Eiropas līgu savstarpējais spēku samērs vienmēr ir bijusi gana interesanta sarunu tēma, taču parasti tā aprobežojas ar tīrām spekulācijām, būdama bez reālas argumentācijas. Pavadījis nozīmīgu laiku gan Baltkrievijā, gan Anglijā un nu arī Dānijā, kuras visas trīs ir no pirmā acu uzmetiena līdzvērtīgas, vai vari salīdzināt Dānijas līgu ar abām iepriekšminētajām?

Dānijā pagaidām neesmu nospēlējis pietiekami daudz spēļu, lai to spētu salīdzināt. Cik saprotu, arī Baltkrievijas Ekstralīgas (BAČ) līmenis vairs nav tāds, kā agrāk, tādēļ varu salīdzināt vienīgi mana laika BAČ līmeni ar EIHL līmeni. Manuprāt, Lielbritānijas līgā (EIHL) līmenis bija augstāks nekā BAČ, vismaz labākajām komandām jau nu noteikti. EIHL spēlēja daudz labu spēlētāju no NHL, AHL un vairākām Eiropas vadošajām līgām. Dāniju salīdzināt pagaidām nebūtu korekti, jo daudz ko vēl neesmu redzējis. Dānijas līgā tagad ir ļoti daudz gados jaunu dāņu spēlētāju, kuri ārpus Dānijas nekad nav spēlējuši. Uzskatu, ka EIHL no šīm trim līgām būtu stiprākā, taču tas ir vienīgi mans viedoklis. Lielbritānijā viss gan sadzīves, gan hokeja ziņā bija krietni sakārtotāks, taču diemžēl, man nezināmu iemeslu dēļ, EIHL vēl joprojām tiek vērtēta par zemu.

Pirmssezonas sagatavošanās ciklā "Bulldogs" aizvadīja arī divas spēles pret Zviedrijas 1. divīzijas klubiem, abos piedzīvojot zaudējumus. Zviedrijas līgā pastāvīgi spēlē arī vairāki latviešu hokejisti. Kāds iespaids radās par līgu un vai šīs spēles neliek apšaubīt Dānijas līgas kvalitāti?

Draudzības spēles ir un paliek draudzības spēles. Protams, katra komanda grib uzvarēt, taču spēles ir paredzētas sastāva pārbaudīšanai, maiņu iespēlēšanai, tādēļ tās par rādītāju nevar uzskatīt. Zviedrija neapšaubāmi ir hokeja lielvalsts, un tur hokeju prot spēlēt arī amatieru līgās. Zviedrijas 1. divīzijā ir ap 60 komandām, un līgas iekšienē klubi ļoti atšķiras. Vēl jo vairāk, spēles notika pret vienām no spēcīgākajām līgas komandām. Galu galā, kad Rīgas “Dinamo” zaudēja SM līgas apakšgala komandai, neviens taču neteica, ka SM līga ir labāka par KHL?

Līdz šim kluba rindās vārtos stājies esi teju katrā spēlē. Cik lielu galvenā trenera Johansona uzticību tu pašlaik baudi? Neaizmirsīsim, ka komandas otrais vārtsargs Niklass Dabahs, lai gan 20 gadus vecs, pagājušosezon bija kluba pamatvārtsargs.

Pagaidām par trenera uzticību nevaru žēloties. Vārtos pašlaik esmu stājies visās regulārās sezonas spēlēs, un visās no tām komanda ir uzvarējusi. Kas attiecas uz Niklasu, viņš ir jauns un labs dāņu vārtsargs.

Pirmssezonas spēļu ciklā tava statistika nebija pārlieku spoža - vidēji spēlē atvairīji vien 83,3 % metienu. Tanī pašā laikā, sezonu esi uzsācis lieliski. Vai esi gatavs aizvadīt tik pat spožu sezonu, cik spoža bija iepriekšējā?

Statistika pārbaudes spēlēs nevienu neinteresē. Tādēļ esmu priecīgs, ka tas viss notika tieši tad. Daudzi spēlētāji ir ļoti jauni, un komandā vēl aizvien brīžiem valda jauniešu hokejam raksturīgā nestabilitāte. Vienu dienu bez variantiem ar 0:8 zaudējām Herlevas „Eagles“, taču nākamajā spēlē to pašu klubu uzvarējām ar 4:2. Tas pats notika ar Dānijas čempioniem Herningas „Blue Fox“ – izbraukumā uzvarējām ar 4:3, bet savā laukumā zaudējām ar 2:8. Taču, kā saka Rafa (Nadals – aut.) un Nole (Džokovičs), nav nepieciešams spēlēt savu labāko tenisu no pirmajām spēlēm – ko tad darīsi finālā? Vai kāds atcerēsies, ka French Open pirmajā kārtā Rafa mocījās ar Isneru? Taču daudzi atcerēsies, ka Rafa finālā cēla kausu virs galvas.

Esmu gatavs aizvadīt lielisku sezonu, taču, vai sanāks, tā jau ir cita lieta. Vienmēr jau gribas vairāk uzvaru un mazāk zaudējumu. Tas gan ir atkarīgs no daudziem dažādiem faktoriem. Odenses komanda pagājušajā sezonā bija stabili pēdējā vietā, neuzvarēja nevienā no izbraukuma spēlēm pamatlaikā. Tanī pašā laikā, šosezon pirmo izbraukuma spēli jau uzvarējām, taču viegli laikam nebūs. Pagaidām sākums iepriecina. Cīnīsimies un tad vēlāk redzēs, kas no mums sanāks.

Pirms gada intervijā atzini, ka Latvijas izlasē vietu sev neredzi. Tagad, kad izlases treneru korpuss ir radikāli mainījies, vai savu viedokli esi mainījis?

Nav tā, ka es nevēlējos būt izlasē, vienkārši nebiju viņiem vajadzīgs. Pagājušajā gadā ļoti gribēju būt izlases sastāvā. Tas ir liels gods jebkuram Latvijas iedzīvotājam pārstāvēt savu valsti, arī es neesmu izņēmums. Gluži vienkārši uzreiz samierinājos, ka Znaroka vadītajā izlasē vietas man nebija, nav un diez vai kādreiz būs. Kā būs šogad - kurš to zina? Ceru, ka vismaz atcerēsies par mani. Tagad par to ir pāragri domāt, vajag spēlēt, jo sezonas ir tikai sākusies.

Kādēļ Rīgas "Dinamo" otrā vārtsarga lomu ieņem Māris Jučers un nevis tu?

Tādēl, ka Jučers, nevis es. Tas nebija atkarīgs no manis. Es neinteresēju Rīgas „Dinamo” sistēmu ne tikai sākot ar pagājušo gadu, bet jau no paša sākuma. Viņiem mūžīgi biju molodaj („jauniņais” – krievu val.), tā vienmēr Jūlis (Šuplers) teica. Taču tad laikam, viņuprāt, kļuvu par veco.

Vai tici, ka, ja 2010. gada vasarā būtu izlēmis palikt Rīgas "Dinamo" sistēmā un nevis devies uz Angliju, pašlaik atrastos Jučera vietā un varētu cerēt uz zināmu spēles laiku KHL?

Nedomāju, ka tas ko mainītu. Neticu, ka tagad būtu Jučera vietā. Man nebija nemaz iespēja toreiz palikt „Dinamo” sistēmā, kaut arī pirms došanās uz Šefīldu bija neoficiāla noruna, ka pēc labi aizvadītas sezonas Lielbritānijā man tiks dota iespēja atgriezties atpakaļ. Taču, kā paši saprotat, esmu tur, kur esmu – Dānijā.

Līdz šim savas karjeras laikā esi bieži mainījis klubus, ilgāku laiku vienā komandā uzturoties vien Latvijā. Kāds tam ir iemesls? Vai tev šāda ceļošana gluži vienkārši patīk labāk, nekā vairāku sezonu pavadīšana vienā un tajā pašā klubā vai arī tā gluži vienkārši ir sanācis?

Klubu maiņa nav kaut kas iepriekš plānots, drīzāk tā dzīvē vienkārši gadījās. Sākās viss ar Kvebekas Junioru līgu (QMJHL), devos uz Kanādu 19 gadu vecumā, nospēlēju tur sezonu, palikt traucēja gadi. Tad Liepājas „Metalurga” sastāvā divas sezonas aizvadīju BAČ, bet, kad klubs atsauca dalību no Baltkrievijas Ekstralīgas, nekas cits neatlika, kā meklēt vietu citā komandā. Tā kā BAČ ārpus bijušajām NVS valstīm nekotējas augstu, bija grūtības atrast jaunu klubu. Tieši tad atnāca piedāvājums no Dienvidštatu hokeja līgas (SPHL). Sezonu iesāku tur, bet paveicās, un mani izsauca uz Austrumkrasta līgas (ECHL) Toledo „Storm” komandu. Nākamo sezonu uzsāku AHL treniņnometnē Manitobas „Moose” sastāvā, taču pēc treniņnometnes tiku nosūtīts zemāk. Atgriezos SPHL, taču dažus mēnešus vēlāk vēlreiz tiku izsaukts uz ECHL. Tad nāca lielais, ambiciozais Rīgas „Dinamo” projekts. Tika aizvadīt, vai drīzāk izmocīti, divi gadi tās sistēmā. Tad arī nokļuvu Šefīldā un tagad Odensē.

Odenses "Bulldogs" viennozīmīgi nav līgas favorīte un, visticamāk, uz līgas čempiones titulu necer. Taču kāds ir kluba mērķis šai sezonai?

Jā, uz titulu klubs necer, bet uzvarēt grib katrā spēlē, un tas ir tikai normāli, nevienam nepatīk zaudēt. Kluba galvenais mērķis ir iekļūt play-off, taču mēs cīnīsimies. Kas no tā sanāks – redzēsim vēlāk.

Kāds ir tavs mērķis šai sezonai?

Mans mērķis ir spēlēt hokeju. Atvairīt pēc iespējas vairāk ripu, aizvadīt vairāk spēļu. To, kā šie mērķi īstenosies, redzēsim.