Dzierkals: "Radās sajūta - darīšu visu, lai spēlētu Toronto"

Kanādas Hokeja līgas ārzemnieku draftā ar 22. numuru tevi izvēlējās Ruinas-Norandā "Huskies". Jau izdevies aprunāties par lomu komandā?
"Huskies" bija komanda, kas interesi izrādīja no paša sākuma, uzreiz pēc U18 pasaules čempionāta. Pēc turnīra parādījās pastiprināta interese, līdz tam kanādiešu komandas nepievērsa uzmanību. "Huskies" uzreiz ļoti gribēja, gandrīz garantēja vietu sastāvā, treneri pēc spēlēm nāca klāt, aprunājāmies. Manā vecumā galvenais ir lielāks spēles laiks.

Ir izdevies paskatīties un izzināt pilsētu, kurā dzīvosi?
Jā, skatījos internetā. Pirms tam tādu Ruinu-Norandā nekad nebiju dzirdējis. Maza pilsētiņa, apmēram Ventspils lielumā. Kad biju Toronto attīstības nometnē, tieši dzīvoju vienā istabā kopā ar spēlētāju, kurš pārstāvēja "Huskies". Painteresējos par pilsētu. Pirmais, ko uzzināju: ka uz ielas būs ļoti, ļoti auksts.

Seko līdzi notikumiem Kanādas junioru hokejā, zini, kas uzvarēja pagājušajās sezonā?
Nezinu, tikai atceros, ka 2014. gadā čempione bija Edmontonas "Oil Kings" ar Edgaru Kuldu sastāvā. Kad kaut ko ieraugu, tad paskatos, bet nevar teikt, ka sekoju līdzi. Kad spēlēju Virslīgā, tad man bija Virslīga. Kad spēlēju Jaunatnes hokeja līgā, tad man bija Jaunatnes hokeja līga. Sekoju līgām, kurās esmu iesaistīts, kurās pats spēlēju.

Ko vēl uzzināji no istabas biedra?
Interesants šķita stāsts par "Huskies" laukuma izmēru. Visinteresantākie izmēri, kas neatbilst nekam - nedz Eiropas, nedz Ziemeļamerikas standartiem. Specifiskākā halle, kurā viņš spēlējis, būs krietni citāda nekā pārējās. Kas bija galvenais notikums - tur būs jādzīvo ģimenēs, un viņš stāstīja par savējo, cik tā laba. Sēžam pie viena pusdienu galda, pēkšņi viņam Facebook uzraksta tā pati ģimene un jautā, vai pazīst Mārtiņu Dzierkalu. Bet es sēžu blakus. Interesanta sakritība, ka dzīvošu tajā pat ģimenē.

Nav mazliet bail, ka jābrauc uz otru pasaules malu un vienam pašam jādzīvo svešumā?
Kad nodraftēja Toronto "Maple Leafs", biju ļoti priecīgs. Pagāja trīs dienas, pasūtīja lidmašīnas biļetes, un tad sākās maza panika. Būs jāsitas par savu vietu, bet nonāksi vilku barā starp 50 tādiem spēlētājiem, kas vēlēsies sevi pierādīt. Bet tad sapratu, ka nekas cits neatliek - ja vēlos kaut kur spēlēt, tad ir jāiet un jārāda. Pārgāja. Pirmajā dienā viss bija ideāli, ļoti labi iejutos. Ar valodu sākumā gāja grūtāk, bet turpinājumā situācija uzlabojās. Nenormāli patika visa pieredze.

Kāds bija pirmais iespaids par Toronto?
Pat īsti neatceros. Atbraucu, nosēdos, vajadzēja ar taksi piecas minūtes aizbraukt līdz viesnīcai. Kad izkāpu, uzreiz klāt pielidoja trīs ekipējuma menedžeri. Piemērīja ķiveri, bikses. Der? Der! Uzreiz iedeva atslēgas, visu sakārtoja. Par neko nebija jādomā. Pateica, ka pēc pusstundas uzvalkā jābūt tur un tur. Iedeva bukletu, kurā bija uzrakstīts viss par to, kas būs jādara.

Pirmajā dienā uz ledus taču vēl negājāt. Kāds bija darāmo lietu saraksts?
Ielidoju no paša rīta, laikam bija viens dienā. Aizbraucu uz viesnīcu, tad bija tehniskās lietas - viss jāpiemēra. Pirmā diena bija mierīga. Vajadzēja uzvalkos doties uz iepazīšanās pusdienām, kur Brendans Šenahens un Maiks Bebkoks stāstīja par Toronto sistēmu. Parunājāmies un iepazināmies.

Apsēdies pie galda, bet pretī Šenahens un Bebkoks...
Jā, jā, bija baigi interesanti. Sākumā nemaz neko nesapratu. Biju redzējis televīzijā, internetā paskatījies intervijas. Bet tagad viņi stāv man priekšā! Interesantas sajūtas bija.

Ko viņi pastāstīja par komandu?
Stāstīja par to, ko tas nozīmē - būt Toronto, būt "Maple Leafs" spēlētājam. Stāstīja par to, kā pilsēta uztver komandu, par faniem, par to, ka visi mīl hokeju. Šenahens teica, ka viņiem apnicis zaudēt, tāpēc nomainīts pilnīgi viss, un tagad ceļš būs tikai uz augšu. Viņš teica: daudzi var neticēt, bet mēs Stenlija kausu dabūsim daudz ātrāk nekā cilvēki domā. Visas runas bija iedvesmojošas. Kad pirmo reizi dzirdi par "Maple Leafs", domā: kas tā par komandu, nekas labs... Bet tad, kad esmu uz vietas, visu to redzēju, iekšā radās interesantas sajūtas. Viņš teica: jūs gribat būt daļa komandas pēc pāris gadiem, jo Stenlija kauss būs mūsu. Vēl rādīja visādas filmas. Iekšēji radās sajūta, ka esmu gatavs darīt visu, lai tur kādreiz tiktu.

Ja stāstīja par fanu attieksmi, tad noteikti pieminēja arī medijus, jo Toronto ir Nacionālās hokeja līgas galvaspilsēta.
Mācīja, kā attiekties pret žurnālistiem. Lai kas būtu noticis, Toronto "Maple Leafs" spēlētājam ir jābūt draudzīgam, vienmēr jāizturas ar cieņu. Kaut vai aizvadīts slikts mačs, esi kļūdījies vai iemetis savos vārtos, ir jāaiziet un kā vīram jāparāda, jāpasaka, kā ir. Pirmo reizi dzīvē kaut kas tāds notika. Jutos kā īsts Nacionālās hokeja līgas spēlētājs. Atbraucu, no pleca noņem somu un pasaka: mēs parūpēsimies. Nākamajā dienā ieeju ģērbtuvēs, priekšā mans vārds un uzvārds, sakārtots ekipējums. Viss ideāli! Par neko nebija jādomā, tikai ej un spēlē. Tas arī bija viss, par ko jādomā.

Iezīmēsi dienas kārtību, programmu?
Cēlāmies ļoti agri, bet es cēlos vēl agrāk, jo bija jāpāriet no Latvijas laika. Kad pārvācāmies prom no Toronto uz pilsētu, kas bija divu stundu attālumā, bija jāceļas sešos, kam sekoja brokastis. Tad bija trīs grupas: pirmajiem - ledus, otrajiem - zāle, trešajiem - ar nūjām jātrenē rokas, driblēšana, tehnika. Tad atkal ēšana, un tad sekoja vakara aktivitātes: spēlējām peintbolu, staigājām pa virvēm kokos. Pasākumi komandas garam. Nemaz nejutos kā nometnē. Parasti visu vasaru skrienam, bet tur viss bija saistīts ar izklaidēm. Izklaidējies un trenējies. Tiešām gribējās iet un darīt. Sešos vakarā viss beidzās. Tad atpakaļ uz viesnīcu vakariņās, sekoja brīvais laiks.

Ko ēd potenciālie Nacionālās hokeja līgas spēlētāji?
Bija zviedru galds, ēd ko vēlies. Pārsvarā bija atbraukuši ne pārāk lieli spēlētāji, tāpēc speciāli mācīja par visiem ēdieniem, kas jāuzņem, lai pieņemtos masā. Mācīja pareizi ēst.

Joprojām seko norādēm? Iedeva arī plānu, kā strādāt ārpus laukuma?
Tagad ir programma. Tur viss notika pirmo reizi dzīvē. Piemēram, slidoju, un visām kustībām līdzi sekoja speciāls cilvēks ar kameru. Tad telefonā bija jālejupieladē programma, kurā tika sūtīti vingrinājumu video. Vari apskatīties, ko dari nepareizi - gan slidošanai, gan roku tehnikai. Tāpat fiziskās sagatavotības treneris atsūtīja e-pastā lietas, kas jādara pirms zāles, kā jāiesildās. Baigi forši. Man ir sajūta, ka par mani domā. Esmu nonācis viņu sistēmā, un viss, kas ir zināms viņiem, tiek dots man.

Ir priekšrocības pret citiem spēlētājiem.
Teiktu, ka jā, turklāt diezgan lielas, jo viss notiek ļoti nopietni un profesionāli. Pašam prieks. Tagad galvenais ir pildīt un darīt. Ja neko nedarīsi, nepilnveidosi sevi, tad nav nekādas starpības - draftēts vai nē.

Noteikti, ka bija arī treneris slidošanai.
Trenere. Bārbara Anderhila. Pasaules čempione daiļslidošanā, kura bija tuvu arī olimpiskajam zeltam, taču pieļāva kļūdu. Tik laba trenere! Daudzas lietas nemaz nezināju. Tiešām iemāca slidot ātrāk, kā iegūt lielāku jaudu no atspēriena, ātrāk tikt uz priekšu. Latvijā biju trenējies kopā ar Rodrigo Laviņu un Haraldu Silovu, un daudzas lietas arī sakrita ar to, ko viņi mācīja. Viss bija ļoti interesanti.

Pats uzreiz jūti, ka slido ātrāk?
Viss, ko sākumā jutu: ka nejūtos savā ādā, komfortabli. Tas, ko mācīja, bija neierasts. Visu dzīvi esmu darījis tā, kā zinu, kas man mācīs, bet tagad saka: dari šādi, tā būs labāk. Sāku darīt, bet nejūtos savā ādā. Bet man teica, ka tā ir jābūt. Ir jāiemācās pārvarēt nekomfortablais periods, tad iesi uz priekšu, tikai tā pilnveidosies. Ir jātiek cauri tam posmam.

Ziemeļamerikas un Eiropas hokeja lielākā atšķirība: nemitīgā apstāšanās un sākšana no jauna, nevis virāžas pa zonu.
Nometnē to īpaši neievēroju. Bija tikai viena pārbaudes spēle, bet treniņos speciālu vingrinājumu nebija. Bet laukuma izmērus gan uzreiz sajutu. Sanāca tā, ka aizķēros aiz borta, bija pārāk šaurs laukums. Tad visi pasmējāmies: redz, eiropietis atbraucis, nejūt laukumu!

Cik ilgs laiks nepieciešams, lai pierastu pie laukuma izmēriem?
Nezinu, jo pieci pret pieciem nemaz neesmu spēlējis. Tikai pēdējā dienā savā starpā, un nejutu nekādas atšķirības. Sākumā bija interesanti, smieklīgi, bet beigās - labāk. Nezinu, varbūt aizbraukšu uz Ruinu-Norandā un sākšu just atšķirības. Vēl nezinu, kā īsti būs.

Kādi bija treniņi, kuros strādājāt pie roku meistarības un veiklības?
Arī bija interesanti. Katrai lietai ir savs treneris, kurš ir meistarīgs tajā, ko dara. Ārpus ledus ir speciāls hokeja laukums. Nezinu, kas par materiālu, bet ļoti labi slīd. Driblējam, bija vingrinājumi, mācīja pareizi un spēcīgāk mest. Neko tādu īpašu.

Pasaules čempionāts U18. Cik ļoti izjuti skautu klātbūtni?
Aizbraucu pilnīgā neziņā par to visu. Tie, kas bija spēlējuši pirms tam, teica, ka būs pilns ar skautiem. Pirmais mačs pret Kanādu, un tad speciāli paskatījos un meklēju. Pārliecinājos, vai patiešām ir tik daudz skautu. Tik ļoti to nepamanīju, varētu pat teikt, ka neiespringu. Pēc spēlēm nevienam nenāca klāt, taču, ja vajadzēja, tad rokās dabūja.

Kur šajā vecuma grupā atpaliekam no labākajiem?
Tad, kad spēlēja mūsu komanda, nejutu, ka būtu sliktāki par jebkuru pretinieku. Visi bija tādi paši kā mēs. Varbūt tas, ka mums nav četras vienādas maiņas, kas vajadzīgajos brīžos iemetīs vārtus. Pretiniekiem ir lielāka atlase un lielāki resursi.

Kas bija tas, ar ko iepatikies Toronto "Maple Leafs" organizācijai?
Kā viņi paši teica, tad salasīta grupiņa, kas ir augumā maza, bet strauja un tehniska. Mums speciāli taisīja vingrinājumus. Savāca grupu no pieciem spēlētājiem: Mičs Marners [4. numurs draftā], Džeremijs Brako [61.], Dmitro Timašovs [125.], es un pēdējo neatceros. Maziņi, bet meistarīgi spēlētāji ar eksplozīvām kustībām. Tas bija tas, ko viņi pamanīja.

Ar kādām atmiņām tagad atceries draftu?
Vispār nesapratu, kas notiek. Ieeju internetā, skatos - parādās mans uzvārds. Sākumā domāju, ka tā ir kļūda...

Cik reizes spiedi f5?
Kādas divas pavisam noteikti. Negribēju sapriecāties par agru. Tad sekoja pirmie zvani no draugiem, visa ģimene priecājās.

Vienā intervijā ieminējies, ka tobrīd piezvanīja vairāk cilvēku nekā dzimšanas dienā.
Tā arī bija. Zvanīja, sūtīja īsziņas, rakstīja WhatsApp. Arī jutos labāk nekā dzimšanas dienā. Uzreiz zvanīja draugi un nesaprašanā jautāja, kas notiek: lasa ziņas, pēkšņi ierauga manu vārdu! Pat tādi, kas par hokeju neinteresējas. Ļoti labas sajūtas.

Sajuties kā zvaigzne?
Tobrīd - jā. Jo nesapratu, kas notiek. Biju tik laimīgs! Nacionālās hokeja līgas drafts - tik daudz cilvēku vēlas to piedzīvot. Un man tika dota šāda iespēja. Sajūtas ir neaprakstāmas.

Kurš pirmais piezvanīja no Toronto?
Nemaz nezinu. Ja nemaldos, viens bija Šenahens, bet man zvanīja trīs reizes. Bija slikts savienojums, neko lāgā nevarēju dzirdēt. Apsveicu trīs cilvēki, bet neko nesapratu, laikam biju pārāk priecīgs.

Cik ilgu laiku priecājies?
Jau tajā pašā vakarā nosēdos. Sapratu, ka būs jābrauc uz Toronto, būs jāiet un jāstrādā. Tagad galvenais ir gatavoties sezonai, jo tikai sāksies īstā pierādīšana. Tas, ka nodraftēja, vēl neko īpašu nenozīmē. Viņi devuši mazliet lielāku iespēju nekā citiem, bet atliek darīt visu, lai līdz turienei nokļūtu. Durvis viņi ir atvēruši vairāk nekā citiem spēlētājiem.

Kad viņi interesējās un bija Latvijā, par ko runājāt?
Visādi interesanti jautājumi. Atbrauca no Zviedrijas viens Toronto skauts. Parunājām par spēli, par ģimeni. Visādi interesanti jautājumi, daži bija āķīgi. Izvērtās interesanta saruna.

Ir jautājums, kas iespiedies atmiņā?
Jā. Uzdeva tādu jautājumu, ka nezināju, ko atbildēt. Jautāja: tavuprāt, ko komandas biedri domā par tevi? Man nebija ne mazākās nojautas, ko atbildēt. Vienkārši nevaru pateikt. Atbildēju, ka cerams neko sliktu, nekad nav bijušas problēmas iejusties jaunā kolektīvā. Tādi āķīgi un interesanti jautājumi.

Vēl kāda komanda bija ieradusies Latvijā?
Latvijā - nē. Daudzas interesējās ar aģenta starpniecību, dažas rakstīja. Ar mani pašu runāja Anaheimas "Ducks", Vinipegas "Jets", Kolorado "Avalanche", vēl Nešvilas "Predators" atsūtīja e-pastu.

Sanhosē "Sharks" nebija?
No Sanhosē vispār nebija nekādas intereses.

Kādas bija sajūtas, kad draftēja divus komandas biedrus - Kārli Čuksti un Rūdolfu Balceru?
Kad apsveica mani, arī pārējiem novēlēju veiksmi. Cerēju, ka viņus paņems. Gribēju, lai draftē Toronto, lai nav vienam jābrauc, bet abus paņēma Sanhosē, un tagad tur ir trīs latvieši. [Arī Ņikita Jevpalovs - aut.]

68. numurs. Jaromīrs Jāgrs. Patīk?
Interesanta sakritība, ka "Rīgā" spēlēju ar 86. numuru. Laikam 68 tagad būs mīļš skaitlis. Bet drafts ir tikai sākums, dod mazliet lielāku iespēju nekā pārējiem.