Daugaviņš: "Rīgas PČ nevaru solīt medaļas, bet fani dzīs mūs uz priekšu"

Ilgu laiku pavadot vienatnē, arī tagad vari par sevi uzzināt ko jaunu?
Visu laiku var kaut ko jaunu par sevi uzzināt. Bet nu visus mājas darbus apdaru – privātmājā katru dienu var atrast darāmo. Golfa bumbiņas arī pasitu, bet nekāds jauns hobijs nav uzradies.

Kad citos gados sākusies golfa sezona?
Kad ārā ir silts, tad arī sāk spēlēt. Parasti laukumi atveras, kad laukā ir kādi desmit grādi, varbūt pat mazliet mazāk. Kad naktīs nav salnas, tad var sākt. Bet mēs parasti sākam spēlēt pēc pasaules čempionāta. Mums sezona sākas maija beigās. Varbūt vienu reizi pirms čempionāta aizbraucam uzspēlēt.

Kopš tavas sezonas pēdējās spēles pagājušas 11 dienas [saruna notika pirmdien]. Kad izstājies, pēc cik dienām sezona pārtop par pagātni?
Kādu laiku vēl sēž galvā. Protams, parasti viss beidzas tad, kad sezona beidzas pavisam, bet šoreiz hokejs beidzās apmēram vienlaikus ar mūsu izstāšanos. Gandrīz divas nedēļas ir pagājušas, tagad vairāk domāju nevis par iepriekšējo, bet par nākamo sezonu – kādi ir varianti, kur varētu spēlēt.

Nākamās sezonas sakarā ir sākusies kustība?
Īsti nē. Tikai vakar ziņās izlasīju, ka mūsu vietā jau ir atrasti jauni hokejisti. Izskatās, ka ir jāmeklē cits klubs.

Pašam tas bija pārsteigums vai gaidīji šādu gājienu?
Domāju, ka vismaz kaut kādu piedāvājumu klubs izteiks. Kā nekā es labu sezonu aizvadīju. Neko darīt – ja viņi tā ir izlēmuši, tad tas jāpieņem. Meklēšu jaunu klubu.

Sērijā pret Maskavas "Dynamo" nebijāt vadībā – tad 0-2, tad 2-3. Skatoties no psiholoģijas viedokļa, tas apgrūtina gatavošanos nākamajai spēlei?
It kā nē, jo katrai spēlei gatavojies atsevišķi, gatavojies, lai uzvarētu. Varbūt vienīgais pluss tam, ka esi priekšā – laukumā tev ir lielāka brīvība, tāpēc citreiz labāk sanāk. Protams, patīkamāk ir būt priekšā, tad ir sajūta, ka viss iet no rokas. Bet mēs par to nedomājām. Citreiz dzīties pakaļ pat ir vieglāk – zini, ka ir obligāti jāuzvar.

"Dynamo" līderiem Vadimam Šipačovam un Dmitrijam Jaškinam spēle no rokas gāja gan regulārajā čempionātā, gan sērijā pret jums. Viņus apturēt vispār ir iespējams?
Mēs spēlējām pret viņiem gana labi. Zinājām, ka viņu vairākums ir ļoti bīstams, tas arī viņiem deva rezultātu. Protams, tā ir super maiņa, kas spēlē ļoti labi un kas jebkurā mačā atradīs veidu, kā izveidot momentus. Vienalga, cik cieši pret viņiem spēlēsi. Mums neizdevās pilnībā ar viņiem tikt galā.

Paskatoties atpakaļ, esi domājis par to, kura bija izšķirošā spēle? Manuprāt, tā bija otrā, kad 56. minūtē bijāt vadībā ar 2:1, bet beigās zaudējāt ar 3:4. Dīvaini šādi runāt par otro maču, bet 1-1 viņu laukumā būtu svarīgs ieguvums.
Tā bija viena no izšķirošajām, bet negribu teikt, ka tur palika sērija. Bija arī piektā spēle, kas notika pie viņiem, – rezultāts neatbilda spēlei. Rādījām labu sniegumu, bet nepelnīti zaudējām. No 0-2 sērijā panācām 2-2, bet uzreiz seko trešais zaudējums. Ļoti nepatīkami. Beigās ar 1:4 zaudējām, bet spēles lielāko daļu viņiem momentu praktiski nebija. Un tad četrus ielika.

Kuriem īstajos brīžos paveiksies, tie arī uzvarēs sēriju – tāds viedoklis bija daudziem, jo "Spartak" un "Dynamo" uzskatīja par visnotaļ līdzvērtīgām komandām.
Tā arī bija. Daudz izšķīra viņu vairākums, un nevaru teikt, ka tā bija veiksme – visu sezonu pierādīja, ka vairākums ir ļoti spēcīgs. Mums nebija vairākuma, galīgi švaki spēlējām. Kopumā daudz momentu izveidojām, kaut kā nekrita iekšā, bet veiksme jānopelna.

Regulārajā sezonā savstarpējos mačos jums bija četri zaudējumi, nevienas uzvaras. Paši tam pievērsāt uzmanību pirms sērijas?
Sezonā centies uzvarēt katru spēli, un 0-4, protams, ir nepatīkami. Taču, sākoties play-off, tu zini, ka tas ir cits hokejs un ka viss būs citādi.

Regulārajā sezonā līdz novembrim punkti nekrājās, no novembra – 33 punkti 36 spēlēs. Kas par pagrieziena punktu bija novembrī?
Uz Latvijas izlasi atbraucu un Liepājā divas spēles aizvadīju.

Tas bija pagrieziena punkts?
Nu nē... Galvā bija neskaidrības – it kā mani aizmainīja uz citu komandu. Pēkšņi galvā kaut kāds klikšķis bija, un spēle aizgāja. Nebija jau tā, ka pirmās 25 spēles sezonā slikti spēlēju – vienkārši nekrita iekšā. Beidzu par to domāt, un tad viss aizgāja, kā vajag.

KHL esi aizmainīts, to pašu iepriekš piedzīvoji arī NHL. Kā tas ir – nonākt svešā kolektīvā, kuram vēl vakar biji pretinieks, un censties iejusties?
Tā liekas, ka tas varētu būt grūti, bet patiesībā nav tik traki. Pa lielam zini visus spēlētājus līgā, visi zina tevi. Vienkārši nomaini ģērbtuves, pāris dienu laikā sadraudzējies ar cilvēkiem, un viss ir normāli. Grūtākais ir ģimeni vadāt uz citu pilsētu – vairāk satrauc sadzīves lietas, nevis hokejs. Hokeja ziņā citreiz, kad neiet spēle, tu pat gribi, lai tevi aizmaina, lai būtu jauns sākums, svaigas sajūtas. Grūti ir tas, ka jānodod dzīvoklis Maskavā, jāatrod pēc tam pilsētā, uz kuru aizmaina. Uz Maskavu braucu ar mašīnu no Latvijas. Ja mani pēkšņi aizmaina uz, piemēram, Novosibirsku, es tur nevaru braukt ar mašīnu. Jādomā, kur likt. Visas tās lietas jāizdomā, pie tam laika arī nav daudz – viena vai divas dienas. Tas traucē visvairāk. Citādi – iekāp lidmašīnā, paņem līdzi hokeja somu, tu esi jaunā komandā un turpini strādāt. Taktikai pāris dienu laikā jāpielāgojas.

Kad tiec aizmainīts, kā KHL un NHL atšķiras palīdzība no malas – cik daudz sakārto jaunā komanda, cik daudz jāizdara pašam?
Īsti neko nepalīdz. Atbrauc uz jaunu pilsētu, pats atrod dzīvokli, kurā paliksi, un viss. Jā, it kā nekas cits jau nav, ja pārcelies citur – jāatrod tikai dzīvoklis vai māja, kā kurā pilsētā. Parasti sākumā padzīvo viesnīcā, lai iepazītu pilsētu un saprastu, kur dzīvot. To prasi komandas biedriem – kur labāk, kur dzīvo viņi.

Maskavā blakus dzīvojāt vairāki latvieši.
Pagājušajā gadā ar Karsumu dzīvojām blakus, bet šogad mēs dzīvojām citā mājā. Tur dzīvoja Dairis [Bertāns] un Janka Strēlnieks. Mūsu basketbolisti.

Ar basketbolistiem izveidojās saikne?
Jā, mēs bieži satikāmies, bērni gāja vienā bērnudārzā. Sanāca diezgan bieži satikties. Tieši pie mājām mums bija internacionālais bērnudārzs, tur galvenā valoda bija angļu, pēc tam vari izvēlēties – dienas otrajā daļā mācīties krieviski vai turpināt angliski.

Kā tev izskatījās no malas – starp jūsu bērniem arī izveidojās saikne?
Jā, tomēr bieži satiecies. Mana meita bērnudārzā bija vecākā, Bertāniem puika sāka iet. Viņam, protams, tas bērnudārzs īpaši nepatika, jo viņš pirmo reizi gāja. Meita no rīta pagaidīja, roku iedeva. Bērniem arī kontakts izveidojas, var latviski parunātie. Mēs sadraudzējāmies, bieži vakariņas kopā taisījām. Ir vieglāk, ja ir, ar ko parunāt. Vide nomainās.

Sanāca arī aiziet uz basketbolu?
Viņi nāca uz pāris hokeja spēlēm, es arī biju uz basketbolu. Laikam divas spēles redzēju, jo "Khimki" spēlē baigi tālu prom no centra, tur sarežģīti nokļūt. CSKA baigi reti sanāca spēles tad, kad man bija brīvdienas, tāpēc arī viņiem tikai pāris spēles redzēju.

Ir spēlētāji, kuri izvēlas doties uz ārzemēm bez ģimenes. Ir spēlētāji, kuri ņem ģimeni līdzi. Tas noteikti palīdz pārvarēt grūtos momentus.
Protams. Kad dzīvo viens, esi tādā kā režīmā – sēdi un neko nedari. Ja ir ģimene, ir daudz vairāk iespēju atslēgt prātu un nedomāt par hokeju. Aizej uz parku paspēlēties, aizej ar sievu vakariņās. Tā ir morāla atpūta no hokeja. Ģimene ir blakus un mani vienmēr atbalsta, un tas izglābj.

Kad nav sezona, esi diezgan biežs viesis jauno spēlētāju treniņos.
Cik ir laiks, vienmēr cenšos aiziet, neatsaku. Man tas ir stimuls, jo atceros – kad pats biju mazs, cik svarīgs manā dzīvē bija hokejs un cik priecīgs biju, kad atnāca kāds. Citreiz vasarā ar mums kopā trenējās Sergejs Žoltoks. Atceros, ka man 12 gados hokejs vienkārši bija... Bija tik forši, ka visu dienu varēju pavadīt laukumā. Kad tagad aizeju, arī redzu, ka puikām hokejs patīk. Pats arī no tā gūstu patīkamas emocijas. Ir laiks – neatsaku aiziet pie bērniem. Viņiem prieks, man pašam arī ir prieks.

Parunāsim par Latvijas izlasi. Pērn gandrīz no tālākas cīņas izsitām tā brīža čempionus zviedrus, ar lielajām izlasēm spēlējam kā līdzīgs pret līdzīgu. Kura nopelns tas ir?
Skaidrs, ka tur savu pirkstu ir pielicis Bobs Hārtlijs, arī federācijā ir uzlabojumi. Arī paši hokejisti – paliekam vairāk, spēlējam arvien labākās līgās, mums Ziemeļamerikā ir daudz čaļu. Mums tagad NHL ir pieci spēlētāji, KHL spēlējam, Šveicē ir hokejisti. Līmenis ir cēlies. Ir konkurence, nevis trīs maiņas jau ir zināmas labu laiku pirms turnīra. Tagad visas četras maiņas taisa rezultātu. Katram ir uzdevumi, bet pa lielam jebkurš komandā var iemest vai labi nospēlēt aizsardzībā. Protams, arī Boba pienesums ir smagi jūtams.

Hārtlijs – tavuprāt, viņa prasmes vairāk slēpjas taktikā vai psiholoģijā?
Tas ir viss kopā. Taktika, bet – kā jau kanādietis. Viņi atbrauc un stāsta, ka tu būsi pasaules čempions. Viņi to ticēšanu ieliek galvā. Kādreiz braucām, lai neizkristu, bet viņi tā nekad dzīvē nepateiktu. Mēs braucam pēc medaļām. Viņi prot iedvesmot.

Vai mēs paši esam gana daudz mācījušies, lai turpinātu ticēt arī brīdī, kad pie izlases stūres vairs nebūs treneris no Kanādas?
Ja būs treneris, kurš turpina iesākto un būvē uz pamatiem, tad ir jābūt labi. Ja atnāks treneris, kurš katru dienu teiks, ka spēlē sūdīgi, tad arī sāksi spēlēt sūdīgi. Mums ir vajadzīga pārliecība par saviem spēkiem. Tiešām labā nozīmē - pārliecība. Ja esi pārliecināts par sevi, tad arī labāk sanāk. Ja tev saka, ka esi lohs, tad laukumā sāc pieņemt nepareizos lēmumus.

Pasaules čempionāts atcelts, bet turpinām cerēt, ka lielais hokejs būs – augustā Rīgā notiks olimpiskā kvalifikācija, pretī Francija, Itālija un Ungārija.
Jā, tas būs gada lielais notikums. Lai pēc iespējas ātrāk šitais apvērsums beidzas, lai visiem ir laba veselība un lai pēc iespējas drīzāk visi kopā varam sākt iet uz darbu un sākt trenēties. Tiešām, jau augustā beigās ir olimpiskā kvalifikācija, un tai ir pienācīgi jāsagatavojas. Tur būs labas komandas pretī. Nebūs nekāda pastaiga. Ja laidīsim muļķi un neviens netrenēsies, tad būs ļoti smagi. Augusts mums, KHL spēlējošajiem, parasti ir sezonas sākums, bet ne vienmēr sezonas sākumā esi labākajā formā. Citreiz pēc nometnēm esi drusku nodzīts. Būs jāatrod balanss un jāsaplāno treniņprocess.

Protams, gribas parunāt arī par 2021. gada pasaules čempionātu Rīgā. Kā tev šķiet, spēlējot savās mājās, cik augstu mēs varētu uzkāpt?
Mājās papildus emocijas vienmēr ir. Domāju, ka mēs varam pacīnīties. Nevaru pateikt, ka būs medaļas, bet, zinot mūsu līdzjutējus, kā viņi dzen uz priekšu, mums būs priekšrocības pret citām komandām. Galvenais ir tikt ceturtdaļfinālā. Tālāk sākas play-off, un vienā spēlē var notikt jebkas. Var aiziet, var neaiziet. Ja aiziet, tad viss būs baigi labi.