Ko zina Mārtiņš, bet nezina Edgars

Pārinieka Edgara Toča reakcija ir saprotama, sak, nav jēgas mocīties, beidzam un gatavojamies nākamajam turnīram. Tomēr Mārtiņa ķermenis ir attapties no pēkšņo sāpju šoka, un viņš saka Edgaram: "Pamēģinām!". Pēc pārliecinošās uzvaras mača pirmajā setā tagad tā vienkārši uzdāvināt medaļas čīliešiem negribas. Organizatoru algotie mediķi noteipo Mārtiņa kreisās kājas potīti, bet no aukstuma un pretsāpju līdzekļiem viņš atsakās. Mārtiņš grib pēc iespējas labāk just, kā uzvedīsies viņa potīte, lai jebkurā brīdī varētu pateikt – sorrī, Edgar.

"Kā spēlēsim?" jautājums ir nolasāms Edgara skatienā. Čīlieši ir sakarīgi čaļi, bet, nonākot tīkla pretējās pusēs, katrs domā tikai par sevi, tādēļ nav šaubu, ka viņi servēs pa Mārtiņu. Uzbrukt pēc pirmās piespēles? Tas prasa ļoti augstu meistarību, turklāt vajag teicamu serves uzņemšanu, bet ar savainotu potīti to izdarīt ir ļoti grūti. Tomēr Mārtiņš mierina Edgaru: "No puslaukuma pāri sist nevajag. Uzticies man, no metra jau kaut kā pāri pārsitīšu." Arī blokā taktika ir jāpamaina. Pamatotas un saskaņotas darbības vairs cauri neies, tā vietā drīzāk būs jācenšas pretinieku nolasīt, vienkārši uzminēt.

Pēc pirmajām izspēlēm Mārtiņš pārliecinās, ka grūtākais ir piezemēšanās pēc izpildīta lēciena. Uz savainotās potītes to darīt nevar – sāpes būs pārāk neciešamas, turklāt var nodarīt tai vēl lielāku kaitējumu. Tādēļ pēc piezemēšanās uz labās kājas Mārtiņš uzreiz krīt uz ceļiem. Mazāk paredzamas grūtības rada serves izpildīšana. Kā jau labrocim, servējot viņam priekšā ir izvirzīta kreisā kāja, uz kuru serves izpildīšanas laikā tiek pārnests ķermeņa svars. Bet tagad arī to darīt nevar. Veikt kustības uz sāniem Mārtiņš nemaz nemēģina. Viņš pārvietojas turp, kur viņu virza pludmales volejbolā pavadītajos divdesmit gados noslīpētā intuīcija.

20:18. Neticami, ka jau nākamajā izspēlē var pielikt punktu mačam, turnīram un ciešanām. Edgars iesēžas ceļos un izpilda apakšējo piespēli. Bumba tiek uzcelta tieši tajā pašā vietā, kur seta vidū Mārtiņš izmežģīja potīti. Viņš palecās, izpilda sitienu un atkal nokrīt smiltīs. Mārtiņš neredz, vai bumba ir trāpījusi laukumā, bet viņš redz, ka čīlieši ir nokāruši galvas. Smiltis karsē muguru. Pār sāpēm Mārtiņš tobrīd ir aizmirsis. Jūtams vien milzīgs gandarījums. Ar Londonas olimpisko medaļu šo uzvaru salīdzināt nevar, tomēr caur tādām sāpēm un fiziski tik grūtā cīņā viņš godalgu savā karjerā vēl nav izcīnījis. Arī Edgars šo medaļu novērtē vairāk nekā tās trīs, kuras salīdzinoši īsā laika posmā tika izcīnītas pagājušā gada ievadā, kad abi tikko bija uzsākuši spēlēšanu kopā.

Bet ne jau medaļa šoreiz ir galvenais. Mārtiņš galvā jau rēķina olimpiskā reitinga punktus. Kad kvalifikācijas periods noslēgsies, būšanu virs svītras no palikšanas zem svītras šķirs tikai viena vai divas spēles. Tādas spēles, kāda tikko beigusies Espinju. Ar katru nākamo turnīru likmes tikai pieaugs. Tādēļ – ja vien tiek dota iespēja vinnēt, tā ir jāizmanto. Kamēr Edgars izbauda uzvaras mirkli, Mārtiņš uz brīdi aizdomājas. Jo viņš zina to, ko nezina Edgars. Viņš zina ne tikai to, kā ir piedalīties olimpiskajās spēlēs, bet arī to, kā ir palikt mājās. Ja arī šoreiz olimpiādi tomēr nāksies vērot no mājām, Mārtiņš grib būt pārliecināts, ka ir izdarījis visu, kas bijis viņa spēkos. Ka vairāk paveikt nebija iespējams.

2019. gada 21. jūlijs Espinju