Bārtulis: "Sarunas notiek arī Amerikā, bet prioritāte ir KHL"

Daudzi hokejisti nevēlas, lai viņu bērni spēlētu – lai nebūtu jāsaskaras ar to, kam cauri gājuši viņi. Taču tagad sēžam un skatāmies tava dēla treniņu. Acīmredzot tev ir citas domas.
Šobrīd viņam parādu kaut kādus virzienus, ko pats vēlas, to dara. Hokejs nav vienīgais – tagad spēlē arī futbolu, pabraucam ar kartingiem, kad bija mazāks, tad spēlēja arī tenisu. Kas pašam patiks, to arī izvēlēsies. Lai darbojas, dara un sporto, nevis sēž mājās pie iPadiem vai iPhoniem.

Mašīnu noliki vietā, kur Rīgas "Dinamo" treniņu laikā parasti stāv treneru auto...
Nopietni? Nemaz nezināju. Viņu šeit nav, bet cerams, ka neapvainosies. Tiešām nezināju, tur nebija rakstīts.

Skatoties treniņus un spēles, pārdzīvo, esi emocionāls?
Protams, ka pārdzīvoju, gribu, lai sanāk pēc iespējas labāk. Taču galvenais šajā vecumā: lai puikam deg acis, lai pats grib un cenšas. Paši zinām, ka šobrīd nevar pateikt – būs profesionāls spēlētājs, vai nebūs. Viss notiek daudz vēlāk. Pēc pieredzes varu pateikt, ka agrāk bija spēlētāji pirmajā maiņā, kuriem kaut kas neizdevās, taču izlīda čaļi no ceturtā virknējuma.

Pats 15 gados pameti mājas, lai dotos uz Maskavu un spertu pēdējos soļus profesionāļa karjeras virzienā. Nebūtu pret, ja arī dēls izvēlētos tādu ceļu?
Manuprāt, dzīvē nekas nenāk viegli. Laiks rādīs, kas un kā būs, šodien par to nedomāju. Svarīgākais, lai būtu nodarbības, kāds sportaveids, nevis sēdētu pie iPadiem.

Pašam toreiz pamest Latviju bija viegls lēmums?
Tas bija vienīgais lēmums. Varēju turpināt mācīties skolā vai mēģināt attīstīties hokejā, kāpt augšup. Tobrīd izvēlējāmies hokeju un ka iešu uz pilnu banku, un tad redzēsim, kas sanāks. Kaut ko hokejs deva, kaut ko – ne. Taču nav tā, ka šobrīd atskatos un domāju, ka bija grūti vai smagi. Tieši otrādi – tas sagādā prieku, patīkamas atmiņas. Jā, 15 vai 16 gados citi nebrauc prom un izvēlas palikt mājās, bet es gāju uz pilnu banku, tad man bija tikai hokejs un vēlreiz hokejs.

Aizbraucis prom, noteikti ātri iemācījies dzīvot patstāvīgi.
Protams, viens gads Krievijā deva ļoti daudz. Visu laiku esi bijis mājās, tāpēc bija grūti aizbraukt, turklāt jādzīvo vienam un patstāvīgi. Taču ātri pieradu, bija daudz treniņu un spēļu, jo lika gan otrajā komandā, gan pie jaunākiem. Tādējādi laiks ātri paskrēja, nekam citam neatlika, jo zinām, cik Maskava ir liela – lai kaut ko darītu, nepieciešamas vairākas stundas, kas tika veltītas tikai hokejam.

No kurienes parādījās CSKA variants, kurš piedāvāja braukt uz Maskavu?
Uz Rīgu bija atbraucis aģents, kurš pāris spēlētājiem piedāvāja šādu iespēju. Aģents novērtēja mūs, CSKA mūs redzēja Tretjaka turnīros, uz kuriem braucām un spēlējām pretiniekos, treneriem bija iespēja novērtēt. Tas viss sagāja kopā. Aģents sarunāja, vēlāk bija piedāvājums palikt vēl trīs sezonas, tomēr izvēlējos braukt uz Kanādu.

Kanādas variants: Monktonas "Wildcats" tevi ievēroja un noskatīja Krievijā?
Mārtiņš [Karsums] aizbrauca agrāk, bija spēlējis junioros un komandai pievienojās par vienu sezonu ātrāk, jo ir gadu vecāks. Deva labu rekomendāciju par mani. Jau devos uz otro sezonu Maskavā, kad zvanīja un prasīja: "Šonakt ir drafts. Mēs tevi draftējam vai nē? Brauksi uz Kanādu?" Tas bija pāris stundu jautājums. Apspriedos ar aģentu, un izlēmām, ka pamēģināsim.

Debates bija garas?
Lai tiktu uz Ameriku un censtos spēlēt Nacionālajā hokeja līgā, tobrīd tas bija pareizākais variants. Hokejs ir tuvāks tur demonstrētajam, Kanādas junioru līgas ir labākās pasaulē. Turklāt, braucot uz Maskavu, zināju, ka komanda nebūs tik laba, cik pagājušajā sezonā: ar fārmklubu ieņēmām pirmo vietu, bet daudzi spēlētāji aizgāja prom. Visu salikām kopā un izdarījām izvēli.

Edgars Kulda šogad kļuva par Memoriālā kausa vērtīgāko spēlētāju. Arī tev un Mārtiņam ir izdevies piedalīties turnīrā. Kādas atmiņas saglabājušās?
Pašas labākās, jo turnīrs junioriem uztaisīts visaugstākajā līmenī. Liela mediju uzmanība, augsts organizācijas līmenis. Gan četrām komandām, gan visai Kanādai tie ir lieli hokeja svētki, kuriem seko līdzi pilnīgi visi. Junioru vecumā tas ir pats augstākais punkts, kurā esmu bijis.

Un uzvara Kvebekas līgā?
Protams, uzvara līgā ir svarīga, tomēr Memoriālajā kausā piedalās četras labākās komandas no trim līgām. Bijām tuvu uzvarai – piekāpāmies tikai finālā. Tāda iespēja tiek dota tikai vienu reizi, varbūt citiem ir divas, ja komanda ir ļoti laba. Uzvaru Kvebekas līgā un dalību Memoriālajā kausā var likt blakus; vispār tā bija ļoti pozitīva sezona.

Daudz draugu no Monktonas laikiem palikuši?
Daudzi tika līdz Nacionālajai vai Amerikas Hokeja līgai, tad spēlējām cits pret citu, bieži tikāmies un aprunājāmies. Kad bijām Amerikā, tad tikām savākti uz golfa turnīru, bija arī treneri. Forši visus satikt. Jā, kontaktējos. Varbūt ne bieži, bet dažreiz apvaicājamies, kā kuram iet.

Kurš no komandas izsities visaugstāk?
Grūti teikt. Tur pavadīju trīs gadus, grūti kādu izcelt. [Bostonas "Bruins" uzbrucējs Breds] Maršāns izcīnījis Stenlija kausu, arī [Čikāgas "Blackhawks" vārtsargs Korijs] Krofords. Daudzi džeki izsitušies, grūti visiem izsekot līdzi, bet visaugstāk laikam liekami tie, kuri tikuši pie kausa.

Maršāns daudziem nepatīk. Mēdz teikt: ja spēlē tavā komandā, tad ir labākais draugs, ja pretiniekos – ļaunākais ienaidnieks. Jau tobrīd viņš prata provocēt pretiniekus?
Viņš tāds bija visu laiku. Līda pretiniekiem zem ādas, izveda vadošos spēlētājus, daudzi pelnīja noraidījumus pret viņu. Bija foršs komandas biedrs un labs draugs. Tādi spēlētāji komandā ir vajadzīgi. Domāju, ka katrā otrajā komandā ir tāds spēlētājs, taču Maršāns izceļas visspožāk, ir vispamanāmākais.

Pirms debijas Filadelfijas "Flyers" rindās divas sezonas pavadīji fārmklubā. Ceļš līdz pirmajam mačam Nacionālajā hokeja līgā bija ļoti grūts?
Pats zināju, uz ko gāju. Viss sākās ar lēmumiem braukt uz CSKA un uz Kanādu. Ceļš bija garš, bet tam gatavojos, gribēju būt profesionāls sportists. Tieši Amerikā to iemācījos, jo nometne norisinās divas trīs nedēļas, bet tad sākas sezona. Viss jādara pašiem, nav kā pie mums, kad visi sanāk kopā jau vasarā. Protams, ceļš līdz Nacionālajai hokeja līgai bija garš un brīžos arī grūts, bet tāda ir jebkura sportista dzīve. Viegli nekas nenāk.

Cik bieži grūtais ceļš gandrīz salauza?
Kad spēlēju fārmklubā, bija divi smadzeņu satricinājumi, kuru dēļ nevarēju pabeigt sezonu, sanāca ilgs pārtraukums. Tas bija grūtākais posms, jo nevarēju darīt neko, arī simptomi nepazuda. Sezona beidzās, bet mājās, kamēr neesi vesels par simts procentiem, arī nelaida. Vienkārši sēdi un gaidi, kad paliks labāk. Traumas ir pats grūtākais, bet katram ceļš ir citāds. Ja mājās jāsēž vienu nedēļu, tad nav tik traki, bet lielo traumu gadījumā gan ir smagi. Piemēram, kad izoperēja plecu, arī ātri pabeidzu sezonu. Notiek spēles, bet tu ej rehabilitāciju, grūti skatīties no malas. Man šķiet, ka sportista karjerā tas ir grūtākais – kad traumu dēļ nevari palīdzēt komandai.

Kuri bija spilgtākie notikumi tavā šobrīd 73 spēles ilgajā karjerā Nacionālajā hokeja līgā?
Spēlēšana Stenlija kausa finālā. Kopumā visa sezona: sāku spēlēt Filadelfijā, "Winter Classic", Vankūveras olimpiskās spēles. Bagāta sezona. Fināls, atmosfēra – tas viss palicis atmiņā.

Sestā spēle, pagarinājums. Joprojām atceries, kā sēdēji un skatījies Čikāgas uzvaras vārtus?
Ja godīgi, nemaz nesapratu – ir vai nav vārtu. Neviens neko neredzēja, tikai pats Patriks Keins, kurš iemeta. Arī vārtsargs nesaprata, kur iegāja ripa. Mēs sēžam uz soliņa un nevaram saprast, kas notiek. Atkārtojums, un... Atmiņas nav pašas labākās.

Tā bija klusākā ģērbtuve, kurā esi sēdējis?
Protams. Bijām tik tuvu, turklāt papildlaiks. Varēja būt otrā virzienā, tad būtu septītā spēle. Un tas gols arī nebija pats skaistākais vai izspēlētākais. Protams, pēc tam bija bēdīgi un vēl pāris dienu nevarēju atgūties, bet jāsaprot, ka viss turpinās. Ir jāpaņem pozitīvais, jāmācās no zaudējumiem un jāiet tālāk.

Bieži spēlētāji raud pēc Stenlija kausa izcīnīšanas. Kā ir zaudētāju nometnē?
Kādam nobirst asaras, tās ir emocijas... Ir grūti. Regulārajā čempionātā pēc zaudējuma nākamais mačs ir pēc 48 stundām, uzreiz jāsāk domāt par nākamo spēli. Fināls ir fināls, tas atmiņā paliek ilgi.

Jau tobrīd bija skaidrs, ka Čikāgas "Blackhawks" kļūs par dinastiju un spēlēs divos no nākamajiem četriem fināliem?
Tā bija laba komanda, bet to, ka viņi turpinās spēlēt tādā pat garā – nē, to paredzēt nevarēju. Jo Nacionālā hokeja līga ir bizness, spēlētāji tiek mainīti, beidzas līgumi, mēs zinām, kas notiek ģenerālmenedžeru vai īpašnieku galvās. Arī mums bija laba komanda, iekļuvām finālā, bet gadu vēlāk aizmainīja visus līderus. [Abus "Flyers" rezultatīvākos spēlētājus – kapteini Maiku Ričardsu un 2014. gada olimpisko čempionu Džefu Kārteru. Šogad viņi kopā ar Losandželosas "Kings" ieguva Stenlija kausu – aut.]

Lēmums braukt prom nāca ilgi un pārdomāti?
Tā bija situācijas sakritība. Izpirka līgumu, gaidīju piedāvājumus, bet Amerikā deva tikai divvirzienu kontraktu. Tāpēc vairāk spiedu uz Kontinentālo hokeja līgu, jo gribējās pamēģināt šeit. Tāpēc atgriezos.

Ja dotu vienvirziena līgumu, noteikti nebrauktu novērtēt Kontinentālo hokeja līgu klātienē?
Protams. Jau kopš bērnības sapņoju par Nacionālo hokeja līgu, tas bija mērķis, uz kuru gāju. Tas galvā ir palicis primārais joprojām.

Piedāvājums no Doņeckas "Donbass" bija vienīgais šaipus okeānam?
Runājām arī ar Rīgas "Dinamo", taču gaidīju līdz pēdējam, skatījos. Var teikt, ka līgums ar "Donbass" uz galda parādījās pēdējā brīdī. Pirms tam bija sarunas arī ar citām komandām, taču līguma nosacījumi nebija paši labākie. Aģents atrada labāko piedāvājumu un vasarā krietni pastrādāja.

Tātad gribētāju bija vairāk nekā viena vai divas komandas?
Gribētāju – jā. Bet nosacījumi nebija labākie. Vairāki iemesli, tāpēc gaidījām līdz pēdējam.

Cik nopietnas bija sarunas ar Rīgas "Dinamo"?
Bija nopietnas. Atradāmies tuvu līguma parakstīšanai, taču Doņeckas piedāvājums nokrita pēdējā brīdī. Izvēlējos to.

"Donbass" izdevās pārsolīt "Dinamo"?
Paši zinām, ka "Dinamo" nav pašas lielākās algas, taču ir cīņasspars, džeki nekad nepadodas. "Dinamo" nevar pārsolīt komandu, kurai ir viens no desmit lielākajiem budžetiem Kontinentālajā hokeja līgā. Tobrīd izvēlējos Doņeckas variantu.

Skatoties, kādā situācijā atrodies šobrīd, nenožēlo izdarīto izvēli?
To neviens nevarēja paredzēt. Aizvadījām divas labas sezonas, un tās nenožēloju. Pēdējā gadā kvalificējāmies arī izslēgšanas spēlēm, pārvarējām pirmo kārtu, tomēr traucēja traumas un visi tie apstākļi, kas bija ap mājas spēļu aizvadīšanu. Žēl, ka tā ir noticis. Komanda bija laba, budžets – labs, īpašnieks darīja visu, lai spēlētājiem būtu jādomā tikai par hokeju. Žēl, ka tā ir noticis. Cerams, ka hokejs Doņeckā atgriezīsies.

Arī pats izslēgšanas spēļu laikā pazudi no aprites. It kā būtu pazudis Bermudu trijstūrī.
Izslēgšanas spēļu laikā nekad nesaka un neziņo par traumām. Varbūt pāries, bet tad pretinieks zinās, tādēļ spiedīs uz tevi, spiedīs uz traumu. Bija neliels smadzeņu satricinājums. Protams, ka mēģināju atgriezties, bet nesanāca. Nezinu, vai būtu spēlējis trešajā kārtā – tā ir galva, neviens nezina, cik ilgs laiks nepieciešams, katram jāskatās individuāli.

Jau otro reizi pievēršamies smadzeņu satricinājumiem. Cik tev bijuši?
Viens dakteris saka, ka jāskatās, tā, cits, ka tā. Fiksētie, kuru dēļ esmu izlaidis spēles – trīs. Kā jau teicu, tas bija grūtākais posms karjerā. Nevarēju nedz spēlēt, nedz darīt ko citu. Pat īsti negribējās iet uz spēlēm. Tāds noskaņojums, gandrīz vai depresija. Tas viss sēž galvā, taču nedrīkst sasteigt – tagad ir daudz piemēru, kad spēlētājs laukumā atgriežas pārāk ātri, un tādēļ ir spiests beigt karjeru.

Turpinot par Doņecku, braucot prom bija priekšnojauta, ka komandas šosezon vairs nebūs?
Ja godīgi, tad nē. Es zināju, kāda bija patiesā situācija, jo tas, ko rādīja televīzijā, bija muļķības. Kad braucām prom, bija miers, daudzi džeki atstāja mantas, nebija nekādu priekšnojautu, ka tā notiks. Tā ir politika, bet mēs esam sportisti – īsti līdz galam nezinām visu, varbūt arī tik daudz neinteresējamies par notiekošo.

Šobrīd nejūties kā situācijas ķīlnieks, jo nākamgad teorētiski būs jāatgriežas "Donbass" rindās, tādējādi cita komanda var piedāvāt tikai līgumu uz vienu sezonu.
Vispirms ir jāsagaida, vai komanda nākamgad vispār pastāvēs un atgriezīsies. Cerams, ka situācija uzlabosies. Daudzas komandas veido sastāvu, lai uzvarētu jau šogad. Jā, varbūt kāds grib piedāvāt kontraktu uz divām sezonām, bet nav ķīlnieka statusa.

Izslēgšanas spēlēs spēlējāt vairs nevis Doņeckā, bet Bratislavā. Vēlāk, skatoties, kas noticis ar jūsu arēnu, nebija smagi?
Pēc tam, kad atsūtīja bildes, uzreiz zvanīju un jautāju, kas noticis. Atkal nebija tik traki, cik parādīja. Protams, uzbrukums bija veikts un nebija patīkami, ka viss jau tiek saistīts ar sportu un arēnām. Tomēr tas nav mūsu rokās. Ja ir tāda situācija, tad ar to ir jāsadzīvo.

Izteicies, ka Doņeckas līdzjutēji ir pelnījuši, lai spēles notiktu mājās. Tavuprāt, tobrīd tiešām bija droši un nekas nevienam nedraudēja?
Domāju, ka nē, varēja mierīgi spēlēt. Pēdējā mačā zaudējām, bet vismaz spēlējām mājās. Kāpēc nevarējām iepriekš, nezinu, tā ir Kontinentālā hokeja līga. Tika pieņemts tāds lēmums, bet mēs situāciju nekontrolējām. Ja pasaka, ka jāspēlē tur, tad tur arī spēlējam. Protestēt – tas nebija mūsu stilā. Taču domāju, ka skatītāji bija pelnījuši, arī pilsēta bija pelnījusi. Tobrīd nekas traks nenotika – pēc tam vēl dzīvojām, bija komandas sapulce, viss bija kārtībā.

Doņeckā dzīvoji pilsētas centrā?
Jā, pašā centrā, tieši blakus laukumam, kur bija barikādes. Bet atkal – cilvēki sanāca sestdienās un svētdienās, pabļaustījās, bet pirmdien visi pazuda darbos un sākās miers.

Izslēgšanas spēlēs nesēdējāt uz čemodāniem un nebija neziņas par to, kur notiks nākamā spēle?
Tieši tā arī bija. Piemēram, kad pārspējām Rīgu un tikām otrajā kārtā, mums ienāca un pateica, ka izstājamies no čempionāta, jo mājas spēles neļaus aizvadīt Doņeckā. Neziņa... Aizlidojam, un no rīta jau saka, ka spēlēsim. Bijām apraduši ar situāciju, zinājām, kas ap ko grozās, tāpēc bijām gatavi uz visu. Vajadzēja aprast ātri, tāpēc džeki savā starpā visu pārrunāja.

Sezonas laikā ko treneris vēlējās redzēt tavā izpildījumā?
Visai komandai primārais bija aizsardzība, aizsardzība un vēlreiz aizsardzība. Ielaidām vismazāk vārtu Kontinentālajā hokeja līgā. Spēlējām stingri un stabili, un tādas bija galvenās prasības. Arī no uzbrucējiem tika prasīta atgriešanās aizsardzībā un palīdzēšana.

Interesanti, ka "Donbass" galvenais treneris Andrejs Nazarovs ātri atrada jaunu darba vietu – Astanas "Barys".
Viņš ir pieprasīts treneris. Visi zinājām situāciju, visi meklējām darbu, bet viņš atrada ļoti ātri. Vai viņš sauks, vai nesauks – to kārto aģents, pats ar treneri nesazinos.

Cik ilgi esi gatavs gaidīt līdz jaunajam līgumam?
Protams, gribu atrast komandu, gribu trenēties kopā ar komandu. Šobrīd paši trenējamies un uzturam formu, tomēr labi apzināmies, ka tas nav tas pats, kas trenēties kopā ar komandu. Jau sākušās pārbaudes spēles, tāpēc ceru, ka drīzumā viss kļūs skaidrs. Tagad notiek pārrunas, gaidīsim.

Cik pats esi informēts par notiekošo? Ar aģentu sazinies biežāk nekā iepriekš?
Kaut kas notiek, jo ir sākušās pārbaudes spēles. Citiem parādās traumas, citur atbrīvojas vietas. Sākumā teica, ka Doņeckas spēlētājiem iedos neleģionāra statusu. Gaidījām, gaidījām, beigās nepieņēma, bet leģionāru vietas jau bija aizņemtas.

Ir konkrēts virziens, kurā skaties?
Prioritāte ir Kontinentālā hokeja līga. Sarunas notiek arī Amerikā, bet atbilde vēl nav bijusi. Tās ir divas galvenās līgas. Jau iepriekš esmu teicis, ka ar divvirzienu līgumu atpakaļ nebraukšu. Protams, tā nav milzīga nauda, bet skatīšos tikai uz tādu līgumu.

Ja sarunas notiek, tad ir komanda, kura ir gatava piedāvāt atbilstošus nosacījumus?
Jā, ir viena komanda, bet tur viss ir mazliet ieķēries. Grūti saprast. Mēs nekad nezinām, kas notiek menedžeru galvās. Ja aģents atrod darbu, tad viss ir forši.

Pastāsti, ko Oskars Bārtulis dara šobrīd?
Šobrīd skatos, kā mazais trenējas. Tāpat dienā ir divi treniņi pašam – ledus un sausais. Pavadu laiku kopā ar bērniem – aizvedu uz treniņu, vēl kaut ko padarām. Tāds izskatās dienas režīms. Un gaidu ziņas no aģenta, tas laikam ir pats interesantākais. Lai gan cenšos par to daudz nedomāt, labāk pabraucu ar kartingiem, jo autosports ir mīļa lieta, cenšos veltīt laiku un padarboties.

Šķiet, kad pirmoreiz apsvērām ideju par interviju, tieši gatavojies debijai rallijā. No kurienes radusies mīlestība pret autosportu?
Jau bērnībā visu laiku skatījos rallijus un F-1. Arī patika ātri pabraukt. Tā veidojās mīlestība, kas palika arvien lielāka un lielāka. Un tad jau pa jokam, pa jokam sākās runas par to, ka vajadzētu nobraukt. Pagāja gads un divi, un beidzot radās iespēja to paveikt. Sanāca ļoti labi, tiešām patika. Ja būs vēl viena iespēja, ja grafiks to ļaus, ar lielāko prieku braukšu vēlreiz.

Lasot stenogrammu, ir laiks baudīt braukšanu?
Nav. Kad iepriekš vizināja, tad izbaudīju un skatījos, kas notiek. Taču atmosfēra bija lieliska – atslēgties no hokeja, pamēģināt kaut ko citu. Patika, kā notiek trases pierakstīšana. Tas ir kaut kas pavisam citāds nekā hokejs.

Atgriežoties uz hokeja takas, pasaules čempionātā nepiedalījies savainojuma dēļ. Klīda runas, ka biji gatavs iet uz federāciju un pierādīt, ka tiešām tev ir bijusi operācija un ka nevari spēlēt.
Amerikā pavadīju divas nedēļas, jo vajadzēja savest kārtībā cirkšņus. Bet nebija gluži tā, ka vajadzēja rādīt... Ilgu laiku nebija skaidrības, vai vispār būs nepieciešama operācija. Kad aizbraucu un uztaisīju pārbaudes, jau nākamajā dienā operēja. Biju uz pārbaudes spēlēm; nebija tik traki, ka vajadzētu rādīt šuves, visi saprata, kas un kā.

Cirksnis vajāja ilgāku laiku?
Visu sezonu. Sezonas garumā runāju ar dakteri no Amerikas, domājām, ko darīt. Viņš jau pirms sezonas iešpricēja. Palīdzēja, sezonu izvilku, bet tāpat vajadzēja taisīt operāciju. Vistrakākais bija olimpiskais laiks – epizodiski uznāca un pārgāja. Tad klāt bija arī dakteri, kuri apskatījās un teica, ka laikam vajadzēs taisīt operāciju.

Spēlēšana, neskatoties uz sāpēm, ļoti labi raksturoja Latvijas izlasi olimpiskajās spēlēs.
Protams. Cīnījāmies, daudziem kaut kas sāpēja, citam bija lielāka trauma, citam – mazāka. Tas ir hokejs un sports, visi cīnās, par spīti sāpēm. Kad redzi kādu, kurš spēlē ar traumu – tas saliedē komandu. Visi redzēja, ar kādām sāpēc spēlēja Sanča [Sandis Ozoliņš], kādas traumas bija viņam. Tas saliedēja komandu, visi cīnījāmies cits par citu, palīdzējām.

Taču sāpes nav tikai fiziskas. 54. minūte pret Kanādu...
Jebkurš zaudējums ir sāpīgs, tikai vienu aizmirsti ātrāk, citu vēlāk. Tās ir olimpiskās spēles, pret Kanādu turējāmies ilgi, Gudis [Kristers Gudļevskis] vilka ārā visu, ko varēja. Megavalsts beigās iemeta to golu, bet arī mums bija momenti. Kā bija, tā bija, tagad neko nenožēloju. Esmu ļoti lepns, ka biju tādā komandā, ka spēlēju kopā ar tādiem hokejistiem. Palikušas tikai labākās atmiņas.

Bija kāds hokejists, pret kuru spēlēšana sagādāja lielākas grūtības?
Varbūt mūsu komanda tieši ar to bija īpaša – jo neskatījāmies uz uzvārdiem. Spēlējām, cīnījāmies, darījām ko varējām. Neskatījāmies uzvārdus, neizvēlējāmies, pret ko spēlēt vieglāk, pret ko – grūtāk. Protams, tie bija labākie spēlētāji pasaulē, bija interesanti, kad salīdzināja komandu algas. Bet nauda nespēlē. Latvija parādīja, ka maza valsts ar savu cīņassparu un neatlaidību var paveikt brīnumus pret superhokeja lielvalstīm.

Esi pirmais latvietis, kurš piedalījies "Winter Classic". Atmiņas paliks, bet kreklu ziedoji RH3 labdarības fondam. Kā tevi uzrunāja un ko tev nozīmē šāda organizācija?
Zināju, ka tiek dibināts fonds. Sazinājos ar Raivi [Hščanoviču] un uzreiz piedāvāju idejas, jo Amerikā esmu piedalījies dažādos labdarības pasākumos, esmu redzējis, kā tas notiek. Arī viņš pastāstīja savas idejas, un uzreiz pateicu, ko varu iedot, lai palīdzētu bērniem. Īpaši garu sarunu nebija. Galvenais, lai fonds iet uz priekšu. Vienmēr esmu priecīgs, ka varu palīdzēt.

Tāpat kopā ar Kārli Skrastiņu izveidojāt jauno spēlētāju nometni. Tagad laukumā redzu divus spēlētājus nometnes kreklos.
Tas ir mans dēls un krustdēls. Kad sākām, tad nezinājām, kā mums ies, jo pirmais gads bija pārbaudes laiks. Tagad viss ir attīstījies, palīdzam bērniem kļūt labākiem. Prieks arī par to, ka treneri, kuri atbrauc no Ziemeļamerikas, pēc tam palīdz iekārtoties tiem, kuri grib pamēģināt spēkus, palīdz ar aģentu kontaktiem. Kā varam, tā palīdzam, tas ir mūsu mērķis jau no pirmās dienas.

Kam piederēja ideja par nometni? Kopīga?
Jā, visi apsēdāmies, apspriedāmies, runājām, ka vajag uztaisīt nomenti. Katrs pateica, cik sava spēka un laika var iedot. Visu salikām vienā grozā un izveidojām pasākumu.

Pēdējais jautājums: tagad, kad sēdi bez līguma un neziņā, intervijas nesniedz biežāk nekā sezonas laikā?
Tā ir. Ne tikai žurnālistiem, bet arī draugiem un paziņām. Kad satieku, tad dzirdu: "Kas tev jauns?" Tagad ir viena atbilde: "Tāda ir dzīve, tāda ir situācija. Pirms diviem gadiem bija līdzīgi, ar to ir jārēķinās." Kas prasa, tiem atbildu.