Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:338, Did:0, useCase: 3

Birzulis par aizvadīto sezonu, jaunatni, Egleskalnu un nākotni

Jānis Celmiņš

Birzulis par aizvadīto sezonu, jaunatni, Egleskalnu un nākotni
Aigars Birzulis
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, F64

„Hermans Egleskalns, iespējams, ir pēdējais salmiņš, kurā ieķerties pirms Riodeženeiro. 2013. gada vasaras beigās viņš pāris nedēļas patrenējās kopā ar mums, atstājot diezgan labu iespaidu, gan manās, gan Mārtiņa acīs,” intervijā portālam Sportacentrs.com pauž pludmales volejbola treneris Aigars Birzulis, kurš neslēpj savu viedokli arī par jaunatnes pludmales attīstības virzieniem mūsu valstī.

Skatoties ierakstus un publicētās bildes sociālajos tīklos, es secinu, ka jūsu iecienītākās nodarbes šajā laika posmā ir sēņošana, ogošana un makšķerēšana. Tā ir?
Tās ir atpūtas lietas ar pievienoto vērtību. Veicu ierastos lauku darbus, sakārtoju ģimenes īpašumus, daru darbus, kuriem sezonas laikā īsti neatliek laika. Šobrīd ir nedaudz garāks vaļas brīdis, tāpēc varu tam visam veltīt vairāk laika.

Kā kopumā vērtējat aizvadīto sezonu?
Lai to izvērtētu, ir jāatceras, kādi mērķi tikai virzīti pavasarī. Kaut kas no visa tā ir sanācis, kaut kas nē, taču tā ir vienmēr. Ja runājam par Pļaviņa sadarbību ar Soloveju, tad nevar teikt, ka tika gaidīts, kas stipri vairāk. Iepriekšējās sezonas izskaņa lika domāt, ka sadarbība ar Soloveju varētu būt veiksmīga. Tas nedaudz dzēsa iepriekšējos nodomus spēlēt kopā ar Egleskalnu, taču man kā trenerim vēlme redzēt Mārtiņu kopā ar Egleskalnu, vismaz atsevišķos turnīros šosezon, bija. Dažādu apsvērumu dēļ tas nerealizējās. Iespējams, nedaudz par ātru uzsākām sagatavošanās darbu. Vēlējāmies nedaudz forsēt Soloveja ienākšanu pieaugušo volejbolā, bet izskatās, ka nedaudz pārcentāmies. Brīdī, kad prasījās rezultāts, nogurums jau bija iekrājies. Ik pa brīdim daži uzplaiksnījumi bija, taču kopumā apmierināts nebiju. Rēķinājos, ka šī sezona būs tāda kā eksperimentu sezona.

Ko var teikt par citiem jūsu pāriem?
Šobrīd mums ir normāla treniņu grupa. Normāla, ne izcila, taču esam spēruši soli uz priekšu. Visi cilvēki, kas ir iesaistīti, vēlas strādāt un sasniegt rezultātu. Zināmu apsvērumu dēļ ļoti nopietnus mērķus virzīt nevaram, taču konkrēta reģiona sacensībās nelielākus mērķus virzīt varam. Iespējams, vajadzēja Mārtiņam dot iespēju jau ātrāk pamēģināt spēkus kopā ar Haraldu Regžu, taču bija vairāki faktori, kas to liedza. Pirmais un nopietnākais - Āboliņam ar Regžu bija jāstartē pasaules U-23 čempionātā, un cerējām, ka tur viņi nostartēs labāk. Nedaudz nepaveicās ar turnīra izlozi, jo ceturtdaļfinālā pretiniekos mums ielozēja poļus. Šis turnīrs atstāja zināmu iespaidu gan uz Haraldu un Armandu, gan mūsu kluba treniņu grupu kopumā. Sezonas gaitā gan viņi apliecināja, ka var spēlēt pat ļoti veiksmīgi, un CEV Satellite posmā Jūrmalā nospēlēja ļoti labi. Ja tā viņi būtu spēlējuši U-23 čempionātā, tad rezultāts būtu bijis krietni labāks. Interesanti, ka līdz šim šis duets labāk bija spēlējis pavasaros, taču šogad sportiskās formas virsotni sasniedza sezonas beigās.

Tam ir arī pamatots izskaidrojums?
Grūti pateikt. Manuprāt, sudrabs Eiropas U-20 čempionātā viņiem atnāca pārāk ātri un vienkārši. Pašiem šķita, ka arī turpmāk viss notiks pats no sevis. Haralds vispār ir spēlētājs ar ļoti labām dotībām, taču viņa meistarības līmenis, salīdzinājumā ar vienaudžiem, palielinās ar nelielu nobīdi - kavēšanos. Tā pa īstam viņš atvērās tikai „King of the Beach” turnīrā. Tas lika domāt, ka vajadzēja viņu likt kopā ar Mārtiņu nedaudz ātrāk. Līdz šim Mārtiņš viņu neuzskatīja par nopietnu bloķētāju, un neticēja Haraldam.

Izskatās, ka šo var saukt arī par dāmu pludmales volejbola atdzimšanas sezonu. Arī jums pašam sanāca vairāk pastrādāt ar meitenēm.
Meiteņu trenēšana man pašam bija tāds kā nepiespiests izaicinājums. Ar talantīgo Tīnu Graudiņu es strādāju arī iepriekšējos gados, un viņai kopā ar Lindu Grambergu pasaules U-17 čempionātā izdevās nostartēt ļoti veiksmīgi pat neskatoties uz to, ka Linda spēlēja pie divus gadus vecākām meitenēm. Jāteic gan, ka arī pirms tam paveicām labu darbu treniņos. Turnīra gaitā viņas apliecināja, ka kopā spēlēt var ļoti labi. Šajā sezonā es sapratu, ka nopietni strādājot mēs varam sasniegt labu rezultātu gandrīz jebkurā vecuma grupā. Ja mērķtiecīgi uz to iet, tad var sasniegt krietni vairāk, un darbs ar meitenēm arī man pašam bija interesanta pieredze. Skolu šogad pabeidza mana audžumeita Marta Ozoliņa, izsakot vēlmi, ka vēlas pludmales volejbolam pievērsties krietni nopietnāk nekā līdz šim. Citu treneru vērtējumā viņa netika vērtēta pārāk augstu, tāpēc arī man tas bija papildus izaicinājums. Viņas šī brīža pāriniece Alise Lece gan sākotnēji pauda vēlmi doties uz ASV, taču es uzreiz pateicu, ka ar cilvēkiem, kuri plāno pamest mūsu valsti, es nestrādāšu. Pēc pasaules U-23 čempionāta, kurā Marta nesekmīgi nostartēja kopā ar Rūtu Treiju, Alise pieņēma lēmumu, ka uz ASV tomēr nedosies. Tobrīd izvirzījām mērķus labi nostartēt Latvijas čempionāta posmos, kā arī izcīnīt čempionu titulu, kas arī izdevās.

Kādi plāni meiteņu kontekstā ir turpmāk?
Graudiņa ģimenes apstākļu dēļ ir devusies uz Briseli, taču Ziemassvētku brīvdienās būs Rīgā, lai darbotos treniņos ar pilnu atdevi. Gramberga divas reizes nedēļā pie manis strādā individuāli, bet Marta ar Alisi nedaudz atpūšas pēc sezonas. Plānojam jau drīz atsākt darbu, lai gatavotos jaunajai sezonai, kad virzīsim nedaudz nopietnākus mērķus.

Kas šobrīd notiek mūsu jaunatnes volejbolā? Iepriekš jauniešu vecuma čempionātos labi startēja Pļaviņš, Samoilovs, brāļi Šmēdiņi, Ingars Ivanovs, vēl daži citi. Kas notiek pēdējos gados? Kāpēc rezultāti ir tik pieticīgi?
Tevis nosauktajos vecumos mums bija lielāka iekšējā konkurence, tāpēc arī rezultāti neizpalika. Noteikti nevar nepieminēt arī manu un Genādija Samoilova darbu. Tās bija manas un Genādija iniciatīvas, vēlējāmies sevi apliecināt. Pateicoties tevis nosauktajiem spēlētājiem, mums pēdējos divus gadus ir bijusi iespēja uz visiem jaunatnes vecuma Eiropas un pasaules čempionātiem aizvest labākos konkrēto vecumu spēlētājus. Jā, rezultāti ir bijuši pieticīgi, lai neteiktu vairāk, taču tā nu tas ir. Šobrīd federācijai ir jāsāk domāt par nopietnu izlašu izveidi, jo cerēt uz to, ka pāris mēnešu darbs spēs dot medaļas, nevar. Vairākās Eiropas valstīs tiek nopietni strādāts ar jauniešiem, ir izveidotas sistēmas, kas dod rezultātu, mums tādu nav. Pēctecība ir svarīga, tāpēc par to ir jādomā jau tagad. Rīgā šobrīd ir trīs slēgtā tipa halles, kurās varētu organizēt izlašu darbu, taču ir jābūt ieinteresētībai no visām pusēm. Ir jāmeklē iespējas, kā ieinteresēt šo haļļu īpašniekus, kā arī trenerus. Ja šīs sistēmas nebūs, tad varēsim priecāties par piektajām un devītajām vietām, bet neko vairāk. Tādās Eiropas valstīs kā Polijā, Vācijā, Norvēģijā, Šveicē, Austrijā, Čehijā, Nīderlandē darbs ar jauniešiem ir krietni vien nopietnākā līmenī. Skaidrs, ka mēs nevaram cerēt uz spēcīgu federācijas plecu, bet mums jācenšas iet tajā virzienā, ka katrā no slēgtajām hallēm veidotos jauniešu skolas. Tas radītu zināmu konkurenci gan starp hallēm, gan vēlāk arī izlasēs.

Kas šosezon kopumā notika pieaugušo pludmales volejbolā? Arī šī bija eksperimentu sezona, vai arī valstu spēcīgākie spēlētāji un izlases jau sāka domāt par olimpiskajām spēlēm?
Es pat teiktu, ka šī bija nopietnāku eksperimentu sezona, nekā pēc olimpiskā. Domāju, ka tieši pēc šīs vasaras daudzu izlašu nometnēs ir lielāka skaidrība par nākotni. Visprecīzākais šāda veida piemērs, manuprāt, ir Brazīlijas izlase. Arī tas, cik daudz un dažādu valstu pārstāvji un spēlētāji šogad kāpa uz Pasaules kausa posmu goda pjedestāliem apliecina, ka šī vēl bija eksperimentu sezona. Vienu izteiktu favorītu nebija, tas par daudz ko liecina. Redzam, ka brazīlieši ir nolēmuši strādāt nelielos klubiņos, radot nelielus kariņus. Polijā nedaudz aprunājos ar Alisonu (viens no pēdējo gadu labākajiem Brazīlijas spēlētājiem), kurš atzina, ka lielā izlase ir pajukusi, un šobrīd atkal ir radīta konkurence, lai izaugsme būtu lielāka. Jā, visi izlašu spēlētāji tāpat tiek finansēti no federācijas, taču katrs duets strādā pie sava trenera.

Latvijā arī šobrīd darbojas divi mikroklubiņi
Pagaidām trešais kantoris, kas varētu radīt vēl vienu izrāvienu, nav radies. Kamēr nav, tikmēr strādājam šādā vidē.

Ko tālāk plāno darīt Mārtiņš Pļaviņš?
Jā, aizvadītās sezonas otrā puse sadarbībā ar Soloveju vairs nebija tik veiksmīga. Jutu, ka emocionāli spēlētāji nejūtas labi un nedod viens otram pārliecību. Jā, varētu jau muļļāties tādā pat garā, cerot, ka vienā turnīrā nospēlēsim labāk, citā nedaudz sliktāk, taču sezonas otrā puse deva pārliecību, ka šajā laika posmā nevaram cerēt uz ko vairāk. Ja šādi emociju uzplaiksnījumi un kritumi ir pārāk bieži, tad tas nogalina gan vienu, gan otru. Abi ir laba līmeņa spēlētāji, taču, ja viens otram īsti netic, tad tas mazina izredzes parādīt labu rezultātu. Negribētu teikt, ka būtu bijušas kādas rīvēšanās vai nesaskaņas. Tieši šis ticības faktors bija izšķirošs. Solovejs izteica vēlmi, ka gribētu turpināt spēlēt kopā ar Rihardu Finsteru, ar kuru veiksmīgi nostartēja pasaules U-23 čempionātā. Viņiem nākamā noteikti būs izaicinājumu sezona, jo rezultāti Eiropā un pasaulē apliecina, ka nekur tālu neesam. Pēdējā Pasaules kausa posmā zeltu ieguva francūži, kurus Solovejs un Finsters Jūrmalā apspēlēja. Tas nozīmē, ka nekur tālu neesam. Te atkal ir jārunā par iespējām un finansēm, kuras mums nav tādā līmenī, lai regulāri braukātu pa laba līmeņa turnīriem. Ja runājam par Mārtiņu, tad šajā rudenī gribēju viņu pārbaudīt kopā ar Regžu. Egleskalna jautājums bija atklāts jau sezonas izskaņā, un mēs to risinājām. Mūsu kluba prioritāte vienmēr ir bijusi Mārtiņa virzīšana uz olimpiskajām spēlēm, un šo faktu neslēpjam ne iekšienē, ne arī ārēji. Ja kādam liekas, ka viņš šobrīd spēlē sliktāk, nekā iepriekš, tad, lai viņi tā domā.

Jūs tam nepiekrītat?
Nē, nedomāju, ka individuāli viņš spēlētu sliktāk. Viņam šobrīd nav tā ticība un uzticēšanās pāriniekam, kas bija, spēlējot kopā ar Jāni (Šmēdiņu). Abi viens otram ticēja un zināja, ka kopā spēj paveikt daudz. Tie, iespējams, nav labākie piemēri, bet, spēlējot kopā ar citiem pāriniekiem arī pēdējās divās sezonās, Mārtiņš ir spēlējis labi. Vai tas bijis Krievijas čempionāts, vai EEVZA posms kopā ar Regžu, viņš spēlējis labi. Šobrīd trīspusēji (iesaistīta arī federācija) esam vienojušies, ka divas nākamās sezonas Pļaviņš centīsies spēlēt kopā ar Egleskalnu. Šobrīd galvenais jautājums ir, cik ātri Egleskalns spēs pārorientēties no klasiskā volejbola uz smiltīm, un, vai vispār spēs. Pirmajā sezonā mums neklāsies viegli, to apzināmies, taču uzsvars būs jāliek uz sezonas beigu daļu, kad liela daļa vadošo duetu turnīros varētu vairs nestartēt. Esam panākuši vienošanos, ka, ja visi būsim apmierināti ar rezultātiem un sniegumu, tad Egleskalns pirmsolimpiskajā sezonā klasiskajā volejbolā varētu neatgriezties. Par to, ka Saša ar Jāni Riodeženeiro būs, esmu drošs, taču es personīgi vēlētos, lai Latviju tur pārstāvētu divas komandas, nevis tikai viena.

Egleskalns smiltīs ir redzēts pamaz – daži jaunatnes čempionāti, sacensības Latvijā, kāds atsevišķs turnīrs Eiropā, taču tas arī viss. Kur radusies šī pārliecība, ka varētu izdoties?
Spēlētāju resursi Latvijā ir tādi, kādi tie ir. Ir daži slaidi čaļi, taču tas arī viss. Reinis Pekmanis šobrīd ir Samoilova un Andra Šmēdiņa redzeslokā, Edvartam Buividam kaut kas īsti nesanāca, Ruslans Sorokins spēlē, bet par viņu ir vēl nedaudz cits stāsts. Regža? Iespējams… Labi strādā, progresē, taču darāmā vēl daudz. Egleskalns, iespējams, ir pēdējais salmiņš, kurā ieķerties pirms Riodeženeiro. 2013. gada vasaras beigās viņš pāris nedēļas patrenējās ar kopā ar mums, atstājot diezgan labu iespaidu, gan manās, gan Mārtiņa acīs. Arī viņam ir vājās vietas, taču tas viss ir labojams.

Ja nesanāks ar Egleskalnu, tad vēl viens rezerves variants būs Regža?
Es ceru, ka sanāks! Pagaidām nedomājam par rezerves variantiem, taču var gadīties visādi. Kāpēc tas nevarētu būt arī Solovejs? Skaidrs, ka viņam atgriešanās un spēlēšana kopā ar Mārtiņu tagad ir grūtāka, taču viss ir iespējams.

Pēdējās divas sezonas Mārtiņam psiholoģiski bijušas ļoti smagas. Cits droši vien jau sen visam būtu atmetis ar roku un aizgājis, bet viņš turpina cīnīties. Kuri ir tie cilvēki, kas palīdzējuši viņam tikt galā? Ģimene? Draugi?
Jā, vīrišķības viņam netrūkst, šaubu nav. Viņš ir radis labu atbalstu ģimenē, arī draugos, kas viņam palīdz. Tāpat mazsvarīgs nav komandas atbalsts, uz laukuma ir tikai divi spēlētāji, bet apkārt ir vēl vairāki. Īsti pat neesmu dzirdēji, ka viņš pats būtu sūdzējies, čīkstējis, ka viss ir slikti. Arī tas parāda, cik spēcīgs viņš ir kā sportists un personība. Jā, uznāk vājuma brīži, taču tādi pa reizei uznāk visiem.

Visbeidzot noslēdzot mūsu sarunu – vai Aigars Birzulis un klasiskais volejbols šobrīd ir divas nesavienojamas lietas?
Esmu izvirzījis sev prioritāti nokļūt olimpiskajās spēlēs, tāpēc šobrīd esmu pludmales volejbolā. Šad un tad aizstaigāju uz kādu „Schenker” līgas spēli, taču tā nopietni klasiskajam volejbolam šobrīd pievērsties nevēlos. Jāteic gan, ka neviens nav arī piedāvājis (smejas), taču dzīve rādīs.