Ivanāns: "Uzaicinājumu uz izlasi neesmu saņēmis"

Bez kautiņiem divus mēnešus

- Tavai Losandželosas "Kings" komandai šosezon spēle neiet no rokas – esat pēdējā vietā NHL. Kādi ir galvenie neveiksmju cēloņi?
- Tā ir – iet kā pa viļņiem. It kā spēlējam samērā labi, mums ir divas labas maiņas. Var teikt, ka ar šīm divām maiņām varam spēkoties ar jebkuru klubu. Bet kopumā rezultāti ir nestabili, arī ar vārtsargiem ir tā – viens nav labs, cits dabū savainojumu utt. Tā arī sezona pagājusi – netikām play-off turnīrā, bet komandas mērķis jau no pagājušā gada ir izaudzināt jaunos hokejistus, un viņi šogad arvien vairāk atveras un paliek labāki. Tādi kā Kopitars, O'Salivans, Kamaljēri, Brauns.

- Vai tomēr pēc tik nesekmīgas sezonas klubā nevar notikt kādas pārmaiņas?
- Nezinu – tā kā komandas vadības mērķis ir panākt jauno spēlētāju izaugsmi, viss būtībā tika sākts no nulles. Šis process ilgs aptuveni piecus gadus, līdz visi jaunie tiks iespēlēti, un sāks parādīties labi rezultāti . Protams, tas ir slikti, ka esam pēdējie un netikām play-off . Par vadību un treneriem nezinu – šogad neviens nav atlaists, tad jau redzēs, kā būs nākamgad.

- Vai šo situāciju saprot arī komandas līdzjutēji?
- Nu tā... Nav jau patīkami, ka dažreiz mājas spēlēs tiek izsvilpts, piemēram, treneris vai arī paši spēlētāji, ja zaudējam ar lielāku vārtu starpību. Vairāk nekādas neapmierinātības izpausmes nav, nezinu, vai viņi saprot kluba mērķus.

- Runājot par tavu spēli – šosezon tu esi spēlējis daudzpusīgāk, arī kautiņu palicis mazāk. Tas ir trenera norādījums vai nejaušība?
- No vienas puses, tas viss ir atkarīgs no spēles gaitas un rezultāta – bez iemesla nav vajadzības meklēt iespēju izkauties. No otras puses, es ilgāku laiku biju ārā no ierindas vaiga kaula savainojuma dēļ, tāpēc nācās spēlēt pēc izārstēšanās sešas nedēļas ar masku. Kopumā kauties nevarēju divus mēnešus. Bet, manuprāt, kautiņu skaits nav galvenais – ir svarīgi to darīt pareizajā brīdī un veidā.

- Vai tad sliktie rezultāti neprasa ar kautiņu mēģināt lauzt cīņas gaitu biežāk nekā pagājušajā sezonā?
- Tā gluži nav – viss ir atkarīgs no tā, kā rit spēle. Ja ir palikušas piecas minūtes līdz mača beigām, tad mani nemaz nelaiž laukumā, arī treneris nevēlas, lai taisu muļķības un nopelnu suspension [sodu uz vairākām spēlēm – aut.]. Tad arī trenerim jāmaksā soda nauda no savas kabatas.

- Uzvarēto kautiņu procents gan tev ir viens no labākajiem NHL, turklāt izdevies nolikt arī Laraku...
- Jā... Es gan uz procentiem neskatos un uzmanību tiem nepievēršu – jāskatās un jāanalizē pats kautiņš, ko parasti nākošajā dienā pēc spēles, kad video parādījies internetā, arī izdaru.

- Bet tu taču pats jūti, ka vairākumā gadījumu uzvarētājs esi tu?
- Jā, protams. Kad ir uzvarētas divas, trīs cīņas pēc kārtas, parādās pārliecība – tā tas ir jebkur. Visos sporta veidos – hokejā, boksā – viens un tas pats.

- Kā jau pieminēji, sezonas laikā guvi vaiga kaula savainojumu. Vai vari pastāstīt sīkāk par to laiku – cik tas maksāja tev un komandai? Vai bija pārliecība, ka vietu komandā nezaudēsi?
- Jā, tas bija 2. novembrī. Biju pie ūsām aplī, Bleiks [Robs, "Kings" aizsargs – aut.] meta, neviens nebija priekšā, un ripa pēc viņa šķēliena man trāpīja tieši pa seju. Tā nu izlaidu, šķiet, septiņas spēles – biju ārā no ierindas vairāk nekā divas nedēļas. Tas kauls bija salauzts jau otro reizi. Dakteris teica, ka viss sadzīs un būs kārtībā, bet tika uztaisīti vairāki rentgeni. Secinājums bija, ka noticis baigais saplīsums – sešās vietās bija plīsis kauls, vajadzēja likt platītes iekšā. Aptuveni desmit dienas pēc savainojuma notika operācija, salika platītes, atkal bija sapampis kā iepriekš [smejas]. Pamazām sāku slidot. Vajadzēja sešas nedēļas ar sejas masku spēlēt. Ļoti labi, ka tobrīd treneris man uzticējās un ļāva spēlēt, lai arī es zināju, ka kauties nevaru. Ļāva man spēlēt ar to pusmasku, piedalīties spēka spēlē utt. Es jau biju nobijies – sešas nedēļas, kam es tagad būšu vajadzīgs!? Nevarēšu ne kauties, ne ko citu. Nebija gluži tā, ka bažījos, ka varētu pazaudēt vietu komandā vispār. Zināju, ka nav pirmā reize, kad tā notiek, neesmu arī vienīgais, kam tā notiek. Bet baigi forši, ka treneris uzticējās, zināja, ka varu darīt arī ko citu, ne tikai kauties – labi, ka beigās sanāca tā.
Līdzīgi sanāca pirms pāris gadiem, kad spēlēju Monreālā ["Canadiens" sastāvā – aut.]. Biju guvis savainojumu un sanāca izlaist apmēram tikpat ilgu laiku – laikam toreiz bija četras nedēļas. Atkal bija maska, toreiz jau zināju, ka nekādas spēlēšanas pa to laiku nebūs – zini kā – jauniņais, pirmās spēles, tūlīt sūtīs lejā utt. – tā arī sanāca.
Janvāra sākumā sejas masku varēja ņemt nost, tā ka divus mēnešus nebiju varējis nopietni neko darīt – tieši kautiņu ziņā domāju.

- Vai tagad šis savainojums nav jūtams vispār?
- Ir mazliet jūtīga vēl tā viena puse, bet pamazām jau sadzīs.

Gribētu iepazīties ar Biedriņu

- Šosezon tu komandā esi vienīgais policists. Vai tas kādā ziņā palielina slodzi un atbildību?
- Nē, atbildība ir tāda pati kā vienmēr, nekas jau nav mainījies. Šogad jau arī Torntons, ja vajag, iesaistās kautiņos – tā tas bija arī pagājušajā sezonā. Protams, kauties ir palicis mans galvenais pienākums.

- Tu esi pagarinājis līgumu ar "Kings" uz diviem gadiem. Tas nozīmē, ka esi izdarījis izvēli palikt Losandželosā visu šo līguma laiku un ar visu esi apmierināts?
- Jā. Pirms spēlētāju pieteikumu termiņa beigām aģents teica, ka vajadzētu sākt sarunas par jaunu līgumu – ko es pats domāju utt. Principā bija tā – vai nu es piekrītu palikt, vai arī "Kings" mani droši vien maina prom. Ar aģentu runājām – te nav nekādas vainas, Losandželosā viss kārtībā, labs laiks ārā [smejas]. Vienīgi ceļot daudz sanāk – esam pašā rietumkrastā. Šeit spēlēt ir forši, ārā spīd saule, nevaru ne par ko sūdzēties. Arī treneris un vadība ir apmierināti, nebija iemeslu meklēt kaut ko citu.

- Sezona klubam tomēr nav izdevusies veiksmīga – vai esi pavisam drošs, ka "Kings" spēlēsi arī nākamsezon?
- Viss jau var notikt... Nekad nevar zināt – katru gadu jābrauc uz treniņnometni un jābūt pēc iespējas labākā fiziskajā formā. Kā saka, viss sākas no nulles. Protams, ir svarīgi, ka šeit spēlēju jau šosezon, bet tik un tā nevar atnākt un laist muļķi – jābūt formā un jādara savs darbs.
Par citu spēlētāju mainīšanu arī neko skaidru nevaru pateikt – divas labas uzbrukuma maiņas mums ir. Ar vārtsargiem ir interesanti, jo Labarberam ir veikta operācija, bet viņam ir līgums vēl uz gadu, tāpat Klutjē. Ir labi jaunie vārtsargi, piemēram, Bernjērs, sezonas sākumā parādīja labu sniegumu, tagad zviedrs Ersbergs ļoti labi dara savu darbu.

- Ar vārtsargiem jums patiešām ir interesanta situācija, jo pēdējo divu sezonu laikā kopumā spēlējuši desmit dažādi vārtsargi. Vai viņu biežā mainīšanās nerada papildus satraukumu par vārtu drošību mača laikā?
- Tā ir, jo gan es to dažbrīd jūtu, gan, manuprāt, arī komandas biedri – kad vārtos stāv labs vārtsargs, uz kuru var paļauties, tad, ja pašam spēle neiet, paliek cerība, ka viņš izvilks – un otrādi. Bet, ja komanda nespēlē, vārtsargs nespēlē, tad ir galīgi... Šosezon esam izgājuši cauri četriem, pieciem vārtsargiem, tāpat arī pagājušajā gadā. Nezinu... Gribētos jau stabilu pirmo numuru vārtos, kam var uzticēties – tās ir manas domas, taču, manuprāt, tās sakrīt arī ar komandas biedriem.

- Pavisam netālu Kalifornijā dzīvo un spēlē vēl divi latvieši – Sandis Ozoliņš NHL un Andris Biedriņš NBA. Vai sanāk kontaktēties arī ar viņiem?
- Par Biedriņu – es ļoti gribētu aiziet uz kādu spēli, kad viņam būtu mačs pret "Lakers" vai "Clippers", varbūt sanāktu iepazīties un parunāt. Laikam gan jau par vēlu – sezona man tūlīt beigsies, viņam arī spēļu vairs nav daudz atlicis. Varbūt nākamsezon sanāks...
Par Ozoliņu – esam parunājuši pēc spēles, bet satikties ar viņu arī diemžēl nav bijis iespēju.

Gatavs palīdzēt izlasei

- Skaidrs, ka sezona NHL tev beigsies 5. aprīlī. Kādi ir tavi plāni attiecībā pret Latvijas izlasi, kas uzsākusi gatavoties pasaules čempionātam?
- Ja godīgi, neesmu vēl ne ar vienu runājis... Nezinu, kā viss sanāks. Laika nav palicis daudz – domāju, ka pa nedēļu vajadzētu visu noskaidrot, izdomāt un sazvanīt cilvēkus – kas un kā notiks.
Ja visu sarunāsim, tad ir divi varianti – vai nu es uzreiz braukšu uz Latviju un spēlēšu pārbaudes spēles, vai arī komandai pievienošos tikai čempionātā Kanādā. Neesmu vēl skatījies pārbaudes spēļu datumus un laikus.
Turklāt pēc sezonas šeit jāuztaisa rezonanse – nevis rentgens, bet medicīniskā pārbaude – ko dakteri teiks, vai viss ir kārtībā. Domāju, ka tuvākajā laikā viss būs skaidrs.

- Vai tad konkrēti uzaicinājumu uz izlasi vēl neesi saņēmis?
- Nē, neesmu ar nevienu runājis [intervija notika svētdienas vakarā, bet vakar Ivanāns iekļauts kandidātu lokā - iespējams, līdz šim brīdim jau kaut kas šai sakarā mainījies un uzaicinājumu Raitis tomēr saņēmis - aut.]. Esmu gatavs trenēties ar izlasi un palīdzēt tai, ja treneris vēlēsies. Kā jau teicu, nav tikai skaidrs – kad. Svarīgi ir iziet medicīnisko pārbaudi un uzklausīt ārstus – es gan domāju, ka viss būs kārtībā. Pēc sezonas vienmēr jāiziet visiem dakteriem cauri, tad viņi pasaka, vai esi vesels, vai arī konstatētas kādas problēmas un kaut kas jādara papildus veselības labad. Varu arī palikt te uz vietas un trenēties līdz čempionātam. Mums pāris hokejistu no komandas, kas izsaukti uz savām izlasēm, paliks te un darbosies uz vietas, pārējiem pievienojoties tikai līdz ar čempionātu.

- Čempionāts notiek Ziemeļamerikā – ja tu atbrauksi uz Latviju trenēties un pēc tam atpakaļ uz čempionātu, sanāks aklimatizēties divreiz īsā laika periodā. Vai tas neradītu lielas grūtības? Vai vispār apstāklis, ka čempionāts notiks Ziemeļamerikas laukumos, tev būtu pluss?
- Jā, aklimatizēties nebūtu viegli, bet tad jau redzēs, kas un kā tiks sarunāts.
Runājot par laukumu atšķirībām – nemaz nezinu īsti, kā ir spēlēt Eiropā. Gandrīz desmit gadus neesmu spēlējis Eiropas laukumos, tikai pirms sezonas bijām Austrijā, kur aizvadījām pārbaudes spēles [divas pret Zalcburgas "Red Bulls" - aut.]. Laukumu izmēri atšķiras – it kā vieglāk spēlēt mazākā laukumā, lai gan lielākā laukumā ir vairāk vietas rīcībai [smejas].

- Vai tad pēc garās sezonas nav vēlmes kaut nedaudz atpūsties, ka labu apstākļu gadījumā esi gatavs izlasei pievienoties, cik ātri vien iespējams?
- Protams, atpūsties gribas, bet no otras puses – atpūtas nav vajadzīgs daudz. Jābūt labā formā, nevar palaisties. Es neesmu bijis izlasē, nezinu, kā dara citi spēlētāji un kā ir labāk – vai atpūšas nedēļu, divas, vai arī ne.

- Vai esi jau domājis par savu lomu izlasē – kādi varētu būt pienākumi un uzdevumi, ja aizbrauksi uz pasaules čempionātu? Izlasē un NHL, protams, spēlē dažādu hokeju.
- Protams, ka hokejs atšķiras. Īsti nezinu, kā es labāk iederētos izlasē – tas ir atkarīgs no treneriem. Domāju, ka viņi zina, kā es te spēlēju un kāds ir mans spēles stils. Daudzi droši vien domā – atbrauks no NHL, iemetīs desmit golus, Latvija uzvarēs un dabūs medaļas. Tā jau nenotiek – tie, kas hokeju pazīst vairāk, zina, kāda ir reālā situācija.

- Latvijā "pavasara līdzjutēji" lielākoties gan domā, ka tu jau māki tikai kauties – tas ir kā stereotips, kas jau pāris gadus valda šo līdzjutēju starpā...
- Protams, ka tā nav. Pie bortiem cīnos, iederos spēka spēlē un spēlēju fizisku hokeju. Arī pie vārtiem cīnos, kas laikam Latvijas izlasē varētu būt vajadzīgs. Eiropā un Amerikā ļoti atšķiras spēle uzbrukumā, spēka paņēmienu pielietojums, ieeja zonā utt., līdz ar to grūti salīdzināt.

- Vai pieļauj domu, ka treneris varētu nevēlēties tevi redzēt izlasē un atsijāt no kandidātu loka pirms čempionāta?
- Nezinu – tas jau ir trenera ziņā. Ja būšu noderīgs, tad palīdzēšu. Nezinu, ko no manis gaida un vai vispār gaida.

- Kāda ir tavu komandas biedru attieksme pret čempionātu un Latvijas izlasi kā pretiniekiem?
- Jā, manā komandā spēlē izlašu hokejisti – viens uz Kanādu, viens uz amīšiem, arī Kopitars zina, ka viena spēle Slovēnijai pret Latviju būs. Ja godīgi, Kopitars ir baigi labais... viens no labākajiem visā līgā, es uzskatu.
Protams, amerikāņi īpaši mūs nenovērtē: "Ē, šitie pastarīši, ko tad šitie izdarīs..." utt. Kā jau runāju ar pāris hokejistiem no komandas, daži vispār aizbrauc pirms čempionāta atpūsties uz Havajām un atbrauc tieši uz čempionāta sākumu. Viņiem šis pasākums ir tikai prieka pēc. Protams, ir doma, ka jāpārstāv savu valsti, bet, manuprāt, viņi to neapzinās TIK nopietni kā Latvijas hokejisti un citas mazās valstis. Viņi vienkārši brauc uzspēlēt hokeju, baudīt spēli. Ar Latviju viņi īpaši nerēķinās, zina, ka tāpat tiks tālāk.

- Kanādai jau šis būs čempionāts savu skatītāju priekšā, turklāt simtgades...
- Jā, tādēļ arī kanādieši šo pasākumu uztver nopietnāk un gatavojas, bet amerikāņiem tas viss, šķiet, ir pie vienas vietas.

- Cik ilgi šovasar plāno pabūt Latvijā?
- Tik ilgi kā pagājušajā gadā laikam nesanāks – domāju atraukt uz trim nedēļām, varbūt mēnesi. Varētu teikt, ka manas otrās mājas ir Čikāgā, uz Latviju braucu apciemot vecākus un draugus – ilgāk par mēnesi diezin vai varēšu te pabūt.