Bļugers – devītais Latvijas "kauslis" NHL

Lai arī pēdējos gados kautiņi NHL laukumos paliek aizvien retāki un retāki, šobrīd sasniedzot visu laiku zemākos vidējos rādītājus (vidēji mačā notiek 0.21 kautiņš) pēdējos vairāk kā 55 gados, nevar teikt, ka spēlētāji bez tiem iztiek. Hokejs vēl aizvien ir ātrs un ass triecienu sporta veids, tāpēc cīņas karstumā dūru izvicināšana bieži vien kādam arī patiešām liekas labākais veids kā atrisināt situāciju un, kas raksturīgi, viņam noteikti atrodas arī kāds domubiedrs.

Šonakt notika līdzīgi, kad Teodors Bļugers, aizstāvot savu komandas biedru, iesaistījās dūru cīņā ar Adamu Ernu. Jāsaka, ka šis bija jau otrais Teodora mēģinājums sevi pierādīt arī šādā ampluā, taču pirmais īsti neizdevās un ieskaitīts netika. Kā veicās mūsu uzbrucējam šoreiz? Hokejā par noteicošo faktoru, lai izšķirtu kautiņu uzvarētājus bieži vien sauc nolikšanu uz lāpstiņām, t.i., kurš pirmais nokrīt, tas arī zaudē. Bļugera pretinieks šoreiz krita pirmais, taču cīņas gaitā mūsu hokejistam nekāda pārsvara nebija, tāpēc Ziemeļamerikā to nosauca par neizšķirtu. Jāsaka, ka šādam apzīmējumam es pats arī piekrītu vairāk.

Tomēr, lai arī Latvijas hokejs nekad nav izcēlies ar īpašu agresiju (kā somiem) vai kautiņiem (kā kanādiešiem), taču mūsu hokejisti nekad nav bijuši malā stāvētāji arī NHL laukumos un, ja kādam bija jāpamato savs spēles stils arī ar dūrēm, viņi to darīja. Kāda ir statistika?

Uzreiz jāpiebilst, ka kautiņu statistiku oficiāli neviens un nekur neapkopo, tā arī nav NHL oficiālā statistikas aile, jo viņi fiksē tikai pašus sodus, šajā gadījumā piecu minūšu "fightning major" sodus. Tieši tāpēc statistikas dati, sevišķi par senākām sezonām, var atšķirties, tāpat kā traktējums kas ir kautiņš, jo nereti piecminūšu sodu dod arī par iesaistīšanos nekārtībās ar nomestiem cimdiem.

Tātad, kopumā Latvijas hokejisti Nacionālās hokeja līgas laukumos ir kāvušies nu jau 89 reizes. Protams, ja mēs ieraugām šādu statistiku, tad ir divi varianti – vieni neizpratnē paceļ uzacis un domā "Kur ta tik daudz!", citi atceras par mūsu smagsvaru Raiti Ivanānu, kurš savos labākajos gados patiešām arī bija viens no NHL "policistu" elites kluba biedriem un tā kā drīz pēc tam kā Raitis noslēdza savu NHL karjeru, strauji samazinājās arī kautiņu skaits, viņu droši var saukt arī par vienu no "pēdējiem dinozauriem".

Ivanāna kontā kopumā bija 72 dūru cīņas. Savā labākajā sezonā Raitis 20 reizes ķērās pretiniekiem kreklā, lai tiešā kontaktā izskaidrotu labas uzvedības noteikumus laukumā. Četrās sezonās viņa kautiņu kopskaits sasniedza divciparu skaitli.

Salīdzinājumam der atzīmēt, ka pēdējās sezonās aktīvākie kaušļi sezonu noslēdz ar aptuveni 20 cīņām. Savukārt Ivanāna laikos mūsu kauslis ar saviem 20 kautiņiem nebija aktīvāko kaušļu TOP-10.

Raitis Ivanāns pārmāca Džodiju Šelliju

Nez vai kādreiz mums vēl izdosies sagaidīt līdzīgu Latvijas hokejistu, kurš ceļu līdz NHL ir izsitis ar dūrēm (karjerā kopā Raitis ir aizvadījis 211 kautiņus, rekords – 25 kautiņi 2004./2005. gada AHL sezonā), taču arī bez Ivanāna ir bijuši kaušļi.

Otrajā vietā Latvijas NHL hokejistu-kaušļu topā ir Sandis Ozoliņš. Par Sanda prasmēm un sportisko azartu dūru cīņās daudzi pārliecinājās jau tad, kad viņš aizvadīja savas pēdējās profesionāļa sezonas, KHL, taču NHL viņš arī ir kāvies. Ziemeļamerikas līgā aizsargs ir cīnījies četras reizes un tieši tik pat – ārpus NHL apcirkņiem.

Tiesa, debija sev tolaik ne pārāk raksturīgajā ampluā Ozoliņam bija ļoti spilgta. 1993./1994. gada sezonas izslēgšanas maču otrajā kārtā Sanhosē "Sharks" tikās ar Toronto "Maple Leafs" un sērijas trešajā mačā komandas sarīkoja masu kautiņu. Kā jau šādos gadījumos notiek, katrs spēlētājs ķer aiz krekla to pretinieku, kurš tuvāk, bet Sandis noķēra Dagu Gilmoru.

Sanda Ozoliņa pirmais kautiņš NHL

Tiem, kas hokejam seko ne tik sen var paskaidrot, ka Dags Gilmors bija tas sezonas viens no rezultatīvākajiem spēlētājiem (27+84) un, lai arī viņš nebija nekāds superatlēts, kauties viņš prata un arī spēles stils Gilmoram bija diezgan agresīvs, par ko viņu komandā arī iesauca par "Slepkavu" ("Killer" – aut.). 2011. gadā viņu arī uzņēma NHL Slavas zālē.

Tad nu lūk, Ozoliņš sāka cīņu ar Gilmoru un, lai arī tā viņam bija debija, no šīs cīņas viņš izgāja kā uzvarētājs.

Jāsaka, ka Ozoliņa pretinieki vienmēr ir bijuši diezgan atpazīstami hokejisti – Dalass Dreiks, Veins Primo un Skots Stīvenss. Tiesa, diviem pēdējiem mūsu hokejists ir zaudējis. Interesanti, ka dūru cīņa ar Primo palīdzēja Ozoliņam noformēt savu vienīgo "Hova hettriku", proti, 2001. gada 23. marta spēlē starp Karolīnas "Hurricanes" un Pitsburgas "Penguins" Ozoliņš, pirms nometa cimdus, jau bija guvis vārtus un rezultatīvi asistējis.

Šī reitinga trešās vietas ieguvējs gan nav acīmredzams, proti, Sergejs Žoltoks, kuram gan kompāniju sastāda arī Zemgus Grigensons. Žoltoks nekad nav bijis slavens kā ass vai agresīvs spēlētājs, drīzāk pilnīgi pretēji, taču tā laika NHL hokejs nereti neatstāja iespējas – bija jākaujas. Diemžēl, bet publiski pieejamajos videomateriālos ir atrodama vien pēdējā Žoltoka dūru cīņa, pret somu provokatoru Jarko Rūtu.

Sergejs Žoltoks pret Jarko Rūtu

Pilnīgi pretēja situācija ir ar Zemgu Girgensonu, jo viņa spēles stils, kas ir agresīvs un ar spēka paņēmieniem bagāts, iespējams, varētu būt arī provocējošs, taču arī viņam ir tikai trīs kautiņi. Jāsaka, ka arī Zemgum kaušanās nav stiprā puse, tāpēc lieli panākumi izpaliek, lai gan sevi apbižot viņš arī nevienā no trim kautiņiem nav ļāvis.

Piekto topa vietu arī dala divi hokejisti un abi divi ir aizsargi – Kārlis Skrastiņš un Artūrs Kulda. Artūram abi kautiņi gan notika pirmssezonas mačos, vienā no kuriem viņš pamatīgi sasita tagadējo Boba Hārtlija padoto Omskas komandas rindās, Koudiju Fransonu. Savukārt Kārlis Skrastiņš ir saķēries ar Todu Bertuci, kas tolaik vēl nebija iemantojis "absolūtā atsaldeņa" statusu (kāpēc iemantoja, skatīt TE), taču bija gana agresīvs hokejists.

Savukārt otrais kautiņš bija ar vēsturi, ko, iespējams, daudzi ir aizmirsuši. Viss sākās 2003. gada PČ, kad Kārlis ar pamatīgu spēka paņēmienu bortā iegrūda zviedru Markusu Nilsonu, kuram pēc tam bija nepieciešama ārstu un nestuvju palīdzība, lai pamestu laukumu. Vēlāk, jau NHL laukumos, Nilsons esot piedāvājis mūsu "Dzelzs vīram" noskaidrot attiecības līdz galam, taču tolaik Kārlim bija lauzta roka un viņš atteicās. Pēc šī atteikuma Nilsons jau publiski sāka runāt ne pārāk patīkamus vārdus par Skrastiņu, tāpēc nākamajā reizē variantu nebija – bija jākaujas. Pašā dūru cīņā Nilsons dabūja pa degunu vēlreiz un ar to konflikts arī izbeidzās.

Kārlis Skrastiņš pārmāca Markusu Nilsonu

Atlikušie trīs mūsu hokejistu kautiņi ir brālīgi sadalīti starp Kasparu Daugaviņu, Jāni Spruktu un Teodoru Bļugeru.

Interesanti, ka Daugaviņš, kura Latvijā zināmākais kautiņš, protams, ir noticis OHL mačā pret Artūru Kuldu (Kautiņš te), arī NHL laukumos ir saķēries ar "savējo", proti, Otavas "Senators" spēlē pret Filadelfijas "Flyers" viņš, aizstāvot savu komandas biedru, saķērās ar Zaku Rinaldo, kurš sezonu iepriekš bija kāvies 17 reizes un bija viens no tā laika labākajiem vidējā svara kaušļiem NHL, bet junioru vecumā spēlēja Misisiogas "St.Michael's Majors", t.i., vienā komandā ar Kasparu.

Lai arī pašlaik hokejs mainās un kautiņiem (precīzāk - kaušļiem) vietas šajā jaunajā hokejā nav, spēt par sevi pastāvēt arī uz ledus ir svarīgi. Hokejs vēl aizvien ir diezgan skarba veču spēle, kuru bailīgie nespēlē. Mūsu hokejisti sevi NHL laukumos ir pierādījuši arī šajā aspektā.

Latvijas aktīvākie kaušļi NHL