TwitterKempelis: "No komandas gaidu sapratni, ka esam viens vesels, nevis konkurenti viens otram"
Lai uzvarētu "Coupe de l’Avenir", gada nozīmīgākajās junioru motokrosa komandu sacensības pasaulē, kas šogad notiks 6. un 7. oktobrī Beļģijā, jāstrādā kā komandai un jānoliek malā individuālās ambīcijas, jābrauc savu spēju robežās, nevajag censties izpildīt, to, ko katrs nav meistarības ziņā gatavs darīt un stabili braucieni bez kritieniem, ir augsta rezultāta atslēga. Latvijas komandas ir spēcīgas un ir iespējams izcīnīt goda pjedestālu, uzskata izlases vadītājs Fīlips Kempelis.
Kāpēc vairāk strādā ar jauniešiem, nevis pieaugušajiem?
Fīlips Kempelis: "Tā vienkārši pats no sevis ir izveidojies, kad 2011. gadā uz Pasaules Junioru čempionātu jauniešiem Itālijā mani uzrunāja Tomasa Šileikas tētis Aivars. Vai vēlos uzņemties šo komandas vadītāja pienākumu, tad nu satikāmies ar Aivaru un Rolandu Bāreni, un tā tas viss sākās, kas nu jau ik gadu, vismaz viena pasākuma ietvaros ir kļuvusi par neatņemamu manu gada sastāvdaļu jau 8 gadu pēc kārtas. Nav tā, ka es esmu izvēlējies, ka tikai bērni un jaunieši ir tie ar kuriem strādāju, vienkārši ar pieaugušo izlasi vienmēr visus gadus ir bijis, kas darbojas, bet cilvēks, kas būtu gribējis uzņemties vadīt bērnus nav bijis, un par cik man iepriekšējos gadus ir bijis ļoti labs piemērs – mans tēvs – kurš daudz gadus ir vadījis pieaugušo motosportistu izlases uz Eiropas un Pasaules Nāciju kausiem, un to darījis ļoti augstā līmenī, tad nu arī bērniem cenšos radīt apstākļus, kad viņiem un viņu ģimenēm būtu jādomā tikai par braukšanu, bet par pārējo parūpētos es ar savu komandu."
Kādas trīs īpašības visvairāk novērtē sportistos?
F.K.: "Mērķtiecība, centība un kārtīgums."
Cik liela loma sportista karjerā ir viņa ģimenei?
F.K.: "Vecāku nozīmei sportistu dzīvēs ir milzīga, jo bez vecāku atbalsta neviens no sportistiem nav spējīgs startēt motokrosā, un, kur nu vēl sasniegt augstus rezultātus. Ir brīdis sportistu karjerās, kad atbalstītāji, redzot sportista panākumus, vai redzot to, cik sportists cenšas un dara, atvieglo vecāku nastu tieši finansiālā ziņā, bet tik un tā tētis ar mammu paliek tie galvenie bīdītāji pa karjeras kāpnēm, vismaz līdz 15-18 gadu vecumam. Vecākiem kļūstot, tas viss paliek daudz finansiāli grūtāk un ir nepieciešams komandas vai sponsoru lielāks līdzfinansējums, lai sevi varētu parādīt ārpus Baltijas."
Vecāku biežāk pieļautās kļūdas, ja mājās ir sportists?
F.K.: "Protams, ne visi pieļauj vienādas kļūdas, bet bieži vien vecāki neuzticas saviem padomdevējiem, bet te domāju tieši trenerus, jo kā mēs zinām padomdevēji mūsdienās netrūkst, bet ir jāprot uzticēties tiem, kuri tiešām varētu zināt un saprast, ko un kāpēc saka."
Cik gadus biji motokrosā, un augstākais sasniegums?
F.K.: "Motokrosā esmu bijis kopš 1995. gada, kā sportists līdz 2010. gadam, kad startēju Pasaules čempionātā MX1 klasē, un sasniegumi ir daudz un dažādi, esmu trīskārtējs Latvijas čempions – MX65, MX125 un MX2 klasēs, bet ja jāizceļ viens konkrēts, tad tas būtu Pasaules čempionāta posmā izcīnīta 23. vieta, bet tā nu tas ir sagadījies, kad vienmēr esot savā labākajā formā esmu iedzīvojies traumās, kas arī atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma ir tas, kas vecākiem un treneriem ir jājūt, kad sportists, viņu dēls, ir sasniedzis šo “pīķa” formu ir jāmāk tā noturēt, vai vienkāršiem vārdiem sakot iegrožot, un neļaut darīt kaut ko pārgalvīgu, jo pats esmu bijis tādās situācijās, un 100% gadījumos esmu iedzīvojies traumās."
Kādas moto trases Latvijā trūkst?
F.K.: "Grūti pateikt kādas trūkst, nav tā, ka mums trūktu mototrases, tās mums ir salīdzinoši daudz, problēma ir tajā, ka lielāko daļu trases pielāgo amatieru sportam, jo tā ir lielākā masa, kas trases saimniekiem ļauj izdzīvot, bet tajā pat laikā arī dažādas Eiropas mēroga sacensības taisa vienkāršās trasēs. Tas ar ko mūsu Latvijas sportisti, kas brauc tikai te uz vietas nevar saskarties – tās ir uzartas trases ar garām “špūrēm”, to arī pārliecinājāmies šogad Eiropas Nāciju kausā Polijā, kur trase bija vienkārša pēc savas konfigurācijas, bet organizatori to tik ļoti un dziļi uzara, ka mūsu sportisti tajā pazuda, un nerādīja to braukšanu, kādu viņi ir spējīgi parādīt, bet kā jau teicu, tie, kas braukā pa Eiropas sacensībām, tiem tādā trasē adaptēties bija vieglāk un ātrāk."
Ko sagaidi no Latvijas junioru izlases Beļģijā?
F.K.: "Sagaidu cīņas sparu, komandas pozitīvu gaisotni, sapratni, ka esam viena vesela komanda, un viens otram neesam konkurenti, un, ja viss šis kopā saliksies, tad arī neizpaliks rezultāti, kas, protams, ka priecīgus dara visus."
