TwitterIrbe: "Rīgas "Dinamo" sudraba medaļas bija milzīgs pārsteigums"
Foto: Emīls Desjatņikovs / F64
26. decembrī tika atskaņots Latvijas Kristīgā radio raidījums, kur mūsu hokeja leģenda, bijušais vārtsargs Artūrs Irbe sacīja, ka 1988. gada PSRS čempionāta sudraba medaļas bija milzīgs pārsteigums, kas latviešu tautai deva pašapziņu, virzoties uz valsts neatkarību. Savukārt karoga nešana olimpiskajās spēlēs bija viens no dzīves atbildīgākajiem mirkļiem.
Artūrs Irbe: "Cilvēki atceras 1988. gadu, kad Rīgas "Dinamo" pirmo un vienīgo reizi izcīnīja medaļas, sudraba medaļas [PSRS čempionātā]. Tas bija milzīgs pārsteigums, to var nosaukt par pelnrušķītes stāstu. Nevienam negaidot un neticot, no pašas apakšas uzkāpām kalna augšā. Tur piedalījāmies mēs - tā saucamie latviešu strēlnieki - jaunie latviešu puiši. To visu izvērtējot, ļoti nozīmīga loma tika atvēlēta arī man. Pēc visas loģikas man tur nevajadzēja atrasties, bet Dievam bija cits plāns. Tas bija tas laiks, kad mēs virzījāmies uz valsts neatkarību. Mums vajadzēja savai tautai pašapziņu un pārliecību par sevi, lai saprastu, ka esam novērtēti un spējam, tas laiks bija smags. Tajā laikā Dievs man deva spēku."
"Protams, bija darbaspējas un ieguldītais darbs, sviedri un asinis, bet tā vai tā es biju dziļā rezervē un aizmugurē. Man tika dota iespēja. Tā iespēja, kas tika izmantota, cilvēciski nav izskaidrojama - pēkšņi parādījos no nekurienes un uzšāvos pašā hokeja virsotnē. Kad tie mači notika, man bija tāda milzu pārliecība un tāda drošība, viss vedās. Ceru, ka kādreiz uzzināšu, kāpēc Dievs man deva tādu spēku. Es jutos neuzvarams. Jutu, ka tieku sargāts, ka tie vārti tiek sargāti. Jā, fiziski to izpildīju es, bet tur bija pārdabiska klātbūtne nepārtraukti," 1988. gada panākumu atceras latvietis, kurš 1990. gadā tika atzīts par pasaules čempionāta labāko vārtsargu.
2006. gada olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Artūrs Irbe nesa Latvijas karogu. "Rīgas ''Dinamo" sudraba medaļas mums bija zināms tāds slēptais protests un prieks par savējiem, ka mēs to varam. Ir bijuši dažādi sasniegumi, bet ienest karogu olimpiskajā stadionā, pārstāvēt sportistus un visu savu valsti bija neaprakstāms gods. Pirmkārt, vajadzēja patrenēties to karogu vicināt, lai tas nesaplok. Otrkārt, bija jāskatās zem kājām, uz olimpiādi tika izsniegti jauni zābaciņi, vispirms vajadzēja drusku pastaigāt, lai "piešautos". Galvenais - tikai nenokļūdīties. Fantastisks gandarījums, ka vari pārstāvēt savu valsti, ka sapnis ir piepildījies. Astoņdesmitajos gados pat nevarēja iedomāties, ka mēs varēsim nest savu karogu, ka olimpiskajās spēlēs tiks atskaņota mūsu himna. Iespēja nest karogu ir viens no manas dzīves spožākajiem un atbildīgākajiem mirkļiem," saka Latvijas hokeja leģenda.
Izmantotie resursi:
Latvijas Kristīgais radio
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]