Blogs: Kas notiek Latvijas pludmales volejbolā?

Pirmajā šāda veida blogā apskatīšu vairākas tēmas. Patiesībā līdz sestdienas rītam biju plānojis šo visu veltīt vīru pludmales volejbolam, jo aptuveni puses 2014. gada sezonas jau ir aiz muguras, un ir laiks atskatīties kāda tā bijusi. Sestdienas rītā gan aizdomājos, ka savu rindkopu pelnījušas arī dāmas. Svētdienas vēlā vakarā meitenes manu pārliecību vismaz pieckāršoja, patiess prieks par Tīnas Graudiņas un Lindas Grambergas sniegumu pasaules U-17 čempionātā.

Graudiņas un Grambergas stāsts…

Jau pirmdienas rītā esmu saņēmis vairākus zvanus ar jautājumiem: cik tālu tiks Gramberga/Graudiņa? Vai mums nu ir cerības, ka dāmu pludmales volejbols atdzims? Kas viņas vispār ir? Būtu gaišreģis, ja spētu atbildēt uz visiem šiem jautājumiem, taču dažus minējumus izteikt varu. Tīnai šobrīd ir tikai pilni 16 gadi, taču jau šādā vecumā viņa paguvusi uzspēlēt arī pie dāmām. Jāpateicas 2009. gada Eiropas čempionei Inesei Jursonei, kura neatteica Tīnai palīdzību, un palīdzēja spert pirmos soļus „Satellite” sacensībās. Jau tur Tīna apliecināja, ka ir un būs darītāja!

Uz U-17 pasaules čempionātu Graudiņa devās ar tikai 14 gadus jauno Lindu Grambergu, kuras tēvs ir īstens pludmales volejbola fanātiķis. Pats pirms vairākiem gadiem malā lika basketbola spēlēšanu, pievēršoties pludmales volejbolam, un nu ar savu neatlaidību (Andis Grambergs vairs nav arī nekāds jaunais puika) jau ir nostabilizējies Latvijas čempionāta pamatsacensībās. Šķiet, ka līdzīga neatlaidība ir arī Lindai, kura pludmales volejbolu mīl ne mazāk kā tēvs. Lindas lielākais mīnuss varētu būt nelielais augums, taču mieru un tikai mieru, viņai vēl ir tikai 14 gadi. Paaugsies! Ja nē, pa visiem izstiepsim.

Kā attīstīsies meiteņu karjeras, var tikai minēt, taču šī bronza Meksikā ir vēl viens apliecinājums, ka ar vecāku fanātismu, nedaudz naudas un talantu var sasniegt daudz. Manuprāt, izšķiroši tuvāko gadu laikā būs tieši abu meiteņu tēvu lēmumi, ko un kā labāk darīt tālāk. Abi līdz šim apliecinājuši savu varējumu, nu jāsper turpmākie soļi.

Jau runājam par mūsu jauniešu dāmu pludmales volejbolu, tad tuvākajā laikā plašāka sporta sabiedrība padzirdēs arī daugavpilietes Anastasijas Kravčenokas vārdu. Viņai šobrīd ir 17 gadu, un šķiet, ka arī visas iespējas smilšu laukumos sasniegt daudz. Vai mums jau tuvākajā laikā būs duets Pasaules kausa tūrē? Tuvākos trīs četrus gadus – diez vai, pēc tam… Visas iespējas un priekšnoteikumi tam ir.

Kas notiek ar Samoilovu un J.Šmēdiņu?

Pēc Eiropas čempionāta Itālijā augstāk par piekto vietu Pasaules kausa posmos nav izdevies tikt mūsu vadošajam „bīča” duetam Aleksandram Samoilovam un Jānim Šmēdiņam (5.vietas Maskavā, Berlīnē un Hāgā, 9.vieta – Stavangerā, bet 25. – Gštādē). Daudzi jau panikā steidz no galvas plēst nost pēdējos matus, taču mieru! Latvijas duets joprojām atrodas Pasaules ranga līderpozīcijās, saka citi. Šo rindu autora minējumi par ne tik veiksmīgo sezonas daļu ir vairāki. Turpmākajā rindkopā tieši par to.

Pirmais - sportiskās formas kritums, jo tieši Eiropas čempionāts tika virzīts kā galvenais šīs sezonas starts (nīkuļo arī Eiropas čempioni itāļi). Otrais – pretinieki mūsējos analīzē, 21. gadsimts ir laika posms, kad sportā strauji ienāk modernās tehnoloģijas un nav jābūt ekspertam, lai saprastu, ka pludmales volejbolā visvairāk analizētie un pētītie aizvadītajā starpsezonā bija tieši Saša ar Jāni. Ja aizvadītajā sezonā lielāko smagumu spēlēs uz saviem pleciem iznesa Samoilovs, tad šobrīd pa retam servju uzņemšanā tiek patraucēts arī Jānis. Tas apliecina, ka pretinieki domā, meklē, izdomā un atrod iespējas, kā cīnīties ar aizvadītā gada pasaules labāko pāri. Saša šajā sezonā neizskatās tik psiholoģiski nosvērts kā aizvadītajā vasarā, kas tomēr bija tā sauktā pēc olimpiskā. Lai ko arī teiktu citi, šo rindu autors paliek pie sava – pēc olimpiskajā gadā liela daļa vadošo sportistu atpūšas un nedaudz paslinko. Arī šie divi iemesli noteikti iespaido mūsējo sasniegumu. Karstākie pludmales volejbola sekotāji, kā arī statistika mīļotāji noteikti būs pamanījuši, ka aizvadītajā gadā Latvijas komanda uzvarēja gandrīz visas setu galotnes, turklāt labi viņiem veicās arī trīs setu cīņās. Šogad arī šie rādītāji ir pasliktinājušies. Bieži nākas zaudēt galotnēs, turklāt arī trīs setu cīņās.

Ja pēc apakšgrupu cīņām Hāgas „Grand Slam” sacensībās šķita, ka melnā josla Sašam ar Jāni jau aiz muguras, tad turnīra turpinājums apliecināja pretējo. Jau šonedēļ visas spēcīgākās komandas dosies pāri okeānam, lai startētu Longbīčas „Grand Slam” posmā. To darīs arī Aleksandrs ar Jāni, lai censtos apliecināt savu piederību pasaules labākajiem. Lai izdodas!

Ko darīt Pļaviņam?

Arī šādu jautājumu esmu dzirdējis, un jāteic, ka kaut ko ieteikt Pļaviņam ir ļoti grūti. Hermans Egleskalns tomēr kādu laiku izvēlējies palikt klasiskajā volejbolā, tāpēc par ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm Riodeženeiro Mārtiņam, visticamāk, būs jācīnās plecu pie pleca ar Aleksandru Soloveju, ar kuru pēdējā mēneša laikā diez ko neveicas. Nepietika ar vairākām nepārvarētām kvalifikācijām Pasaules tūrē, klāt nākuši zaudējumu arī Latvijas un Igaunijas čempionāta posmos, turklāt zaudēts kluba biedriem Točam/Finsteram un Regžam/Āboliņam. Kas tālāk? Jāturpina strādāt, jo visi fiziskie dotumi ir gan Solovejam, gan Pļaviņam. Pirmajam tas vēl jāapliecina, bet otrais jau to paguvis paveikt (pēdējā laikā gan arī varētu spēlēt labāk). Tiem, kuriem īsas atmiņas, atgādināšu, ka Sašam šī ir pirmā sezonas pieaugušo pludmales volejbolā. Iespējams, komandai jāaiziet pie kāda pesteļotāja, jāpakūpina kāds vīraks vai vienkārši jāpiesēž uz pāris alus kausiem, jāsakārto galvas un jāizrunājas kā večiem! Lai progresētu, ir jātrenējas, taču šobrīd komandai sanāk vairāk braukāt pa turnīriem, nekā trenēties. Ja nebraukāsi, zaudēsi reitinga punktus, ja netrenēsies, neprogresēsi. Vecais labais teiciens par koku ar diviem galiem.

Tā nu sanācis, ka šogad Pasaules kausa tūrē mums ir nevis lielo optimistu kārotie četri pāri, bet gan tikai divi. Šo rindu autors uzskata, ka Latvijas pludmales volejbolā nav pamats optimismam, ka kļūsim par „bīča” lielvalsti. Maksimums trīs dueti „Grand Slam” pamatturnīrā – jau tas ir sapnis, kurš jāpiepilda. Nav mums pagaidām ne spēlētāju, ne finanšu resursu. Pagaidām…