Junioru izlases vadītājs: "Lai uzvarētu motokrosā, jābūt arī nedaudz dullam"

Junioru izlases vadītājs: "Lai uzvarētu motokrosā, jābūt arī nedaudz dullam"

Publicitātes foto

Motokross

Fīlips Kempelis pēc profesionālā sportista karjeras beigām nebija plānojis, bet nu jau sesto sezonu ir Latvijas junioru izlases vadītājs, bērnu un jauniešu moto braukšanas treneris un kopīgi ar izlasi gatavojas svarīgākajām junioru sacensībām.

Kas ir “Coupe de l'Avenir''?

Nākotnes cerību kauss - gada nozīmīgākās junioru komandu motokrosa sacensības pasaulē, šogad 7./8. oktobrī Beļģijā. Tās ir sacensības, kur bērniem un jauniešiem ir iespējas gūt starptautisku sacensību pieredzi, iemācīties savstarpēju sadarbību, viņi ir no dažādām komandām, ikdienā pat konkurenti savā starpā, bet izlasē ir vienoti un cīnās par kopīgu mērķi.

 

Kā vērtē, vai Latvijā aug jauni, spēcīgi motosportisti un ir iespējas izvēlēties starp kandidātiem? Kā motivēt un nosargāt jauniešu vēlmi nodarboties ar motosportu arī tālāk?

Izvēlēties bērnus un jauniešus, lai izveidotu Latvijas izlasi, nemaz nav tik vienkārši. Šobrīd, ja skatāmies MX65 un MX85 klasēs, ir daudzi talantīgi un spēcīgi puiši, ja pirms šīs sezonas un tās sākumā domāju, ka izvēle būs viegla, tad tā bija daudz grūtāka. Īpaši starp MX65 klases braucējiem - vismaz septiņi puiši varētu tikt iekļauti izlasē, pievērsu uzmanību - kas ir ar sportistu tagad, protams, viņi tiek vēroti visu sezonu, bet, saliekot uz svaru kausiem, vieniem ir vairāk priekšrocību nekā citiem. 
Nedaudz vienkāršāk bija ar MX85 klases braucējiem, jo tur mums ir divi izteikti šīs klases līderi, un atlika tikai izdomāt, kurš būs trešais, kas papildinās komandu.
Ir redzams, ka no 14 gadu vecuma motosportistu skaits sarūk - ir izteikti mazāk jauniešu, kas sevi redz ārpus Latvijas robežām - tur nav nedz vecāku, nedz treneru spējās kaut ko masveidīgi mainīt, ja puiši negrib un neredz sevi, tad nekas nebūs, pabraukāties jau var vienmēr.

Neviens no vecākiem nav laimīgs, ja katru rītu aiz ausīm jāvelk laukā no gultas, lai tikai sportists aizietu uz rīta rosmi, un trenerim nav nekādas vēlmes sevi ieguldīt, ja neviens neklausās, ja teiktais netiek sadzirdēts un zināšanas netiek praktiski pielietotas. Lai tiktu kaut kur tālāk par Latviju, ir jāsakrīt vairākiem faktoriem - vēlme, talants, darba spējas, uzcītība, vecāku atbalsts, treneris, mentors, finansējums, bet, pirms sākt par to domāt, katram jaunietim varētu uzdot jautājumus: vai pats katru rītu veic rīta rosmes? vai no sirds strādā fiziskās sagatavotības treniņos? vai tiešām centies moto treniņos? vai ievēro treneru noteikto režīmu un ēdienkarti? vai pārzini tehniku un pats sagatavo savu ekipējumu? vai esi zinātkārs un uzdod jautājumus, vai pats esi entuziasts? Kad uz visiem jautājumiem būs atbilde jā, neizpaliks blakus īstie cilvēki.

Varbūt ir kāds jauns, īpašs talants, ko pamanīji tikai šogad?

Katru gadu ir kāds, kas sezonas laikā vairāk progresē, uzrāda augstākus rezultātus un ir mērķtiecīgāks, bet iepriekšējā sezonā, piemēram, ir snaudis un nav bijis pamanāms. Lielākoties jau rezultātos atspoguļojas ieguldītais darbs, brīnumi nenotiek.

 

Kuri sportisti ir iekļauti Latvijas junioru izlasē?

Latvijas junioru izlase piedalīsies sacensībās ar trim komandām, MX65cc klasē: Jānis Mārtiņš Reišulis (X99/Slīterāni), Kirils Maslovs (XskillRacingTeam) un Kristers Janbergs (Rodeo). MX85cc klases piloti: Mairis Pumpurs (MX4Dobele), Edvards Bidzāns (MX Moduls) un Kārlis Alberts Reišulis (X99/Slīterāni).

"Coupe" komandas sastāvs (MX125 klases sportists līdz 17 gadu vecumam, MX2 un Open klases sportisti līdz 21 gadu vecumam) vēl ir saskaņošanas procesā, bet zināms, ka piedalīsies Rainers Žuks (ASRT) un Tomass Šileika (ASRT), kas šogad veiksmīgi aizvada sezonu Vācijas ADAC čempionātā. Trešais pilots būs zināms vien nedēļu pirms sacensībām, pēc Latvijas čempionāta finālposma.

 

Vai bērnu sportam Latvijā ir pietiekams finansējums?

Nē, te nav stāsts tikai par motokrosu, nav sistemātiskuma, visiem ir jādara viens un tas pats: jāspēlē futbols, basketbols un volejbols – mazie talanti netiek attīstīti, jo viņi netiek ieraudzīti un ievirzīti pareizajās sliedēs. Nav jādzied tam, kuram ir jāskrien, un otrādi. Iespējams, te pat nav stāsts tikai par finansējumu, bet par sistēmu. Ja runājam par uzņēmējiem un privātpersonām, tad situācija uzlabojas, jo cilvēki saprot, ka nebūs izcilnieku pieaugušo izlasēs, ja bērniem nebūs starptautisku sacensību pieredzes. Nevar pasaules čempions izaugt vienā pļavā, jābūt plašam redzeslokam, jāspēj braukt dažāda līmeņa, seguma un sarežģītības trasēs.

 

Kāda izskatās jauna motosportista ikdiena?

Jaunieši visi ir skolēni, ikdiena ir skolā, mācības visiem ir pirmajā vietā, apzinīgākie katru rītu veic rīta rosmi. Moto treniņi ir divas līdz trīs reizes nedēļā. Jaunajiem motosportistiem organizēju arī bezmaksas nometnes, skolēnu brīvdienās, kad visas dienas ir gan fiziskie treniņi, gan braukšanas treniņi, mācās iesildīties un kā izstaipīties un atbrīvoties pēc slodzes. Lai sportists sasniegtu uzvaras, ir nepieciešams gan fizisks spēks, mērķtiecība, bezbailība un disciplīna, gan arī jābūt nedaudz dullam – nedrīkst baidīties no ātruma, augstuma, kontaktu cīņām, tas viss ir jāiemācās treniņos. Kā jebkur, svarīgs ir sabalansēts uzturs. Sacensību dienās jādomā, lai nepietrūkst enerģijas, brokastīs ierasts tās ir putras ar riekstiem, žāvētiem augļiem, pusdienās tradicionāli – makaroni ar gaļu – enerģija, ātri pārstrādājas, ir spēks, bet nav “smags” ēdiens. Protams, ikdienā kā visi arī izlases jaunieši sevi palutina ar kādu burgeru, svētku reizēs vai brīvdienās kūkām, bet praktiski visiem ir rūpīgi vecāki, kas seko līdzi, lai ēdienkarte būtu piemērota. 

 

Cik liela nozīme ir trenerim motosportista dzīvē un ikdienā?

Uzskatu, ka ļoti liela, trenerim ir jābūt uzticības personai, tas ir cilvēks, kas seko līdzi visam ,un sportists tam klausa un uzticas. Ja runājam par bērniem, tad tā ir sadarbība starp jauno sportistu, viņa vecākiem un treneri. Nedrīkst būt situācija - pirms starta tētis saka vienu, bet treneris citu, un tad sportistam jāizvēlas, kuram ticēt. Šie jautājumi jāizrunā pirms tam, bez vecāku atbalsta sasniegt izcilus panākumus ir ļoti sarežģīti.

 

Kas jāņem vērā sportistiem, kas vēlas, lai tiktu iekļauti Latvijas izlasē?

Viņiem vienkārši ir jādara savs darbs pēc labākas sirdsapziņas, jābūt stabiliem, ar labiem rezultātiem, tādiem uz kuriem var paļauties. Ļoti liela nozīme ir raksturam un stabilitātei, tas ir īpašību kopums, nav viena rakstura iezīme pēc kuras izvēlas.

 

Tavs ceļš uz izlases vadītāja amatu?

Sākās tas viss ar pasaules junioru čempionātu 2011.gadā, vajadzēja kādu, kas visu koordinē un nosaka, uzņēmos, jo vairāku sportistu vecāki izvirzīja. Šosezon jau ceturto reizi pieņēmu aicinājumu veidot un vadīt izlasi, lai piedalītos mazajās Nācijās. Esmu atbildīgs gan par to, lai sportistiem ir lidmašīnas biļetes, gan ir viesnīca, tehnika tiktu laikā nogādāta un lai visi kopā izskatās pēc izlases, principā par visu.

 

Kādi ir iespējamie panākumi šajās sacensībās?

Uzskatu, ka ikvienā grupā puiši var cīnīties par goda pjedestālu un izcīnīt medaļas, vai tā būs – zināsim jau diezgan drīz.

 

Kas ir Tavi lielākie sasniegumi?

Esmu cīnījies Eiropas junioru čempionātā par godalgotām vietām, trīskārtējs Latvijas čempions, divas sezonas startējis MX1 klasē pasaules čempionātā, Latvijas izlases dalībnieks Nāciju kausā, es zinu, kā ir būt daļai no elites sportistiem, un ļoti vēlos kādu no Latvijas jauniešiem aizvest tikpat un vēl tālāk, vismaz dot iespēju izaugt un attīstīties.

 

Kāpēc beidzi profesionāla sportista karjeru?

Traumu dēļ, kā lielākā daļa profesionālo motosportistu. Pirmais krīzes mirklis bija 13 gadu vecumā pēc Eiropas čempionāta posma. Treniņā baiss kritiens – tikai laimīgas sagadīšanās un ātras reakcijas dēļ man ir abas kājas, pateicoties Valdim Zatleram, kurš operatīvi noorganizēja operāciju, un paldies Dr. Krauklim, kas operēja. Pusgadu mana karjerā bija pauze, un ģimenē bija nostāja, ka ir jābeidz, bet aiz spītības nepiekritu, atgriezos. Kopumā man ir bijušas piecpadsmit operācijas. Pēdējo traumu guvu, kas arī pielika punktu manai profesionālajai karjerai, kad, atgriežoties mājās, pēc kārtējā pasaules čempionāta posma Baltijas sacensībās, piedaloties gandrīz visiem ātrākajiem sportistiem, izcīnīju uzvaru, man šķita, ka jūra līdz ceļiem. Nākamajā treniņā – ātrums un nesamērojami liela pārgalvība apsteidza meistarību. Neviens nenolika pie vietas un nepateica, ka nebūs – droši vien – pat ja teiktu, es nedzirdētu. Pats esmu pierādījums, ka trenerim, kam uzticies un kurā ieklausies, ir milzīga nozīme.

 

Kas ir Tavs gandarījums darbā ar bērniem un jauniešiem?

Kad redzu, kā tas jaunais sportists attīstās un ka padoms palīdzējis, un ir izcīnītas uzvaras, kad vari savas zināšanas nodot tālāk. Ja arī kaut kas neizdodas, kā bija iecerēts, mans darbs ir iedrošināt un likt noticēt pašiem sev – nākamajā braucienā izdosies! 

Interviju sagatavoja:
Anda Treija

Tev jābūt autorizētam,