Drafta teorija

Latvijas sporta līdzjutējiem vārds "drafts" ilgu laiku bija un vēl aizvien ir kaut kas TĀDS – neizprotams, taču ļoti svarīgs rādītājs jauno talantu (pārsvarā - hokeja) vērtējumā. Ja esi draftēts, tātad esi "kings", ja neesi – "lūzeris". Viss vienkārši. Taču reāli nemaz tik vienkārši tas viss nav. Ir daudz un dažādi aspekti kāpēc konkrēta komanda draftē konkrētu spēlētāju. Šie parametri var būt visdažādākie – sākot no tīri sportiskiem, līdz tam kā potenciālais PRO līgu atlēts kontaktējas ar presi. Bet nu par visu pēc kārtas.

Vērtējot sportistu (jebkurā sporta veidā) skauti uzmanību pievērš nevis tam kā spēlētājs spēlē dotajā momentā, bet gan tam kāds varētu būt spēlētāja sniegums nākotnē. Jo tāpat ir skaidrs, ka tikai daži no sportistiem uzreiz ir gatavi spēlēt pie "večiem" (spēlēt, nevis piedalīties spēlē), tāpēc daudz svarīgāks ir "materiāls", nekā pašreizējā spēle. Un ar vārdu "materiāls" ir domāts viss – sākot no fiziskajiem rādītājiem līdz "trenējamības pakāpei". Kā jau minēju, tikai retais spēlētājs ir gatavs ienākt līgā uzreiz, tāpēc jaunie sportisti tiek ņemti kā "vairāku gadu projekti" un tieši šajos gados (parasti - trīs) viņiem ir jāsasniedz tas līmenis, kura dēļ viņš ir ņemts draftā. Šajā posmā tam kā atlētu var pārveidot par noteikta tipa spēlētāju ir ļoti liela nozīme, jo komanda nevar sastāvēt tikai no uzbrukuma "monstriem", vajadzīgi arī cita tipa spēlētāji.

Tāpat skauti un ģenerālmenedžeri (vēlākā posmā) vērtē sportista fiziskās spējas. Lai arī tas ne vienmēr attaisnojas (NBA un NFL šādi gadījumi ir katru gadu), taču sports vēl aizvien, tomēr, ir fiziskā spēka samērošanas līdzeklis. Un lielā sportistā šāda spēka ir (jābūt) vairāk. Tāpat tiek uzskatīts, ka šādi spēlētāji, pateicoties fiziskajām spējām ir vieglāk trenējami. Tiek uzskatīts, ka labi trenēti sportisti ir daudzpusīgāki spēlētāji un ja ne vienā pozīcijā, tad citā viņi spēs parādīt savas spējas. Diemžēl vai par laimi, taču vēsture rāda, ka tā nav, jo labi svaru zāles frīki ir, vairāk vai mazāk, svaru zāles frīki, bet sportā bez labi trenēta ķermeņa ir nepieciešama arī labi trenēta galva, domāšana.

Un tieši domāšana, spēlētāja personība ārpus laukuma ir trešais svarīgākais punkts, kas tiek vērtēts pirms katra drafta. Sportistam nav jābūt akadēmiski gudram (kaut gan tas nebūt netraucētu), bet gan gudram savā sporta veidā. Ir jāorientējas spēles shēmās, jāprot "nolasīt" pretinieku izdomātos gājienus, jāprot ātri reaģēt un pieņemt vienīgo pareizo lēmumu. Lai noskaidrotu kuram no potenciālajiem drafta kandidātiem ir šādas spējas, līgas, pirms atbildīgā pasākuma, organizē dažādus testus, kas arī nosaka gan spēlētāja kopējo intelekta līmeni, gan spēlētāja "sportisko intelektu". Tāpat neviena komanda savā sastāvā nevēlas spēlētāju, kurš žurnālistu un kameru priekšā sāks neadekvāti uzvesties, ne velti uzreiz pēc drafta, parasti, līgu vadības jaunajiem spēlētājiem organizē obligātos "labas uzvedības kursus", kur tiek stāstīts gan par to kā būtu jāuzvedas, gan par to, ko nekādā gadījumā nevajadzētu darīt.
Šis punkts, īstenībā, vietējiem sportistiem dod nelielu pārsvaru pār, teiksim, eiropiešiem (NBA/NHL gadījumā), jo, tā kā viņi ir "uz vietas", arī informāciju par viņiem var dabūt bez problēmām, kamēr eiropiešu un citu reģionu spēlētāji ir visai nezināmi "kadri".

Visbeidzot, izskatot iepriekšējos faktorus, komandu vadība pievēršas arī savai komandai. Un šeit tiek vērtēts pēc trijām pozīcijām, komandas vajadzības, labs spēlētājs vai nozīmīgas pozīcijas spēlētājs. Ar komandas vajadzībām viss būtu skaidrs – ja vienībai sastāvā ir "caurums", tad tas tiek "lāpīts". Taču problēmas sākas tad, kad komandām ir jāizvēlas starp vajadzībām un vēlmēm, t.i., kad nedraftēto spēlētāju sarakstā ir kāds labs spēlētājs, taču pozīcijā, kura komandā jau ir "aizņemta". Vai arī ir drafta listē spēlētājs, kurš spēlē "atslēgas pozīcijā" (katram sporta veidam, protams, tas ir individuāli). Un vairākumā gadījumu šādās situācijās komandas parasti izvēlas individuālos talantus, nevis komandas intereses, kas, jāteic, arī ir visai riskants gājiens.

Un tagad vēlētos pielīdzināt visu iepriekš rakstīto Latvijas situācijai. Tā kā, kopumā, lielais vairums no Latvijas sportistiem ir draftēti tieši NHL (Andris Biedriņš un NBA drafts kā vienīgais izņēmums), tad tieši šajā plāksnē tas arī tiks izskatīts.
90-to gadu sākumā – vidū draftētie hokejisti ir atsevišķs stāsts un tālākais teksts nebūs par viņiem, jo, pirmkārt, viņi bija PSRS sporta sistēmas audzēkņi, otrkārt, viņu meistarība bija tādā līmenī, ka citus nosacītos trūkumus tā pilnībā atsvēra. Lai gan arī tajā laikā varēja redzēt visas veiksmīgas drafta izvēles iezīmes.

Tā kā pēdējie pāris gadi Latvijas hokejam NHL drafta plāksnē ir bijuši "tukšie", tad daudzi jau sāk sist trauksmes zvanus – kas notiek, vai tiešām hokejisti ir kļuvuši sliktāki? Vai šie gadi ir sliktāki par tiem, kas savā laikā cīnījās par neizkrišanu uz IIHF junioru hokeja pagrabu? Atbilde ir pavisam vienkārša – nē, sliktāki viņi nav, taču nepiemēroti NHL hokejam gan. Un te nav runa pat par meistarības līmeni kā tādu (kaut gan, arī par to). Ja apskatās, kas iepriekšējos 10 gados tika draftēti, tad tie visi ir hokejisti ar "gaļu" - Jānis Sprukts, Agris Saviels, Juris Štāls, Armands Bērziņš, brāļi Rēdlihi, Lauris Dārziņš. Un lai gan Mārtiņš Karsums un Kaspars Daugaviņš nav tik masīvi, par "mazajiem" viņus nosaukt arī nevar. Kā ar masu ir pašreizējiem junioriem varēja redzēt uz vienaudžu fona pagājušā gada decembrī.

Otrs punkts ir spēlētāju atpazīstamība. Pašlaik vien daži no Latvijas jaunajiem talantiem (tiem, kas reāli var pretendēt uz draftu) spēlē ārzemēs, kamēr no tā sauktā Latvijas hokeja "jaunā viļņa", t.i., līdz šim pēdējiem draftētajiem NHL hokejistiem VISI pirms drafta jau bija paspējuši "atrādīties" ārzemēs, pie tam nevis tikai ārzemēs, bet gan Krievijā vai Kanādā. Un šādos apstākļos spēlētājs jebkurā gadījumā ir daudz vairāk atpazīstams (un par viņu var ievākt daudz vairāk informācijas) nekā spēlējot Latvijas čempionātā par kuru, atvainojos, bet nezin pat lielākā daļa no tiem, kas sevi sauc par Latvijas hokeja faniem.

Visbeidzot, trešais punkts, kas ir cieši saistīts ar otro, ir "trenējamības pakāpe". Eiropā spēlējošie jaunie talanti spēlē savā", eiropiešu, stilā un priekš tā paša NHL viņi ir ja ne jāmāca no jauna, tad jāpārorientē uz citu spēli, noteikti. Tieši tāpēc, šādos gadījumos priekšroka tiek dota vietējiem spēlētājiem, jo, pirmkārt, viņus nav kardināli "jālauž" (krievu jaunā talanta Ņiķitas Filatova gadījums kā piemērs) un arī par viņu spēles prasmēm, "trenējamības pakāpi" ir pieejama ne tikai informācija, bet arī konkrēti rādītāji. Latvijas hokejisti-drafta kandidāti, diemžēl, bet arī šajā pozīcija ir iedzinējos.

Taču, lai gan komandas seko šiem norādījumiem arī tām gadās daudz kļūdu jauno spēlētāju izvēlē, tāpēc nobeigumā gan gribētu citēt vienu Nacionālās futbola līgas sakautu: "Lai jaunos spēlētājums mēs vērojam un vērtējam ne pirmo gadu, mums aizvien nav 100% drošas formulas, lai mūsu paredzējumi piepildītos. Taču mēs esam ļoti tuvu tādas izstrādei". Un šie vārdi parāda tikai to, ka drafts ir laimes spēle ne tikai pašiem sportistiem, bet arī komandām.