Draugiem.lv
Facebook
TwitterHokeja sabiedrība "Klusējošo kareivju" piemiņas gājienā godina aizgājējus
Foto: Mārtiņs Aiše (LHF)
7. oktobra pusdienā laiks bija kā daždien hokejā. Kad vēl spēlējām atklātajos laukumos. Vispirms mīlīga saulīte, tad diezgan skarbs rudens lietutiņš, kurš teju teju grasījās vai kļūt par hokejam daudz tuvāko sniegu, bet gājiena beigās, kas ievilkās krietni otrās hokeja spēles tīrajā laikā, Sarkandaugavas kapos pie Viktora Hatuļeva kapa mums atkal uzsmaidīja Latvijas rudens saulīte. Kas ir šie “klusējošie kareivji”, droši vien jau esat dzirdējuši: tie ir mūsu hokeja pamatlicēji, mūsu biedri dažādās pozīcijās un dažādos laikos, kurus Latvijas hokeja sabiedrība, bijušā Rīgas “Dinamo” un Latvijas izlases galvenā trenera Ēvalda Grabovska iedrošināta, 7. oktobrī godināja piemiņas gājienā.
Ieraugot II Rīgas Meža kapos pulciņu sirmu kungu, kurus pavadīja viena dāma - Jana Šūlberga-Linuža ar vīru Andri un dēlu Andreju, dažs kapu apmeklētājs varēja arī mazliet samulst. It kā solīda publika, bet laiku pa laikam smejas, vēderus turēdami. Bet, kā tu nesmiesies, ja Tosiks (Antons Kraulis) no vecā “Dinamo” un pirms tam “Daugavas” stāsta vienu piedzīvojumu no komandas dzīves pēc otra. Komandas biedriem Ēvaldam Grabovskim un Eduardam Strautam aktīvi piespēlējot. Un, ja kāda ripa aiziet mazliet greizi, tad pirmos Ulmaņlaikus piedzīvojušie Uldis Opits un Mečislavs Tomkevičs to pielabo.
Man diezgan cītīgi šo to pierakstot, Grabovskis vaicāja, ko es darot? Kā? Ko daru? Pierakstu rezultātu tāpat kā hokejā. "Bet te jau viss ir vienos vārtos, kā tev raidījumā!", savā stilā ironisks ir Grabovskis. Ne jau viss stāstams, ko dzirdēju, bet dažus mūsu gājiena pieturas punktus atzīmēšu.
Kārlis Ronis (25.12.1928.-4.03.1994.). Viens no gaišākajiem cilvēkiem mūsu hokejā. Spēlējis, trenējis un pratis arī dzīvot, lai pašam par to prieks. “Reiz, kad Ronis atkal bija nonācis ne tajos laukumos, kur hokeju spēlē, gājām pie Sporta komitejas priekšsēdētāja Elsberga lūgt par Kārli – lai atstāj viņu par “Daugavas” treneri,” atceras Mečislavs Tomkevičs. “Un mūsu gājiens deva rezultātu – Elsbergs treneri atstāja.”
Juris Liepiņš (11.01.1942.-10.01.1986.). Tihonova laika kapteinis, laikam pirmajā gadā – par to domas ir vienotas, bet nevar būt, ka Jurītis ir janvārī miris, bēru dienā taču sniega nebija nemaz... Jā, bet bija jau hokeja gadi arī bez sniega. Gājis bojā autokatastrofā, kad pie Carnikavas, aiz Ādažu vecās muižas (nezinu, kur tāda?) krievu zaldātiņš ar GAZ-69 uztaisījis Liepiņam liktenīgo avāriju.
Andris Siliņš (17.07.1955.-23.09.2004.). Jauneklis no Madonas puses tik ļoti mīlēja hokeju, ka izsitās līdz “Latvijas bērzam”, tad – viens no vēlīno padomjlaiku gaišākajiem cilvēkiem mūsu hokejā. Kura dēļ bija gatavs uz visu. Ja Andri kaut kur izmeta pa durvīm, viņš pēc mirkļa pa logu bija atpakaļ. Pieminekis hokejā – specklases un divas (!) piebūves – internāti lauku hokejistiem pie Rīgas 55. vidusskolas. Uzcelti laikā, kad PSRS bija ļoti stingri aizliegts celt sporta būves. Eh, šodien mums tādu Andri! “Pag, pag! Es esmu dzirdējis, ka pēc rakstura jaunais Hokeja federācijas ģenerālsekretārs esot ļoti līdzīgs,” atkal savs vārds sakāms Tomkam (Tomkevičam).
Edgars Gastons Rozenbergs (27.05.1929.-4.12.2013.) Pie “Dinamo” trenera un hokeja pasniedzēja LVFKI kapa Strauts, Grabovskis un Kraulis kļūst ļoti nopietni. Un pat nepamana, ka uz stilizētās hokeja nūjas piesēdusi zīlīte... Šerps treneris bija Rozenbergs – kā LVFKI mācībspēks licis kārtot visus hokeja elementus pat to gadu “Dinamo” kapteinim Vjačelavam Nazarovam.
Pie divu Hariju Vītoliņu kapavietas ir gan skumji, gan daudz ko atcerēties. Ar Vītoliņu II (5.07.1941.-16.08.1997.) man bijis gods kādu brīdi kopā strādāt Hokeja federācijā. Ļoti labs hokeja treneris un organizators. Iespējams, Latvijā vienīgais, kurš mācēja dabūt naudu no Lipmana. Vēl tagad man acu priekšā 1994. gada rīts Kopenhāgenas lidostā pēc zaudējuma Šveicei pasaules čempionātā. Haris Lipmanam: “Kirov! Vai tad Tu neredzi, cik tiem žurnālistiem švaki ar veselību? Uzsauc alu ar desiņām!” Haris organzēja abus mačus ar NHL (“Capitals”, “Canadiens”), kā arī hokeja cilvēku bezmaksas braucienu uz 1992. gada pasaules čempionātu Prāgā, kur Latvija vēlreiz tika uzņemta IIHF. Ļoti gaisš cilvēks.
Ar Hariju Vītoliņu I (17.10.1915.-29.07.1984.) personīgi pazīstams nebiju, esmu sēdējis tikai viņam gandrīz blakus Sporta pils preses ložā savā sporta žurnālista pirmajā gadā. Bet! Šoruden Hara dēļ IIHF Pusgada kongresa kuluāros gandrīz izcēlies starptautisks skandāls – Krievijas Hokeja federācijas prezidents Vladislavs Tretjaks gandrīz klupis krāgā LHF ģenerālsekretāram Viesturam Koziolam, kurš uzstājis, ka pēc II Pasaules kara latvieši bijuši tie, kas krieviem Maskavā mācījuši spēlēt kanādiešu hokeju jeb hokeju ar ripu. Vladik! Vajag lasīt grāmatas. Arī krievu valodā par to rakstīts.
Alfonu Jēgeru (9.12.1919.-11.06.1998.) jeb Ješku man bijis gods pat intervēt. Kaut kad pagājušajā gadsimtā “Sporta Avīzē”. Ješka vienlīdz labi spēlēja gan hokeju, gan futbolu, PSRS Nopelniem bagātā sporta meistaru dabūjot par bumbas spēli. Tad “Daugavas” stadionā Augšielā tauta aurojusi: “Pa maliņu, Ješka! Pa maliņu!” Un Jēgers sitis bumbu Ļeva Jašina vārtos. Dzīves gudrs cilvēks, kuram bija savs teiciens jebkurai dzīves situācijai. Vienu no tiem joprojām izmanto lielākā daļa Latvijas treneru: “Labāk nesmuka uzvara nekā smuks zaudējums!”
Un tad mūs pašā laikā mazliet piebremzē lietus. Lai pirms došanās pie Jāņa Šūlberga (5.09.1938.-27.06.1971.) paslēptos zem kokiem un noklausītos Grabovska un Krauļa atmiņas par Jāni. Viktora Tihonova pirmo trīs Rīgas gadu pirmo palīgu, kamēr 1971. gada jūnijā Jānis 33 gadu vecumā... noslīka. Viņa meita Jana, kura nekad nav redzējusi savu tēvu, jo piedzima jau pēc viņa nāves, taču tēva hokeja fluīdus jutusi sev blakus un skaidri zinājusi, ka viņas pirmais bērns būs hokejists. Piedzimusi meitene. Toties šogad mazais dēls – Andrejs beidzot astoņu gadu vecumā esot uz slidām. Daiļslidošanā. Bet ar domu par hokeju un puika ļoti dzīvi interesējās, kā vislabāk taisīt t.s. Pistolīti.
Tā kā man arī nav gadījies sastapt treneri Šūlbergu, uzklausu, ko Grabovskis stāsta: “Jānis bija kā vērsis, kurš gāja visiem pa priekšu. Fiziski ļoti stiprs, nevaldāms, pat traks. Spēlējot hokeju, nesaudzēja ne sevi, ne citus, ar milzīgām darba spējām, vienmēr azartisks cīnītājs. Ne mirkli nešaubījās par Tihonova treniņu metožu pareizību. Ja būtu palicis dzīvs, noteikti būtu Tihonova vietā. Ja gribi būt kā visi, tad izstājies... Jānis nekaa nejuta nogurumu. Bija kā lauznis, kurš gāja visiem pa priekšu.”
“Jānim vēl bija viena ļoti laba īpašība – viņš prata dabūt spēlētājus savā pusē”, atceras Kraulis. “Dažus gadus vecāks par mums, viņš bija kā savējais, kā čomaks. Pēc Tautu spartakiādes, kur diezgan labi nospēlējām, Jānis mūs kādus piecus sešus līderus – Andri Hendeli, Anatoliju Kršemisnki, Anatoliju Kuzņecovu, Mihailu Vasiļonoku – pulcēja ap sevi. Tagad to varbūt sauc par psiholoģisko sagatavošanu, bet Šūlbergs mācēja dabūt cilvēkus savā pusē. Vienmēr ar humoru. Ar viņu kopā bija bauda dzīvot un trenēties.”
Esam pie Kārļa Skrastiņa, Anatolija Kršeminska, kurš miris 34 gadu vecumā, godinām Juri Libertu, “Dinamo” pirmo treneri Jāni Dobeli un vēl vairākus bijušos hokejistus. Līdz nonākam pie Viktora Hatuļeva (17.02.1955.-7.10.1994). 7. oktobris ir Viktora nāves diena – nepilnu 39 gadu vecumā... Droši vien pats talantīgākais no visiem padomju Latvijas hokejistiem. “Ja Viktors nebija kādu nedēļu dzēris, piespēli atdeva kā konfekti”, atceras Kraulis. Fiziski izcili apdāvināts, būtībā hokejam radīts cilvēks, uzbrukuma zonā Hatuļevs ripu vadīja ar vienu roku, vajadzības gadījumā ar otru atstumdams nost pretspēlētāju. “Ja būtu nonācis stingrās rokās, kaut vai pie Tihonova ACSK, ja vispār viņam apkārt būtu cilvēki, kas gatavi palīdzēt, Viktors tālu būtu gājis,” tā seno dienu notikumus atceras Grabovskis.
Eh! Forši puikas mums bijuši hokejā. Varu tikai uzteikt šīs akcijas – “Klusējošo kareivju” piemiņas gājiena idejisko tēvu Ēvaldu Grabovski un Latvijas Hokeja federāciju par atbalstu.
