Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:844, Did:0, useCase: 3

A. Ozoliņš: "Ar ko citu lai Kazahstāna piesaista, ja ne ar naudu?"

Ulvis Brože
Ulvis Brože @UlvisBrozhe

A. Ozoliņš: "Ar ko citu lai Kazahstāna piesaista, ja ne ar naudu?"
Artūrs Ozoliņš
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

Septiņas sezonas pavadījis svešumā - Zviedrijā, Kazahstānā un Krievijā -, 26 gadus vecais centra uzbrucējs Artūrs Ozoliņš uz pārbaudes laiku pievienojies Kontinentālās hokeja līgas klubam Rīgas "Dinamo", pēdējā pārbaudes mačā izceļoties ar uzvaru nesošo vārtu guvumu. "Uz Kontinentālo kausu izbraucām naktī, visu nākamo dienu lidojām pāri Ukrainai un vēl kaut kur, bet pēc tam vēl 18 stundas autobusā cauri Moldovai uz Rumāniju. Atbraucot no rīta, gribējās nošauties, bet vēl jāiet trenēties," spēlētājs teica intervijā portālam Sportacentrs.com, kurā atskatījās arī uz piedzīvojumiem Kazahstānā un ziepju operu, par kuru pagājušajā sezonā parūpējās Krievijas pēc spēka otrās līgas komanda Penzas "Dizel".

Kā tev – jaunajam vecākam – pagaidām izdodas tikt galā ar svaigajiem pienākumiem?
Viss kārtībā, biju domājis, ka būs trakāk. Pagaidām viss ir mierīgi, var pat teikt, ka nekas nav mainījies. Meita pasaulē nāca 5. augustā. Vakarā aizbraucu, naktī piedzima, nebija jāizlaiž pat neviens treniņš.

Kāds bija ceļš līdz nonākšanai Rīgas "Dinamo" rindās?
Man šķiet, tas notika pirms Latvijas izlases nometnes, kad kopā ar "Dinamo" Piņķos bija brīvie treniņi. Runāju gan ar Normundu Sējēju, gan ar Arti Ābolu, un viņi teica, ka paskatīsies, kas un kā. Laikam saistībā ar stāvokli, kāds ir šobrīd, vajadzēja spēlētājus, tāpēc paaicināja uz pārbaudes laiku.

Tas nav ļoti riskants variants? Ja augusta beigās pateiks paldies par darbu, tad atrast jaunu komandu būs teju neiespējami.
Ar to rēķinājos jau no paša sākuma. Protams, ka tas ir riskants variants, taču, piedzimstot meitai, gribēju būt mājās. Kamēr ir iespēja, kāpēc lai nepamēģinātu?

Pēdējā pārbaudes mačā izcēlies ar vārtu guvumu, 21 sekundi pēc Pjotra Ščastļivija precīzā metiena dubultojot Rīgas "Dinamo" pārsvaru. Cik komandai bija svarīgi tikt pie panākuma?
Ir nepatīkami zaudēt jebkurā spēlē, tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk izcīnīt uzvaru. Noderēja arī pārliecībai, tagad gan treniņos, gan ap komandu valda pozitīvisms.

Saistībā ar finansiālo neskaidrību, kāds komandā ir noskaņojums? Noteikti nav patīkami atrasties tādos apstākļos?
To jau neņem galvā. Dari, kas jādara, trenējies. Neko nevari ietekmēt, tāpēc dari to, kas atkarīgs no paša. Vari iet un trenēties, bet pārējais – ne mums lemt. Vari staigāt sakreņķējies un ar nolaistu galvu, bet tas taču neko nemainīs.

Nav nedaudz nepierasti – tuvojas augusta vidus, bet joprojām atrodies Latvijā?
Ja godīgi, tad ir, pat ļoti. Parasti, atbraucot mājās, jau sāku skaitīt dienas, kad atkal jādodas prom. Parasti jau pēc Jāņiem sāku vākt mantas, bet jūlija sākumā braucu prom. Patīkami, sen neesmu tik ilgi bijis mājās.

Krievijas šobrīd nepietrūkst?
Jau apnikusi. Kā saka: nekur nav tik labi kā mājās.

Kā vari atskatīties uz ceļojumu pa Krievijas Augstāko līgu? Pēc tam, kad Kazahstānā kļuvi par otro rezultatīvāko spēlētāju līgā, piedāvājumu noteikti netrūka.
Nebija arī tā, ka plēsa uz pusēm. Aģents ļoti ātri atrada komandu, un uzreiz vienojāmies par visiem nosacījumiem. Tas, ka komanda sezonas gaitā neizpildīja solījumus, ir cits stāsts, kaut kas no klasiskās Krievijas, bet diezgan ātri atradām komandu, ar to nebija problēmas. Nemaz nezināju, uz kuru komandu braukt, jo nekad tur nebiju spēlējis.

Bija daudz saistību, kuras komanda neizpildīja?
Nepabrīdināja, ka būs jāmaksā tik lieli nodokļi. Varbūt pašam vajadzēja painteresēties pie hokejistiem, kas tur jau spēlējuši. Sarunājām vienu summu, bet izrādījās, ka 30% jāmaksā nodokļos. Ne es, ne baltkrievs nebijām neko tādu dzirdējuši, un viņi arī nepateica. Kā ir, tā ir, neko nevarējām mainīt. Beigās solīja atmaksāt, teica, ka Latvijā varēšu dabūt atpakaļ naudu. Protams, kad Latvijā piezvanīju, teica, ka tās ir pilnīgākās muļķības.

Uz kādas nots šķīries no komandas?
Šķīrāmies normāli. Viss nevar būt ideāli, vienmēr gadās nesaprašanās. Nebiju apvainojies, viss kārtībā, šķīrāmies draudzīgi.

Pāriešana no Kazahstānas uz Krievijas Augstāko līgu ir izaugsme gan finansiāli, gan līmeņa ziņā?
Finansiāli Kazahstānā varēja atrast labākus līgumus, taču sezonu pabeidzu kā otrais rezultatīvākais spēlētājs līgā, tāpēc vairs neredzēju vietu izaugsmei, gribēju pamēģināt spēlēt augstākā līmenī. VHL tas tomēr ir augstāks nekā Kazahstānā, tāpat spēles nav divas dienas pēc kārtas.

Radās iespaids, ka arī Latvijas izlases treneri uz VHL skatījās nopietnāk nekā uz Kazahstānas līgu.
Tā varētu būt. Kazahstānas līga vēl tikai attīstās, naudas ir diezgan. Domāju, ka pēc pāris gadiem tur nebūs slikts hokejs, lai gan jau tagad ir labs līmenis. Tomēr Kazahstānas līga ir nenovērtēta, jo tikt iekšā ir grūti, ar katru gadu kļūst arvien grūtāk, jo tagad sāk ierobežot leģionārus, ir jācīnās par vietu. Kāpēc lai tur nespēlētu, ja finansiāli viss apmierina, naudas ziņā nav problēmu? Retais ticis apmānīts.

Skaidrs, ka, braucot uz Kazahstānu, pirmajā vietā ir nauda. Kāda ir lielākā summa, kuru esi dzirdējis?
12 tūkstoši dolāru. Esmu dzirdējis, bet savām acīm neesmu redzējis. Ir dzirdēts, ka kādam kaut kur maksā.

12 tūkstoši – tas izskatās atbilstoši viņu spējām?
Uzskatu, ka diezgan neadekvāti tiek pārmaksāts. Ja salīdzina ar līmeni, tad izskatās neadekvāti, Zviedrijas otrajā līgā tādas algas nav. Bet tāpēc uz Kazahstānu brauc hokejisti. Ar ko citu viņi piesaistīs? Ar labu pilsētu vai ar labu halli? Gribi vai negribi, bet ir jāpārmaksā, citādi neviens tur nebrauks.

Par Kazahstānu ir dzirdēti dažādi stāsti un leģendas. Tu varētu sarakstīt grāmatu?
Grāmatu gluži ne, bet pasēdēt un pastāstīt – jā. Taču blakus vajag cilvēku, kurš bija kopā ar tevi, lai var atcerēties atgadījumus. Galvenais, ka cilvēkiem ir citāda domāšana nekā mums, eiropiešiem, citreiz sanāk visādi ikdienišķi joki.

Kā nokļūt citā pasaulē?
Jā, tā varētu teikt. Kad aizbrauc un pirmajā dienā no rīta izej ārā no dzīvokļa, pagalmā var griezt aitu: piekarināta, viss iet pa gaisu, asinis tek. Vai arī liels ugunskurs pagalma vidū, liesmas sniedzas līdz trešajam vai ceturtajam stāvam. Vai arī govis staigā blakus pa veikaliem. Bet pie visa iespējams pierast. Ja skaties uz to kā uz piedzīvojumu, tad nav tik traki.

Kā ar vietējo infrastruktūru, dzīvošanu?
Kā kurā pilsētā. Vienīgais, kas man nepatika, – ka bija trūcīga pārtikas izvēle. Ne svaigu augļu vai dārzeņu, arī gaļu bija grūti atrast. Tas varbūt arī bija vienīgais, kas neapmierināja. Nebija arī lielo supermārketu, varbūt viens pilsētā, pēc izmēra tāds, kāds mums kaut kur laukos. Kā teicu, pie visa var pierast, tikai pārtika varēja būt labāka.

Bija kāds atgadījums, pēc kura nodomāji: kas tāds notiek tikai Kazahstānā? Dzīvošana, spēlēšana, ceļošana.
Par ceļošanu: jau bija pierasts, ka jābrauc 36 stundas ar vilcienu, tad 18 autobusā, bet no rīta vēl uz treniņu jāiet. Zini kā, autobusā taču esam atpūtušies. Kad braucām uz Kontinentālo kausu, tad izbraucām naktī, visu nākamo dienu lidojām pāri Ukrainai un vēl kaut kur, bet pēc tam vēl 18 stundas autobusā cauri Moldovai uz Rumāniju. Atbraucot no rīta, gribējās nošauties, bet vēl jāiet trenēties.

Pēc tādiem izbraukumiem ir iespējams iet laukumā un pilnvērtīgi cīnīties?
Kā uz to skaties. Vienīgais, ka neesi izgulējies, tomēr spēle nav uzreiz. Aizej uz treniņu, bet pēc tam – pievērt acis. Man tas nesagādāja lielas problēmas, bet uzjautrināja, kā citi, piemēram, krievi par to visu laiku čīkstēja un pārmeta. Piedzīvojums.

Kā tur izskatās ceļi, autobusi, vilcieni?
Vilcieni: klasiskie vecie, tieši tādi paši kā Krievijā. Autobuss bija puslīdz normāls. Patiesībā varbūt tikai viens izbrauciens sezonā ir trakais. Skatoties, kur atrodas komanda. Daudzas spēles ir četru piecu stundu brauciena attālumā, aizbrauc iepriekšējā dienā un gatavojies. Ja ļoti tālu, tad ir lidojums, nav katru reizi jābrauc 36 stundas ar vilcienu.

Daudzi noteikti nekad nav bijuši Kazahstānā. Vari iezīmēt ainavu, ko redzi pa ceļam uz spēli?
Tuksnesis, smiltis, nekā nav, pat koki neaug. Viens liels plašums, pa retam kāda pilsēta. Platība ir tik liela un pilsētas ir tik tālu, ka ziemā, kad ir lielais sals, uz šosejas nelaiž nedz autobusus, nedz mašīnas, jo, ja saplīst, tad nav, kur likties – ar kājām 200 kilometrus neaiziesi.

Ja kāds šovakar piezvana un saka, ka ir piedāvājums no Kazahstānas, iesaki braukt vai ne?
Man ir prasījuši, interesējušies. Pirmais jautājums: uz kuru komandu. Tāpat svarīgi, vai brauc viens, vai kopā ar ģimeni. Pēc manām domām, jo kāds teiks, ka tās ir pilnīgas muļķības, neieteiktu braukt uz Atirau, jo pats tur dzīvoju un palika negatīvas atmiņas, citās pilsētās ir daudz rūpnīcu un piesārņojums. Taču ir arī, piemēram, Almati – ļoti skaista pilsēta. Esmu pabijis daudzās valstīs un pilsētās, un, lai cik jocīgi tas nebūtu, Almati ir viena no skaistākajām, apsteidzot arī Kanādu. Vēl varētu braukt arī uz Astanu.

Ja piedāvājums ir no Almatiem, tad īkšķis gaisā un pozitīva atbilde no tavas puses?
Tad ir īkšķis gaisā – lai brauc. Svaigs gaiss, kalni, skaisti. Piemēram, Temirtau ir rūpnīcas, ar mazu bērnu diezin vai vajadzētu tur braukt. Tas ir jāskatās individuāli.

Labi, bet spēlētājs saka, ka viņam ir piedāvājums no Somijas otrās līgas par divreiz mazāku algu.
Jāskatās, kāds pašam ir mērķis, cik gadu. Tas ietekmē ļoti daudz.

No Kazahstānas līgas tikt tālāk par Krieviju vispār ir iespējams?
Man šķiet, ka var tikt tikai Krievijā. Tiesa, tagad pozitīvi ir tas, ka brauc daudz somu un slovāku, tādējādi ceļot līgas reputāciju. Ja kāds soms ir spēlējis Kazahstānā, tad pēc tam var palīdzēt iekārtoties Somijā. Viens lietuvietis otro gadu spēlē Somijā, jo viens komandas biedrs viņam sarunāja komandu. Vienmēr ir varianti, viss ir atkarīgs no paša: cik daudz gribi, cik daudz vari.

Šobrīd liekam punktu Kazahstānai un pārceļamies atpakaļ uz Krieviju, kur pavadīji pagājušo sezonu. Pirmais mačs un pirmais punkts, spēlējot ceturtajā maiņā.
Viss izvērtās ļoti interesanti. Bija izveidota laba maiņa, pārbaudes spēlēs bijām rezultatīvākie, bet pirms pirmā izbraukuma mainījās treneris. Iepriekšējā atsauksmju dēļ ielika ceturtajā maiņā, bet tas ilga pusotru vai divas trešdaļas, pēc tam atkal salika kopā. Pirmajā spēlē bija piespēle, otrajā iemetu vārtus, tad atbraucām mājās. Pēc sešiem mačiem ar četriem punktiem biju rezultatīvākais komandā, bet tad bija jābrauc uz Kazahstānu, taču man nebija uztaisīta vīza, tādēļ paliku mājās. Teica, lai braucu uz Čeļabinsku, kur būs otrā spēle, tur satiksimies. Viss kārtībā, vienam pašam 30 stundas jābrauc vilcienā. Aizbraucu uz Čeļabinsku, komanda bija uzvarējusi ar 1:0, skatos, ka neesmu sastāvā. Nu labi, treneris laikam negrib mainīt uzvarētāju sastāvu. Komanda zaudēja, domāju, ka nākamajā mačā spēlēšu. Atkal sēžu malā. Treneris no rīta pienāk un saka, ka "viss kārtībā, mums vajag pārbaudīt spēlētājus, mājās iesi laukumā". Atkal 30 stundu brauciens vilcienā, un kopš tā brīža vienu maču spēlēju, trīs vai četrus sēdēju malā. Nezinu, kāpēc, grūti saprast, kas tur notika. Decembrī, kad atbraucu no izlases pārtraukuma, prasījos prom, bet treneris teica, ka pagaidām nelaidīs, jo ir daudz traumēto. Bet mani nelaida spēlēt pat tad, ņēma rezervistus no MHL B divīzijas. Devāmies izbraukumā, nebija, kam spēlēt, ielika sastāvā. Iemetu vārtus, arī nākamajā spēlē. Tā līdz sezonas beigām paliku pirmajā maiņā, puslīdz izvilku sezonu, jo vidū izskatījās galīgi bēdīgi.

Nedaudz patinot atpakaļ: pareizi sapratu, ka treneri nomainīja vēl pirms sezonas?
Tieši pirms pirmās spēles. Bija divi galvenie treneri, bet viens bija svarīgāks un visu noteica, jo bija vecāks. Aizbraucām uz pārbaudes turnīru, bet viņa taktika bija ārprāts, kaut kas nereāls. Atnāca cits treneris, uzreiz pateica, ka tas nekam neder, izmeta visu ārā. Pārbaudes mačos spēlējām normāli, bet pēdējo turnīru izgāzām pamatīgi. Viņi bija nepieredzējuši – viens tikko beidzis karjeru, otrs trenēja bērnus –, tāpēc atnāca normāls treneris, viņus pabīdot malā. Vecākais nebija apmierināts, sāka pīt intrigas, rakstīja gubernatoram, lai atlaiž direktoru. Beigās viņu pašu izmeta ārā, bet pēc kāda laika atlaida arī direktoru. Visu sezonu nevarēja saprast, kas notiek. Atnāca jauns direktors, kurš no hokeja nesaprata neko, ar pieciem padomniekiem. Katru nedēļu notika sapulces, visi sēž, stāsta par naudām, bet, kad uzdod reālu jautājumu, neviens neko nezina. Tā viņi muļļājās sezonas lielāko daļu. Līdz ar jaunā direktora atnākšanu prom aizgāja arī treneris, kurš kaut ko saprata; viņi bija draugi ar iepriekšējo direktoru, tāpēc pateica: "Piedodiet, čaļi, bet es eju prom kopā ar viņu." Sezonas lielāko daļu mocījāmies, normālā taktika lēnām izdzisa, atkal sākās ārprāts. Un kādas sešas spēles pirms izslēgšanas mačiem atgriezās vecais direktors, kopā ar viņu arī iepriekšējais treneris. Puslīdz normāli pabeidzām sezonu, ja ņem vērā to, kas notika, kam gājām cauri. Visa sezona pagāja neziņā. Ziepju opera.

Sanāk, ka izstāšanās otrajā kārtā bija tikai loģiska?
Jā. Pirmajā kārtā uzvarējām, bet otrajā spēlējām pret "Rubin", kas aizkļuva līdz finālam. Pirmo maču izbraukumā vinnējām, otrajā zaudējām, bet trešo savā laukumā zaudējām pagarinājumā. Tad arī ceturto un piekto. Bijām kā ievainots dzīvnieks, kas tikai gaidīja brīdi, kad nošaus. Bija sakrājies, pēdējām spēlēm bija grūti savākties. Kad viss beidzās, bija neliels atvieglojums.

Cik ilgu laiku prasīja nokļūšana mājās pēc sezonas?
Kādas divas dienas. Paveicās, jo teica, ka divas dienas iedos brīvas, bet tad jābūt atpakaļ un jātrenējas līdz līguma beigām. Domāju taču mājās braukt... Tieši piezvanīja Māris Baldonieks un teica, ka esmu izsaukts uz izlasi. Atnāca oficiālā vēstule, tādēļ paveicās, ka vispār nevajadzēja palikt. Pēc izlases gan sanāca atgriezties, lai nokārtotu dažus papīrus, bet no rīta aizbraucu, vakarā jau prom, vispār neuzturējos.

Izlasei vari teikt paldies par glābšanu.
Jā, liels paldies, citādi būtu līdz aprīļa beigām tur trenējies. Kad aizbraucu atpakaļ, apskatījos, kas tur notiek. Labāk tos treniņus vispār netaisīt! Kā jau Krievija: ja jau algu maksājam, tad lai trenējas. Citās komandās bija tā, ka trīs nedēļas katru rītu bija jāspēlē volejbols. Un viss. Nevis palaist mājās atpūsties...

Kāda bija pirmssezonas treniņnometne?
Teica, ka bija ļoti traki. Nav jau māksla taisīt treniņus, kuros visi mirst nost, un pēc tam lielīties, ka mums ir pati grūtākā nometne, ja nav rezultātu. Paveicās, ka pats trenējos individuāli, bet viņi nebija uztaisījuši vīzu. Pienāca datums, kad tūliņ, tūliņ jābrauc prom, bet viņi zvanīja un teica, ka vēlreiz jānosūta visi dokumenti. Vīzas uztaisīšana prasa apmēram trīs nedēļas. Ierados augustā un palaidu garām saldo ēdienu, bet nejutos, ka būtu kaut ko zaudējis. Viens spēlētājs sarāva saites celī, viens – potītē, vienam izsita kakla skriemeļus un viņš beidza karjeru. Iesildošais uzdevums: zonā ar pildbumbu jāspēlē regbijs, lai dabūtu punktu, bumba jāieliek riepā. Un pretinieki jāgrūž bortā. Tu liec bumbu iekšā riepā, bet viens ņem un iegrūž bortā.

Pirms tam četras sezonas spēlēji Zviedrijā, kas, salīdzinot ar Krieviju un Kazahstānu, laikam ir dažādas pasaules?
Visur ir savi plusi un savi mīnusi. Nevaru teikt, ka baigi patika Zviedrijā, ka tur bija super. Vai ka nepatika Kazahstānā. Ar sievu konstatējām, ka Kazahstānā cilvēki ir daudz laipnāki nekā Krievijā. Jā, viņi ir citādi nekā mēs, bet nekad neatsaka. Joprojām ārpus hokeja ir palikuši labi paziņas, kontaktējos un uzturu attiecības. Laipni cilvēki, man patika, ar Krieviju nemaz nevar salīdzināt. Zviedrijā arī ir sava mentalitāte: viņi ir vairāk paši par sevi, bet iebraucējus nespēj uztvert kā savējos.

Zviedrijā nonāci pēc Kanādas. Kā nokļuvi ārzemnieku draftā, kā nokļuvi Ontario līgā?
Kaut kāds kanādiešu aģents sarunāja visu. Pēc U18 pasaules čempionāta pats mani atrada. Dzīvē laikam tā arī ne reizi neesmu viņu redzējis.

Savu naudiņu viņš dabūja, ja?
Domāju, ka ne. Vienkārši tur nebija, ko dabūt.

Tavs brauciens uz Kanādu aprāvās ļoti ātri – pat nesagaidīji desmit spēļu robežu.
Aizbraucu negatavs, nezināju, ko gaidīt, kā tur būs. Nebiju tam gatavs fiziski, pirmais gads ārpus mājām, nebija tik viegli. Varbūt pirms tam vajadzēja trenēties citādi, bet tas nāk ar gadiem, kad sāc saprast, kas jādara vasarā. Tagad var izdomāt daudz lietu, kuras būtu darījis citādi.

Un kam jāsaka paldies par nonākšanu Zviedrijā?
Viens paziņa sarunāja. Tobrīd bija tikai Latvijas čempionāts, negribēju palikt, bet gribēju pamēģināt kaut ko citādu. Biju dzirdējis, ka Zviedrijā, ja labi nospēlē, var kaut ko atrast. Tobrīd man bija juniora vecums, tāpēc izdomāju, ka vajag aizbraukt un pamēģināt. Katru gadu komanda, uz kuru braucu, bija arvien labāka. Turklāt nebija tā, ka kāds piedāvātu super līgumu.

Ir palicis kāds mērķis, kuru gribētu piepildīt? Pasaules čempionāts?
Protams, kurš gan negribētu spēlēt pasaules čempionātā, tomēr neesmu ieciklējies uz mērķiem vai sapņu piepildīšanu. Kā būs, tā būs, skatīsimies.

  +1 [+] [-]

, 2014-08-13 14:55, pirms 10 gadiem
viss pareizi 30% ienākuma nodoklis Krievijas nerezidentiem...
pārējiem 13%...
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +1 [+] [-]

, 2014-08-13 20:56, pirms 10 gadiem
Sermulītis rakstīja: ar īspieju spielēt LV nevis dauzeitīs pa orzemem?
Taisnība, vienīgi vēl jāsameklē darbs paralēli hokejam. Neviena LČ komanda nemaksā tik daudz, lai varētu iztikt TIKAI ar spēlēšanu tajā. Īpaši, ja vēl ģimene un bērni.

  -1 [+] [-]

, 2014-08-13 22:41, pirms 10 gadiem
Ir palicis kāds mērķis, kuru gribētu piepildīt? Pasaules čempionāts?
Protams, kurš gan negribētu spēlēt pasaules čempionātā, tomēr neesmu ieciklējies uz mērķiem vai sapņu piepildīšanu. Kā būs, tā būs, skatīsimies.

30% no speeleetaajiem negrib speeleet. izskataas, ka dzeks nelasa nemaz info pirms pasaules chempja. TAADUS DZEKUS ARII IZLASEE JAANJEM, KURI GRIB UN RAUJAS NEVIS NIID.

     [+] [-]

, 2014-08-14 09:57, pirms 10 gadiem
Kad es biju mazāks, laukos tā bija ikdiena, ejot uz "kūtiņām" redzēja piekāŗtu teļu vai nokautu cūku. Paši līdām klāt, skatījāmies. Simtiem reižu piedalījāmies cūku kaušanā utml... Tagad visi pilsētnieki tik nesamaitāti, nav redzējuši kā dīrā piem. aitu. Labi, ka Ozoliņš tāds sakarīgs ar veselīgu attieksmi!
PS
Ar to es gribēju pateikt, ka tas nav nekas traks un ārkārtējs...

     [+] [-]

, 2014-08-15 21:28, pirms 10 gadiem
Varu iedomāties kā Arča šito stāsta un pats zviedz Sveicieni jaunajiem vecākiem!