Raimonds Daniličs: “Sitienu gaidīju”

Droši vien pēdējā laikā esi neskaitāmas reizes dzirdējis jautājumu – kā jūties pēc Lavrenova sitiena finālspēlē un cik nopietns bija savainojums?
Tagad jau trakākais laiks ir pagājis. Pirmajā nedēļā bija grūti – visu laiku nogulēju mājās. Nekas smags gan nebija – parasts smadzeņu satricinājums. Vajadzēja dzert zāles un vienkārši dzīvot mierīgi. Iespējams, nekas nemaz nebūtu bijis, ja gada sākumā mača laikā Liepājā pavisam nevainīgā situācijā nebūtu nokritis un sasitis galvu, gūstot tādu pašu satricinājumu.
Tajā pašā laikā apzinos, ka man arī nedaudz paveicās, jo, ja Lavrenova sitiens būtu trāpījis pa kaklu vai plecu, varēju palikt invalīds uz mūžu. Par laimi, trāpīja pa ķiveri.
Pēc sitiena gan “neatslēdzos”, bet bija tumšs gar acīm un kājas palika ļenganas. Vairāk atjēdzos ģērbtuvēs, kad iedeva ožamo spirtu un zāles. Vismaz pēc medaļas izslidot paspēju, bet šampanieti nobaudīt gan ne.

Tu teici, ka sitiens nebija gluži negaidīts, jo jau pirms tā spēles beigu daļā Lavrenovs vairākkārt vicinājās aiz tevis ar nūju kā ar cirvi. Vai nebija doma pieslidot pie viņa pirms kāda iemetiena un noskaidrot attiecības?
Sākumā, redzot notiekošo, bija doma pagriezties, nomest cimdus un saķerties, varbūt arī izkauties. Kad ieraudzīju, ka viņš skrien man virsū, pagriezt seju sitiena brīdī pret viņu nebūtu prātīgi. Pirmo sitienu man netrāpīja – kad viņš “nomāzēja” nūju, es pieliecos un izvairījos. Vairāk vai mazāk biju gatavs sitienam, bet galvu jau īpaši sagatavot nevar – cerēju, ka viņš sitīs pa biksēm vai kaut kur citur.

Vai viņu saniknoja tavs žests līdzjutējiem pēc trešo vārtu guvuma, ka esat čempioni?
Nedomāju gan. Kas tādā gadījumā viņu saniknoja spēles sākumā – jau piektajā minūtē viņš man iesita pa seju (smejas)? Sezonas laikā gan vispār nekas tāds no viņa puses nebija.

Pirms epizodes ar tavu piedalīšanos laukumā izcēlās arī nežēlīgs kautiņš starp citiem...
Visi zināja un nojauta, ka kaut kas spēles beigās atgadīsies. Tā kā pārsteigums tas nebija nevienam. Protams – tā, kā Terjohins sita Brahmani, bija par traku. Izskatījās, ka pat tiesneši bija pārbijušies un baidījās abus izšķirt.

Lavrenovu tu raksturoji kā diezgan normālu “čali” ārpus hokeja. Vai nebija pārsteigums, ka viņš finālsērijā izcēlās ar tādām darbībām?
Nē, pārsteiguma nebija. Kad izkāvās Korņilovs un Terjohins, savā starpā smējām, ka nu vēl atlicis tikai viens, kurš kaut ko varētu iesākt. Man bija neliels pārsteigums, ka viņa upuris biju tieši es, jo es Lavrenovu diezgan labi pazīstu.
Kopumā tā maiņa ogrēniešiem bija ļoti agresīva, tāpēc nepārsteidza viņu izdarības.

Internetā līdzjutēji norādīja, ka tu pirmais provocēji Lavrenovu, turklāt to pašu teica arī Ogres kluba pārstāvis. Tā ir taisnība?
Tās ir pilnīgas muļķības, to var pateikt jebkurš no manas komandas. Es viņam ne vārda neteicu. Varbūt Ogre to visu tā vēlas pasniegt, bet nopietni varu pateikt, ka nekādas provocēšanas no manas puses pat tuvumā nebija.

Cik ātri Lavrenovs tev atvainojās, ko viņš teica?
Viņš man piezvanīja pēc kāda laika, kad laikam sajuta, ka briest nepatikšanas. Arī viņa māte zvanīja manam tēvam – atvainojās un lūdza, lai neko neiesāk kārtot caur policiju. Es jau vispār nevēlējos ierosināt krimināllietu – man tādas lietas nepatīk.
Par savu motīvu viņš neko konkrētu neteica – “tu zini, ka tā ar mani var notikt” utt. Bet tās jau tikpat labi var būt tikai tukšas runas. Man pat radās iespaids, ka viņš ir neapmierinātāks par mani pašu.

Vai, tavuprāt, soda sankcijas ir atbilstošas?
Domāju, ka jā. Varbūt pat varēja atstāt uz vienu gadu, bet nevēlos par to spriest. Tomēr, ja nebūtu piespriesti divi gadi, Koziols (“Rīga-2000” īpašnieks – aut.) noteikti būtu vēlējies ierosināt krimināllietu. Viņš arī aprunājās ar mani par to, bet, kad tika nolemts, ka sods būs divi gadi, Koziols nedaudz nomierinājās. Uzskatu, ka ar šo sodu jau ir pietiekami, lai Lavrenovam tagad dzīve būtu pietiekami sabojāta. Nezinu, vai viņš vispār varēs atgriezties hokejā.

Vai, tavuprāt, tā bija sakritība, ka visi kaušļi bija krievu tautības, bet cietušie – latvieši?
Neesmu par to īsti prātojis, tikai tagad aizdomājos. (Pauze) “Ogres” komandā agresīvākie cilvēki ir krievu tautības – latvieši tur vairākāk ir mierīgi. Tomēr domāju, ka tā drīzāk bija sakritība. Var jau būt, ka bija arī nodoms, bet diezin vai. Cik zinu, viņi upurus nešķiroja un pagadīties ceļā varēja jebkurš. Kad gāju uz pēdējo maiņu, nodomāju – varbūt labāk būtu, ja neietu (smejas).

Cik taisnīgi tev liekas fakts, ka diskvalifikāciju piešķīra arī jūsu komandas spēlētājiem, kas dabūja ciest?
Tas ir pilnīgi garām! Piemēram, Ozoliņš. Viņš vispār neko neizdarīja. Valters tikai aizstāvējās, varbūt vienīgi Brahmanis pats kaut ko uzsāka. Bet nu tikpat labi diskvalifikāciju varēja piešķirt arī man (smejas).

Kā vispār kopumā vērtē aizvadīto sezonu sev?
Kā pa viļņiem. Sākums bija labs, pēc tam sastāvs tika papildināts, un bija grūtāk tikt vadošajā maiņā. Vēl pa vidu smadzeņu satricinājums Liepājā.
Arī kluba sniegums bija nestabils. Neveiksmīgi nospēlējām Kontinentālā kausa izcīņā. Visu sezonu lielākajai daļai spēlētāju bija doma, ka viss tāpat izšķirsies “play-off” turnīrā, tāpēc nebija lielas nozīmes, kurā vietā finišēsim. “Play-off” turnīrā bija pavisam cita motivācija, jo tās patiešām bija izšķirošas spēles.

Vai klusībā necerēji, ka veiksmīgais sniegums nebūs iekritis izlases treneru acīs un būs iespēja aizbraukt uz Maskavu?
Nezinu, kā būtu ar braucienu uz Maskavu, bet izlases treniņnometnē gan gribējās pabūt. Tad jau kaut kādas iespējas pacīnīties par vietu būtu.

Salīdzini, lūdzu, Juliusu Šupleru un Normundu Sējēju kā trenerus!
Nezin kāpēc visi vēlas dzirdēt atbildi uz šo jautājumu (smejas). Normunds Sējējs ir ļoti līdzīgs treneris Šupleram, jo pagājušajā sezonā bija viņa asistents un palīdzēja viņam. Tagad Sējējs ir šo to iemācījies no Šuplera, bet klāt pieliek arī kaut ko no sevis. Liela uzmanībaa tiek pievērsta vairākumam.

Tev vēl nav līgums nākamajai sezonai. Vai ir kāda nojauta, kur tu varētu spēlēt?
Tagad par to sāku domāt. 15. maijā būs “Rīga-2000” kluba sapulce par komandas mērķiem nākamsezon. Pagaidām vispār nekas nav zināms. Ja es palikšu Latvijā, tad noteikti “Rīgā”. Tomēr vēlos sevi pamēģināt arī citur. Iespējas ir 50:50. Ja sekos piedāvājums no “Rīgas”, bet no ārzemēm nebūs nekas ārkārtīgi vilinošs, tad domāju, ka piekritīšu palikt te. Pagaidām vēl nekādu piedāvājumu nav bijis.

Vai nepieļauj iespēju spēlēt “Latgalē” – tavas dzimtās pilsētas Daugavpils komandā?
Diezin vai. Tad jābūt “baigajam” piedāvājumam. Kā jau teicu – ja palikšu Latvijā, tad “Rīgā”.

Kā vērtē "Rīga-2000" plānus startēt Krievijas čempionāta augstākajā līgā? Vai tas ietekmēs tavu izvēli, kur pavadīt nākamo sezonu?
Tas būtu interesanti, tomēr nezinu, kā tādā gadījumā klātos mums, jaunajiem vietējiem spēlētājiem. Esmu dzirdējis, ka tad sabrauktu daudzi ārzemnieki un Latvijas izlases spēlētāji, līdz ar to jaunajiem būtu grūtības ar iekļūšanu sastāvā. Tomēr uzskatu, ka šī doma ir tikai ar pozitīvu zīmi.
Biju nedaudz vīlies, ka šogad nespēlējām Baltkrievijas atklātajā čempionātā. Pirms sezonas gatavojāmies tur spēlēt, tomēr plāni mainījās.

Vai sapni par NHL esi atmetis?
Vienmēr šis sapnis kaut kur manī paliks, tomēr drīzāk tas ir izsapņots. Galīgi padevies neesmu, bet nu... Biju spēlēt ASV, arī Tampabejas “Lightning” nometnē. Nesanāca tur aizķerties. Turklāt ASV hokejs nav īsti man parocīgs. Labāk patīk Eiropā. Arī ar rezultativitāti ASV īpaši labi negāja. Spēlēju Apvienotajā Amerikas hokeja līgā, kas bija spēkos vismaz tikpat laba, kā OHL, kur tagad spēlē Daugaviņš. Savukārt Ziemeļamerikas hokeja līga, kur spēlēju vēlāk, bija otra labākā (abas ir junioru līgas – aut.) ASV. No šīm līgām tika nodraftēti vairāk spēlētāji nekā, piemēram, no QJMHL, kur spēlē Bārtulis. Tā kā līmenis junioriem tur patiešām bija augsts. Es teiktu, ka no tām ASV junioru līgām Latvijas čempionātā varētu spēlēt ikviena komanda. Tāds “Ogres” līmenis apmēram tur bija vidējais. Protams, hokejs bija atšķirīgs – varētu teikt, bez domāšanas – skrien un met.

Vai ar Tampabejas “Lightninig”, kas tevi 2003. gadā nodraftēja, vēl sakari tiek uzturēti?
Tikpat kā nē. Dažreiz viņi atraksta kādu vēstuli uz e-pastu, bet citādi nekādas saistības nav.

Ko pats cerēji, kad tevi nodraftēja un ko cerēja Tampabeja?
Ja godīgi, man bija pārsteigums, ka vispār tiku nodraftēts. Viss notika pēkšņi – vasarā atpūtos, bet man piezvanīja un pateica, ka esmu nodraftēts. Tajā brīdī es neko īpašu nedomāju – vien par nākamās sezonas klubu, kur spēlēšu. Bija doma palikt Latvijas čempionātā, bet pēkšņi viss pagriezās par 180 grādiem.
Kad biju Tampabejas nometnē, it kā nospēlēju pāris spēles, atdevu dažas rezultatīvas piespēles. Tomēr, kā jau teicu, man ASV spēlētais hokejs nepatika un nolēmu aiziet, līdz ar to pajuka arī visas izredzes nostiprināties tajā sistēmā. Ja būtu palicis vēl pāris gadus, varbūt būtu izsities pat līdz AHL līmenim. Man bija iespējas palikt vēl vienu gadu junioru līgā vai arī kādā zemākā līgā pieaugušajiem, ko nevēlējos.

Vai kaut ko savā karjerā izdarīji nepareizi pēc aizbraukšanas uz ASV?
ASV vēl bija puslīdz labi, tos gadus vērtēju ar plusa zīmi. Izkrita gads, ko pavadīju Somijā (Raumas “Lukko” junioros – aut.). Bija aizķeršanās ar aģentu, kādēļ aizbraucu uz turieni tikai oktobra beigās, kad sezona jau bija sākusies. Tiku ceturtajā maiņā, bet ne augstāk, un nedaudz nolaidās rokas, arī treneris neuzticējās. To laiku atcerēties nemaz nevēlos. Man arī gribējās pēc iespējas ātrāk sākt spēlēt pieaugušo hokeju.
Ja būtu vēl viena iespēja visu izdomāt un darīt, uz Somiju nemaz nebūtu braucis, bet gan pa taisno uz ASV vai Kanādu.

2003. gadā draftēja arī Lauri Dārziņu. Vai nav neliela skaudība pozitīvā nozīmē, ka Dārziņš tagad ir viens no labākajiem Latvijas izlasē pasaules čempionātā Maskavā?
Jā, protams, labā nozīmē šāda skaudība nedaudz ir, esmu par to domājis. Tomēr neuzskatu, ka mans laiks izlasē ir beidzies – ceru, ka tas vēl nāks.

Tagad notiek pasaules čempionāts hokejā. Skatoties no malas, droši vien vari novērtēt, kā trūkst izlasei, lai pacīnītos par astotnieku?
Daudz izšķīra pirmā spēle pret Šveici, kurā varēja gan uzvarēt, gan zaudēt. Uzvaras gadījumā visi tagad apkārt staigātu priecīgi. Pēdējās spēlēs jau varēja redzēt, ka tik vāji neesam. Varbūt zaudējām Zviedrijai ar 2:8, bet spēle tik slikta nemaz nebija. Pret Itāliju varējām labāk realizēt momentus, bet papildlaikā, manuprāt, mūsējie izgāja jau ar domu par “bullīšiem”.
Liepājā, piemēram, ir ļoti daudz jauni un talantīgi hokejisti. Rezultātu mums izlasē pārsvarā taisa gados jaunākie hokejisti. Vienkārši pāris gadi vajadzīgi, kamēr visi jaunie paaugsies un nobriedīs līdz izlases līmenim.

Arī tu?
(Smejas) Ceru, ka jā.

Novēlējums jaunajiem hokejistiem!
No manas pieredzes Somijā – nepārtraukt strādāt ne uz mirkli!

Foto: Romāns Kokšarovs; Sporta Avīze.