Rumbenieks: "Esmu sašutis..."

"Pagaidām nezinu ne savu vietu, ne rezultātu. Koncentrējos uz sevi un neskatījos, kas notiek apkārt. Cik varēju, tik darīju. Labi tas, ka finišēju, taču domāju, ka rezultāts nav tas, kādu vēlētos. Liels prieks, ka trases malā dzirdēju, ka bļāva par Latviju. Ļoti, ļoti patīkami," pirmos iespaidus pēc olimpiskās debijas atklāja 24 gadus vecais sportists, gan neslēpjot sarūgtinājumu par olimpisko sacensību norises vietu - Bekingemas pils apkārtni. "Patiesībā - esmu sašutis. Es tomēr gribētu finišēt olimpiskajā stadionā - tas sportistam ir kaut kas grandiozs. Esmu mazliet vīlies, ka mums šāda iespēja netika dota - ja ne finišēt, tad startēt olimpiskajā stadionā."

Rumbenieks atzina, ka olimpiskā gaisotne atsaukusies uz sniegumu. "Varbūt pieredzes trūkums, taču sajūtas pavisam citādākas. Pirmajos 3-4 apļos bija satraukums, kas mazliet traucēja. Mazāka mēroga sacensībās ātri ieej savā ritmā - zini, kas jāizdara un kur jābūt. Šeit pagāja ilgāks laiks. Visu laiku bija jāmēģina trāpīt plūsmā, kas iet tavā tempā, bet tas nav tik viegli - nelaiž jau vienmēr. Tehnikas ziņā gan šodien varēja pariskēt. Trase tra, patīkama." Te dēlu un audzēkni mazliet papildināja treneris Aivars Rumbenieks. "Trase līdzena. Vienīgais, ko ievēroju - sportistiem traucēja vējš. Pa vējam uzsilst, pret vēju - sāk žāvēt. Vienam mazāk, citam vairāk, taču - tas traucēja. Kopumā normāls starts, taču pēc viņa spējām - vajadzēja būt 5-7 vietas augstāk."

Cita starpā soļotājs piesauca arī nevienlīdzīgos apstākļus, kas neļauj iesaistīties cīņā ar tiem, kas soļo vadošajās pozīcijās. "Ir tādi [soļotāji], kas aizbrauc, nodzīvo mēnesi Sanktmoricā, un tiem, šeit atbraucot, arī ir rezultāti. Mums nav tā, ka varētu braukt trenēties uz Šveici - dzīvot tur pa ziemu. Bet jāsacenšas ar tādiem, kam tādas iespējas ir. Tādiem, kam ir savs personiskais treneris, masieris, fizioterapeits. Protams, nav vietas atrunām, un komentētāji vienmēr būs gudrāki, taču - tā tas ir," norādīja Rumbenieks, taču atzina - starts Londonā noteikti vairojis entuziasmu turpināt sportot. "Lielāka motivācija - noteikti. Domāju, ejot uz priekšu, nākamajā solī jau jutīšos drošāk, un arī atbalstītāji varbūt skatīsies citādāk - jau kā uz olimpieti. Šeit gribu pateikt lielu paldies Ventspils Olimpiskajam centram - bez viņu atbalsta es uz Londonu nebūtu ticis. Ceru, ka viņi man uzticēsies arī turpmāk."