„Noskatījies sacensības lauka hokejā Japāna – Jaunzēlande un Ķīna – Spānija, daudz vairāk gaidīju nākamās dienas spēles Olimpiskajā basketbola arēnā,” atmiņās dalās Kaufmans.

„Korejas un Krievijas komandas spēlēja divos pilnīgi atšķirīgos stilos, krievietēm uzvarot, pateicoties labākam centra spēlētāju sniegumam. Nākamai spēlei Latvija – Baltkrievija bija jābūt garlaicīgākai, jo tikās divas komandas, kuru sacensība beidzās ar 20 punktu starpību. Par laimi, sēdējām īstajā sektorā.

Apmēram 15 minūtes pirms spēles sākuma, arēnā ieradās Baltkrievijas sportistu, treneru un atbalstītāju armija, visa sektora garumā izritinot Baltkrievijas karogus. Mūsu uzticība bija iekarota. Spēles laikā „noslīcinājām” latviešu nacionālistus, kliedzot „Be-la-RUS, Be-la-RUS.” Jaunatrastie pretinieki atbildēja, cik labi prata, mūsu skaitliskajam pārspēkam. Uzvarējām līdzjušanā un spēlē notika tas pats.

Taču latviešu atbalsts bija iespaidīgs. Viņu komandai ceturtajā ceturtdaļā tiekot sakautai, viņi turpināja gavilēt par katru gūtu grozu, jūsmoja par katru bumbas izspēli un, notiekot maiņām, ar vētrainiem aplausiem sumināja katras spēlētājas paveikto. Atbalsts bija līdzvērtīgs tam, ko ķīniešu fanu izpildījumā redzējām dienu iepriekš – tikai 5000 ķīniešu vietā bija 20 latviešu.

Esot no Amerikas, domāju, ir grūti saprast, cik daudz Olimpiskās spēles var vienot nāciju. Iespējams, ka spēli apmeklēja visi Baltkrievijas un Latvijas olimpieši, kaislīgi fanojot par cilvēkiem, kurus nebija satikuši vai pat dzirdējuši par viņiem.

Protams, līdz zināmai robežai darām to pašu. Atrodam varoņus, nezināmos pārvēršam slavenībās. Olimpiskās spēles daļēji ir par to. Taču pat svarīgāk, ka slavenības vispār nav nepieciešamas, pietiek līdzi just cilvēkiem, kas tevi pārstāv, un saukt „Lat-vi-JA”, cik skaļi var, jo tas ir lielākais, kā var palīdzēt.

Jūtu, ir īstais brīdis minēt, ka mans draugs un es basketbola spēlēs nēsājām LeBrona Džeimsa ASV kreklus. Arī esam lepni – taču kā mēs justos, ja mūsu basketbola komanda izcīnītu bronzas medaļu? Labāk, kā jutāmies pirms četriem gadiem?

Iedomājieties, ja latvietes izkļūtu no grupu turnīra, sagādātu lielu pārsteigumu ceturtdaļfinālā un nokļūtu spēlē par trešo vietu. Iedomājieties saucienus „Lat-vi-JA, Lat-vi-JA” spēles garumā. Iedomājieties, cik traki pēc uzvaras būtu viņu fani.

Labāk iedomājieties, ja viņas zaudētu. Fani neizrādītu neapmierinātību un sarūgtinājumu – tikai atzinību sportistēm, kas nokļuvušas tik tālu, sportistēm, kas valsts labā darījušas visu iespējamo.

Vai mēs to spētu, ja mums būtu vairāk „iedzinēju” komandu? Vai arī pārāk koncentrētos Maikla Felpsa virzienā? Varbūt kādu dienu mēs uzzinātu, ko nozīmē kaislīgi atbalstīt savu komandu un būt patiesi priecīgiem, vienkārši tur esot.”

Izmantotie resursi:
bleacherreport.com