Un kāpēc jel es baidos no sava sporta skolotāja. Tas notika, kad gāju piektajā klasē, un mūsu vidusskolā bija vairāki 12. klases skolēni, reāli kaulu lauzēji. Ne jau kaut kādi, kas tikai lielījās, ka ir kruti, bet kuri reāli bija salauzuši daudziem gan kājas, gan galvas un knapi izvairījušies no cietumsoda. Kur te parādās mans sporta skolotājs?

Bet bija tā. Iepriekš sporta skolotājs mums (otrajā, trešajā klasē) bija sitis pa galvu un muguru, bet tad skolas direktore bija saņēmusi sūdzības no vecākiem un viņš pēkšņi kļuva laipns un rādīja visiem smaidīgu seju (lai gan jau pa gabalu bija redzams, ka smaids ir mākslīgs) un nevienu vairs neaizskāra. Bet man un manam draugam toreiz, piektajā klasē gadījās nokavēt sporta stundu un mēs gaidījām vismaz ja ne fizisku, tad garīgu aizskaršanu. Tā vietā, pienākot pie sporta zāles durvīm, ieraudzījām divus 12. klases kaulu lauzējus, kas ar vārdiem mēģināja skolotāju aizskart. Mēs nobēgām malā, jo zinājām džeku reputāciju un neko vairs nevarējām dzirdēt, jo sporta skolotājs klusā balsī kaut ko abiem pateica. Un tad bija redzams, ka džeki SĀK RAUDĀT. Mēs nevarējām noticēt savām acīm.

Tieši tāpēc es joprojām no skolotāja X baidos, jo cilvēks, kas spēj ar dažiem vārdiem saraudināt 12. klases krutākos večus ir pat ne Znarokam, bet jau Čakam Norisam pielīdzināms krutuma pakāpē. Un es negribu uzzināt kāda ir sporta skolotāja atriebība...

Tas nav izdomāts, tā ir īstenība. Patiesība, kas ir tur ārā dažkārt ir baismīgāka par briesmīgāko šausmu filmu.

hokeja_specs... varbūt drīz būšu in memoriam