Hokeja lielmeistaru Andri Bušu pieminot

Tolaik hokeja spēles vēl nebija iekarojušas vietu Latvijas televīzijas programmā, toties Latvijas Radio katru mājas spēli komentēja Gunārs Jākobsons. Gunārs prata stāstīt tik aizrautīgi, ka radās sajūta - pats esmu Rīgā "Daugavas" stadionā un skreju kopā ar mūsu puikām kārtējā uzbrukumā: "Bušs, Salcēvičs, Krastiņš! Vārti!" Diemžēl man nav laimējies klātienē vērot, kā spēlēja šie sešdesmito gadu ķeneri. Tikai kinohronikās... Vēlāk, kad jau strādāju par sporta žurnālistu, satuvinājos ar tā laika "Latvijas bērza" sporta skolas direktoru Gunāru Krastiņu, bija darīšanas ar vecā "Dinamo" administratoru Zigvardu Salcēviču, tikai Andrim Bušam netiku klāt. Nezinu, kurš to bija izdomājis, ka tirgū par gaļas izcirtēju strādājošais Mellais (ugunsmelni mati jaunībā!) negribot ar žurnālistiem runāt. Vēlāk izrādījās, ka pilnīgs bleķis.

Vienurīt, braucot ar auto iekšā Barona kvartālā, mani apturēja stāvvietas sargs. Es tā gudri TV runājot par "Dinamo", vai nevarot viņam izskaidrot, kāpēc tie puikas negrib spēlēt. Viņš esot Andris Bušs. Un tad es - hokeja nepraša stāstīju Bušam, kāpēc "Dinamo" atkal zaudē. Tā mēs vairākas sezonas viens otru izklaidējām, kamēr Barona kvartālā neieviesa automātisko kontroli. Andri satiku hokeja veterānu pasākumos, kur viņš bija sācis parādīties, runājām par šo un to, bet lielākai sarunai... Andris pats tā kā kautrējās: "Ko nu es...", droši vien pietiekami uzstājīgs nebiju arī es. Man atmiņā viņš paliks kā ļoti sirsnīgs sarunas biedrs, kura atlētisms bija redzams vēl 75 gadu vecumā un vēlāk. Dūšīgs vīrs, bet ne resns. Un baltiem, baltiem matiem... Mellais!

Tā kā pats neesmu redzējis Buša, Krastiņa un Salcēviča hokeja koncertus, tad vārds Ēvaldam Grabovskim, viņu cīņu biedram to gadu "Daugavā": Vai daudzi atcerēsies tos laikus un “Daugavas” meistarkomandas kapteiņa, centra uzbrucēja Gunāra Krastiņa vārdā nosaukto triecienmaiņu Bušs -Krastiņš -Salcēvičs? Tas bija laiks, kad pilnā mērā izpaudās šo neapšaubāmi talantīgo spēlētāju savstarpējā saderība. Mēs hokeja profesionālajā valodā to saucam par dvēseļu radniecību. Viņi lieliski sapratās, izmantojot savas labākās īpašības. Krastiņš – izcili apdāvināts, gudrs spēles organizators, trijnieka smadzeņu centrs. Salcēvičs – tehnisks, viltīgs taktiķis. Bušs – ļoti ātrs, mērķtiecīgs, vienmēr gatavs izrāvienam un galvenais – rezultatīvs. Un visi kopā veidoja tā laika “Daugavas” meistarkomandas spēles stilu, rezultātu. Varbūt kopējais rezultāts tajā laikā nebija diez ko izcils, bet triecienmaiņas kopējais ieguldījums bija iespaidīgs un tajā skaidri redzams ir Andra Buša sniegums. Tas tika sasniegts pateicoties nopietnajai pieejai un neatlaidībai treniņos." Andris Bušs meistarkomandā parādās 1961. gadā un tiek vērtēts kā vērtīgs papildinājums. Par triecienmaiņas un Andra Buša ieguldījumu lai runā statistika.

Bušs, Krastiņš un Salcēvičs "Daugavas" meistaros

Atbilstoši arī tika novērtēti rezultāti – PSRS sporta meistaru nosaukumi tika piešķirti Bušam, Krastiņam, Salcēvičam, Antonovam un Repsim. "Sportiskā puse ir tikai neliela daļa no veselā. Dzīve sportā nosacīti ir īsa, arī sasniegumi ātri aizmirstas. Turpmāko nosaka cilvēciskais faktors, dzīve ārpus sporta, taču sportam ir ļoti svarīga loma turpmākajā, sports ir pamats. Varbūt citiem Andris reizēm licies vairāk aizņemts pats ar sevi, bet tas viņam netraucēja būt biedriskam, sirsnīgam, atsaucīgam, izpalīdzīgam. Disciplinēts, akurāts, savaldīgs. Uz viņu varēja paļauties, ar vārdiem nemētājās un ar muļķībām nenodarbojās. Daudz lasīja, interesējās par mākslu, mūziku. Iekšējā pasaule bija bagāta, to varēja nojaust un tas izpaudās visā viņa turpmākās dzīves gaitā. Komandas biedru vidū bija labi ieredzēts, tika cienīts un uzklausīts."

Andra Buša pašrocīgi rakstīts CV Ēvalda Grabovska hokeja vēsturei: "“Esmu dzimis 1939. gada 27. jūlijā Zaķu salā. Daugava blakus, slidot sāku 4-5 gadu vecumā uz slidām, kuras varēja piestiprināt ikdienas apaviem. Astoņu gadu vecumā uzsāku trenēties “Dinamo” zēnu komandā. Mani pirmie treneri bija Elmārs Bauris un Georgs Straupe. Tālāk jaunieši un “Dinamo” republikas komanda. 18 gadu vecumā tiku uzaicināts uz “Daugavas” meistarkomandas treniņiem. Vienlaicīgi tiku iesaukts obligātajā kara dienestā, bet tā kā spēlēju hokeju, tiku ieskaitīts ASK republikas komandā, kas piedalījās LPSR republikas čempionātā. “Daugavas” meistarkomandas sastāvā iekļuvu 1961./62.gada sezonā, nospēlēju tajā pie dažādiem treneriem septiņus gadus, lielo hokeju beidzu spēlēt 1968. gadā, tad vēl piecus gadus spēlēju republikā Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas vienībā.”

Kopā ar Andri no Zaķu salas ir nācis vēl viens to gadu "Daugavas" meistarkomandas uzbrucējs Eduards Strauts: "Mums Zaķu salā bija sava republika. Daba visapkārt pati aicina. Ja starp futbola spēlēšanu vasarā paspēj vēl četrdesmit reižu (!) nopeldēties, tad laikam jau esi slims ar sportu. Slidošana, hokejs, ledus laukuma tīrīšana – viss ierasta lieta. Tā blakus augām. Arī dzīvē bijām blakus, pat pa Amatu vienā laivā laivojām, "Seļmašā" kopā spēlējām. Labsirdīgs, izpalīdzīgs, kārtīgs, taisnīgs. Neviena slikta vārda man par draugu nav, ko teikt."

"Atceroties zelta maiņu", tā viņus nosauc Gunārs Jākobsons. Viņš Andri atceras kā inteliģentu, gudru spēlētāju, dzīvē kā sirsnīgu, smalkjūtīgu un jūtīgu, spējīgu reizēm apvainoties, bet ne uz ilgu laiku.

Gunārs Krastiņš uzsver, ka savā starpā trijniekā nebija nekādu problēmu ne laukumā, ne sadzīvē: "Andris bija mierīgs, savaldīgs, vienmēr pozitīvs un labā garastāvoklī, praktiski nesatricināms. Ļoti labs spēlētājs un komandas biedrs."

Atvadīšanās no Andra Buša 25. oktobrī plkst. 15 Rīgas krematorijā.