Kā radās hokejs?

Pētnieki šā sporta veida atzarus atraduši Vācijā, Britānijā, Krievijā, Nīderlandē. Kāds angļu hronists jau 1175. gadā aprakstījis, kā Londonas jaunieši dzenājuši bumbiņu uz aizsalušiem dīķiem, taču bez slidām. Britānijā un Francijā jau pirms vairāk nekā 500 gadiem vasarās spēlēja lauka hokeju, bet ziemā — tā paveidu uz ledus. Britu arhīvā saglabājusies hronika vēsta, ka 1527. gadā hokejam līdzīga spēle uz ledus tikusi aizliegta, jo spēlētāji lietojuši pārāk daudz vardarbīgu paņēmienu. Skotijā spēlēja šintiju, ar nūjām dzenājot bumbu pa ledu. Vārtsargu nebija, par uzvarētāju uzskatīja to, kurš kontrolēja lielāku spēles laukumu. Vienā komandā dažreiz bija pat 50 cilvēku. Īrijā spēlēja hērlingu, kas atgādina lauka hokeju. Hokeja priekšteči 17. gadsimtā Holandē populāra bija kolvena spēle, ko pārņēma arī briti, nosaucot to par bendiju. Holandiešu un vācu mākslinieku gleznās redzami vīri, kuri atvēzējušies sitienam pa bumbiņu, taču spēle atgādina nevis hokeju, bet drīzāk kaut ko līdzīgu golfam uz ledus. Uzskata, ka pirmās dzelzs slidas, bez kurām nav iedomājams hokejs, izgatavotas Skotijā 1572. gadā. (Interesanti, ka arī Rīgā arheoloģiskajos izrakumos ir atrastas kaula slidas, kuras ir krietni senākas — tās datē ar 13. — 14. gadsimtu. Šodien šīs slidas var aplūkot Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā.) No Skotijas slidošana izplatījās Eiropā un Ziemeļamerikā, kur ledus turas daudz ilgāk. 16. gadsimtā, kolonizējot Kanādu, franču kareivji nonāca Lielo ezeru apvidū, kur iepazinās ar čipevas un huroņu cilšu indiāņu spēli baggataway. Mijiedarbībā ar franču hoquet (aitu gana nūja — acīmredzot tieši no šā vārda cēlies hokeja nosaukums) izveidojās lakross vai gaisa hokejs, ko spēlēja gan uz zemes (to uzskata par mūsdienu tenisa priekšteci), gan uz ledus, taču toreiz vēl bez slidām un vārtsargiem. Pēc franču — angļu kara (1756 — 1763) Kanādas teritorijas lielākā daļa nonāca angļu rokās, kuri ieviesa hurling un shinty spēles, tomēr tas vēl nebija hokejs. Pēc citiem datiem, lakrosu spēlējot, indiāņi pēc katra sitiena bļāvuši "Ho ee", tā pamudinot eiropiešus nosaukt jauno spēli par hokeju. Mūsdienu hokejs radies Jaunskotijā Jaunā spēle īpaši populāra kļuva Kanādas austrumu apgabalā Jaunskotijā, pēc tam izplatoties arī valsts rietumu provincēs.

Par hokeja popularitātes viļņa virzību no Kanādas Atlantijas piekrastes uz Klusā okeāna piekrasti liecina publikācijas tā laika presē. Pēc hokeja vēstures detalizētas izpētes žurnāls "Canadian Magazine" 1898. gadā publicēja pētījumu, kurā apgalvots, ka "hokejs kā zinātnisks sporta veids radies Jaunskotijas provincē un vēlāk izplatījies visā Kanādā". Jaunskotijas galvaspilsētas Halifaksas amatnieki pirmie sāka izgatavot hokeja nūjas, apstiprinot vēsturnieku argumentus, ka šī province ir mūsdienu hokeja dzimtene. 1788. gadā Vindzorā iedibinātās Kanādas Karaliskās koledžas zēni spēlēja hokeju jau 19. gadsimta sākumā, piemērojot hērlingu spēlēšanai uz ledus. Vindzorā dzimušais kanādiešu literāts Tomass Halibērtons, kurš tajā laikā mācījies vietējā koledžā, ir aprakstījis studentu cīņas uz ledus. Dažos gadu desmitos hērlings pakāpeniski pārveidojās par ledus hokeju, kurš bija populārs arī Kanādā izvietoto angļu karavīru vidū. Garnizonam pārceļoties uz jaunu vietu, arī tur sāka spēlēt hokeju, iepazīstinot ar to vietējos iedzīvotājus. Izšķiroša nozīme hokeja attīstībā bija Makgila universitātes Monreālā studentu lēmumam ieviest spēlē vārtsarga posteni. Pēc Kanādas vēsturnieku pētījumiem, pirmā hokeja spēle, kas daudzmaz līdzinājās mūsdienu hokejam, notikusi 1875. gada 3. martā Monreālas slēgtajā ledus hallē "Victoria Skating Rink" starp komandām, kuras spēles prasmi bija apguvušas Jaunskotijas trenera Džeimsa Kreitona vadībā. Kreitons vēlāk studēja Makgila universitātē un spēlēja hokeju kopā ar gubernatora lorda Stenlija dēliem. Spēle risinājās pēc Halifaksas hokeja kluba noteikumiem. Katrā komandā bija deviņi spēlētāji, kas ar nūjām dzenāja plakanu koka gabalu. Gumijas ripa pirmoreiz izmantota 1877. gadā, kad Monreālas avīzē publicēti pirmie oficiālie hokeja spēles noteikumi. Nūjas ar taisnu lāpstiņu sāka izgatavot ap 1880. gadu. Tīkls vārtos parādījās 1900. gadā. Vēlāk tika izveidotas arī apmales, lai nevajadzētu visu laiku meklēt ripu laukuma malās sašķūrētajās sniega kupenās.
Profesionāļi izspiež amatierus -19. gadsimta beigās hokejs izplatījās visā Kanādā. 1885. gadā Kingstonā Ontario provincē izveidoja Ziemeļamerikas pirmo hokeja līgu, kurā bija četras komandas — no Toronto, Otavas, Monreālas un Kingstonas. Sākotnēji katrā komandā bija deviņi spēlētāji, tad septiņi. 1892. gadā Kanādas gubernators lords Stenlijs dāvāja kausu labākajai Kanādas komandai. Sākumā par Stenlija kausu cīnījās amatieri, taču jau toreiz komandas pastiprināja ar slepus apmaksātiem spēlētājiem. Pamazām profesionāļi izspieda amatierus no cīņas par Stenlija kausu, un 1908. gadā Montagjū Allans dāvāja jaunu kausu, kuru pasniegt Kanādas labākajai amatieru komandai. Allana kausa ieguvēji līdz pat 1964. gadam pārstāvēja Kanādu pasaules čempionātos. Pēdējā Kanādas amatieru kluba komanda, kas spēlēja pasaules čempionātā, bija "Trail Smoke Eaters" ("Treilas dūmu rijēji"). Pirmo profesionālo līgu izveidoja 1903. gadā, bet 1917. gadā nodibinājās Nacionālā hokeja līga, kurā sākotnēji bija piecas komandas, kas spēlēja 22 spēles sezonā. Pēc atgriešanās Anglijā lords Stenlijs kļuva par aktīvu hokeja popularizētāju Eiropā. 1908. gadā izveidoja Starptautisko hokeja federāciju (IIHF). Strauju hokeja attīstību Eiropā veicināja bendijs (hokejs ar bumbiņu), kas hokeja attīstības sākumposmā deva jaunajai spēlei jau labi sagatavotus spēlētājus. 1910. gadā Šveicē notika pirmais Eiropas čempionāts hokejā, kurā uzvarēja Lielbritānija. Hokeju sāka spēlēt Berlīnē, Prāgā, Vīnē, Parīzē. 1920. gadā Antverpenē vasaras olimpisko spēļu laikā notika turnīrs, kuru vēlāk pasludināja par pirmo pasaules čempionātu hokejā, kurā uzvarēja Kanāda. Kopš 1924. gada hokejs ir ziemas olimpisko spēļu programmā. No 1942. līdz 1967. gadam Nacionālajā hokeja līgā spēlēja sešas komandas — Monreālas "Canadiens", Detroitas "Red Wings", Toronto "Maple Leafs", Bostonas "Bruins", Ņujorkas "Rangers" un Čikāgas "Black Hawks" —, ko iesauca par "pamata sešnieku". Tagad NHL ir 30 komandas. Hokeja vēsturē iegājusi NHL un PSRS labāko hokejistu spēļu sērija 1972. gadā, kad kanādieši uzvarēja četras spēles no astoņām, bet viena beidzās neizšķirti. 1965. gadā zviedrs Ulfs Sterners kļuva par pirmo ārzemnieku, kurš spēlēja NHL Ņujorkas "Rangers" komandā. Mūsdienu hokejistiem gandrīz katru ķermeņa daļu sedz aizsargi. Pirms simt gadiem hokejista aprīkojumā bija tikai pie zābakiem piesieti slidu asmeņi un no vītola izgatavota nūja. Vārtsargi pamanījās cimdus un kājsargus aizņemties no kriketa spēlētājiem, taču līdz pat 1959. gadam spēlēja bez sejas maskas, kad pirmais to sāka lietot leģendārais Žaks Plānts. 1973. gadā maskas vārtsargiem un 1979. gadā ķiveres spēlētājiem kļuva obligātas.