LAikam stipri saguris esi, ka tik iss soreiz...

zini, vecīt, tu iedvesmo- man, kā cilvēkam, kam ārprātīgi riebjas skriet, pamazām smadzenēs sāk ielavīties doma, ka varbūt tomēr vajadzētu

Run, neptuns, Run!

hammerx rakstīja: LAikam stipri saguris esi, ka tik iss soreiz...

Nejūtu atgriezenisko saiti. Uz nevienu manu infantilo jautājumu atbilžu nav. Vakar vispār - neviena komentāra. Esmu palicis viens savā apņemšanās... Bet skriešu tāpat, lai pēc tam visa pasaule šokā brīnās - nu kur tādi idioti rodas, no kurienes viņam tāda apņemšanās?!...

Man joprojam Tev ir viens jautajums, kapec skrien parastajas kedas? Pa asfalstu skrienot kajas sabeigsi.

polārlācēns rakstīja: Man joprojam Tev ir viens jautajums, kapec skrien parastajas kedas? Pa asfalstu skrienot kajas sabeigsi.

Tās nav PARASTAS kedas!!! Tās ir neparastas! Es tikai neminu to nosaukumu, jo pasaulslavenā kompānija man nemaksā par to, ka es esmu izvēlējies viņu izstrādājumu

Skriesanas kedas vai Converse tipa kedas? Goda vards, sabeigsi kajas, ja neskriesi ar kaut cik piemerotiem apaviem.

payton - vakar izlasīju, bet neko neiekomentēju. Domāju, ka lasa daudzi, bet ne vienmēr atstāj komentu!

tev vēl ir trīs nedēļas!! nākamnedēļ trenējies daudz un 5dien īpaši daudz, aiznākamnedēļ vēl vairāk.tev vajag paskriet sprintus. apmēram 6 reizes pa 50metri. pēc tam atsildies2 km un pavingro. bet kādas 5 dienas pirms maratona lēnām vari paspēlēt kādu sporta spēli u.c. sevi vairs nemoci. un uz maratonu būsi formā. ā un vēl pirms maratona ofic vajag noskriet kādā dienā garāku distanci nekā domā skriet maratonā. tad būs zajebis.

Sāk parādīties ilgi gaidītie konstruktīvie padomi (protams, milzu pateicība "bumbai" - Tavus padomus es drukāju un ņemu līdz ik katrā skrējienā).
Vēl kāds man varētu kaut ko pateikt par pulsu - 138 pēc 3,5 km ir normāli/nenormāli???

patiesībā, ja mērķis ir parādīties Rīgas ielās 17.maijā, tad satraukums ir lieks. Piesakies 5km un bez saspringuma nosoļosi, pa reizei lēni uztipinot kādai skatītājai par priekiem. Ap 30 min., un ne tuvu nebūsi pēdējais.
Var mēģināt arī 20km, tur ir tas pac, tikai ilgāks šovs. Domāju, katrs veselīgs purns savās 2,5 stundās būs pie finiša. Kāda starpība, cik mocīties sākumā, ja pēc 3-5-8km tāpat tu izvirzīsi galveno tēzi: lēnām un ar cieņu līdz galam. Un būsi paspējis 101 reizi sevi nolamāt par izcūkotu brīvdienu.
138 pulss rāda, ka esi veselīgs muldoņa un sačkotājs. Faktiski katrs cītīgāks kāpiens uz 6 stāvu dod tādu pašu pulsu. Ja pēc minūtēm 10 ir zem 100, tev nav par satraukties, jo tu esi potenciāls čempions.
Uz to vakarā pie hokeja pēc stundas ir jāieņem viens RUS 0,5. Domājot par iekšu skalošanu, es vairāk pievēršos bairīšiem, daudziem.
Cik var saprast, šovakar autogēnais treniņš, pie TV. Skaties, nepārtrenējies. KOmpensācijai ātrāk uzsoļo pa kāpnēm un būs gana! Tāpat var mēģināt rīt uz sirdsapziņas kariem iziet riksī rīta agrumā pirms darba, vai vismaz nosoļot kādu pieturu kājām.

76 rakstīja: patiesībā, ja mērķis ir parādīties Rīgas ielās 17.maijā, tad satraukums ir lieks. Piesakies 5km un bez saspringuma nosoļosi, pa reizei lēni uztipinot kādai skatītājai par priekiem. Ap 30 min., un ne tuvu nebūsi pēdējais.
Var mēģināt arī 20km, tur ir tas pac, tikai ilgāks šovs. Domāju, katrs veselīgs purns savās 2,5 stundās būs pie finiša. Kāda starpība, cik mocīties sākumā, ja pēc 3-5-8km tāpat tu izvirzīsi galveno tēzi: lēnām un ar cieņu līdz galam. Un būsi paspējis 101 reizi sevi nolamāt par izcūkotu brīvdienu.
138 pulss rāda, ka esi veselīgs muldoņa un sačkotājs. Faktiski katrs cītīgāks kāpiens uz 6 stāvu dod tādu pašu pulsu. Ja pēc minūtēm 10 ir zem 100, tev nav par satraukties, jo tu esi potenciāls čempions.
Uz to vakarā pie hokeja pēc stundas ir jāieņem viens RUS 0,5. Domājot par iekšu skalošanu, es vairāk pievēršos bairīšiem, daudziem.
Cik var saprast, šovakar autogēnais treniņš, pie TV. Skaties, nepārtrenējies. KOmpensācijai ātrāk uzsoļo pa kāpnēm un būs gana! Tāpat var mēģināt rīt uz sirdsapziņas kariem iziet riksī rīta agrumā pirms darba, vai vismaz nosoļot kādu pieturu kājām.

Īzī, īzī 138 ir toč tāds, kādu es nomēriju. Es tak teicu, ka esmu trenēts lops - izturību trenēju velo baikos.
Un teicu arī, ka man ir raksturs - neskatoties uz ledus hokeju, kurā LAT vinnēs AUS ar 100:1, es šā kā tā šovakar vicošu (nu ne jau bairīti vai RUS vodku). 4km kā minimums. Ja Adidas sapratīs, ka labāk atbalstīt mani, nekā Gulbi, tad skriešu visus 4km200m!
Rīt kā vienmēr reports būs galdā.
Priekā!

Payton, gribu tevi uzmundrināt, jo saskatu kaut kādas līdzības ar sevi, tāpēc pievienoju rakstu par to kāda bija mana pirmā reize. Novēlu tev šogad izcīnīt 20, jo ar 5 cīnīties laikam tev nenāksies...Lai veicas!
Pirmā reize…vai turies Payton

Agrs rīts, Iecava. Kāds vīrs, ar krietnu gadu bagāžu, aizsoļo sportiskā solī pa Baldones ielu. Pa gabalu var dzirdēt, kā vienā ritmā strādā elpa… apskaužami. Kas liek, krietni padzīvojušam vīram, agros rītos, mērot, nebaidīšos teikt, krietnus attālumus, ja priekšā ir gara darba diena. To varam tikai minēt. Arī ar šādām domām sāku piesātināties un kaut kas manī iedegās…
2007. gada 3. janvārī kopā ar darba kolēģiem esam izīrējuši kādu pirtiņu netālu no Pļaviņām, kur tā ne pa jokam bija nolemts atzīmēt gadumiju. Kad svinības sita visaugstāko vilni, par ko liecināja zem galda grabošo alkohola pudeļu daudzums un cik zinu, ka no tās lietiņas neviens gudrāks nepaliek, salēju glāzes un ziņoju, ka man ir kas sakāms. Sākumā, īpašu uzmanību tam neviens nepievērsa, jo šādos pasākumos visi runā daudz un viens otrā daudz neklausās, bet dzirdot „man vajag divus gadus un es noskriešu maratonu” uz brīdi iestājās klusums, pēc kā pamatīga rēkšana satricināja pirtiņas pamatus: kā tad, Jurkāns ( tā mani darba kolēģi) ar savu riepu (98 kg dzīvsvara) un savos gandrīz 36 gados, skries, un vēl maratonu. Pēc šī pasākuma par manu „solījumu” daudz neviens nerunāja, tikai dažreiz darbā kāds pavilka uz zoba, kad tika uzēstas bulciņas, teikdams, ka tās laikam īpašās – maratona bulciņas.
Janvāra vidus. Tiek nolikta pie malas kolēģa dāvinātā pīpe, ko patika šad tad pakūpināt. Laiks priekš ziemas silts, bet draņķīgs, sameklēju savas vecās sporta kurpes un izlienu pagalmā. Pirmo skrējienu sāku no Baldones un Lauku ielām pa ceļu uz Baldoni. Apņēmības pilns, bet nekur daudz tālāk par šķembu ražotni netieku, jo apzinos, ka jātiek atpakaļ. Vakarā apmierināts steidzu ar auto nomērīt, kas nu ir sanācis. 3,5 km. Ir par ko padomāt un ja ņem vērā to, ka nākošajā dienā ir problēmas izrausties no gultas, sāku nedaudz iedomāties cik tālu ir līdz maratonam. Te nu bija tas laiks, kad ļoti svarīgs bija ģimenes atbalsts. Tie abi visdārgākie cilvēciņi, kas vienmēr mīļi gaida mājās un uzjautājot – nu kā? un cik?, ar to pasakot, ka viņiem nav vienalga ko daru, pastūma mani tālāk un neļāva nolūzt. Iekšās bija tikai viens – uz priekšu! Nolemju, ka katrā skrējienā nedaudz pielikšu klāt. Sākās tulznu laiks, bet atceros, ka tā bija arī armijā – bija jāpierod pie autiem un kirzas zābakiem – tas laiks bija jāizdzīvo.
Pagāja kāds mēnesis, biju ticis uz priekšu, treniņā noskrienot pa 6 – 8 km. Jau tas priekš manis bija sasniegums. Nekad tik lielus attālumus nebiju skrējis. Sāku to izbaudīt un pierast, ka veicot šādu distanci, neesmu noguris, pēc skrējiena varu turpināt mājas darbus, pazuda sāpes muskuļus, sāka kristies svars, līdz ar ko kāpa arī kilometrāža. Līdz martam tiku līdz 10 km. Pieradu pie režīma un noteikuma – neizlaist nevienu nodarbību un nenoskriet nolikto attālumu nedrīkst. Gadījās skriet arī putenī. Caurumus treniņ procesā radīja aukstais laiks, kad neuzdrošinājos raut iekšās auksto gaisu.
Marta sākumā, kādā jaukā dienā no rīta uzsāku ikdienas skrējienu un ap 3 km sajutu asas sāpes krūšu kurvī. Nesapratu, kas notiek, bet jutu, ka sirds tā nav. Skrējienu pārtraucu, nācu mājās. Visu dienu nevarēju nomierināties, sāpes pazuda pēc sinepju plākstera pielietošanas. Vakarā jutos labi un ko es darīju – gāju skriet, laikam ar niknumu, bet kaut kas atvērās un pirmo reizi 18 km – fantastika, kaut arī spēki bija tuvu nullei. Pirmo reizi varēju atļauties padomāt: vēl tikpat, pēc tam vēl 6, kopā būtu vajadzīgie 42. Sāku apgūt jaunu attālumu – 20 km, bet ne bez problēmām – sāka sāpēt ceļu locītavas. Nezinot kāpēc, sāku studēt medicīnu – ceļa un pēdas locītavu uzbūvi. Iemeslus neatradis, sapratu, ka vajadzētu aprunāties ar kādu, kas ir tam gājis cauri un ar interneta palīdzību uzrunāju kādu liepājnieku, kurš draugos.lv bija minējis, ka viņam nav svešs maratona skrējiens. Pastāstīju par saviem nodomiem un problēmām. Atsaucīgais cilvēks metās palīgā, daudz bezmaksas padomus saņēmu no viņa, sāku skrējienus pierakstīt dienasgrāmatā, sāku analizēt kas un kā. Nonācu pie daudzām atklāsmēm, atradu daudz informācijas internetā un atkal uz priekšu. Rīgas pašvaldības policijas, kas ir mana darbavieta, sporta metodiķe uzzinājusi par maniem nodomiem palīdzēja ar sporta apavu iegādi, kas pie tādu distanču skriešanas ir pats galvenais. Tikai vēlāk uzzināju par to, kā pareizi jāmēra apavi tādiem mērķiem, līdz ar ko ar nepareizi nopirktiem apaviem dabūju kājām zilus nagus, ar „nepareiziem” krekliem - noberztus sānus.
Par niansēm varētu stāstīt daudz un dikti, bet tagad par galveno. Mani tā riktīgi paķēra, skrēju ar baudu un no sirds. Latiņu pacēlu neticami augstu: šogad 20. maijā tam ir jānotiek. Par saviem nodomiem nekautrējos uzrunāt arī nu jau citā saulē vienmēr skrienošo maratonistu Gunāru, kurš manā situācijā vēl bez padomiem novēlēja: ar prātu un pīpēšanu – līdz finišam. Trenējos režīmā – 3 dienas skrienu, 1 – atpūšos. Atpūtas dienā baseins un pirts, ko sponsorē darba vieta. Svars no 98 kg nokritis jau līdz 85 kg. Pašsajūta baigi laba. Kolēģi nu vairs nesmej, bet atbalsta. Aprīļa vidū tiek pieveikts 30. Jutu, ka esmu tuvu, skriešana jau kļūst par nepieciešamību. Skrienu pa lauku ceļiem, lai taupītu kājas. Cilvēki tā dīvaini šad tad paskatās, skolnieki šad tad kaut ko uzsauc, arī mani „treneri”, ar brūnām pudelītēm rokās uzsauc: uz kurieni skrien?, atmetot, ka šodien aizšaušu uz Zālīti (12+12 km) pēc aliņa, paliek savādāki un uzmet aci viens otram, vai pareizi būs dzirdējuši.
Treniņu procesu maija sākumā izjauc apaukstēšanās – svarīga nedēļa izkrīt. Pēc tās vairs nevar trakot – jātaupās. Pēdējā nedēļā uzkrāju daudz informācijas par niansēm, kas mani skars. No kāda uzzinu, ka nav reāli ar 4 mēnešu gatavošanos pieveikt vieglatlētikas virsotni – maratonu 42,195 km, bet man jau tagad tas vienalga, gribu to izjust uz savas ādas.
20. maijs. Mājinieku svētību saņēmis (klātienē diemžēl manām mīļajām nebija lemts piedalīties – meita bija apslimusi), kopā ar draugu, Ervinu no Baldones, ierodos Rīgā. Skatos uz meistariem, sāk bišķi tirināt. Pārģērbjos, nedaudz iestaipos, no nervozēšanas vairākas reizes jāapmeklē zilās būdiņas.
Plkst 9:30. Starts, visi uzgavilēdami dodas trasē, man nez kāpēc nāk smiekli (ja būtu zinājis, kas mani sagaida – neķiķinātu). Kopā ar pus maratonistiem esam pāri pār 500 mizotājiem (maratonisti 224). Pārsteidza lēno skrējēju mierīgais pēcstarta temps, liekas baigi forši, kāds vēl kaut ko pastāsta, pasmejas. Neuzdrošinājos skatīties atpakaļ, lai nenobītos, ka esmu pēdējais, bet tā nemaz nebija. Jāveic 3 apļi pa 14 km. Trase ved pāri Vanšu tiltam, kura kāpumi sita nost ritmu. Pirmais aplis tiek paveikts ar prieku, spēks it kā vēl daudz un , laikam, pieļauju kļūdu, pats sev nemanot, no labsajūtas un apmierinātības sajūtas paaugstinājās temps, sāku apdzīt citus, arī vecos vīrus, domādams, ka gadi jau viņiem vairs neļauj turēt līdzi, bet tie bija maldi. Otrā apļa beigas, domas vairs nav tik krāsainas, ūdens punkti tagad tiek izmantoti pilnībā, pat piestāju, ar švammi nobraukāju visu ķermeni, tas pirmajā momentā palīdz, paņemu kādu ūdens pudeli līdzi, kuru iztukšojot to ik pa laikam uzlejot uz galvas. Paliek tā nopietni karsts. Kāds uz tilta zaudējis samaņu, brauc ātrie, kāds sēž malā – krampji. Vietām pāreju soļos, par sevi sāk atgādināt ceļi. Un tad vēl vecie vīri, kurus biju norakstījis, smuki aizslīd man garām. Nekāda niknuma, ir tikai cieņa un apbrīna, super! Spēki nu ir galā, bet kaut kur jāņem vēl, priekšā vēl ap 10 km. Baigi palīdz līdzi jutēji, un ko tik es neizdomājos, visvairāk par saviem mīļajiem – zināju, ka Iecavā viņas par mani kā kalns. 35 km. Tagad sapratu, kāpēc saka, ka maratons sākas no 35tā kilometra. Pēkšņi kājas pielija ar svinu, palika stīvas, liekas, ka tikko būtu pabijis kuļmašīnā, biežāk pārgāju soļos un vēl pēdējais kāpums tiltā. Pēc tā sāku cerīgāk justies – apzinos, ka palikuši ap 5 km, kas tik un tā vēl ir kā nāves spriedums. 40 km. Jau zinu, ka ir, bet spēka kustēties praktiski vairs nav. Nolemju, ka 100m noeju kājām, pēc kā vairs neapstājos. Plāniņu izpildu un jau redzu Finišu, paskrienu garām atzīmei 42 km, palikuši 195 metri – karaliskie, kuros spēju pat kāpināt tempu. Finišs. Vēl pagriežos pret trasi, paklanos kā pret pretinieku, kuru godīgā cīņā esmu uzveicis, tad draugu sveicieni, piemiņas medālis kaklā… tās sajūtas nevar izteikt. Uzvara pār sevi, pār visu pasauli.
Laiks 4 stundas 26 minūtes, apkopojumā man 124 laiks, tātad 100 ir vēl aiz manis. Ir gandarījums, arī lepnums redzēt savu vārdu avīzē, bet ja būtu kādam jāpaskaidro kāpēc man tas bija un ir vajadzīgs, laikam neko prātīgu nevarētu pateikt.
Pēc tam uz šo jautājumu „ko esmu ieguvis?” atbildu: ja neskaita veselību, tad sešus jaunus nagus un jaunu garderobi.
Raksts tapis dažas dienas pēc lielā notikuma un uz emociju viļņa.
Dotajā brīdī gatavojos savam 4 maratonam. Tiksimies 17. maijā.

to ->Iecavietis.
Vecīt, respect! Visu cieņu! Rītdienas blogā mēģināšu ieviest pilnīgu (cik nu tas ir iespējams) skaidrību par savu motivāciju un mērķiem.
Bet Tu esi varens! (pilnīgi bez ironijas)!
Thnx a lot! Tu mani motivēji vēl vairāk