Vai Eiropa dos Gruzijai ceļu?

Gruzijas regbisti pēdējā laikā par sevi ir likuši runāt ļoti daudz. Pirmkārt, viņi visai atzīstami startēja 2015. gada Pasaules kausā, bet pavisam nesen, pagājušajā mēnesī, aizvadīja veiksmīgu pārbaudes spēļu tūri pa Klusā okeāna valstīm, trijos mačos tiekot pie divām uzvarām un viena neizšķirta. Savukārt valsts U-20 izlase, pagājušajā sezonā iekļuva elites divīzijā, bet šogad visnotaļ sensacionāli saglabāja vietu spēcīgāko sabiedrībā.

Īsumā sakot, Gruzijas regbijs pašlaik ir uz viļņa un daudzi spēles eksperti norāda, ka gruzīni pašlaik ir visstraujāk progresējošā regbija nācija. Tiesa, tāpat tiek norādīts, ka, lai Gruzijas “Lelos” spētu izdabūt kādu lielāku labumu no šī straujā progresa, ne tikai īstermiņa prieku par izcīnītām uzvarām, bet arī dadz spēcīgāku nacionālo komandu un regbija sistēmu kopumā, izlasei ir nepieciešams spert vēl nākamo soli. Tiesa, šis solis, drīzāk, ir jāsper nevis pašiem gruzīniem, bet gan Eiropas regbija dzīves varenajiem.

Par ko ir runa? Runa ir par Gruzijas izlasi kā Sešu nāciju kausa dalībnieci. Šis turnīrs apvieno sešas labākās Eiropas regbija nācijas – Angliju, Īriju, Franciju, Velsu, Skotiju un Itāliju un nereti to pielīdzina Eiropas čempionātam regbijā. Tiesa, šim turnīram ir viena ļoti būtiska atšķirība no klasiskiem kontinenta čempionātiem, proti, tas ir slēgts turnīrs un citas komandas, lai vai cik labi tās spēlētu, bez īpaša uzaicinājuma Sešu nāciju kausā spēlēt nevar. Tieši šis ir Gruzijas gadījums.

Jāsaka, ka Gruzijā regbijam ir diezgan senas tradīcijas, jo, pat neņemot vērā to, ka dažādas nacionālās spēles, kas atgādina regbija paveidus, mūsdienu izpratnē ovālās ādas bumbas spēle Kaukāza valstī parādījās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, taču gan vietējo iedzīvotāju skepses, gna politisko notikumu iespaidā, pa īstam regbijs Gruzijā ienāca uz palikšanu piecdesmito gadu izskaņā.

Interesanti, ka šī sporta veida ienākšana nebija nejauša, jo tas tika kultivēts apzināti un galvenais šī sporta kurators tolaik jau Padomju republikā bija Francijā dzīvojošais armēnis Žaks Haspekjans. Viņš līdz sešdesmito gadu vidum mācīja vietējiem studentiem spēlēt regbiju, bet vēlāk atgriezās dzimtenē. Tiesa, viņa ieliktie pamati bija gana spēcīgi, lai regbijs turpinātu savu attīstību. Jāsaka, ka attīstība bija laba, jo jau pirmajos PSRS čempionātos pēc to atjaunošanas (PSRS čempionāts regbijā pirmo reizi tika izspēlēts 1936. gadā, taču pēc trim turnīriem to likvidēja, jo uzskatīja, ka regbijs nav padomju cilvēkiem atbilstošs sporta veids) cīnījās par medaļām, bet vēlāk arī gruzīni vairākas reizes triumfēja valsts meistarsacīkstēs un republika bija plaši pārstāvēta nacionālajā izlasē.

Neatkarības iegūšana deviņdesmito gadu sākumā Gruzijas regbijam bija gan priecīgs, gan bēdīgs notikums, jo beidzot gruzīni starptautiskajā arēnā varēja spēlēt par savu valsti, taču karadarbība un ekonomikas problēmas visu sākotnējo entuziasmu ātri vien apslāpēja. Kā par to laiku Gruzijas regbiju stāstīja Ross Mīrants, kurš bija ieradies no Jaunzēlandes un trenēja valsts U-19 izlasi, grupcīņas mašīnas viņiem bija sataisītas no veciem traktoriem, bet treniņu manekeni – no veca džinsa auduma, kas piepildītas ar gumijas riepām un to visu sašuvusi komandas trenera sieva.

Tie bija grūti laiki Gruzijai un tās regbijam, taču, pateicoties vietējo cilvēku entuziasmam, sporta veids ne tikai neiznīka, bet arī pamazām sāka kārpīties uz augšu un uz šo brīdi Gruzija, kā daudzi atzīst, ir labākā Eiropas izlase no tām, kuras nespēlē Sešu nāciju kausā. Tāpat viņi krietni pārauga visus savus "draugus un kaimiņus", t.i., bijušās PSRS valstis, jo pasaules rangā atrodas visaugstāk un ir vienīgā, kas regulāri spēlē Pasaules kausā. Tāpat, protams, nevar nepieminēt to, ka tieši gruzīni ir tie, kas pēdējos gados pārliecinoši uzvar principiālajā Gruzijas-Krievijas regbija mačā.

Tam par pierādījumu var minēt to, ka Gruzija ir spēlējusi pēdējos četros Pasaules kausos pēc kārtas un ir kvalificējusies arī 2019. gada turnīram, U-20 izlase spēlē elites grupā, bet nākamgad šo turnīru uzņems Tbilisi, bet Eiropas Nāciju kausā, kas ir otrais Eiropas regbija turnīrs, gruzīni pēdējo astoņu gadu laikā ir triumfējuši septiņas reizes un kopš turnīra izveides 2000. gadā ne reizi nav finišējuši zemāk kā trešajā vietā (arī tas notika tikai vienreiz) un ir izcīnījuši deviņas uzvaras kopvērtējumā. Interesanti ir arī tas, ka kaukāzieši visa Nāciju kausa pastāvēšanas laikā 85% gadījumu ir pratuši spēli novest vismaz līdz neizšķirtam, bet uzvaras ir izcīnītas 81% maču. Pašalik Gruzija ir arī sasniegusi jaunu rekordu pasaules rangā, jo ieņem 11. vietu. Īsumā šo situāciju var raksturot šādi – Gruzija ir pāraugusi savus pretiniekus.

Papildus tam ir jāmin, ka gruzīnu regbisti ir ļoti pieprasīta prece Eiropas klubu regbijā, jo spēcīgākajā Francijas Top 14 čempionātā pagājušajā sezonā spēlēja 15 gruzīni, Tāpat Gruzijas regbisiti ir Anglijas Premjerlīgā, Pro 12 čempionātā un Francijas otrajā līgā, kas arī ir spēcīgs profesionālā regbija čempionāts, nemaz nerunājot par Krievijas klubiem, kuri spēlē Eirokausos. Turklāt, kas ir svarīgi, šie spēlētāji nav kaut kādas vienas konkrētas paaudzes pārstāvji, jaunus talantus valsts regbija sistēma spēj ražot regulāri.

Atgriežoties pie galvenā jautājuma – kāpēc tad Gruziju neuzņem Sešu nāciju kausā? Sportiskie sasniegumi ir labi, perspektīva arī nav slikta. Turklāt, Sešu nāciju kausa dalībnieku sastāvā ir komanda par kuras konkurētspēju bieži vien rodas jautājumi un tā ir Itālija, kura 17 aizvadītajos turnīros 11 reizes ir palikusi pēdējā vietā. Loģiskākais variants, ko var piedāvāt Eiropas regbija vadītāji – nomainīt itāļus pret gruzīniem, jo tad nebūtu jāmaina nedz turnīra formāts, nedz jāpaplašina turnīra kalendārs (kas būtu jādara, ja čempionātu paplašinātu līdz septiņām komandām).

Izklausās loģiski, taču tas nav interesanti nevienam no tiem, kas pašlaik ir pie teikšanas Sešu nāciju kausa organizēšanā, jo tas nozīmē strauju ienākumu kritumu. Itālijā ir aptuveni 60 miljoni iedzīvotāju, to pirktspēja ir daudz augstāka nekā četriem miljoniem gruzīnu, tāpēc ir skaidrs, ka kritīsies iņēmumi no televīzijas translāciju tiesību pārdošanas, kas ir galvenais ieņēmumu avots. Eiropā jau saskaitīja, ka Gruzijas regbija savienības budžets ir 7.5 miljoni eiro, bet Itālija no TV kompānijām saņem 16.5 miljonus. Nomainot bagāto Itālijas tirgu pret Gruziju, kas arī ir atrauts no Eiropas reālijām, gan turnīra organizētāji, gan pārējie dalībnieki zaudēs krietnu naudu.

Tāpat tiek runāts par to, ka Gruzijas regbijs pašlaik ir uz viļņa un pēc katra viļņa seko kritums, tāpēc uzņemot Gruziju pašlaik var gadīties, ka pēc kāda laika gruzīnu konkurētspēja mazināsies un vienas potenciālās autsaideres, Itālijas, vietā, tiks iegūtas divas vai arī tās tiks nomainītas.

Savukārt kā trešo argumentu idejas pretinieki min to, ka, ja tiek uzņemta Gruzija, tad pēc laika līdzīgā situācijā var nonākt Rumānijas izlase un citas valstsvienības, kas beigu beigās novedīs pie ilgus gadus iestrādātās kārtības izjukšanas.

Līdz ar to, jāsaka, ka Gruzijas regbijs pēdējo pāris gadu laikā patiešām sper platus soļus, lai to atzītu visaugstākajā līmenī, taču viņu reālā uzņemšana Eiropas regbija elitē ir daudz apgrūtinošāka un ar vienkārši labu sportisko sniegumu ir daudz par maz. Tieši tāpēc “Lelos” ir tikai divi ieroči cīņai par savu atzīšanu – veiksmīgi aizvadītas izbraukuma spēļu tūres un kvalitatīvs sniegums Pasaules kausā.

Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka, jo ilgāk Gruzija un arī Rumānija tiks mākslīgi turētas labi tālu no Eiropas spēcīgākajām regbija izlasēm, jo vairāk zaudēs pati regbija spēle.