Metjūzs, Laine, Puljujarvi, vai kāds “melnais zirdziņš”?

Hokejs, kā mēs visi labi zinām, ir īstu vīru spēle, taču neskatoties uz šo apgalvojumu, katru gadu Nacionālajā hokeja līgā (NHL) milzīga uzmanība tiek pievērsta pavisam “zaļiem” puikām, debitantiem, tiem jaunajiem censoņiem, kuri vasaras vidū no amatieriem-junioriem ir tikuši līdz profesionālā hokeja sistēmām, vienkāršāk runājot – draftētajiem spēlētājiem.

Draftēto spēlētāju veiksmes vai neveiksmes nereti izraisa tādu interesi, ka tieši jauno talantu spēle iezīmē NHL sezonas. Piemēram, kā tas bija Aleksandra Ovečkina un Sidnija Krosbija gadījumos, kad viņu klātienes un neklātienes cīņas iezīmēja jaunās NHL ēras sākumu.

Protams, tāpat ir bijušas arī ne tik spilgtas debitantu sezonas, taču 21. gadsimtā tie ir reti gadījumi, jo jaunie talanti spēlē un spēlē diezgan labi. Protams, nebūt ne katram uzreiz izdodas kļūt par līgas pirmā lieluma zvaigzni, taču, atskaitot Nailu Jakupovu, 2012. gada drafta pirmo numuru, visi pārējie draftā izvēlētie spēlētāji sevi ir parādījuši gana labi.

Pagājušajā sezonā visa NHL sabiedrība gaidīja Konora Makdeivida dominanto sniegumu un, iespējams, viena otra rekorda krišanu. Jaunais kanādiešu hokeja fenomens, attaisnoja uz sevi liktās cerības, taču nekļuva par labāko debitantu, jo savainojuma dēļ bija spiests izlaist teju trīs mēnešus. Neskatoties uz visām veselības likstām, sezonas beigās viņš gan bija viens no labākajiem spēlētājiem pēc rādītāja “vidēji spēlē gūtie punkti” (48 punkti 45 spēlēs), atpaliekot tikai no Patrika Keina un Džeimija Bena, tiesa, labākā debitanta balva tika Keina komandas biedram, Artēmijam Panarinam (77 punkti 80 mačos).

Lai vai kā bija pirms gada, pašlaik tas vairs nav svarīgi, jo jaunajā sezonā būs jauni spēlētāji, kuri pievērsīs sev uzmanību, turklāt, jāsaka, ka šī gada debitantu stāsts nav Ziemeļamerikas hokejam tipisks.

Pirmkārt, jāsāk ar to, ka drafta pirmais numos Ostins Metjūzs ir amerikānis, kurš tā vietā, lai dominētu junioru hokejā, izvēlējās doties uz Šveici, Cīrihes “Lions” vienību, lai pirms NHL jau gūtu pieaugušo hokeja pieredzi. Ja sākotnēji viņa solis radīja zināmas bažas, tad pēc sezonas daudzi bija vienisprāt – Metjūzs izdarīja pareizi. Sezonas beigās viņš saņēma NLA čempionāta labākā debitanta balvu, kā arī statistiski bija starp labākajiem spēlētājiem līgā, jo 36 mačos bija guvs 22 vārtus un 24 reizes palīdzējis to izdarīt citiem.

Kas attiecas uz draftu, tad viņam var teikt, ka nepaveicās un vienlaicīgi ar paveicās. Nepaveicās, jo 2015. gada draftam viņš bija par jaunu. Precīzāk, lai kvalificētos nepieciešamajiem vecuma ierobežojumiem, Metjūzam pietrūka divu dienu. Savukārt par veiksmi to var uzskatīt tāpēc, ka tas viņam ļāva gadu vēlāk ieņemt drafta pirmā numura pozīciju, jo 2015. gadā viņš, labākajā gadījumā, varētu pacīnīties vien ar Džeku Aihelu par otro numuru.

Vai jaunais amerikāņu talants ies Patrika Keina, kurš pirms viņa bija pēdējais amerikānis, kuru izvēlējās ar pirmo numuru, pēdās? Viņam ir visas iespējas tā darīt, jo gan fiziskie parametri, gan spēles izpratne un prasmes viņam ir pietiekošā līmenī, vienīgais faktors, kas viņam var “iezāģēt” - Toronto.

Toronto komanda, protams, nav slikta, taču pašlaik vienība atrodas pārbūves procesā, kas nozīmē, ka pat kluba vadībai ir tikai vīzija par to kā komandai būtu jāizskatās. Maikls Bebkoks šo vīziju, liekot lietā savu pieredzi, protams, var mēģināt realizēt, taču... Toronto... komanda ar vislielāko fanu atbalstu, tajā pašā laikā – komanda, kura kopš 2004./2005. gada sezonas lokauta tikai vienu reizi ir tikusi izslēgšanas spēlēs, bet Stenlija kausu viņi izcīnīja gadā, kad leģendārā rokgrupa “The Doors” laida klajā savu pirmo albumu (1967. gadā).

Kanādas lielākās pilsētas hokeja fani ir ne tikai izsalkuši pēc uzvarām, viņiem vajag augstas klases hokeju, nevis nīkuļojošu komandu. Metjūzs pašlaik tiek uzskatīts par jauno laiku simbolu. Vai viņam izdosies parādīt sevi no labākās puses jau pirmajā sezonā? To rādīs laiks, taču eksperti gan iesaka pagaidīt un nesteigties norakstīt spēlētāju, pat ja viņam pirmā sezona nebūs tik spoža.

Otrkārt, kā otro numuru draftā Vinipegas “Jets” izvēlējās Eiropas hokeja supertalantu, somu Patriku Laini. Par viņa varējumu vislabāk varēja pārliecināties šī gada pasaules čempionātā, kur 10 mačos jaunais soms guva 12 punktus un tika atzīts par turnīra vērtīgāko spēlētāju. Pasaules kausā, kas bija ļoti neveiksmīgs visai Somijas izlasei, Laine palika bez punktiem, taču tas nekādā gadījumā nemazina viņa vērtību un nenozīmē, ka viņš ir kļuvis sliktāks.

Patriks Laine ir tipisks jaunā hokejista paraugs, jaunā eiropiešu hokejista paraugs. Liels, ar ļoti labu labu metienu, teicamu roku darbību, kurš var izveidot momentus gan pats sev, gan citiem, taču – diezgan mazaktīvs spēka spēlē, kas tādējādi samazina jēgu no viņa “lielā rāmja”, kā arī nav pats labākais slidotājs. Protams, NHL viņš piestrādās pie vājajām vietām (viņam to liks darīt!) un tā nebūs problēma. Tāpēc ir jāsaka, ka pašlaik Vinipegā, līdz ar Laines ienākšanu jau sāk veidoties gana laba komanda, kas varētu cīnīties arī par ko vairāk nekā tikai iekļūšanu izslēgšanas mačos. Vai jau 2017. gada pavasarī? Ļoti iespējams.

Savukārt trešais hokejists, kuru daudzi izceļ kā vienu no pretendentiem uz Kaldera balvu ir vēl viens soms, Jesse Puljujarvi. Lielāko daļu no iepriekšējās sezonas, tieši viņam paredzēja otro numuru draftā, aiz jau pieminētā Metjūza, taču beigu beigās viņu Edmontonas “Oilers” izvēlējās kā ceturto. Vai tāpēc ir jābūt saskumušam? Drīzāk nē, jo, lai iegūtu šo talantīgo somu, edmontonieši aizmainīja prom bijušo drafta pirmo numuru Teiloru Holu. Sak, puis, nekāda spiediena, taču tu jau saproti... . Puljujarvi, droši vien, arī saprot un darīs visu ko spēs, taču, atšķirībā no sava tautieša, nav izteikts vārtu guvējs, bet gan vairāk spēles veidotājs-asistētājs. Nevar teikt, ka “Oilers” rindās nebūtu kam mest ripas vārtos, taču šādā gadījumā kļūt pamanāmam ir mazliet grūtāk nekā pašam vārtu guvējam.

Protams, ka šie trīs nav vienīgie, kurus var minēt starp Kaldera balvas ieguvējiem, jo tai kvalificējas ne tikai šovasar draftētie, bet arī iepriekšējo gadu draftos izvēlētie, kuri nav spēlējuši līgā, vai arī nav aizvadījuši pietiekoši daudz mačus, lai “nokratītu” no sevis “rūkija” titulu. Starp citu, tāds vēl aizvien būs Pitsburgas “Penguins” vārtsargam Metam Marejam, kuru droši var saukt par vienu no atslēgas spēlētājiem komandas ceļā pēc Stenlija kausa šajā vasarā. Kāpēc, lai viņš nekļūtu par pirmo vārtsargu kopš 2009. gada (Stīvs Meisons), kurš tiek pie Kaldera balvas?

Konora Makdeivida komandas biedrs OHL laikos, Dilans Stroums Arizonas komandas rindās var papildināt jauno talantu plejādi un pārsteigt visus tos, kuri uzskatīja, ka viņa labā spēle ir Makdeivida nopelns. 240 punkti divu OHL sezonu laikā, protams, negarantē tūlītējus panākumus NHL, taču tas ļauj cerēt uz vismaz ļoti spēcīgu un stabilu rezultātu.

Beigu beigās, 2016. gadā par Kaldera balvas ieguvēju kļuva Artēmijs Panarins. Nevar teikt, ka par viņu neviens nezināja, jo hokeja pasaulē viņš sevi bija parādījis, vairākas sezonas aizvadot KHL rindās un spēlējot arī Krievijas izlasē, taču sezonas sākumā viņš noteikti netika izskatīts starp kandidātiem uz labākā spēlētāja titulu. Jā, 24 gadi un īsti nekāds jaunulis nav, jā, spēlēja kopā ar Patriku Keinu utt., bet... balva tika piešķirta viņam. Arī šajā sezonā var parādīties kāds “melnais zirdziņš” un tas visu sezonu padarīs tikai interesantāku.