Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:338, Did:0, useCase: 3

Samoilovs: "Sparingā zaudējām frančiem un dienu nesarunājāmies"

Samoilovs: "Sparingā zaudējām frančiem un dienu nesarunājāmies"
Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš
Foto: Vladislavs Proškins/f64

Latvijas vadošais pludmales volejbola duets - Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš - šovakar Riodežaneiro uzsāks jauno sezonu, bet augusta vidū turpat risināsies šīs sezonas galvenās bīčvolejbola sacensības - olimpisko spēļu turnīrs. Pirms došanās uz Brazīliju abi sportisti sarunā ar Sportacentrs.com pastāstīja par gatavošanos dueta līdz šim atbildīgākajai sezonai.

„Tik agri sākot sezonu, sajūtas ir nedaudz neparastas. Nav īsti patīkami, ka pirmais „Grand Slam” posms ir jau tagad, jo tas pasteidzināja gatavošanos sezonai, radīja nelielu saspringumu,” norādīja Jānis Šmēdiņš. „Pēc šīm sacensībām atkal būs mēnesi ilgs sagatavošanās posms nākamajiem mačiem. Pašlaik olimpiskās spēles vēl liekas tālu, bet, kad sāksies turnīri, tad laiks paies ātri.”

Aleksandrs Samoilovs neslēpj, ka arī treneri nav iepriecināti par agro „Grand Slam” posmu, kuru izlaist nebūtu prātīgi. „Ja „Open” turnīrā par uzvaru dod 500 reitinga punktus, bet par ceturto vietu – 300, tad „Grand Slam” turnīrā par uzvaru piešķir 800 reitinga punktus, bet par ceturto vietu – 560. Ja ļoti labi nostartē, tad vienā „Grand Slam” posmā vari nopelnīt gandrīz tikpat, cik divos „Open” posmos. Pagājušajā sezonā Jāņa traumas dēļ jau tā nācās spēlēt daudzos „Open” turnīros, tādējādi „Grand Slam” posmu rezultāti nodzēsās, jo vērā tiek ņemti pēdējie astoņi turnīri.”

„Ar veselību viss ir kārtībā, ceru, ka visas likstas palikušas pagājušajā sezonā,” saka Šmēdiņš. „Meniska operācija atmeta par soli atpakaļ, jo mēnesi biju pilnībā nost no volejbola. Viss, ko biju darījis līdz traumai, bija kļuvis veltīgs. Pirmās domas bija par to, vai es varēšu spēlēt un kā es varēšu spēlēt. Kad sapratu, ka trīs dienas nevaru normāli paiet un pēc tam palēnām caur sāpēm atsāku kustēties, bija neziņa, kad tad beidzot varēšu sākt kaut ko darīt. Pēc operācijas vairs nebija laika gatavoties turnīriem, tie jau ritēja pilnā sparā.”

Samoilovs atzīst, ka Jāņa savainojums bijis pamatīgs trieciens, jo pirms tam viss izskatījies rožaini – pirmoreiz olimpiskajā sezonā varēs nesatraukties par tikšanu uz olimpiādi. „Gan ar Mārtiņu [Pļaviņu] uz Pekinu, gan ar Ruslanu [Sorokinu] uz Londonu ielēcām vilciena pēdējā vagonā. Šķita, ka šoreiz būs citādāk, bet jau pēc pirmā posma Jānis pateica, ka būs nepieciešama meniska operācija. Par laimi, viss tomēr izvērtās veiksmīgi. Jānis izgāja rehabilitācijas procesu un mēs bijām divtik motivēti cīnīties par uzvarām.”

Viegli gan negāja, secina Jānis. „Kad aizbraucām uz pirmo posmu Šveicē, biju lēcis tikai nedēļu pirms turnīra un saudzīgā režīmā, kādus 20 centimetrus no zemes. Tikai spēlēs izdevās pārvarēt psiholoģisko barjeru un lēkt augstāk. Pirmajos mačos, ja nebija perfekts cēliens, tad varēju aizmirst par sakarīgu uzbrukumu. Nekas nesanāca,” atceras Jānis. „Kājai muskulis „pazuda” jau pēc nedēļas un arī tagad izjūtu, ka starp abām kājām ir atšķirība. Sasprindzinot labās kājas muskulis ir mazāks.”

Kad septembra beigās atbraucu no Sjamenas „Open” turnīra Ķīnā, gandrīz divas nedēļas nogulēju gultā, jo man lauza kaulus. Atlikušajā sezonas daļā biju tā izlicies, ka negribējās pat ēst. Tik iztukšots nekad nebiju juties,” atzīst Šmēdiņš. „Tagad viss ir kārtībā, slodzes varu panest. Sekas ir tādas, ka pirms katra treniņa vairāk laika jāvelta tam, lai iestaipītu saites. Celis prasa vairāk laika. Nevarētu teikt, ka jūtu stīvumu, bet vienkārši zinu, ka tam nepieciešama papildus iesildīšanās. Treniņu procesā un spēlēs tas neko nemaina, papildus laiku jāveltī tikai pirms un pēc.”

No iepriekšējām sezonām Jānim līdzi velkas arī problēmas ar plecu, tomēr par to viņš īpaši nesatraucas. „Ar plecu viss ir skaidrs – zinu, kas man ir jādara. Mēģināsim uz attiecīgiem posmiem, kad ilgāku laiku neesam Latvijā, dabūt līdzi fizioterapeitu. Ja tas izdosies, tad viss būs kārtībā. Problēma ar plecu būs atrisināta.”

Šobrīd pašam Aleksandram vēdera traumas dēļ fiziskā un tehniskā gatavība nav tik laba, kādai tai vajadzētu būt šajā laika periodā, un viņš atpaliek no sava pārinieka. „Sākumā likās, ka esmu vienkārši sastiepis muskuli, taču ultrasonogrāfija uzrādīja plīsumu un asins izplūdumu. Muskulis no lielas slodzes bija kļuvis neelastīgs un plīsis. Tas notika februāra pirmajās dienās. Nedēļu vispār neko nedrīkstēju darīt. Smērēju smēres, dzēru zāles, bet pašam nenormāli gribējās ātrāk atsākt treniņus. Pēc nedēļas jau varēju atsākt treniņus, izlaižot vingrinājumus, kas var atjaunot traumu. Nedrīkstēju izpildīt gremdes, tādēļ vairāk piestrādāju pie māņsitieniem. Pēdējās nedēļās jau vairs nesāpēja, bet prāts bremzēja, jo negribējās atkal saplēst muskuli un palikt malā vēl uz nedēļu. Pēdējās pārbaudes parādīja, ka viss ir saaudzis. Tagad tikai jāatjauno cietušā muskuļa elastību.”

Šoziem tāpat kā pērn Ēģiptē kā sparinga partneri ciemojās vācieši Markuss Bekermans/Larss Fligens, kā arī francūži Jusefs Krū/Eduārs Roulandsons un Janniks Salveti/Žans Baptists Dakers. Pirms gada pirmajā turnīrā pēc treniņiem ar Samoilovu un Šmēdiņu vācieši izcīnīja pirmo vietu, bet francūži bija trešie. Šogad gan nav gājis tik spoži. „Komandas, kas atbrauc pie mums patrenēties, parasti vēlas arī atgriezties. Šogad braukt gribēja arī citi, taču vienlaikus nevarējām uzņemt vairāk par divām komandām. Sparingos spēlējam uz rezultātu. Mēs ar Jāni esam tādi spēlētāji, kuriem nekad un nekādos apstākļos nepatīk zaudēt. Vienā mačā zaudējām frančiem, sapsihojāmies un veselu dienu viens ar otru nerunājām,” nosmej Aleksandrs.

Pirms un pēc „Grand Slam” posma Riodežaneiro Latvijas duets paši iejutīsies ciemiņu lomā, aizvadot sparinga mačus Brazīlijā un ASV. „Brazīlijā, visticamāk, trenēsimies kopā ar Pedru/Evandru, bet pirms „Grand Slam” posma turpat būs arī visi pārējie. Pēc turnīra bija vairāki varianti – palikt Brazīlijā, doties uz Tenerifi vai ASV. Brazīlijā mīnuss ir tas, ka labākie pāri ir no dažādām pilsētām un vienkopus netrenējas, turpretī Amerikā gandrīz visi trenējies vienviet, sliktākajā gadījumā 50 kilometru attālumā, kas tāds nieks vien ir. Jā, vēl ir Tenerife, bet tad sanāk lidot no Brazīlijas un Tenerife un tālāk uz nākamo turnīru Ķīnā. Svarīgi ir arī tas, lai sparinga partneri treniņos cīnās par 100%, jo ne visi tā dara. Daži vienkārši staigā apkārt un urbina degunu. Starp citu, amerikāņi stāsta, ka Fils Dalhauzers trenējas tikai trīsreiz nedēļā. Viņš jau vizuāli neizskatās stiprs, taču viņam ir milzīgs talants un psiholoģiskā gatavība. Jo saspringtāka situācija, jo labāk viņš spēlē,” stāsta Samoilovs.

  +1 [+] [-]

, 2016-03-09 17:30, pirms 8 gadiem
Var redzēt kā Latvijas sportā trūkst laba medicīniskā personāla. Cik tad mums ir to pasaules klases sportistu, tie paši bieži mokas ar savainojumiem.