Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:3, Did:0, useCase: 0

Verpakovska krekls, Skrastiņa nometne un LBL finālsērijas. Kāpēc vajadzīgi elki?

Jānis Freimanis

Verpakovska krekls, Skrastiņa nometne un LBL finālsērijas. Kāpēc vajadzīgi elki?
Māris Verpakovskis, Kārlis Skrastiņš un Kristaps Janičenoks. Foto: Romāns Kokšarovs/f64

Kurš gan bērnībā nav spēris pa bumbu vai metis ripu vārtos, iztēlojoties sevi par kādu vietēja vai globāla mēroga sporta zvaigzni? Neliekuļosim – pat nobrieduši veči amatieru mačos joprojām bieži vien sevī sajūt kaut nelielu daļiņu no Lionela Mesi vai Sidnija Krosbija prasmju arsenāla. Taču atšķirībā no pieaugušajiem jaunie sportisti ir vēl tālu no savu spēju maksimuma un viņu sapņi mēdz piepildīties. Vai viņiem ir vajadzīgi elki? Kāda ir to pozitīvā un negatīvā ietekme?

Verpakovskis, Ronaldinju un pat Biedriņš

„Kad biju mazāks, mans elks bija Māris Verpakovskis. Man bija viņa Kijevas „Dynamo” krekls un vecākie puiši sauca mani par Verpakovski, jo nezināja manu vārdu. Tolaik regulāri gāju uz valstsvienības spēlēm. Man tas bija svarīgi. Iespējams, pašlaik tieši tā pietrūkst. Futbolistiem nav tās atpazīstamības, kāda bija tā laika spēlētājiem. Bet viss jau sākas laukumā,” secina Latvijas izlases un Šveices kluba „Sion” uzbrucējs Roberts Uldriķis. „Tolaik spēlēju kā centra pussargs. Zīmēju valstsvienības sastāvu un iekļāvu tajā arī sevi pašu. Otrs elks man bija brazīlietis Ronaldinju. Tie bija viņa ziedu laiki, kad parādījās zīmols R10. Apbrīnoju viņa trikus un bumbas žonglēšanu.”

Roberts neslēpj, ka vienā brīdī, protams, esot sapratis – pēc spēles stila viņš nelīdzinās ne vienam, ne otram. Māris bija mazs un ātrs, bet Ronaldinju vispār no citas planētas. „Sapratu, ka jācenšas būt sev pašam un jākoncentrējas uz savām stiprajām pusēm. Taču agrākā bērnībā tas bija ļoti nozīmīgi. Istabā pie sienas bija „Sporta Avīzes” plakāti ar Ronaldinju un „Barcelona” komandu, Bekhemu un pat Andri Biedriņu. Jutu līdzi arī viņa, jo viņš bija sasniedzis to, ko neviens cits pirms viņa. Iespējams, arī tādēļ Latvijai tagad NBA ir jau četri basketbolisti.”

„Tagad vairāk skatos uz augumā garākajiem uzbrucējiem. Taču tie vairs nav elki, es vienkārši analizēju viņu spēli,” skaidro Uldriķis. „Apzinos un ceru, ka arī pats spēju ietekmēt kādu jauno futbolistu. Cenšos rādīt piemēru arī ārpus laukuma, tāpēc neesmu no tusētājiem. Arī faniem ir svarīgi, ka viņi var just līdzi mums, jo savā ziņā esam viņu pārstāvji. Tāpēc ir svarīgi nevārīt ziepes.”

No Ozoliņa līdz Skrastiņam, lai kļūtu par Zīli

„Kad biju pavisam mazs, mans elks bija Sandis Ozoliņš. Vēlāk, kad jau sāku izprast to, kāds esmu kā hokejists, vairāk gribēju līdzināties Kārlim Skrastiņam,” stāsta Latvijas hokeja izlases aizsargs Kristaps Zīle. „Katram mazajam hokejistam ir svarīgi saskatīt mērķi, uz ko tiekties, jo tas vairo viņa motivāciju attīstīties. Diez vai mazotnē kāds domā, kā kļūt par unikālu, no visiem citiem atšķirīgu spēlētāju, kas būs elks citiem. Sākotnēji katram tik un tā būs elks starp aktīvajiem hokejistiem.”

Atdarināt elku darbības ar nūju mazajam Kristapam liedza elementārs prasmju trūkums, tomēr Skrastiņa pašaizliedzību metienu bloķēšanā un dzelzs vīra reputāciju varēja sākt iegūt jau bērnībā. Uz to viņš arī tiecās. „Ir daudz dažādu hokejistu, un katram ir sava loma. Tāpēc vilšanās par to, ka nebūšu vēl viens Sandis Ozoliņš, man nebija. Latvijā ir bijis tikai viens Sandis Ozoliņš un tuvākajā nākotnē diez vai parādīsies vēl kāds tik spilgts talants.”

Ozoliņa vadībā Zīle pirms pusotra gada paguva uzspēlēt Rīgas „Dinamo” sastāvā, bet dzelzs vīru viņš bērnībā satika Skrastiņa un Oskara Bārtuļa rīkotajās nometnēs, kurās kopā ar Kārli aizvadīja pāris ledus treniņus. „Kad elka tēma bija aktuāla, tad par sportistu uzvedību ārpus laukuma vēl nedomāju. Gadiem ritot, pieņēmos prātā un sapratu, ka pašam jāsāk veidot sevi kā hokejistu. Tikai sēžot un skatoties uz elkiem, nekad nekļūsi par vienu no viņiem. Atliek nospraust savu mērķi un strādāt. Ļoti ceru, ka arī man kāds gribēs līdzināties, un es kādam radīšu vēl lielāku prieku spēlēt hokeju.”

Uzspēlēt kopā ar Janičenoku un pret viņu

„Lai gan vēroju arī NBA apskatus, pašam tolaik spilgtākas šķita pašmāju basketbola personības – Sandis Valters un Kristaps Janičenoks,” atceras pašreizējais „Ventspils” komandas līderis Rihards Lomažs. „Skatījos LBL finālsērijas mačus, bet pēc tam sētā mēģināju atkārtot spēlēs redzētās situācijas un atdarināt kustības. Viņu sniegums mani noteikti motivēja, bet visvairāk vienkārši gribējās būt tur – sajust tās emocijas un atmosfēru.”

Kad Sandis Valters spēlēja Ventspilī, Rihards vēl bija Ventspils Augstskolas komandā, tādējādi uzspēlēt ar viņu vienā komandā Lomažam nebija lemts. Cita lieta Kristaps Janičenoks – ar viņu izdevās sparingot gan treniņu laikā spēlējot, gan izpildot metienus. „Ja vinnēju viņu, tad parasti neklusēju. Tas ir forši, ka bērnībā vēro viņa spēles, bet vēlāk pašam izdodas uzspēlēt ar viņu kopā. Tolaik Kristapam teicu, ka viņš man ir bijis piemērs basketbolā. Tagad sanāk uzspēlēt arī pret viņu, un šogad atkal spēlēsim viens pret otru LBL finālā.”

Rihards norāda, ka savos elkos nekad nav vīlies, jo viņu interesējis tikai Sanda un Kristapa sniegums laukumā. „Privātā dzīve mani neinteresēja. Cik viņi pelna vai cik sievas viņiem bijušas – tas mani neinteresēja. Protams, kad bērnībā mēģināju imitēt viņu darbības laukumā, ne viss sanāca, taču par to nepārdzīvoju. Vizualizēju situācijas un vienlaikus to izbaudīju, izdzīvoju emocijas.”

Lomažs pagaidām īpaši nav izjutis, ka pats būtu kļuvis par piemēru jaunajiem basketbolistiem, taču par to noteikti esot vērts aizdomāties. „Viss jādara ar atbildības sajūtu – gan laukumā, gan ārpus tā. Ventspils tomēr ir salīdzinoši maza pilsēta, tādēļ šeit vari justies kā slavenība. Cilvēki saprot, ka arī spēlētāji kādreiz var atļauties pasēdēt pie alus glāzes, taču nedrīksti staigāt pa ielu ar pudeli rokās. Visam ir savas robežas.”

Seko nevis tikai sportistam, bet gan personībai

„Lai dzīve sasniegtu savus mērķus, vajadzīga motivācija, kur elks kalpo kā piemērs, lai šī motivācija būtu noturīga un spēcīga. Par tādu piemēru var kļūt cilvēks, kurš darbojas tajā pašā jomā, kurā jaunais sportists,” stāsta sporta psiholoģe Lāsma Lapiņa. „Bērnu un jauniešu sportā tas izpaužas kā vēlme līdzināties – atkārtot kāda darbību, individuālo stilu un tehniku, jā, arī ārējo izskatu un pat uzvedību kopumā.”

Lapiņa norāda, ka elki cilvēkiem ir vajadzīgi, ja tie mudina sev uzdot jautājumus – kādas īpašības ir viņā, bet nav manī, un kādas viņa īpašības un prasmes vēlos attīstīt sevī? „Elks ir ļoti svarīgs, jo tas var palīdzēt cilvēkam sevis apzināšanās procesā un gribas aktu dinamikā, palīdzēt realizēt viņa personības potenciālu un savu individualitāti.”

Protams, reizēm elka esamība var radīt arī negatīvu efektu. Sporta psiholoģe skaidro, ka tas notiek gadījumos, kad elks sāk negatīvi ietekmēt sportista individuālā „Es” veidošanos. „Tā vietā, lai sevi radoši attīstītu un radītu ko jaunu, sportists mēģina atkārtot vai pilnībā kopēt to, kas kādam jau ir. Tā ir ļoti smalka robeža – vai tu kopē vai rodi tajā spēku savai motivācijai, lai kļūtu par sevi pašu. Atrodi spēku tam, lai, veidojot savu dzīves modeli, attīstītu vajadzīgās rakstura īpašības un prasmes, veidojot sevi kā individuālu personību.”

„Jaunajiem sportistiem parasti elki ir viņu vecāki, draugi un treneri, bet pieaugušajiem sportistiem tie ir sporta jomā jau realizējušies sportisti, kuru sekotāji lasa viņu biogrāfijas, skatās viņu darbības, seko līdzi viņu izteikumiem un pārdomām par pieredzi sportā,” norāda Lapiņa. „Mazākajiem sportistiem vecāki vienmēr ir autoritāte, bet attiecīgā vecumā prioritātes mainās un sportā par autoritāti kļūst treneris. Autoritāte var būt arī elks. Bērnu kognitīvā sfēra (īpaši domāšanas operācijas) vēl nav tik attīstītas, lai viņi spētu analizēt vecāku un treneru negatīvās īpašības. Bērni visu vairāk vērtē caur emocionālo prizmu.”

„Bērni mācās un attīstās, raugoties uz citu cilvēku uzvedības modeļiem, novērtē un izmēģina tos. Mācās no cilvēkiem, kas ir viņu tuvākajā zonā, kuru viņi redz ikdienā. Sporta zvaigzne ir pārāk tāla un nepieejama. Viņi var sekot līdzi šai zvaigznei, taču arī to viņi dara vecāku vai treneru ietekmē, kuri dod kādu atgriezenisko saiti.”

Cik liela ir pašu elku atbildība? Sporta psiholoģe uzskata, ka tā ir proporcionāla konkrētā elka personībai. „Atbildība ietver sevī ne tikai spēju uzņemties atbildību par savu izvēli vai rīcību, bet arī morāles vērtības un rīcības iekšējo regulāciju. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad augstu sasniegumu sportistu neizvēlas par elku tieši šo kvalitāšu trūkuma dēļ. Tomēr šeit vajadzētu atcerēties, ka nav ideālu cilvēku, katram no mums ir savas ēnas puses. Svarīgi ir koncentrēties uz otru – spēcīgo un pozitīvo personības pusi, no kuras smelties nepieciešamās kvalitātes.”

„Sekošana elkam nav tikai sekošana kādam, kam ir augsti sasniegumi sportā. Jo galvenokārt seko personībai – individualitātei, realizētam talantam, kas ir sasniedzis savus mērķus un apzinājies savu pieredzi, pārvarējis grūtības un attīstījis gribu pārvarēt šķēršļus (ne tikai ārējos, bet arī iekšējos), spējis nest upurus mērķa sasniegšanas labā un veicis patstāvīgu iekšējo darbu ar sevi. Personībai, kas sevi attīstījusi ne tikai fiziskā, tehniskā un taktiskā līmenī, bet arī sociālā vai pat garīgā līmenī. Orientējoties uz šādu elku, jaunais cilvēks var attīstīt sevi tiktāl, lai kādu dienu pats kļūtu par piemēru un elku.”

Kas bērnībā bija tavs elks?

  • 64

  • 80

  • 8

  • 3

  • 1


  -2 [+] [-]

, 2019-04-29 11:43, pirms 7 mēnešiem
Kāds tur Verpakovskis elks,nodevīga un mīgstmiesīga personība!

Pahars vismaz spēlēja pasaules spēcīgākajā čempionātā un rezultatīvi!

Tagad mums ir Porziņģis NBA,par Biedriņu un pārējiem čaļiem NBA pagaidām viņi ir viduvējības bet tas ir super forši ka viņi tikuši bija un ir NBA!

Tas pats par NHL čaļiem,tie kas pašlaik ir tikuši,lieli malači,bet līdz elkiem kādi bija Irbe,Ozoliņš,Žoltoks,Skrastiņš ir vēl jāpieliek!

  -2 [+] [-]

, 2019-04-29 11:44, pirms 7 mēnešiem
Maikls Džordans ir un paliks elks forever!

  +2 [+] [-]

, 2019-04-29 15:38, pirms 7 mēnešiem
Olivers Kāns. Paraugs tam, kā laukumā būt monstram, no kura pat komandas biedriem bail, bet ārpus laukuma - pieticīgam un labestīgam.

     [+] [-]

, 2019-05-01 18:30, pirms 7 mēnešiem
Fuciitii beerniibaa vienoziimiigi resnais Ronaldo,laikam Tapeec Ka vinja plakaats vienmeer bija acu prieksaa,peec tam vecaaks kljuustot likaas Ronaldinju,Lampards,Bekhems,vienkaarsi fenomens.. Dziivee peec speeles liidzinaanos Peteram Craucham driizaak😅
Basiitii-Maikls vai Kobe driizaak, tagad kaa kuru dienu varu buut vienu dienu Karijs otru Noah😅
Labi hokjis...Joe Sakiks vai Forsbergs baigi patika,taa baigi hokjis necepii,pavasaarii tik👍