Latvijas izlases lielākais palīgs – no Čehoslovākijas uz Kanādu aizbēdzis sportists

"No rīta viņi iegāja manā viesnīcas istabā, bet manis tur vairs nebija. Divos naktī pamodos, izgāju no viesnīcas un taisnā ceļā devos uz lidostu. Viņi mani vairs nekad neredzēja," 1981. gada notikumus atmiņā atsauca Tomāšs Tomīks. Viņš kļuva par pirmo ūdenspolo spēlētāju no Čehoslovākijas, kurš aizmuka no valsts. Nākamajos gados viņa piemēram sekoja arī citi.

"Bija turnīrs Grieķijā. Aizbraucu, bet mājās vairs neatbraucu. Valdīja komunistu režīms, tāpēc negribēju atgriezties." Izbraukumos noteikumi gan nav bijuši tik strikti kā Padomju Savienībā – līdzi nav sūtīti policisti vai cilvēki no izlūkdienesta, kuri pieskatītu katru soli. Viņš iekāpis lidmašīnā uz devies uz Otavu, jo tur bāzējās Kanādas ūdenspolo izlase.

"Līdz 1984. gadam spēlēju Kanādas izlasē. Biju tuvu tam, lai piedalītos Losandželosas olimpiskajās spēlēs, bet pietrūka trīs mēnešu – nepaguvu laikus tikt pie Kanādas pilsonības. Pēc tam beidzu karjeru," atzina Tomīks. Kanādieši ceļazīmi nenopelnīja paši – viņi vietu ieguva pēc tam, kad no dalības atteicās austrumu bloka valstis, boikotējot olimpiskās spēles.

"Daži labākie draugi zināja, ka neatgriezīšos, bet ģimenei neko neteicu. Baidījos, ka policija varētu uzzināt, savākt manu pasi un neļaut nekur braukt," stāstīja Tomīks. "Protams, bija grūti aizbraukt. Apzinājos, ka mammu un brāli neredzēšu ilgi. Labi, ka 1989. gadā viss sabruka – varēju braukt ciemos un viņi varēja apciemot mani."

Tā gan nebija pirmā reize, kad viņš atkal satika savu ģimeni. 1988. gadā ar Kanādas pasi bija iespējams doties uz Ungāriju, un tikšanās notikusi tur. "Bija bail. Vēl tagad atceros tās sajūtas, kad no Austrijas sasniedzu Ungārijas robežu un redzēju, ka tur stāv karavīrs ar automātu rokās." Atgriešanās Čehoslovākijā nebija iespējama, jo tad nāktos sēdēt cietumā.

"Aizbraucu, jo zināju, ka mani Kanādā sagaida labāka dzīve. Apzinājos, ka sākums būs grūts. Labi, ka varēju trenēties kopā ar Kanādas izlasi – pārejas posms bija daudz vieglāks nekā citiem cilvēkiem, jo vismaz zināju pāris cilvēkus. Citi ierodas un nepazīst pilnīgi nevienu," pauda Tomīks. Viņš tagad sevi uzskata par kanādieti – tur tomēr nodzīvota lielākā daļa mūža. "Esmu ļoti laimīgs, ka aizbraucu uz Kanādu. Viss bija tieši tik labi, cik iedomājos. Tagad četrus gadus esmu pensijā un varu izbaudīt dzīvi vēl vairāk." Pirms tam Tomīks strādāja apģērbu industrijā.

Kad dzīva bijusi mamma, tad viņš Slovākiju apciemojis reizi gadā. Tagad tas notiek retāk – aptuveni reizi divos gados. Vienīgais iemesls, kāpēc Tomīks šobrīd ir Bratislavā, ir pasaules čempionāts hokejā. Viņš palīdz Latvijas valstsvienībai justies kā mājās.

Pirmoreiz par komandas pavadoni Tomīks kļuvis 2009. gadā, kad Otavā notika pasaules čempionāts U20 vecuma grupā. Viens no draugiem zinājis, ka viņš nāk no Slovākijas, tāpēc pajautāja, vai nevēlas palīdzēt Slovākijas izlasei. "Mazliet vilcinājos, jo turnīrs notika Ziemassvētku laikā. Beigās piekritu un nenožēloju – izbaudīju tik ļoti, ka vēlos to darīt atkal un atkal."

Turpinājumā viņš strādājis vēl vienā junioru, kā arī sieviešu pasaules čempionātā, bet Bratislavā notiekošais turnīrs Tomīkam ir pirmais vīriešu pasaules čempionāts. "Man ir pieredze un kontakti ar Slovākijas federāciju. Piedāvāju, ka varu palīdzēt – man patīk dot atpakaļ sabiedrībai. Uzrakstīju epastu, viņi teica, ka labprāt redzētu mani Bratislavā. Tā kļuvu par Latvijas komandas pavadoni."

Savu uzdevumu viņš raksturoja vienā teikumā – padarīt visus laimīgus un likt justies gaidītiem. "Ja nepieciešama palīdzība vai ir satraukums par kaut ko, tad nāku talkā un atrisinu visu, lai beigās cilvēki būtu priecīgi un apmierināti," teica Tomīks. Kā galveno pienākumu viņš norādīja parūpēšanos, lai transports vienmēr būtu vajadzīgajā laikā.

Kad tika uzņemta Latvijas kopbilde, Tomīks tika uzaicināts pievienoties komandai. Viņš atzīst, ka tas bijis ļoti īpašs, patīkams un saviļņojošs mirklis, jo neviena cita izlase šādu žestu nav izrādījusi. Pēc foto uzņemšanas viņš uz ledus paguva aprunāties ar Rūdolfu Balceru. Izrādās, abi bijuši pazīstami jau iepriekš.

Latviešu uzbrucējs sezonu sāka Belvilas "Senators", Otavas fārmklubā. Tur spēlēja arī slovāku aizsargi Kristians Jarošs un Filips Hlapīks. Apciemojot viņus, Tomīks iepazinies ar Balceru, un abiem bija tā laime satikties arī Bratislavā. "Internetā sameklēju visu pārējo sastāvu, tāpat kā informāciju par Latviju. Zinu, ka Latvija ir maza valsts, ka Rīga ir skaista pilsēta, ka tur ir skaista daba."

Atbildot uz jautājumu par to, vai viņš pieņemtu uzaicinājumu aizbraukt uz Latviju, Tomīks atbildi neapdomāja pat acumirkli: "Ja kāds mani uzaicinās, ar lielāko prieku braukšu."