Profesionāla pokera spēlētāja dzīvessveids

Jau vairāk kā tūkstots reižu esmu teicis, ka ienīstu pokeru. Bet kā zinām, tad no mīlestības līdz naidam ir viens solis. Par šī soļa esamību lielā mērā var pateikties stresam, kas ir šīs spēles neatņemama spēles sastāvdaļa ikvienam spēlētājam. Lielākoties cilvēku, kas spēlē pokeru, stresa formula ir šāda: es mīlu pokeru, kad uzvaru un ienīstu to, kad zaudēju. Es ļoti mīlu pokeru. Un savādāk nemaz nevar būt, ja esmu šai spēlei veltījis neskaitāmas stundas savu pēdējo septiņu gadu laikā. Protams, man pokera spēlēšana sagādāja vairāk prieka, kad spēlēju to izklaides pēc nevis, lai pelnītu ar to naudu, taču es nenožēloju savu izvēli.

Esmu ieguvis labu izglītību Rietumu Karolīnas universitātē – maģistra grādu, un man bija iespēja strādāt labi atalgotu darbu savā profesijā, taču es izvēlējos pokeru. Laikā, kad pievērsos pokeram man nebija izteiktas finansu stabilitātes, pietiekamas izpratnes par pokera spēli, tomēr sirds dziļumos, zinot, ka pokers ir saistīts ar stresu un tajā ir izteikts varbūtības faktors, man bija radusies kaisle pret pokeru un es biju gatavs strādāt dienu un nakti, lai pilnveidotos un izkoptu savu spēli un kļūtu par vienu no labāku spēlētāju. Līdz pat noteiktam brīdim tas viss man palīdzēja nepakļauties draugu, ģimenes un manas draudzenes iebildumiem pievērsties “normālam” darbam un atteikties no nodomiem kļūt par profesionālu pokera spēlētāju. Kā jau tas mēdz notikt, sasniedzot spriedzes augstāko momentu un nepatīkamām situācijām, manā dzīvē notika arī nepatīkami brīži. Es izšķīros no savas draudzenes, kam par galveno šķiršanās iemeslu kļuva pokers. Papildus vēl arī mani vecāki, kas uzskatīja mani par azartspēļu atkarīgo, pielēja eļļu ugunij. Lai cik grūti un smagi man neklājās, es nebiju gatavs atteikties no pokera spēlēšanas citu cilvēku dēļ. Pokers ir mana dzīve un darīšu visu, lai būtu laimīgs.

Turpinot iesākto, tad pokera forumā es veicu aptauju, ko citi cilvēki domā par profesionāla pokera spēlētāja profesijas izvēli un lūk kādi bija rezultāti:

36,73% — pati labākā, salīdzinot ar citām cilvēku profesijām;
41,55% — nedaudz labāka, salīdzino ar citu cilvēku profesijām;
6,7% — aptuveni tāda pati kā citu cilvēku profesijas;
9,38% — nedaudz sliktāka, kā citu cilvēku profesijas;
5,63% — pati sliktākā, salīdzinot ar citu cilvēku profesijām.

Kā jau rakstīju iepriekš, man bija iespēja iet strādāt “normālu” darbu, kas ir saistīts ar ikdienas pienākumu veikšanu un kuram ir normēts darba laiks, katru dienu no pulksten deviņiem rītiem līdz pat pieciem, kad varētu doties mājās. Klausot priekšniecības dotos norādījumus un, pilnībā sekojot tiem, izpildīt tos. Tomēr es nebiju mierā ar šādu dzīves veidu, un pokers man deva brīvību.

Maniem vecākiem jau ļoti sen ir savs bizness, un es kopš bērnības jau novēroju tam, kā viņi dzīvo un strādā. Profesionāla pokera spēlēšana ir ļoti līdzīga sava biznesa vadīšanai, jo īpaši tiem spēlētājiem, kas neizmanto sponsoru ( Backers) palīdzību, bet nodarbojas ar savu bankrolles menedžmentu. Spēlētāji, kas izmanto sponsoru naudu, var uzskatīt, ka viņiem ir savi “priekšnieki” un viņiem ir jāseko norādījumiem, tomēr arī tas nav gluži ierasts kā “normāls” darbs. Es, protams, nevaru runāt par visiem, taču tas, kas attiecas uz mani, tad man ir ļoti labas attiecības ar daudziem sponsoriem. Es gandrīz vai katru dienu ar viņiem runāju un viņi saprot, ko pokerā nozīmē svārstības.

Ja man nepieciešama nedēļa vai pāris dienas atpūtas, tad es tās ņemu un atpūšos. Ja es pamostos sliktā noskaņojumā, tad es nespēlēju. Cilvēkiem, kas strādā “normālu” darbu, bieži vien nav šādas iespējas un tikai iespējams retums cilvēku, kam ir tik lieliskas attiecības ar savu priekšniecību, lai varētu piekopt šādu darba modeli. Manā gadījumā man nevienam nav jāatskaitās un man nav jāsniedz paskaidrojumi, kāpēc un kad vēlos atpūsties. Ja es jūtu, ka nevēlos spēlēt, tad man tas nav jādara.

Jāsaka gan, ka tā ir tikai viena monētas puse. Otra puse ir tā, ka lielākoties tu atrodies izolētā vidē. Strādāt, sēžot mājās pie datora, ir lieliski un man tas patīk, taču tajā pašā laikā man nav lielas iespējas komunicēt ar daudz cilvēkiem. Vismaz tā man tas bija sākumā, kad strādāju 14 stundas dienā 6 dienas nedēļā. Tagad, kad esmu dauddz ko jau iemācījies un uzlabojis savus spēles rezultātus es varu atļauties pāriet uz vieglāku darba režīmu, un pokera spēlēšanai veltu no trīs līdz četrām dienām nedēļā (izņemot reizes, kad kādā no online istabām notiek lielās turnīru sērijās, piemēram WCOOP vai FTOPS). Šāds dzīvesveids man ir ļoti svarīgs un tas ir līdzsvarā starp manu dzīvi un darbu. Uzskatu, ka laika menedžments ir patiesi svarīgs aspekts ikvienam pokera spēlētājam, tāpēc kādā no nākamajiem rakstiem uzrakstīšu arī par šo tēmu.

Tagad es samērā bieži tiekos ar draugiem un neierobežoju sevi ar atrašanos mājās vien. Es zinu, ka daudzi profesionāli pokera spēlētāji vēl arvien dzīvo saspringti un daudz laika velta pokera spēlēšanai, bet es esmu laimīgs, ka uz mani tas vairs neattiecas. Ir jāiemācās nošķirt privāto dzīvi no darba, savādāk var gadīties, ka pokera spēlēšana var kļūt nogurdinoša un nepatīkama, un papildus pavadot pārāk daudz pie datora jūs varat zaudēt spējas un prasmes, lai komunicētu ar citiem cilvēkiem.

Ja vēlaties kļūt par profesionālu pokera spēlētāju, taču neesat pilnībā pārliecināts par savām “spējām”, tad pirmkārt jums jāparūpējas par savu finansu “drošību”. Es ieteiktu parūpēties par iztikas līdzekļiem vismaz viena gada garumā, iekļaujot pilnībā visas izmaksas. Pats galvenais, ko jums ir jāatceras, ka pokers jums nav neko parādā. Patreizējā brīdī es piedzīvoju lielāko zaudējumu sēriju visā pokera spēlētāja karjeas laikā. Pēdējā mēneša laikā esmu kādas 30 reizes bijis labāko TOP20 spēlētāju vidū, un tikai divreiz man ir izdevies nokļūt līdz fināla galdam.

Šādos brīžos es visbiežāk arī saku, ka ienīstu pokeru, lai gan apzinos, ka saku to jūtu uzplūdu brīdī, kas saistīts ar sarūgtinājumu zaudējot pokerā. Savādāk arī nemaz nevar būt, jo pretējā gadījumā es nemaz nevarētu spēlēt pokeru un izvēlēties pokeru kā savu profesiju. Pokera profesija līdzīgi kā jebkurš cits darbs ir saistīts ar pacēlumiem un kritumiem, taču ja darbs nesniedz gandarījumu un baudu, jūs nekad nesasniegsiet augstus rezultātus. Es esmu laimīgs, ka profesionāla pokera spēlētāja karjera dod papildus labumus kā piemēram varu doties ceļojumos un nodarboties ar to, kas man patīk. Katru gadu divus mēnešus es dodos uz Las Vegasu, lai atpūstos un spēlētu pokeru dzīvajā ar citiem cilvēkiem. Neskatoties uz visiem kritumiem un pacēlumiem, es esmu apmierināts ar visu, kas ar mani notiek. Es savā darbā ieguldu visu dvēseli.

Iespējams, ka drīzumā beigsies mana zaudējumu sērija un sāksies pacēlums, es apzinos, ka pokers man neko nav parādā. Es varu zaudēt visas izspēles nākamā mēneša vai pusgada laikā, vai arī izlidot bubble statusā fināla galdā, zaudējot pretinieka vājākai kombinācijai... es zinu, ka manā dzīvē pokers man nedod nekādas garantijas. Es zinu, ka tie nav skaisti vārdi. Taču ja vēlaties un plānojat kļūt par profesionālu pokera spēlētāju, tad jums jāņem vērā ne vien šīs profesijas patīkamās puses, bet arī nepatīkamās. Pirms izlemjat kļūt par profesinālu pokera spēlētāju, apsēžaties un izsverat visus “PAR” un “PRET”. Tikai tā jūs varēsiet izlemt, kā vēlaties nodzīvot savu dzīvi un nospraust savu nākotni.

Raksta pirmavots: www.pocketfives.com