, lai sasniegtu rezultātu. Tā arī viss notika. Veiksmīgi aizcīnījos līdz finālam. Tur arī gāja vecais plāns. Vienu brīdi biju trešajā pozīcijā, tad jau ceturtais. Drīz vien nāca arī kritiens. Pēc tā jau sākās laimes spēle lielā mērā. Kanādietis no sestās vietas uzreiz nonāca otrajā pozīcijā. Es uzskatu, ka nebūtu pats nokritis, ja varētu tajā mirklī izklipsēt kāju no pedāļa. Pielēcu cik vien ātri vien kājās. Es neko tobrīd nevarēju nožēlot. Neskatījos cik ir aizbraukuši un cik vēl guļ. Braucu cik ātri vien var uz finišu. Braucot saskaitīju sev priekšā trīs braucējus. Ceturtā vieta pasaulē ir mans karjeras lielākais sasniegums. Trijnieks, protams, būtu ļoti saldi, bet tas lai paliek citai reizei.

Kā vari būt apmierināts ar rezultātiem Pasaules kausu posmos un Eiropas čempionātā?
Pasaules kausos aizvadīju tikai divus posmus. Pirmajā posmā Mančesterā izcīnīju ceturto vietu. Uzskatu, ka nobraucu ļoti labi. Parasti sezonas sākumi ir lēnīgi, bet man izdevās labi sagatavoties. Daudz deva tas, ka aizvadījām treniņus Francijā. Mums ir draudzīgas attiecības ar frančiem. Viņi mūs dažreiz pa kluso, dažreiz oficiāli, laiž trenēties savā Olimpiskajā BMX trasē. Tāpat marta sākumā uz nedēļu bijām Mančesterā, kur kopā ar angļiem aizvadījām labus treniņus. Tas arī ļoti palīdzēja, jo angļi labi parādīja, kā izbraukt trasi. Šogad Mančesteras posma treniņos nemaz varēju daudz nebraukt, jo visas nianses bija skaidras. Tādēļ, ka zināju trasi līdz niansēm, „Time – Trial” braucienā izdevās izcīnīt trešo vietu. Pamatsacensībās līdz finālam tiku diezgan droši. Finālā īsti augstāk šoreiz nevarēju. Berlīnē uzvarēju „Time – trial” sacensībās, tomēr man bija problēma ar starta kalnu. Netiku ar to īsti galā. Treniņos vēl viss bija salīdzinoši labi, tomēr sacensībās nevarēju izspiest visu no sevis. Knapi aizkūlos līdz pusfinālam. Tajā pēc starta uz pirmā lēciena gaisā saķēros ar konkurentiem un aizlidoju pats virsū nākamajam trampalīnam. Nosēdos plakaniski uz sāna. Bija diezgan sāpīgi, jo piezemējos uz dēļiem. Tajā dienā es nebiju gatavs finālam un ar tādu braukšanu to nemaz nebūtu pelnījis. Savu startu Eiropas čempionātā vērtēju kā ļoti sliktu. Lai arī bija laba konkurence, tomēr es vienmēr būšu neapmierināts ar savu sniegumu, ja Eiropas konkurencē palikšu ārpus labāko trijnieka. Fināla braucienā man neizdevās gandrīz nekas. Starts varbūt vēl bija pieņemams, tomēr tālāk visur bija kļūdas. Zaudēju vietu pēc vietas. Visur, kur mēģināju ko atgūt, kļūdījos un zaudēju vēl vairāk. Biju ļoti neapmierināts pēc finiša.

Rubenē kopīgiem spēkiem izveidojāt vienu no interesantākajām, bet reizē sarežģītākajām trasēm pasaulē. Cik tev šī trase palīdz gatavoties svarīgajām sacensībām superkrosa trasēs?
Rubenes trase palīdz nereāli daudz. To pat nevar aprakstīt. Bez šīs trases es nevarētu būt konkurēt spējīgs. To varu uzreiz apgalvot. Rubenē mēs pavadām ļoti daudz laika. Visi atkārtojumi, ko veicam, kā arī daudzas citas lietas. Ja tā visa nebūtu, nevarētu līdzvērtīgi cīnīties ar lielvalstīm. Mēs Rubenes trasi arī pielāgojam jaunākajām tendencēm. Ivo cenšas prognozēt to, kādi būs trampalīni nākamajā pasaules čempionātā, vai Olimpiskajās spēlēs. Vienmēr tam visam cenšamies turēties līdzi. Es gribētu teikt, ka Rubenes trase ir grūtākā par kādu nācies braukt.

Pats arī esi pielicis savu roku trases tapšanā?
Mums ir talkas, kad strādājam trasē. Bet pašā būvniecībā es gribētu, lai būtu ieguldījis vairāk darba. Ivo mums jautā arī par dažādām niansēm, kā būtu labāk. Tad arī palīdzam ar idejām. 2013. gadā pie mums bija atbraukuši franči, kuri bija lielā sajūsmā par mūsu trasi. Uzteica ātrumu un lēcienus. Trase ir lieliska priekš gatavošanās. Pilnai laimei vēl pietrūkst tikai jumts.

Vai ir skaidrs kalendārs gaidāmajai sezonai?
Jā, ir skaidrība. Ar treneri runājām, ka pasaules kausi un pasaules čempionāts būs galvenā prioritāte. Šeit varēs iegūt ļoti daudz Olimpiskās atlases punktus, kas ir mūsu prioritāte. Tālāk nāk Eiropas čempionāts un mazie Eiropas kausa posmi. Arī mazajos posmos iegūtie punkti sasummēsies.

Cik tev parocīga ir Zolderas trase Beļģijā, kur nākamgad norisināsies pasaules čempionāts?
Trase man patīk. Pagājušajā sezonā šeit diezgan veiksmīgi nobraucu, lai arī nebija pats veiksmīgākais starts pirmajā dienā. Otrajā dienā jau finišēju otrais. No šīs trases netālu dzīvo manas komandas menedžeris, tādēļ starp sacensībām bieži pie viņa palieku un patrenējos. Vairākas reizes esmu bijis arī uz Zolderu. Neteiktu, ka man ir ļoti parocīga pirmā taisne. Vēl jāsakārto arī starta kalns, kas tagad katram celiņam nav vienādas kvalitātes seguma. Organizatori arī solīja, ka samazinās pirmā lēciena augstumu. Tas man būtu pat nedaudz labāk, jo patīk, ka lēcieni ir mazāki un tie jāpārbrauc agresīvāk, kā arī maksimāli zemu.

Nākamajā sezonā turpināsi pārstāvēt "Thrill Factory" komandu. Pastāsti par šo komandu...
Iepriekšējā sezonā manis pārstāvētā komanda nomainīja riteņu brendu uz „Thrill”. Iepriekš tā saucās „Formula”. Menedžeris noslēdz līgumu ar vienu Āzijas firmu, kas sāka ražot BMX riteņu rāmjus. Sākumā biju sabijies, kā būs braukt ar „Thrill” riteņiem, tomēr viss notika labāk nekā cerēts. Komandā mums ir arī Čehijas meitene, Vācijas, Beļģijas, Nīderlandes braucēji, kas ir jauniešu vecuma. „Thrill Factory” pārstāv arī mūsu valmierietis Mikus Strazdiņš. Menedžeris Nicko van Dartel sacīja, ka gaidāmajā sezonā būs daudz vairāk braucēji. Pat viens franču klubs pārstāvēs mūsu riteņu ražotāju.

Tu esi komandas seja un tās līderis...
Jā, tā ir. Menedžeris sacīja, ka ja es nebrauktu šajā komandā, tad tā arī beigtu visdrīzāk pastāvēt. Viņš neturpinātu šo projektu. Mums ar menedžeri ir ļoti veiksmīga sadarbība.

Ko tu vēlies sasniegt BMX riteņbraukšanā?
Man nav nolikts viens konkrēts mērķis. Es vairāk vēlos sasniegt maksimumu no sava potenciāla. Izdarīt visu no labākās sirdsapziņas.

Vai saredzi sevi BMX arī pēc karjeras beigām?
Es gribētu palikt šeit. Ja būtu tāda iespēja, to izmantotu. Treneru izglītībā man šobrīd ir C kategorija, bet ar laiku to varētu uzlabot. Ja par līdzvērtīgu samaksu man būtu izvēle strādāt parastu darbu vai trenera, tad noteikti izvēlētos trenera. Tas man sirdij tuvāk.

Kuriem cilvēkiem tu gribi pateikt īpašu paldies par atbalstu karjeras izaugsmē?
Lielākie fani man noteikti ir mamma, tētis un brālis. Mana ģimene no pašiem sākumiem ir ar mani. Bez viņiem nemaz nebūtu ticis līdz junioriem un elitei. Paldies arī Olimpiskajai vienībai, Marekam Osovskism un visiem, kas mani atbalstījuši. Īpaši gribu pateikties manai komandai – trenerim Ivo Lakučam, kā arī treniņu biedriem – Rihardam Veidem, Mārim Štrombergam, Kristenam Krīgeram un visiem pārējiem, kuri ar mums ir trenējušies. Šogad īpaši sajutu komandas lomu. Man ļoti palīdzējis komandas menedžeris Nico van Dartel. Kad ir nepieciešams, vienmēr varu aizbraukt pie viņa uz Beļģiju. Viņš mani pabaros, izguldinās uz izvizinās pa trasēm. Ļoti īpaša vieta mums ir Valmieras Jāņa Daliņa stadiona trenažieru zāle, kur tik daudz sviedri izlieti...

Ko novēli riteņbraukšanas saimei 2015. gadā?
Novēlu atvērt kādu jaunu BMX trasi. Jaunajiem braucējiem vairāk novēlu neskatīties tik daudz uz rezultātiem, bet gūt prieku un apgūt vispārējo attīstību. Vēlu atrast savu prieku, lai BMX būtu dzīves veids. Mums Latvijā sacensības organizētas labā līmenī. Tā tikai jāturpina. Kad man būs brīvs laiks, noteikti piedalīšos...

Interviju sagatavoja:
Toms Markss
Latvijas Riteņbraukšanas federācijas sabiedrisko attiecību speciālists