Viedoklis: Vēlreiz par Rīgas „Dinamo” spēles modeli

Trenera galvenais uzdevums darbā ar komandu ir izveidot tādu spēles modeli, kas maksimizē spēlētāju stiprās puses un minimizē vājās, proti, izveidot spēles modeli, kas vislielākajā mērā nodrošina komandas panākumus.

Rīgas komandas sakarā šķiet vēl aizvien nekas nav mainījies un Rīgas „Dinamo” ir komanda ar vienu no mazākajiem budžetiem, kas nevar piesaistīt meistarīgus izpildītājus visās pozīcijās. Tāpēc, ņemot vērā budžeta un komplektācijas iespējas, komanda panākumu atslēga ir orientēta uz spēlētāju pašatdevi un disciplīnu, kas ļauj laukumā kompensēt atpalicību meistarībā un gūt panākumus. Loģiskākais spēles modelis šādā situācijā (kas arī bieži tiek piesaukts Rīgas „Dinamo” sakarā) ir strikta un disciplinēta visas komandas spēle no aizsardzības ar akcentu uz pretuzbrukumiem. Bet vai Rīgas „Dinamo” tā arī spēlē?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vēlreiz apskatīsim kā Rīgas „Dinamo” izskatās parametros, kas parasti raksturo komandu, kura ir izvēlējusies panākumus gūt spēlējot strikti no aizsardzības.

Spēles rezultāti: komandas, kuras spēlē strikti no aizsardzības, raksturo nelieli spēļu rezultāti

41 aizvadītas spēles laikā Rīgas „Dinamo” spēlētāji vidēji spēlē gūst 2,93 vārtus, kas ir 8. labākais rādītājs līgā. Savukārt rīdzinieki ielaiž vidēji 3,10 vārtus spēlē, kas dod 20.vietu starp visām KHL komandām. Proti, sausā statistika rāda, ka runāt par savu vārtu iecementēšanu Rīgas „Dinamo” sakarā nav pamata.

Vārtsargs: spēlējot no aizsardzības, panākuma atslēga ir lieliska vārtsargu spēle.

Salīdzinot ar sezonas sākumu, vārtsargu statistika Rīgas „Dinamo” komandā ir būtiski uzlabojusies. Pašlaik abu vārtsargu rādītāji ir gandrīz identiski. Abi vidēji savus vārtos ielaiduši 2,95 ripas. Kopējā konkurencē starp visiem līgas vārtsargiem, kuri ir aizvadījuši vismaz 1/3 no komandas spēlēm, tas rīdziniekiem dod 18. (Masaļskis) un 22. (Pruseks) vietu. Arī atvairīto metienu procents ir ļoti līdzīgs: Masaļskim – 90,7%, Prusekam -90.4%. Salīdzinot ar citu komandu vārtsargu varējumu, tas dod attiecīgi 28. un 29. vietu.

Statistika ir bezkaislīga, tā rāda, ka Rīgas „Dinamo” vārtsargu duets, kurš sezonas sākumā tika uzskatīts par vienu no spēcīgākajiem visā līgā, nebūt nav starp labākajiem. Protams, ka no šādas vārtsargu statistikas nav jāizdara tālejoši secinājumi par pašu vārtsargu varējumu, bet tas liek aizdomāties par to, ka rīdzinieku izvēlētais spēles modelis nebūt nav strikti orientēts uz savu vārtu drošību. Par to liecina arī vēl viena statistikas ailīte – vārtsargiem (ar komandas atbalstu) pa abiem ir tikai 1 reizi izdevies nosargāt Rīgas „Dinamo” vārtus neskartus.

Spēle aizsardzībā: komandas, kuras spēlē no aizsardzības, raksturo visa piecinieka pašaizliedzīga spēle aizsardzībā, sākot jau ar presingu pretinieku zonā un ciešu spēli vidus zonā un beidzot ar aktīvu un disciplinētu spēli savā zonā.

Rīgas „Dinamo” ir starp tām KHL komandām, kura vidēji spēlē ielaiž gandrīz 3 ripas un tas ir viens no vājākajiem rādītājiem līgā. Novērtējot šo statistikas rādītāju vien, ir skaidrs, ka rīdzinieku sakarā ir grūti runāt par visa piecinieka veiksmīgu un pašaizliedzīgu spēli aizsardzībā.

Problēmas sākas jau ar uzbrucēju spēli pretinieku zonā, kur uzbrucēji bieži aizraujas, izdara riskantas un avantūriskas piespēles gar zilo līniju, pa diagonāli vai no aizvārtes, kā rezultātā seko pretuzbrukums un mūsu uzbrucēji nepaspēj atgriezties atpakaļ, nepaspēj noslāpēt pretinieku uzbrucēju ātrumu vidus zonā un nepaspēj palīdzēt aizsargiem un vārtsargam.

Lielisks piemērs šīs problēmas raksturošanai ir pēdējā spēle ar Maskavas „Dinamo”. Izvirzoties vadībā ar 1:0, rīdziniekiem bija iespēja izmantot situāciju un spēlēt droši no aizsardzības, bez lieka riska un meklēt iespējas pretuzbrukumiem. Tomēr notika pretējais, jau nākamajās maiņās visi uzbrucēji lieliem spēkiem metās gūt vēl kādus vārtus, kā rezultātā sekoja kļūdas, maskavieši vidus zonā netraucēti uzņēma labu ātrumu un izmantoja savu ātrumu pret mūsu aizsargiem, noslēdzot pretuzbrukumus ar rezultatīviem metieniem.

Šāda situācijas rada jautājumus par komandas taktisko sagatavotību un to vai uzbrucēji ir maksimāli mobilizēti spēlēt strikti no aizsardzības, ka viņiem savu vārtu drošība ir pirmajā vietā un, ka uzbrukumā lieliem spēkiem dodas tikai maksimāli izdevīgās situācijās un arī tad pozicionāli piedomājot, lai situācijā, ja ripa tiek zaudēta, paspētu atgriezties aizsardzībā un pretiniekam neveidotos pārsvars.

Fiziska spēle: aizsardzības tipa komandas parasti spēlē aktīvu fiziska kontakta hokeju, nedodot pretiniekam brīvu ledu, apdomas laiku un, turot viņus sasprindzinājumā, provocē uz sasteigtām darbībām, kas noved pie kļūdām

Fiziska spēle, spēka paņēmieni, pēc iespējas spēle korpusā vēl joprojām ir Rīgas „Dinamo” viena no vājajām vietām. Protams, salīdzinot ar sezonas pirmo pusi, ir vērojami būtiski uzlabojumi. Komandā ir virkne spēlētāju, kas mēģina šādi spēlēt. Rīdziniekiem ir jāsaprot, ka tieši aktīva fiziska spēle korpusā bieži ir tas līdzeklis ar ko tiek demoralizēts pretinieks, ar ko tiek atņemts pretiniekam apdomāšanās laiks, atņemts brīvais ledus, pretinieks piespiests steigties un kļūdīties, ar ko tiek lauzta spēle, pārņemta iniciatīva. Rīgas „Dinamo” izpildījumā šādu spēli var novērot epizodiski, ja neskaita spēli ar „SKA”, kad rīdzinieki laukumā bija „n” reizes dusmīgāki un izsalkušāki par pretinieku un „SKA” pret tādu komandas kaujiniecisko noskaņojumu tajā spēlē nebija ko likt pretim.

Jāatkārtojas, ka problēmas šajā spēles komponentā visticamāk ir ieliktas jau komandas komplektācijā. Arī pēdējie komandas papildinājumi – Petrovickis un Arnasons neienes izmaiņas šajā komponentā. Lai veiksmīgāk izmantotu šo elementu, Rīgas „Dinamo” pietrūkst gan auguma centimetru, gan kilogramu.

Disciplīna: spēlētāji līdz minimumam samazina iespējas pretiniekam spēlēt vairākumā

Rīgas „Dinamo” ir salīdzinoši disciplinēta komandām – kopumā nopelnītas 618 soda minūtes un tas ir 10. mazākais soda minūšu skaits starp visām KHL komandām. Tomēr, zinot rīdzinieku problēmas nosargāt vārtus spēlējot mazākumā, šis rādītājs būtu jāuzlabo, it sevišķi jāminimizē tie noraidījumi, kas nopelnīti pretinieku zonā, kas Rīgas komandai nav retums un liecina par disciplīnas un taktiskās izpratnes trūkumu.

Vairākums/mazākums: komandas panākumus nosaka spēle nevienādos sastāvos: vairākuma izmantošana un mazākuma noturēšana

Lai arī, salīdzinot ar sezonas sākumu, ir novērojams uzlabojums Rīgas „Dinamo” spēlē nevienādos sastāvos, tomēr rīdzinieku rādītāji gan vairākuma izspēlē, gan mazākuma noturēšanā vēl joprojām ir starp vājākajiem līgā. Komanda ir realizējusi 14% vairākuma (19.vieta starp visām līgas komandām) un neitralizējusi 81,8% mazākumus (20.vieta). Šī statistika parāda to, ka spēle nevienādos sastāvos ir nevis rīdzinieku panākumu atslēga, bet gan Ahileja papēdis.

Vairākumā komandai ir palēnas izspēles un spēlētāji (sevišķi aizsargi) vilcinās ar metieniem, pat situācijās, kad vārtu priekšā mums ir pārsvars. Pārāk ilgi ripa tiek pieturētā, kas dod pretiniekam iespēju aktīvi „sēsties virsū” un uzspiests cīņu gar bortiem. Savukārt mazākumā Rīgas „Dinamo” tieši pretēji, pārāk viegli atdod brīvo ledu pretiniekam, savelkas tuvu pie saviem vārtiem un praktiski nepresingo spēlētāju ar ripu, dodot daudz laika ripas apstrādei un netraucētām izspēlēm pa perimetru.

Apskatot šos aizsardzības tipa komandu raksturojošos parametrus ir skaidrs, ka, ja rīdzinieku rādītā spēle sezonas pirmajā pusē radīja šaubas par to, ka Šuplers ar saviem palīgiem ir izvēlējušies iet šo ceļu, tad dotajā brīdī Rīgas „Dinamo” demonstrētais hokejs ir vēl tālāk no sēdēšanas ierakumos un pretuzbrukumu iespēju meklēšanas, īpaši mājas spēlēs.

Dotajā brīdī Rīgas „Dinamo” sakarā ir grūti runāt par kādu noteiktu spēles modeli, jo izskatās, ka komanda un treneri vēl meklē to spēles modeli, kas ļautu minimizēt komandas vājās vietas un maksimizēt stiprās. Tomēr skaidrs ir tas, ka meklējumi nav virzīti uz spēli no aizsardzības, proti, Šuplers ar palīgiem veido komandu, kas laukumā pret jebkuru pretinieku mēģina radīt un veidot, nevis tikai jaukt. Par to, kā tas sanāk, katrs var spriest pats, tomēr ir vērts uz to apskatīties no īstermiņa un ilgtermiņa perspektīvas.

Skatoties no īstermiņa perspektīvas, runa, protams, ka ir par Rīgas „Dinamo” šīs sezonas rezultātiem. No vienas puses, ir skaidrs, ka šie meklējumi pašlaik nav devuši tos rezultātus, kurus vēlētos redzēt komandas vadība un līdzjutēji. Tomēr, no otras puses, komanda atrodas pozīcijās, kas ļauj turpināt cīņu par atlikušo vietu Gagārina kausa izcīņā un komandai ir visas iespējas ieņemt šo pozīciju un arī sagādāt patīkamus pārdzīvojumus izslēgšanas spēlēs. Vai tas komandai izdosies – laiks rādīs.

Skatoties no ilgtermiņa perspektīvas, šāda treneru izvēle dod pozitīvu impulsu Latvijas spēlētāju attīstībā. Lai laukumā jauktu, no spēlētājiem lielākoties tiek prasīt milzīga pašatdeve un disciplīna, kamēr, lai varētu laukumā veidot, spēlētājiem ir jāattīsta sevī virkne nepieciešamo īpašību, kā arī jāpilnveido sava tehniskā un taktiskā sagatavotība, kas veicina spēlētāju izaugsmi.

Jautājums: ”Kāds ir Rīgas „Dinamo” spēles modelis?” arī šoreiz paliek atklāts. Tomēr šobrīd ir iezīmējies kustības virziens, kurā dodas komanda, kas, iespējams, īstermiņā nesniegs sagaidīto rezultātu, bet ilgtermiņa noteikti veicina un veicinās hokejistu izaugsmi. Jācer, ka arī īstermiņā komandai izdosies sasniegt izvirzītos mērķus.

Saistītais raksts: Viedoklis: Kāds ir Rīgas "Dinamo" spēles modelis?