Draugiem.lv
Facebook
TwitterPalameika: "Neesam tādi, kādus cilvēki mūs redz televizora ekrānā"
Foto: Reuters/Scanpix
Latvijas olimpiskās komandas melnā ceturtdiena noslēdzās ar vēl vienas cerības izgaišanu – dāmu šķēpa mešanas finālsacensībās Madarai Palameikai tā arī neizdevās atrast savu labāko metienu, un, apsteidzot divas konkurentes, stadionu nācās atstāt jau pēc trim mēģinājumiem, no kuriem ieskaitīts tikai viens.
Kad trešais metiens iedūrās zālienā tikai nedaudz aiz 60 metru atzīmes un kļuva skaidrs, ka labāko astoņniekā latviete šajās olimpiskajās spēlēs nebūs, viņa bez kavēšanās devās pie tribīnēm aprunāties ar tēvu un treneri Gintu Palameiku. “Man galvenais bija, lai viņš nepārdzīvo. Jo pārāk lielas uzliktas cerības parasti nav pārāk labi. Lai arī kā būtu lemts, ir jāpriecājas par to, kas ir. Tāpēc es novērtēju savu startu finālā, un priecājos par to, ko sasniedzu. Bija mazliet mīkstas kājas un, to apzinoties, bija grūti iet un darīt – tas jau izmainīja dabisko lietu kārtību. Esmu priecīga, ka kaut kādā ziņā atkal saņēmos, pēdējā mēģinājumā uzmetu pāri 60 metriem, taču – mazliet nepiepildījuma sajūta tomēr paliek,” atzina Palameika. “Kvalifikācijā biju gatava gan psiholoģiski, gan fiziski, bet šodien nācu jau mazliet sagurusi. Kaut gan pie tā strādājām – mazliet pietupāmies, uz eksplozivitāti piestrādājām, patiešām gatavojāmies.”
Madaras pirmais metiens lidoja ārpus sektora, otrais – iedūrās tik tuvu, ka sportiste pati atteicās no mērījuma, apzināti pārkāpjot līniju, līdz ar to visa likme palika uz trešo mēģinājumu. “Pirmajā mēģinājumā tīri tehniski mazliet nepiecēlu metienu. Neredzēju, cik tālu aizlidoja, taču šķita, ka ar to varētu pietrūkt. Laukā tas bija pavisam mazliet. Kāpēc pēc tā negāju pie tēva parunāties? Es negribēju, tīri psiholoģiski. Es zināju, ko izdarīju nepareizi, un dažreiz šķiet, ka tieši koncentrēšanās un ieiešana sevī ir labāka – ja neesmu apjukusi, es varu izdomāt pati, kur bija kļūda. Otrajā metienā jau ieskrējienā sapratu, ka esmu iesākusi nepareizi, neapstādināju metienu un izmetu baigi pirms. Mana kļūda.” Madara noliedza, ka būtu traucējis noteipotais plecs, lai kaut zināms, ka tā uzturēšana kārtībā prasa pamatīgas pūles. “Cerēju uz trijnieku, neslēpšu. Un nedomāju, ka tas bija neiespējami. Gatava biju un vēl joprojām esmu, taču uzvarētāju var būt tikai tik, cik to var būt. Šoreiz pati mazliet nenostrādāju tā, kā vajadzēja.”
Cilvēkiem no malas var šķist nesaprotami, kā tas var būt – vēl nesen meta 65-66 metrus, pirms pāris dienām kvalifikācijā – 63, bet šodien – tikai 60. Palameika atgādina – šeit nesacenšas mehāniskas būtnes, bet gan dzīvi cilvēki. “Es jutos citādi. Tas ir tas cilvēciskais faktors – mēs neesam roboti, neesam ieprogrammēti. Neesam tādi, kādus mūs redz cilvēki televizora ekrānā – katru dienu vienādi. Tā nav. Katru dienu ir citas emocijas, un tas atstāj savas pēdas. Šodien gribēju būt mierīgāka, gribēju sakoncentrēties saviem metieniem, kas varētu lidot ļoti tālu, taču kaut kas man iztraucēja. Es jutu, ka šodien varētu būt grūti, taču negatavojos šādam iznākumam. Taču tā pa īstam jau nevar sagatavoties nekādam iznākumam,” Madaras balsī jūtams saprotams sarūgtinājums, taču par lielo spiedienu, kas uz viņas pleciem uzgūlās pēc tam, kad cita pēc citas neveiksmes piedzīvoja pārējās Latvijas komandas cerības, viņa nesūdzas. “Es domāju, ka tas savā ziņā ir pat pluss – visi cer, un arī mēs paši ceram. Ja mēs necerētu, nebūtu jēgas sportot – tad dzīvei nav mērķa.”
Bet Palameikai tāds ir – jau pēc nedēļas, 25. augustā nākamais starts Dimanta līgas posmā Lozannā, kur Latvijas rekordiste patlaban ir disciplīnas kopvērtējuma līdere, un šo statusu nevēlas atdot kādai citai. “Tieši tā. Nākamais mērķis ir uzstādīts.”
Madara un pārējie mūsu vadošie atlēti!!!
Dzīve ir īsa. 3 olimpiskie cikli ir maksimums.
Ātri labojiet savu vājāko muskuli - psihi!!!
Ir viņa vistuvāk Lauras krampim no visas vieglatlētikas. Madarai zelts būtu pelnītāks nekā Sirmajam EČ, bet nekas.
Pēc 3 dienām jau dzīve liksies košāka.
Arī mums līdzjutējiem!!!
Edgars Severs
@esevers
Kopīgi ar sporta nozares organizācijām @Olimpiade_lv un @LSFP_LV noteikti spriedīsim par nepieciešamajām izmaiņām Latvijas sporta sistēmā
Tagad visus baltos pēļos nēsā pa pasauli apkārt. Otrs grāvis.
Treneriem, medijiem un sabiedrībai ir jāmāk strādāt ar pātagu un burkānu, tad BŪS!!!
Bet tās ir punduri vairāk!
Labi,ja kādi 5 metieni savācas pa sezonu...
Es sodien jutos citādi ... Tad paliec mājas un nebrauc ...
Caca, tādi pat kaa Samoilovs un daži citi ...
!!!
Tur viss bija uz delnas!
Galvā ķīselis. Domas neskaidras, teikumi nesakarīgi. Kā pie tādas psihes var kaut ko izdarīt.
Pati atzīst, ka bail bija ielikt visu spēku 3 metienā. Stāsta, ka katrs metiens savādāks. Kā var būt savādāks, ja ir nostādīta tehnika. Kas tie par pašdarbības domu un roku gājieniem...
Tā nevar profesionālis peldēt...
Te ir nepieciešams darbs jau ar psihoterapeitu. Psihologs te nelīdzēs. Ir jāatrod baiļu avots. Lai šis neizklausītos pēc dīvainības, lietošu līdzības. Madaras laulībā ar šķēpu ir milzīga neticība saviem spēkiem un bailes. Tās var ar ārstnieciskiem līdzekļiem izārstēt. No tā nav jākaunas.
Lūdzu izlasi šo, Madara! Vai kāds Madaras draugs pasakiet viņai. Viņai vajag tik maz un BŪS īstās godalgas. Un daudz!
Spilgts piemērs, kādai jābūt attieksmei, šajās spēlēs bija Sandra Perkovic. Ka aiziet un uz pēdējo metienu aizmet to disku uz otru stadiona galu.
Pārliecības trūkums, mentālais vājums, zaudētāju psiholoģija - var saukt to kā grib, bet tas ir visos sporta veidos mums. Varbūt futbolā un hokejā mazāk, bet to sporta veidu specifika īsti neļauj čīkstēt vai atslābināties - dabūsi ribās un tā, ka maz neliekas(arī futenē, starp citu, tas tā - klaviatūras sportistiem).
Pēc startiem mūsējie čīkst par laika apstākļiem vai to un šito... Ja sportists ir aizgājis maksimāli koncentrējies un jūtas sevi atdevis, tad nečīkstēs par līdzjutēju klaigāšanu vai laikapstākļiem, jo reāli būs izdarījis visu. Acīmredzot paši jūt, ka neizdarīja maksimālo.
Par psiholoģiju man viegli runāt, jo pats izmainīju sevi. Pie tam ar Padomju laikos ejošu tehniku - autogēno treniņu.
Diemžēl neesmu testēts lielajos pasaules forumos, bet vietējos un reģiona mačos tāpat ir jātiek galā ar mandrāžu.
iedomājos virsrakstu igauņu presē- Lietuvai 4 , Igaunijai 1 ,bet mutes brūvētājiem latviešiem neviena medaļa , bet ar lielako delegāciju , kas tika aizsūtīta uz RIO