Vai NHL ir seja?
Spilgti individuālie spēlētāji ir tas, kas piesaista sporta veidam skatītājus. Spēcīgas komandas – dinastijas veido sporta veida ēras. Ko par mūsdienu Nacionālo hokeja līgu varēs teikt pēc 30 gadiem un kas ir mūsdienu NHL sejas?
Daudzi, atzīšos, to skaitā esmu arī es, bieži vien izsaka viedokli, ka Kontinentālā hokeja līga neprasmīgi reklamē savu produktu, nespējot izveidot vienotu koncepciju un izvirzīt "līgas seju". Pretnostatīts, protams, tiek NHL, kur, redz, ar reklāmu viss ir kārtībā un skatītāji zina par ko viņi maksā naudu. Taču, arī NHL pēdējos gados ar savas sejas noteikšanu ir lielas problēmas.
Kas ir tās lietas, kas piesaista līdzjutējus tribīnēs? Var teikt, ka tā ir tā sauktā "sporta veida skatāmība", t.i., sportiskie aspekti, kas padara spēles gaitu un iznākumu neprognozējumu. Taču ne mazākā mērā tās ir arī spilgtas personības, individuālas zvaigznes un komandas-dinastijas. Abiem šiem aspektiem ir jābūt vienādā mērā, jo pretējā gadījumā tiek izjaukts balanss un gaidītā rezultāta vietā notiek pretējais – līdzjutēji novēršas no šādas līgas.
Hokejā, pretēji no citiem sporta veidiem, izcelt vienu spēlētāju nav pieņemts, jo jau vairākus gadu desmitus valda uzskats, ka šis ir sporta veids, kurā uzvaras izcīna komandas, nevis atsevišķi spēlētāji. Taču tajā pašā laikā ir katrai lieliskai komandai ir bijuši savi izcilnieki, kas arī tiek asociēti ar konkrēto gadu NHL seju. Monreālas "Canadiens" pret Bostonas "Bruins" 70-tajos, Ņujorkas "Islanders" 80-to gadu sākumā, bet par Edmontonas "Oilers" fantastisko sniegumu septiņās sezonās tiekot pie pieciem Senlija kausiem, šķiet nav jāstāsta nevienam. Tāpat arī par Pitsburgas "Penguins", kuri ar Lemjē un Jāgru sastāvā ieveda NHL jaunā desmitgadē. Runājot jau par pavisam nesenu pagātni, jeb laika periodu no 90-to otrās puses līdz lokautam, tad Detroitas "Red Wings", Kolorado "Avalanche", Ņūdžersijas "Devils", Dalasas "Stars" bija vienības, kas izpelnījās apzīmējumu "spēkstacijas".
Tajā pašā laikā netika aizmirsti arī talanti – Gijs Leflērs, Bobijs Ors, brāļi Espozito, Maiks Bosī, visa "Oilers" komanda ar Veinu Grecki un Marku Mesjē priekšgalā, Stīvs Aizermans, Sergejs Fjodorovs, Džo Sakika, Petrs Forsbergs, Patriks Ruā, Skots Stīvenss, Martins Brodērs – visi šie spēlētāji bija zvaigznes, pie tam nevis reklāmas zvaigznes, bet spēlētāji, kuri savu statusu apliecināja ar reālu sniegumu uz ledus.
Taču, ko mēs varam teikt, par pēdējām sešām sezonām? Kas ir tās komandas, kas izpelnītos šo "spēkstacijas" nosaukumu, vienības, kas katru sezonu spēlē par visaugstākajiem mērķiem un ar zināmu regularitāti tos arī sasniedz? Kas ir tie spēlētāji, kurus var minēt, lai visspilgtāk raksturotu šo laiku NHL vēsturē?
Teikšu atklāti, ka pirmajā gadījumā man nav ko nosaukt, jo Pitsburga un Detroita ir vienīgās komandas, kas šajā laikā divreiz ir tikušas finālsērijā, katra izcīnot pa vienai uzvarai. Savukārt atbildot uz otro jautājumu parādās uzreiz tik daudz atbilžu variantu, kamēr saproti, ka patiesībā atbildes nav. Sidnijs Krosbijs un Aleksandrs Ovečkins? Jā, varētu būt. Vai arī Jevgeņijs Malkins un Tims Tomass? Arī. Taču tāpat var būt arī brāļi Sedīni un Stīvens Stemkoss vai Pavels Datsjuks un Martins Senluī. Nemaz nerunājot par Džo Torntonu, Iļju Kovaļčuku, Deniju Hītliju, Džeisonu Specu, Maiku Grīnu, Robero Luongo un tā tālāk. Viņi visi šajā laikā ir virzīti kā līgas zvaigznes, bet beigu beigās ir sanācis tāds labs ķīselis.
Kāpēc pēkšņi ir noticis tieši tā? Atbilde nav tālu jāmeklē, jo visa atslēga ir NHL vadības vēlme pēc lokauta, kas pamatīgi iedragāja organizācijas reputāciju un finansiālos rādītājus, padarīt hokeju neprognozējamu, "piegriezt skābekli" lielajām komandām un sākt "jaunu ēru". Rezultātā šajā laikā nav izveidojusies neviena patiešām spēcīga komanda, bet "zvaigžņu konveijers" ir ieslēgts uz maksimālo ātrumu un katru sezonu publikai tiek pasniegti jauni mīluļi. Protams, no vienas puses tas nav slikti, jo atjaunināt līgu un tās publisko tēlu vajag, taču tajā pašā laikā vajag arī "fundamentālu aizmuguri", kas raksturo visu organizāciju.
Pievēršoties pārējām Ziemeļamerikas profesionālā sporta lielākajām organizācijām ir skaidri redzams, ka NBA kā savu trumpi izmanto vēsturiskos dueļus, kā arī "zvaigžņu pārmantojamības principu", kad jaunie spēlētāji tiek salīdzināti ar iepriekšējo gadu izcilniekiem un šādā veidā viņu tēls arī tie virzīts (Džordans – Braients, O'Nīls – Howards, Bērds – Novickis utt.). MLB, sakarā ar sporta veida īpatnībām, sporta veida ēras tiek apzīmētas izcilāko tā laika atlētu vārdos, tajā pašā laikā neizceļot līgas vēsturi kā vienotu veselu, bet pievēršoties katras vienības veikumam. Visbeidzot NFL uzsvars tiek likts uz treneriem un viņu izveidotajāms sistēmām, paralēli izceļot labākos šīs sistēmas spēlētājus. Tajā pašā laikā, tāpat kā MLB, tiek izcelta komandu vēsture, kas ļauj veidot katram savu līgas tēlu atsevišķā laika nogrieznī.
Bet NHL, kas paliek ar NHL? Ar NHL ir visai interesanti, jo, lai arī viņi uzsver komandas nozīmi panākumos, pašlaik līgas vadība ir izdarījusi visu, lai ilgtermiņā nepieļautu šādu spēcīgu komandu izveidi, tajā pašā laikā nekādā veidā neizvirzot tos spēlētājus, kas raksturo līgu tās jaunajā attīstības etapā. Vienkāršā valodā runājot – atstāja konfekti bez ietinamā papīrīša.
Atceroties savu bērnību, kad kopā ar citiem pagalma puikām skraidījām pa pagalmu dzenādami futbola vai basketbola bumbu vasarā, bet ripu – ziemā, mums visiem bija skaidrs, ka NBA tas ir Maikls Džordans un Čikāgas "Bulls" (šajā gadījumā mūsu viedokļi sakrita), bet labākie hokejisti ir Detroitas "Red Wings" vai Kolorado "Avalanche" komandā (kādas nu kuram bija simpātijas), bet ko par NHL var pateikt šīsdienas puikas?
Šīsdienas puikas var salīdzināt un jūsmot kurš labāks Krosbijs vai Ovečkins, un Detroita joprojām ir abrīnas vērta.
Un kā atpazīstams vispārzināms duelis KHL varētu kļūt SKA pret Dinamo , ar ko varētu pareklamēties, piesaistīt skatītājus.
Runās par spēlētājiem, kuri izcēlās uz pārējo fona.
Datsjuks
Ovečkins (runās kā par izcilu spēlētāju vai tādu, kurš varēja tāds kļūt),
Krosbijs (tas pats kas par Ovečkinu, tikai veselibas ziņā, ne snieguma)
Hara
Lidstrēms.
Tas arī, manuprāt, viss, pārējie ir lieliski sava laika spēlētāji, bet ilgtermiņā viņus diez vai izcels.
Viena būtu vecumā no 23-32 gadiem, lieliski spēlē, līgas līderis.
Otra būtu vecumā no 33 - 42 gadiem, viduvēji līdz labi spēlē, nav gluži līgas līderis
Varbūt būšu subjektīvs, bet manuprāt NHL šobrīd piedzīvo ziedu laikus: spēles ir interesantākas kā iepriekš (iespējams, dēļ noteikumiem), konkurence starp komandām ir augusi (nav izteiktu favorītu), ir daudz jaunu, meistarīgu spēlētāju un mārketings arī ir OK (ar visiem Winter klasikiem, HBO 24/7 šoviem utt.)
KHL seja man viennozīmīgi ir Radulovs.