Individuālo sportistu menedžeris: kas tas ir un kā par tādu kļūt?

Sākums sakārtotā vidē

Pirmo darba pieredzi menedžmentā Raimonds Zeps ieguva, strādājot pie Rīgas domes kausa organizēšanas basketbolā. Bet par nākamo soli kļuva darbs Latvijas Basketbola savienībā (LBS), kur viņš sāka kā mārketinga nodaļas vadītāja asistents un "uzdienēja" līdz sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja amatam. Kāpēc tieši basketbols? Raimonds bija trenējies basketbolā un aizspēlējies līdz LBL līmenim, kas deva visai skaidru priekšstatu par sportista ceļu no Jaunatnes līgas līdz profesionālajam basketbolam. Bet, strādājot LBS, viņš ieraudzīja kā procesi darbojas pašā augstākajā līmenī - basketbola līgu organizācijā un darbā ar valstsvienībām. Un runa nav tikai par menedžmentu, jo savienībā strādāja mazāk par divdesmit cilvēkiem, kuri vairāk vai mazāk bija iesaistīti visās jomās. Tas palīdzēja izprast kā elpo viss organisms.

"Tolaik vasarās darbiniekiem bija iespēja pieteikties jauniešu izlašu menedžera amatam - tas pat tika atbalstīts no LBS prezidenta Ojāra Kehra un ģenerālsekretāra Edgara Jaunupa puses. Pieteicos, un mana pirmā pieredze bija ar 1992. gadā un vēlāk dzimušajiem - Dāvi Bertānu, Jāni Timmu, Kasparu Vecvagaru. Pirmoreiz organizēju nometnes, meklēju pretiniekus pārbaudes spēlēm, runāju ar citu valstu federāciju pārstāvjiem," atceras Zeps, kuram tolaik kabatā bija LU bakalaura diploms starptautiskajā ekonomikā. Vēlāk viņš Londonā ieguva maģistra grādu mārketingā, bet pašlaik RTU Rīgas Biznesa skolā apgūst maģistra programmu biznesa vadībā. Mārketingā lauciņā uzkrāta pieredze arī strādājot Kazahstānā, ASV un Eiropā.

Edgars Buļs pēc Rīgas Komercskolas absolvēšanas iestājās Rīgas Ekonomikas augstskolā, kuru pabeidza 2003. gadā. Lai gan pēc studijām viņš sāka strādāt uzņēmumā, kas darbojās akciju tirgū, sirdī joprojām bija basketbols, tādēļ 2004. gada sākumā, kad LBS izsludināja konkursu uz mārketinga menedžera vietu, Edgars pieteicās un jau 22 gadu vecumā uzsāka darbu. Vēl šodien viņam spilgtā atmiņā ir otrā darba diena LBS, kad tika parakstīts līgums ar Kārli Muižnieku par Latvijas izlases vadīšanu. Preses konferences vadīšana tolaik Buļam nebija ierasta prakse, gluži pretēji - tās bija īstas ugunskristības.

"Basketbols bija mana sirdslieta, ar to uzaugu, izgāju cauri visai Jaunatnes līgai, pāris sezonas uzspēlēju LBL, tāpēc darbu LBS sāku ar lielu entuziasmu. No 2004. gada rudens līdz 2005. gada martam nostrādāju arī kā Latvijas Hokeja federācijas prezidenta Kirova Lipmana asistents. Šajā laika posmā tika gūta arī vēsturiskā uzvara Rīgas Sporta pilī pār Baltkrieviju. Preses konferencēs runāju trīs valodās, darīju arī citas lietas ap turnīru. Tie bija jaudīgi notikumi jau pašā karjeras sākumā. Iespējams, būtu palicis hokejā ilgāk, bet kādudien satiku Armandu Krauliņu, kurš bija ar lielu potenciālu apveltītās sieviešu izlases galvenais treneris," stāsta Edgars.

Lai gan tieši Krauliņš viņu uzaicināja uz valstsvienību, pats treneris drīzumā pameta izlasi un devās uz Maskavas "Dynamo" superklubu. Tikmēr Buļs nākamajos piecos gados ar dāmu izlasi piedzīvoja gan skaistas un vēsturiskas uzvaras, gan sāpīgus zaudējumus. Pusotru sezonu Edgars apvienoja darbu izlasē un "TTT Rīga" komandā, kas atgriezās Eiropas spēcīgākajā klubu turnīrā. Bet, kad radās iespēja strādāt arī vīriešu valstsvienībā, viņš palika pie darba ar izlasēm. Tomēr pēc bēdīgi slavenā 2009. gada rudens bija skaidrs, ka darbs LBS ir beidzies. Nākamajā gadā Buļs vadīja pludmales centru "Brazīlija" un turpināja komentēt basketbola spēles televīzijā.

Savvaļas bokss un konflikts pie tīkliem

Zeps nenoliedz, ka darbs kā boksera Maira Brieža menedžerim sākās eksperimentālā režīmā. Latvijā nevienam nebija praktiski nekādu priekšzināšanu, kā darbojas boksa pasaule. Nebija neviena, kurš spētu konsultēt. Daži bija spēruši pirmos soļus, taču no puzles gabaliņiem salikt lielo bildi neviens nevarēja. Tā bija taustīšanās, iepazīšanās un mācīšanās. Vienlaikus turpinot darbu basketbola savienībā.

"Sporta lauciņā nejutos apjucis, jo pieredze man bija, tomēr bokss ir pavisam cita veida bizness nekā basketbols, hokejs vai futbols, tādēļ mācījos procesā. Pirmie trīs četri gadi pagāja, lai beidzot varētu teikt, ka saprotu, kas un kā strādā, prastu orientēties. Būtu bijis vieglāk, ja būtu jau iestaigātas takas vai organizēta sistēma, kā tas ir federācijās. Bet bokss ir savvaļas sporta veids, tajā viss notiek brīvā kustībā. Labā ziņa ir tā, ka es un Mairis augām kopā un pakāpeniski. Man bija laiks izaugt, sākot no pašas apakšas, jo biju ar Mairi kopš viņa otrās cīņas, un izejot cauri visiem slāņiem. Tagad labi zinu, kam bokseris iziet cauri karjeras laikā. Tā ir super pieredze," norāda Raimonds.

Kādu dienu "Brazīlijas" gaiteņos Buļs satika pludmales volejbolistu Aleksandru Samoilovu, kuru pazina kopš 16 gadu vecuma, kad vēl pats labprāt apvienoja bumbas uzsišanu un alus iemalkošanu pludmalē. Reiz viņš ar studiju biedriem teju izvicinājuši dūres ar Genādiju Samoilovu un viņa blici, kas jauniešus gribēja padzīt no tīkliem Bulduros, kur Smilšu lauva mājoja teju divdesmit gadus. Kautiņa vietā izvērsusies saruna, kuras rezultātā nodibinājušās draudzīgas attiecības. Jau pirms 2008. gada Pekinas olimpiskajām spēlēm Saša aicinājis Edgaru menedžēt viņu un Mārtiņu Pļaviņu, tomēr tolaik Buļam visu laiku paņēma basketbols. 2012. gada sākumā Saša uzrunāja Edgaru atkārtoti.

"Sākumā godīgi viņam pateicu - man tie sportisti jau ir apnikuši, negribu tos vairs redzēt. Bet viņš apliecināja, ka viņi ir kārtīgi džeki, kuri sūdus netaisa. Viņiem tikai vajadzīga palīdzība sponsoru piesaistē. Sākumā bija viens vai divi atbalstītāji, bet tad Saša sāka spēlēt kopā ar Jāni Šmēdiņu. Kad viņi pasaulē sāka klapēt visus, arī man kļuva interesantāk. Izveidojām komandas identitāti un logo, parādījās daudz sponsoru, kļuvām aktīvāki sociālajos tīklos. Ar viņiem sāku savu individuālā menedžera karjeru," secina Edgars.

Darbs ar komandu un individuālo sportistu

2016. gadā pirms Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm Buļs veidoja sižetus "Vidējais latvietis pret olimpieti". Tad viņš pirmoreiz sastapa tolaik vēl 18 gadus veco tenisisti Aļonu Ostapenko. Kad pēc uzfilmētā sižeta abi devās prom no tenisa halles, Aļona atzinīgi novērtēja Edgara pludmales volejbolistiem sagādāto "Audi" spēkratu un piebilda, ka arī pati tādu gribētu. Ja labi spēlēsi, tad būs, atbildēja Buļs. 2017. gada janvārī Edgars ar tenisistes mammu izrunāja sadarbības pamatprincipus, piemēram, par to, ka tenisa dīvai nepiestāvētu ātro kredītu kompāniju reklamēšana. Bet, kad jūnijā Aļona triumfēja "French Open", sākās Ostapenko bums. Tā paša gada beigās viņam feisbukā uzrakstīja arī pludmales volejboliste Anastasija Kravčenoka. 2018. gadā Kravčenokai tika sarunāti pirmie sponsori no Buļa puses (Tīnai Graudiņai pēc NCAA nolikuma tādi nedrīkst būt), bet pēc zelta medaļām Eiropas čempionātā un kvalificēšanās Tokijas olimpiskajām spēlēm dāmas iekāpušas nākamajā līmenī.

Ar ko tad atšķiras menedžera darbs komandai un individuālam sportistam? Buļs skaidro, ka komandai vairāk esi tehniskais menedžeris. "Basketbolā darīju tehniskas lietas - transports, viesnīcas, ēdināšana, lidojumi, ekipējums. Tie ir divpadsmit spēlētāji un stafs - lai visi kopā kaut kur aizlidotu, tas ir jāorganizē. Pie stratēģiskām lietām mani kā jauniņo tolaik neviens nelaida, lai gan Ainars Zvirgzdiņš uzticēja meklēt pārbaudes spēļu pretiniekus un organizēt turnīrus. Tikmēr individuālo sporta veidu pārstāvji paši zina, kur un kā brauks. Viņu gadījumā darbs vairāk saistās ar mārketingu un PR. To gan biju darījis arī basketbolā - kurš gan neatceras bēdīgi slaveno "tagad vai nekad"."

Individuālajiem sportistiem tiek izstrādāta kopīgā stratēģija - cik būs sponsoru un kāda būs to atdeve, kur iesi un kur izvietosi reklāmas, sociālo tīklu izveidošana un apkalpošana. "Ar Samoilovu un Šmēdiņu drīz jau būs astotais sadarbības gads. Tagad iesaistos arī stratēģiskajā plānošanā, izsaku viedokli, piedalos sarunās ar treneriem, kārtoju arī sportiskos jautājumus. Ostapenko gadījumā tā pagaidām vēl nav, jo teniss man vēl pašam ir jāizprot," saka Buļs.

Jālasa starp rindām un jāaudzē biezāka āda

Kādas īpašības nepieciešamas menedžera darbā? Zeps akcentē, ka svarīgi ir pārredzēt plašāku darba lauku un saskatīt kopsakarības. "Loģiskā domāšana un spēja lasīt starp rindām. Citādi vienā brīdī cilvēki sāks tevi izmantot vai pats iebrauksi auzās. Ir jābūt atbildīgam un korektam, jo viens lēmums, kas īstermiņā dod rezultātu, pārkāpjot kādam pāri, var traucēt, ja gribi darboties ilgtermiņā. Jāsaprot cilvēka domāšana, jābūt psihologam, reizēm arī starp treneri un sportistu. Jāmāk runāt un pārliecināt. Jo vieni tev uzticēsies un izpildīs, bet citi vienmēr par visu pārprasīs," vajadzīgās īpašības ieskicē Raimonds.

Viņš uzver, ka pāri visam tomēr ir mīlestība pret darbu, jo tas paģēr daudz nervu šūnu. Ja tās nebūs, tad viegli atmetīsi ar roku, jo menedžēšana sportā ir emocionāla. Kāpumi un kritumi, līdz kādā brīdī visa būs par daudz. 12. klases absolventam, kurš ieinteresējies par menedžera arodu sportā, Zeps iesaka iegūt menedžmenta pamatzināšanas un pieredzi augstskolā. Apkalpo produktu vai sportistu - tā joprojām ir cilvēku un procesu vadība, piebilst Zeps. Jaunajiem viņš iesaka doties uz jau sakārtotām sistēmām, kādas ir komandu sporta veidos, jo struktūrā var uzkrāt pieredzi no zinošiem kolēģiem. Bet vēlāk varēs lūkot pēc citām iespējām, raudzīt kādas durvis paveras.

Tam piekrīt arī Buļs. "Ja man būtu 22 gadi, kad Aļona vinnēja "French Open", tad viņa ar mani, visticamāk, nestrādātu. Bet līdz tam man jau bija uzkrāta pieredze. Cik gan mani Kehris un Lipmans nebija "drāzuši"! Astoņi deviņi mēneši pie Krauliņa, un tevi vairs nebiedē neviens treneris. Tā ir neatsverama pieredze. Tu tam izej cauri - apbružājies, aplauzies, toties tev uzaug biezāka āda un esi gatavs strādāt vēl augstākā līmenī," skaidro Edgars, kurš sevi sauc par komercaģentu, jo Latvijas mērogā menedžera termins ir ļoti izplūdis un tā funkcijas bieži vien pārklājas. Nereti atkarībā no tā, cik ciešas izveidojušās attiecības ar konkrēto sportistu.

Paša ieguldījumi un procenti no sponsoru līguma

Ja sporta veidu federācijās un klubos menedžeris parasti saņem ikmēneša atalgojumu, tad boksā tas ir ļoti individuāli un dažādi. Zepa gadījumā viņam allaž bijis pamatdarbs, kas ļāvis ne tikai uzturēt sevi, bet pirmos sešus septiņus gadus ieguldīt gan laiku, gan naudu arī darbā ar Briedi. "Tas bija kā hobijs - man bija interesanti un varēju tam veltīt laiku. Bet tas nav standarta piemērs. Man nebija iepriekšējas iestrādnes, kā nopelnīt naudu, kuras meklēšana aizņēma lielāko daļu laika. Sestdien gaidāma cīņa, bet pirmdien vēl nav ko samaksāt pretiniekam - arī tā ir bijis. Un tad skraidi apkārt pa Rīgu un meklē, no kura dabūt tos trūkstošos 500 eiro," atceras Raimonds.

Ja ir iestrādāts mehānisms kā basketbolā, tad menedžeris pēc būtības ir sporta ikdienas organizētājs. Sacensības, nometnes, biļetes, boksa gadījumā sparinga partneri. Amerikā lielajās aģentūrās ar komandām runā aģents, ar sponsoriem tiekas mārketinga cilvēks, bet ar medijiem strādā PR speciālists. Katrs ir savas nozares profesionālis. Pilns serviss, kas aprūpē sportista dzīvi un rūpējas par atlētu arī pēc karjeras beigām, strādājot ar viņa vārdu. Eiropā apgrozās mazākas summas. Piemēram, basketbola aģenti mēģina pildīt arī citas funkcijas. Bet Buļs strādā tikai ar vietējiem sponsoriem, jo globālajā tirgū Ostapenko pārstāv uzņēmums IMG.

Edgars atminas, ka basketbola savienībā pirmā alga viņam bijusi 200 lati. Tagad viņam nav ikmēneša atalgojuma nav vai arī viņš to maksā sev pats kā uzņēmuma īpašnieks. "Paši sportisti man neko nemaksā. Paņemu savu daļu no nopelnītā. Dažkārt tas var būt arī ekipējums vai ūdens. Sportists uz mani naudu nezaudē, jo es nelienu iekšā LOV naudās, sacensību balvu fondos vai pašvaldību atbalstā. Tas nav mans nopelns. Arī tad, ja sportisti paši piesaista atbalstītāju, es tajā neiejaucos. Mani procenti Latvijas mērogam ir diezgan lieli, taču man nav sajūtas, ka saņemu algu un neko neesmu izdarījis. Arī sportistam nav tādas sajūtas, jo es tam neko neizmaksāju. Procentu apjomu tomēr neatklāšu, bet starptautiskam mērogam tas ir vidējs skaitlis. Tāds pats, kāds Aļonai atrunāts sadarbībā ar IMG," skaidro Edgars.

Ostapenko, Samoilovs/Šmēdiņš un Kravčenoku uzskata Buļu par savu menedžeri, bet vienlaikus ir arī citi sportisti, kuriem viņš ir palīdzējis, atrodot sponsorus un paņemot savus procentus. Kad viņš tiek uzrunāts, ne vienmēr izdodas palīdzēt uzreiz, taču, apstaigājot daudzus potenciālos sponsorus, ar laiku finanšu resursi atrodas. "Ar dažiem sponsoriem man jau ir tādas attiecības, ka viņi man paprasa: "Edgar, ko tu iesaki? Tam vairs nedosim, bet mums ir brīvi 10 000 eiro." Viņi Ieklausās, bet lēmumu, protams, pieņem paši. Vai tādā veidā manās rokās ir sviras, kā novirzīt sponsoru atbalstu? Tik traki jau nav, nepārspīlēsim," pieticīgs cenšas būt komercaģents.

"Ar manu pieeju, neprasot algu, ikviens sportists ir atvērts satikties un parunāties. Es jau pats viņiem saku - izteiksim bez solījumiem, jo paši zināt ekonomisko situāciju. Ja sanāks, tad būs. Bet negaidiet, ka manās rokās ir burvju nūjiņa. Jūs turpiniet maksimāli labi darīt savu darbu, bet es mēģināšu jūs "pārdot"," piebilst Buļs, kurš atzīst, ka tehniskais menedžera darbs kādā klubā viņam pašlaik nešķistu interesants. Tagad gribas pašam kaut ko radīt un pārdot, nopelnīt sportistam un sev pašam. "SamŠme" zīmols ir attīstījies no nekā - krekliņi, cepurītes, filma. Tagad viņi var nospēlēt labāk vai sliktāk, bet visi tie, kas mīl bīču, tik un tā novērtēs SamŠme.