"Jādod iespēja tiem, kas grib un var spēlēt par 100 procentiem, nevis tikai par 20 procentiem," Rīgas "Dinamo" sezonas noslēguma pasākumā sacīja Jānis Sprukts. Protams, nav līdz galam zināms, ko hokejists ar to bija domājis, taču var nojaust, ka tas ir saistīts ar smago "dinamiešu" sezonu Kontinentālajā hokeja līgā. Lēmums saprotams un īstenībā arī atbalstāms, jo nemotivēts spēlētājs nav vajadzīgs ne komandai, ne līdzjutējiem, ne arī pašam hokejistam tas nav vajadzīgs. Jānis bija godīgs pret sevi un citiem.

Tie, kas sevi uzskata par hokeja atbalstītājiem (par līdzjutējiem viņus negribas saukt), uzreiz sāka riet – Sprukts tāds, Sprukts šitāds, un vispār tagad viņš kļūs par valsts ienaidnieku Nr.1. Tajā pašā laikā vēl pavisam nesen stāstīja, kāds Jānis ir malacis, bet ne jau par to šoreiz ir runa.

Runa ir par šāda veida atteikšanos spēlēt izlasē Latvijas kontekstā un arī pasaules praksē. Dažādu iemeslu dēļ un dažādos laikos izlasē nav spēlējuši daudzi hokejisti, ieskaitot Kārli Skrastiņu un Artūru Irbi. Arī "dinamiešu ēras" laikā Arvīds Reķis un Rodrigo Laviņš ir pieklājīgi pateikuši – veči, šoreiz bez manis. Tas ir normāli, jo cilvēki reāli novērtē savas spējas un potenciālo varējumu.

Par pasaules praksi nemaz nerunājot – tur pieklājīgs atteikums spēlēt valsts izlasē tiek uztverts ar sapratni (no pēdējā, kas visvairāk tika apspriests – Stefana Līva atteikums Zviedrijas izlasei, Kanādas un ASV izlasēs šādi atteikumi tiek saņemti katru gadu un visai lielos apjomos), jo visi labi apzinās, ka hokejs vispirms ir šo cilvēku darbs un iztikas pelnīšanas līdzeklis, tāpēc viņiem vispirms ir jākoncentrējas uz to, jo viens izlaists pavasaris šoreiz var nozīmēt, iespējams, divas papildus sezonas viņa karjerā.

Tāpat tiek bīdītas tēzes, par to, ka Jānis nekādā gadījumā nevēlas spēlēt pie Oļega Znaroka, incidentu KHL izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā dēļ. Lai arī, iespējams, nepatīkamas atmiņas un pāris zilumi no šīm spēlēm palika, domājams, ka Sprukts, kā jau profesionālis, pats ļoti labi saprot, ka uz laukuma ne draugu, ne izlases treneru nav, pie tam uz "play-off" spēļu laukuma.

Jānis Sprukts ir piedalījies septiņos pasaules čempionātos, vienās Olimpiskajās spēlēs un četros jauniešu/junioru turnīros. Tāpat nevienam nebūtu jābūt šaubām par Jāņa attieksmi pret izlasi un patriotismu. Tāpēc runas, ka "nauda viņu samaitāja", "izlase viņam ir pie sēžamvietas" utt., ir, teiksim tā, lētas provokācijas. Savukārt, tiem, kas Jāni sākuši dēvēt par nodevēju, drīzāk ir jāpaskatās spogulī, kurā viņi ieraudzīs nodevību pret savu komandu.

Labāk, lai netērētu lieki savu enerģiju un nemēģinātu pārliecināties par "karmas" esamību, ja jau galīgi nevar ciest, paklusēt un respektēt spēlētāja lēmumu (lai, pretējā gadījumā, pēc tam nebūtu jāsaka – "ko tas Sprukts tur slidinās, priekš kam viņš vajadzīgs?"), bet pārējie var vienkārši novēlēt spēlētājam labāk sagatavoties gaidāmajai sezonai un veiksmīgi pārstāvēt izlasi nākamajos turnīros.