Kanādas pēdējie "amatieri"

Iepriekšējās nedēļas nogalē Latvijas hokeja līdzjutējiem bija iespēja vērot Kanādas olimpisko izlasi, kas jau pēc dažām dienām sāks cīņu par Phjončhanas olimpiskā turnīra zeltu. Jāatzīst, ka, lai arī kļavas lapa uz spēlētāju formām nebija blāvāka, pats kanādiešu komandas sastāvs gan bija, jo, kā jau vairākas reizes ir ziņots, Nacionālā hokeja līga (NHL) ir liegusi saviem spēlētājiem (un arī tiem, kam ir līgumi ar organizācijas komandām) piedalīties olimpiādē.

Kādai izlasei šis apstāklis ir radījis lielākas, citai – mazākas problēmas, taču divām izlasēm olimpisko spēļu hokeja turnīra boikots no NHL puses ir licis pilnībā nomainīt ne tikai sastāvu, bet pat pašus sastāva komplektēšanas principus. Šīs izlases ir ASV un Kanāda, kura pēdējās piecās olimpiskajās spēlēs ir paļāvusies tikai uz NHL spēkiem.

Kanādas izlasei šajā ziņā ir pievērsta vislielākā uzmanība, jo tieši šī izlase gan 2010. gadā, gan 2014. gadā ir saņēmusi zelta medaļas. Tieši tāpēc jaunā (piespiedu) modeļa komanda ļoti bieži gan no līdzjutēju, gan ekspertu puses tiek uztverta ar zināmu skepsi – sak, kas tā par Kanādas izlasi bez NHL spēlētājiem?Protams, tā arī ir, un var sanākt, ka 2018. gada pasaules čempionātā, kurā jau varēs piedalīties visi tie, kuri būs brīvi no darba NHL, Kanādas izlases sastāvs būs daudz tuvāks teorētiskajam ideālajam modelim.

No otras puses ir jāatgādina, ka nebūt ne visu laiku Kanādas hokeja federācija ir dzīvojusi Leiputrijā, kur debesmannas krastos tecēja piena upes, proti, viņiem vajadzēja tik izvēlēties treneru komandu un ģenerālmenedžeri, kuri jau varēja izvēlēties sev tīkamu sastāvu, turklāt šī izvēle notika kā mazam bērnam konfekšu veikalā, kad vecāki ir ļāvuši ņemt to, ko grib, un cik grib. Līdz 1994. gadam olimpiskās spēles tika aizvadītas bez tā sauktajiem Ziemeļamerikas profesionāļiem un hokeja dzimtenes funkcionāriem bija jāspēj izlavierēt starp sportiskajām ambīcijām un reālajām iespējām.

Kā kanādiešiem veicās šajā sarežģītajā darbā? Protams, ka gāja viņiem dažādi, un arī pašas komandas bija dažādas, sākot no absolūtiem amatieriem līdz miksētām dažādu līmeņu un statusu komandām, taču divās mūsu dienām vistuvākajās olimpiskajās spēlēs kanādieši prata tikt pie sudraba. Jā, protams, vārdi "Kanāda", "sudrabs" un "veiksme" savā starpā nav savienojami, taču gan 1992. gada Albervilas spēlēs, gan pēc diviem gadiem Lilihammerē kanādieši spēja nokomplektēt ļoti kaujasspējīgu komandu.

Kas bija pēdējie Kanādas "amatieri" un kā viņi gatavojās olimpiskajām spēlēm?

Jāsāk ar to, ka pretēji daudzu kļūdainajiem uzskatiem, ka pirms NHL ienākšanas olimpiskajā kustībā abas Ziemeļamerikas spēcīgākās hokeja komandas uz olimpiskajiem turnīriem sūtīja tikai studentus vai amatierus, tā nebija, un gan 1992., gan 1994. gadā Kanādas izlasē netrūka nedz aktīvo NHL spēlētāju, nedz spēlētāju ar bagātīgu prestižākās hokeja līgas pieredzi. Piemēram, 1992. gada sastāvā astoņi spēlētāji bija ar aktīviem NHL līgumiem, bet 1994. gadā tādi bija četri. Tāpat komandu papildināja vairāki augstas kvalitātes zemāko līgu un Eiropas nacionālo čempionātu spēlētāji, kā arī talantīgākie jaunās paaudzes hokejisti.

Ņemot rokās sarakstu ar 1992. gada olimpiešiem, varam atrast tādus uzvārdus kā Šons Burks (pašreizējais Kanādas izlases ģenerālmenedžeris), Trevors Kids, Kurts Džils, Deivs Tipets, Deivs Hanans, Deivs Arčibalds, kā arī šajā komandā spēlēja divi hokejisti, kas pēc dažām sezonām kļuva par NHL superzvaigznēm – Eriks Lindross un Džo Džuno.

Uz olimpiskā hokeja turnīra sākumu šai izlasei kopumā bija iekrāta arī gana liela pieredze, jāmin kaut vai 7624 mači NHL, ko pa visiem kopā šie hokejisti bija aizvadījuši.

Kanādas olimpiskā izlase 1992. gadā

Pievēršoties 1994. gada izlases modelim, tad arī tajā bija gana daudz pieredzes, jo viņu kontā bija 7355 NHL mači, bet uz laukuma devās Korijs Hiršs, Menijs Legasī, Adrians Okoins, Kriss Terjēns, Gregs Džonsons, Pols Karija, Braiens Savāžs, kā arī no Čehoslovākijas aizbēgušais Petrs Nedveds, kurš jau bija paspējis sevi ļoti spilgti pieteikt NHL.

Domāju, ka ir jābūt apveltītam ar ārkārtīgi bagātīgu iztēli, lai šīs komandas nosauktu par "studentiem" vai uzskatītu par kādiem vājiniekiem. Tā, protams, ka nebija pati labākā kanādiešu komanda, taču tā arī nebija sliktāka par tādu vidēju Eiropas komandu, un tas pierādījās ne tikai uz papīra, bet arī laukumos.

Tiesa, lai tiktu saglabāts vēsturiskās patiesības mirklis, ir jāpiemin viens ļoti būtisks apstāklis, kas bija tad un noteikti nekādā veidā nav iespējams pašlaik – komandu gatavošanās olimpiskajām spēlēm. Ja mūsdienās hokejisti spēlē savos klubos, par ko saņem atalgojumu un izlasē savācas vien uz neilgu sagatavošanās posmu, tad astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā arī Kanāda nolēma izmēģināt mūsu Atlantijas okeāna pusē ierasto un tolaik jau absolūti "norieto" sistēmu, kas paredz, ka izlase visu sezonu spēlē kopā, aizvadot dažādas pārbaudes spēles, iespēlējot jau gatavas maiņas utt.

Tolaik Kanādas hokejā bija pilnīgi normāla un ierasta prakse, kad nacionālās komandas interesēs tika nokomplektētas komandas no spēlētājiem, kas nav saistīti ar Ziemeļamerikas profesionālajām komandām (vai ir saņēmuši šo komandu atļaujas), un tās aizvadīja sezonu vai kādu tās daļu, gatavojoties atbildīgākajiem mačiem.

Kanādas 1994. gada izlases spēlētāji

1994. gada izlases modeļa spēlētājs Kriss Kontoss, kuram pirms tam jau bija iekrāta bagātīga pieredze gan NHL, gan virknē zemāko līgu, kādā no intervijām stāstīja: "Togad mēs braukājām visapkārt un vienkārši spēlējām. Pret amatieriem, pret krieviem, pret dažādām universitāšu komandām, vienalga pret ko. Tāpat mums bija ļoti labi treniņu apstākļi, jo mūs pieskatīja valsts labākie sporta ārsti. Godīgi sakot, ja mūs savāktu kopā un jau 1993. gada rudenī liktu spēlēt, mēs izgāztos. "

Tik tiešām, lai šī izgāšanās nenotiktu, kanādieši darīja, ja ne visu iespējamo, tad ļoti, ļoti daudz, un, lai arī daudzās intervijās paši šo notikumu dalībnieki sevi sauc par "atkritējiem", kuriem nebija, kur spēlēt, un viņus vienkārši savāca Kanādas hokeja federācija (par 22 tūkstošiem dolāru katru), patiesībā togad notika ļoti nopietns selekcijas darbs, un "Team Canada" treneriem tika atrādīti 77 spēlētāji, t.i., faktiski trīs spēkos gana līdzvērtīgas komandas, no kurām arī tika atlasīta tā īstā.

Protams, ka pašā sākumā šai komandai klājās grūti, un tikko tai pretī stājās kāda nopietnāka komanda, tā radās lielas problēmas un nereti arī sagrāves. Tiesa, laikam ejot, rezultāti uzlabojās, komandai pievienojās arī augstākas kvalitātes spēlētāji (piemēram, Nedveds un Karija), un tad arī sniegums jau bija daudz labāks. Beigu beigās, savu pirmsolimpisko gatavošanās ciklu kanādieši noslēdza ar 27 uzvarām, 24 zaudējumiem un trim neizšķirtiem.

Tiesa, tikai pēdējās spēlēs pirms olimpiskā turnīra (1994. gada sākuma) pati komanda sāka ticēt savam potenciālam un demonstrēt to sniegumu, ko paši gribēja. Arī vārtsargs Korijs Hiršs, kuram bija diezgan liela nedrošība par savu spēli (turklāt Kanādā daudzi aicināja komandas vadību padomāt par cita, pieredzējušāka vārtsarga piesaisti), ieguva pārliecību.

Olimpiskā debija šai izlasei padevās visnotaļ viegla, jo pirmajās divās spēlēs viņiem priekšā stājās Itālija un Francija, kas tika pārspētas ar attiecīgi 7:2 un 3:1, taču trešajā spēlē bija jāspēkojas ar kaimiņiem un principiālajiem pretiniekiem – amerikāņiem.

Ņemot vērā to, ka sagatavošanās perioda savstarpējās 11 pārbaudes spēlēs amerikāņu kontā bija astoņi panākumi, tieši ASV bija mača favorīti, taču Norvēģijā kanādiešu dienvidu kaimiņi nespēja parādīt savu labāko spēli, un tikai brīnums, precīzāk, Toda Māršana vārtu guvums 28 sekundes pirms pamatlaika beigām, izglāba ASV izlasi no zaudējuma – 3:3.

Grupu turnīrs kanādiešiem turpinājās ar zaudējumu Slovākijas izlasei (1:3), taču jāpiebilst, ka 1994. gadā Slovākija bija ārkārtīgi spēcīga, jo tās sastāvā spēlēja Zigismunds Palfijs, Miroslavs Šatans un Peters Ščasnijs, kā arī viņiem tas bija ļoti principiāls duelis, jo tās bija pirmās olimpiskās spēles, kurās viņi startēja kā neatkarīgas valsts hokejisti. Savukārt grupu turnīra noslēgumā kanādieši ar 3:2 pārspēja ļoti jauno un talantīgo Zviedrijas valstsvienību.

Izslēgšanas mačos tika pieveikta Čehija (3:2), Somija (5:2), un finālā atkal bija jātiekas ar Zviedriju. Lai arī šobrīd, zinot šī mača iznākumu, hokeja pasaule šo maču sauc par olimpiskā hokeja klasiku, 1994. gadā pirms finālspēles gan nekas neliecināja par ko tādu.

Jā, protams, kanādieši zināja, ka viņiem būs jāspēlē pret Peteru Forsbergu, kurš pārbaudes spēlē jau bija viņus "izģērbis", taču grupu turnīra mačā gūtais panākums un talantīgā uzbrucēja 0 gūtie punkti bija laba atbilde visiem tiem, kas šaubījās par Kanādas izlases spējām.

Par 1994. gada 27. februāra notikumiem "Hakons Hall" arēnā, šķiet, jau ir sarakstīts, parādīts un apspriests viss, kas vien ir iespējams, tāpēc neatkārtošos, vienīgi atgādināšu – Zviedrijas izlase, pateicoties Petera Forsberga filigrāni izpildītajam pēcspēles metienam, uzvarēja ar 3:2.

Kanādas-Zviedrijas spēles izšķirošie momenti

Protams, tad šāds iznākums Kanādā tika uztverts kā neveiksme, jo izlase bija tik tuvu zeltam, taču kopumā vērtējot, ir jāatzīst, ka tas, ko 1993./1994. gadā paveica Kanādas hokeja federācija, treneri un arī spēlētāji, ir ļoti liels sasniegums. Vēl lielāks tas kļuva pēc četriem gadiem, kad, jau ar visiem NHL spīdekļiem sastāvā, Kanādas izlase palika bez medaļām – pusfinālā piekāpjoties Čehijai (1:2), bet bronzas mačā – Somijai (2:3), un bija jāpaiet vēl četriem gadiem, lai Kanādas izlase beidzot, pēc 50 gadu pārtraukuma, atkal tiktu pie zelta olimpiskajā hokeja turnīrā.

Kas notika ar 1994. gada Kanādas olimpisko izlasi pēc tam? Jāsaka, ka spēlētāju likteņi bija ļoti dažādi. Korijs Hiršs, kā arī viņa dublieris Menijs Legasī (viņš gan laukumā tā arī nedevās nevienā spēlē), spēja nostiprināties NHL, taču nostiprināties par kādas komandas pirmajiem numuriem viņiem abiem neizdevās. Tiesa, Legasī 2002. gadā tika pie Stenlija kausa kā Dominika Hašeka dublieris Detroitas "Red Wings" rindās, bet 2008. gadā viņu iebalsoja NHL Zvaigžņu spēles dalībnieku sastāvā. Hiršs, kuram, kā atklājās vēlāk, bija ļoti nopietni psihiskas dabas traucējumi, nostiprinājās kā gana labs otrais numurs NHL un līdzjutējus priecēja ar interesantiem masku dizainiem.

Runājot par laukuma spēlētājiem, daudziem dalība olimpiskajās spēlēs bija karjeras augstākais punkts. Tāpat daļai šis turnīrs deva otro iespēju hokejā – lai arī ne visi spēja tikt NHL, daļa izveidoja gana pieklājīgas karjeras Eiropā. Savukārt vēl virknei spēlētāju tas bija pirmais solis lielajā hokejā. Adrians Okoins kļuva par stabilu NHL vērtību, tāpat arī Kriss Terjēns, kurš olimpiskajai komandai pievienojās pretēji viņu draftējušās Filadelfijas "Flyers" gribai, drīz pēc Lilihammeres turnīra kļuva par "Lidotāju" aizsardzības balstu.

Savukārt uzbrucēju rindās, lai arī par pirmā lieluma zvaigznēm kļuva vien Pols Karija un Peters Nedveds (viņš gan jau pirms pievienošanās Kanādas izlasei bija sevi ļoti spoži parādījis NHL), bija virkne ar nākotnes NHL stabilām vērtībām, piemēram, Braiens Sevidžs, Gregs Džonsons un Tods Voriners.

Gregs Džonsons Nešvilas "Predators" rindās

Tiesa, bija arī hokejisti, kuriem tā arī neizdevās nostiprināties profesionālajā hokejā, vai arī viņi to nemaz nevēlējās. Tā, piemēram, aizsargs Kens Lousins, kurš ir viens no īpašā klubiņa "Spēlētāji, kas NHL aizvadīja vienu spēli" biedriem, pēc Norvēģijā notikušajām spēlēm nemaz nemēģināja turpināt hokejista gaitas un uzreiz arī beidza karjeru, pievēršoties ģimenes biznesa attīstīšanai.

Diemžēl, amatierisma (drīzāk – pseidoamatierisma) atgriešanos hokejā vairs neredzēs viens 1994. gada Kanādas olimpiskās izlases hokejists, jo uzbrucējs Gregs Pārkss, kurš pēc olimpiskā turnīra veidoja savu karjeru Eiropā un Āzijā (Zviedrijā, Vācijā, Šveicē un Japānā), 2015. gada vasarā devās mūžībā.

Vai 2018. gada izlasi var salīdzināt ar 1994. gada komandu? Protams, ka līdzības var meklēt un šur tur pat atrast, taču šoreiz varbūt tas nav tik svarīgi. Svarīgi ir saprast, ka, lai arī bez NHL hokejistiem, kanādieši vienalga ir ļoti spēcīga izlase un Phjončhanas hokeja turnīra zelts, pretēji daudzu pārsteidzīgajām domām un runām, nevienai komandai vēl nav garantēts.

Izmantotie resursi:
Sports News: World and National Sports...
cbc.ca

Foto:
AFP/Scanpix