TwitterMakaroni po flotski un cigāri no Fidela. Doku Jāni Kvēpu pieminot
11. marta rīts Latvijas hokeja saimei pienāca ar ļoti sliktu vēsti – 10. martā 79 gadu vecumā no mums bija šķīries Jānis Kvēps. Rīgas “Dinamo” un Latvijas hokeja izlases dvēsele, viens no tiem Viktora Tihonova uzaicinātajiem, kurš ar “Dinamo” izgāja ceļu no PSRS trešās līgas uz augstāko, hokejā nonākot 1967. gada janvārī. 2016. gada pasaules čempionāts Maskavā Jānim bija pēdējais lielais turnīrs. 50 gadi hokejā! Viss darba mūžs...
“Dinamo” un Latvijas izlase bez Doka – nu... tas vairs nebija tas. Žurnālisti pie viņa tā bija pieraduši, ka pasaules čempionātos, kamēr komanda uz ledus trenējās, Jānim allaž bija kas izstāstāms. Lai mēs visi kopā pasmietos par dzīvi. Viņa stāsti, turklāt pārsvarā ar nopietnu sejas izteiksmi, bija tādi, ka liela daļa jauno kolēģu arī noticēja, ka tā viss ir bijis.
2003. gads. Turku. Pēc diviem prognozējamiem zaudējumiem Zviedrijai (1:3) un Kanādai (1:6), trešā spēle grupā ar Baltkrieviju. Zaudējums, un būtu jāiet cauri tādām dzirnavām, kur no četriem tikai viens paliek dzīvs. Jo Japānai IIHF ir iedevusi “otro dzīvību”. ASV, Slovēnija, Baltkrievija būtībā cīnījās par vienu vietu, lai nebūtu jāpamet Elites grupa. Bet baltkrievu vietā varējām būt mēs... Kurts Lindstrems jau pirms spēles bija saskaitījas, kādās trešajās līgās spēlē Latvijas izlases hokejisti un kur – baltkrievi. Bet spēlē ar trim Kārļa Skrastiņa metieniem no zilās līnijas uzvaram mēs – 4:0.
Pēc spēles baltkrievu treneri, starp viņiem arī mūsu “Dinamo” bijušais kapteinis Vladimirs Krikunovs, jautā Kvēpam: “Ko esat saēdušies, ka skrienat kā traki?” Ar zemdomu, ka droši vien jau kāds stimulators. Doks atbildēja savā stilā: “Kā parasti – makaronus po flotski.” Linsdtrema palīgs tad bija Matss Ūlanders, kurš pie Jāņa jociņiem nebija pieradis, un darbaļaužu solidaritātes dienā 1. maijā Kvēps otrajam trenerim iestāstīja, ka Fidels Kastro mums kā bijušajiem soclēģera pārstāvjiem atsūtījis svētku sveicienus, bet par to, ka pieveikuši baltkrievus, izlase no Fidela saņemšot kasti Kubas cigāru. Negribu apgalvot, ka Ūlanders šim populārajām jokam Latvijas hokeja aprindās noticēja, taču sejas izteiksme bija tāda, ka... dodiet manus cigārus!
Kā absolūti labākais no Kvēpa jokiem ir datējams ar 1993. gadu Bledā, pasaules čempionātā C grupā. Kaut kāda iemesla dēļ bija aizkavējies Latvijas izlases ledus treniņš, mums atvēlētajā laikā uz ledus darbojās Korejas hokejisti. Vaicājām Kvēpam: “Kas par lietu?” Doks bez jebkākas pauzes un apdomas laika atbildēja, ka korejiešiem dikti vajadzējis laiku uz ledus un Balderis to par 1000 dolāriem pārdevis. Varbūt viss būtu beidzies ar hi-hi un ha-hā, ja “Latvijas Jaunatnes” speciālkorespondents Ēriks Strauss silto pīli uz karstām pēdām nebūtu aizlidinājis uz Rīgu, kur cits kolēģis – Armands Puče – to vēl mazliet uzcepis. Nākamajā dienā Latvijas izlases galvenais treneris Balderis spļāva zili zaļu, visus Latvijas žurnālistus pasūtot trīs mājas tālāk. Jo no sievas Rīgā bija uzzinājis, kāpēc viņa treniņš aizkavējies par pusstundu...
Esmu dzirdējis salīdzinājumus, ka sporta komandās ārsts ir kā spilvens starp sportistiem un treneru korpusu. Rīgas “Dinamo” bijušais treneris vēl Viktora Tihonova laikos Ēvalds Grabovskis Kvēpu sauc par “stabilizatoru. Ar viņu vienmēr bija droši, Jānis bija lietas kursā par visu, bet ieturot savu līniju. Vai viņš bija tihonovietis? Jā! Mēs visi bijām tādi, visi kļuvām par tihonoviešiem, mums bija zināms šis ceļs, kas noved pie mērķa, un tā nebija maldīšanās trijās priedēs. Ar šo pārliecību Jānis gāja savu ceļu, darīdams savu darbu, turot kopā mūsu hokeju. Mēs tolaik bijām vienādi domājoši cilvēki, ar savu vadoni Tihonovu un viss tika darīts, kā tam jābūt.”
Un hokejisti Jāni cienīja un mīlēja. 1999. gadā, kad kaut kādu iemeslu dēļ bija varbūtība, ka Kvēps nebūs pasaules čempionātā Oslo, Oļegs Znaroks tā arī pateica: “Lai tikai viņi pamēģina neņemt Doku, tad mēs arī uz Norvēģiju nebraucam! Basta!”
Sirds Jānim bija ļoti mīksta. Kad sarunā apjautājos, cik viņam mājās šobrīd kaķu – 22 vai 23, sekoja stāsts, cik slikti izgājis baltraibai kaķenītei, kas kritusi kaimiņa suņa ķetnās. Paldies, Dievam, izdevies izglābt. Un Jānim pašam acīs asaras.
Kā mums visiem šodien, pieminot sirdscilvēku un latviešu hokeja leģendu Jāni Kvēpu. Paldies, Jāni, ka Tu biji!
