Šišhanovs par kluba vadīšanu attālināti, Tamazu, Treimani, "Ventspils" nākotni

FK "Ventspils" šis gads bija ļoti sarežģīts. Vai sezonas gaitā bija bažas, ka komanda sezonu varētu nepabeigt?
Ja nu vienīgi tajā brīdī, kad pie mums ieradās ciemiņi. Man atņēma uzturēšanās atļauju, un man šķita, ka tas ir mērķtiecīgs uzbrukums FK "Ventspils". Pēc tam gan uzzināju, ka tas pats skāris "Riga" īpašnieku Lomakinu. Saprotams, ka cilvēki, kas to darīja, apzinājās, ka tas būs sāpīgs trieciens. Viņi sita sāpīgi. Tā ir tiesa. Šis brīdis bija grūtākais, bet tādas pamatīgas domas pamest klubu nebija.

Kad atnācāt uz "Ventspili", vienmēr runājāt par pirmo vietu. Vai piekrītat, ka šogad, augstākminēto problēmu dēļ, tas praktiski nebija iespējams un pirmās divas vietas rezervēja Rīgas lielie klubi, kamēr par bronzu atlika cīnīties "Ventspilij", "Valmierai", "Liepājai" un "Spartakam"?
Jā un nē. No vienas puses saprotu, ka Rīgas klubi bija labi nokomplektēti. Pirmkārt, jāuzteic "Riga", taču arī RFS pēc tam dzinās pakaļ. No citas puses nē, jo redzēju savu komandu treniņnometnē Turcijā, kur ļoti sekmīgi spēlējām pret Krievijas augstākās līgas klubiem, tāpat pret Doņeckas "Shakhtar". Redzēju, ka varam nopietni pacīnīties Latvijā. Taču pēc tam sanāca, kā sanāca. Pandēmijas dēļ mūsu treniņnometne Turcijā bija pārvērtusies par nevajadzīgu procedūru. Pēc tam svarīgs bija soliņa dziļums. Ja čempionāts sāktos laicīgi, domāju, mēs būtu labākā ritmā, nekā "Liepāja", "Valmiera", "Spartaks". Šogad man bija liegta iespēja atbraukt pie komandas klātienē. Nezinu, vai tas ir liels attaisnojums, bet daudzuprāt un arī manā skatījumā noteikti būtu labāk. Mūs skāra dažādas likstas. Sankcijas pret Ventspili, sponsori un tā tālāk. Un tā visu gadu. Paldies Dievam, ka tas beidzas.

Kā vērtējat "Ventspils" 4. vietu, ņemot vērā tēriņus?
Neapšaubāmi iztērējām par daudz, ņemot vērā ieņemto vietu. Toties varu palielīties, ka, neskatoties uz visām šī gada problēmām, slēgtajiem banku kontiem, algu neizmaksāšanu, pabeidzām gadu bez parādiem. Lai gan neieņēmām vajadzīgo vietu, lai ar savu augsto koeficientu iekļūtu Eirokausos, mums novembra beigās nebija parādu ne pret spēlētājiem, ne VID, ne citām iestādēm. Mums ir atvērti jautājumi par futbolistu transfēriem, bet tas ir visiem klubiem. Toties parādu nav.

Tātad uzskatāt, ka šo pašu 4. vietu varējāt izcīnīt ar pieticīgāku budžetu?
Jā.

Lai gan teicāt par specifisko sezonas sākumu, pēc diezgan neloģiskā zaudējuma pret RFS sākāt krāt uzvaras, tai skaitā pret "Liepāju" un "Spartaku". Tomēr lūzums iestājās jūlija sākumā un vidū, kad sensacionāli zaudējāt Jelgavā, Daugavpilī, neizšķirts pret "Mettu". Kas notika šajā periodā?
Kā zināt, par galveno treneri iecēlu Frunzi, kuru pazinu jau kā spēlētāju. Sapratu, ka viņš ir jauns un izsalcis treneris, viņam ir spējas, viņš lieliski analizē mačus. Tomēr, iespējams, trenera prasmes komunikācijā ar futbolistiem, psiholoģijas prasmes nāks viņam ar laiku, līdz ar pieredzi. Tas, ka komanda jūsu minētajā periodā nosēdās, ir saistīts ar trenera prasmi psiholoģiski pareizi uzstutēt komandu, pareizi paskaidrot. Man bija ar Frunzi dialogi, arī šajā periodā. Lai noņemtu no viņa spriedzi, apsolīju, ka viņš varēs nostrādāt sezonu līdz beigām. Izteicu uzticību, lai viņš varētu mierīgi strādāt. Nesaku, ka treneris ir vainīgs, taču, kad komanda krīt, ir jāmāk pareizi tā uzkurbulēt. Iespējams, jaunam trenerim uzliku pārāk smagu uzdevumu.

Futbola menedžeros ir opcija pret stipriem pretiniekiem likt savai komandai nospēlēt mūža maču, taču tad tas negatīvi ietekmēs komandu nākamajos mačos pret vājākiem pretiniekiem. Dzirdēts pat, ka "Ventspilij" solītas prēmijas par punktiem pret tiešajiem konkurentiem, kas, iespējams, traucējis mačos pret tabulas apakšgalu. Nebija tādas lietas?
Nē, šogad prēmiju par atsevišķiem mačiem vispār nebija. Bet jā, ir jāprot līdzīgi labi spēlēt pret dažāda kalibra pretiniekiem. Pretējā gadījumā grandi varētu izspēlēt piecreiz savā starpā un noskaidrot čempionu. Jāprot spēlēt arī pret apakšgalu, kurš var sāpīgi iekost, ko uz savas ādas arī izjutām. Prēmiju nebija - vajadzēja sasniegt sezonas uzdevumu un spēlētāji zina, kas tādos gadījumos seko... Kad "Ventspils" nosēdās, dažas reizes taisīju video konferenci ar spēlētājiem, mēs runājām, tostarp par problēmām, algu kavējumiem. Visādi demonstrēju, ka esmu ģimenes sastāvdaļa. Skaidrs, ja es būtu klātienē, manis būtu vairāk, kā tas notika citus gadus. Kā prezidents nekad neslēpjos no problēmām, esmu atvērts. Citus gadus tā arī bija, tikāmies biežāk, taču šogad mani ierobežoja - šajā komponentē bijām vājāki nekā citus gadus. Ja es būtu klāt, mēs spēlētu labāk - saku to par 100%, to zina pat mūsu pretinieki.

Saprotams, ka galvenā problēma bija algu izmaksa, taču arī prēmijas ir futbola sastāvdaļa. Tātad "Ventspils" spēlētāji prēmijas nesaņēma pat par Eirokausos pārvarēto vienu kārtu?
2020. gadā prēmiju nebija vispār. Prēmijas būtu, ja kvalificētos nākamā gada Eirokausiem. Negribu ne uz vienu bakstīt ar pirkstu - uzdevums netika sasniegts, tātad vainīgi visi, arī es kā prezidents.

Pret Tamaza Pertijas vadīto "Valmieru" jums divās sezonās septiņos mačos nevienas uzvaras, bilance 0-2-5. Neērts pretinieks?
Tamazs labi pārzina Latvijas futbolu - jau no spēlētāja laikiem. Man arī ir trenera licence un esmu redzējis neskaitāmus mačus, tāpēc varu teikt, ka spēles pret Tamazu ir kā šahs. Var just trenera rokrakstu. Arī Starkovu šajā ziņā jutu - piemēram, kad viņš vadīja "Liepāju", apzināti lika Žuļevu pret Tosinu. Ar Tamazu tā ir vienmēr. Viņa komanda spēlē aktīvi, augstu presingo, saprotot, ka šāds spiediens dod rezultātu, jo Latvijā spēlētājiem meistarības bieži vien pietrūkst. Negribu noniecināt Tamazu un uzskatu viņu par labu treneri, taču sevišķi labprāt ar viņu uzspēlētu šahu. Ja par spēlēm pret "Valmieru", bieži vien ietekmēja tiesneši - domāju, pats Tamazs to atzīs. Dod nesaprotamas pendeles tur, nedod šeit. Daži citi lēmumi, un tā bilance būtu līdzvērtīga. Taču vēlreiz uzsvēršu, ka Valmiera nav Ventspils un Tamazam ir izdevies radīt īpašu auru. Ar savu kaukāziešu raksturu uzkurina savu komandu.

Jūs jau līdzīgs esat.
Tieši tāpēc arī saku, ka "Ventspilij" manis šogad pietrūka. Es nevaru izkārtot kauliņus, taču varu cilvēkam ļoti ātri paskaidrot, kāpēc šodien ir jāuzvar un kā tas ir izdarāms. Šai ziņā Tamazam ir izdevies apvienot komandu, lai gan arī viņiem bija grūtības un futbolisti gāja prom. Tomēr ar savu dzirkstelīti viņš aizrāva pārējos. Futbols nav tikai grāmatas un teorija. Futbols ir arī komunikācija, prasme noskaņot. "Ventspilij" šī aspekta šogad pietrūka.

Trešās un ceturtās vietas liktenis tieši izšķīrās starp "Valmieru" un "Ventspili". Ja Tamazam būtu jāvada komanda attālināti, iespējams, jūs apmainītos vietām.
Pat pēdējā savstarpējā spēlē, kad mēs izvirzījāmies vadībā 86. minūtē, uzvarēja Tamazs - prata uzvilkt komandu, mesties uz priekšu pēc ielaistā gola. Mūsu komandai savukārt nebija futbola viltību - pēc gūtiem vārtiem vārtīties, vilkt laiku. Ir miljons veidu, kā nesmuki to darīt, kas gan ir futbola sastāvdaļa. "Ventspils" tai brīdī spēlēja tā, it kā 2:0 dos vēl ceturto punktu. Tas ir nepareizi. Es to nepieļautu. Taču jebkura kļūda "Ventspils" izpildījumā ir arī mana kļūda.

Kad sezonas gaitā bija algu problēmas un divi pamatsastāva spēlētāji aizgāja uz "Liepāju", bet viens gruzīns uz labu citu līgu, Frunze izjuta sastāva trūkumus?
Jūs runājat par Stugli, Tīdenbergu un Gugu. Gan Frunze, gan žurnālisti zina, kāds es mēdzu būt ģērbtuvēs, visi baidās no manām pārtraukuma uzrunām, taču visi arī zina, ka man ar ikvienu klubā izveidojas cilvēcīgas attiecības. Guga gan uz Moldovu, gan šeit pārnāca pēc mana lūguma un uzreiz vienojāmies, ka laba piedāvājuma gadījumā palaidīšu viņu tālāk. Guga saņēma piedāvājumu no Grieķijas līgas un, lai gan transfēru logs bija praktiski ciet un vairs nevarēju paspēt viņu aizvietot, vārdu turēju. Pirms tam to pašu, lai dotos uz Liepāju, lūdza Stuglis un Tīdenbergs, Latvijas izlases līmeņa spēlētāji. Eduards vispār visu dzīvi spēlējis "Ventspilī". Abi viņi deva tik daudz Ventspilij, ka nevarēju viņus ar varu turēt. Pirms viņi aizgāja, abi divi izrunājās ar Viorelu [Frunzi]. Tā ka Frunzem bija iespējas teikt kategorisku nē, kamēr attiecībā uz Gugu lēmumu pieņēmu vienpersoniski, jo biju solījis viņam.

Kurās pozīcijās izjutāt grūtības?
Uzbrukumā mums bija divi Kaspari. Jaunākais [Kokins] spēlēja mazāk, bet iepriekš īrē arī guva vārtus. Otrs Kaspars, Svārups, spēlē savā līmenī - viņš, starp citu, ir viens no stabilākajiem spēlētājiem. Viņam nav fantastisku maču, toties nav arī kritumu un labāk izvēlēties šādu stabilu futbolistu, jo vienmēr vari rēķināties. Tomēr uzbrukumā mums pietrūka. Otrkārt, bija caurums balsta zonā, jo Fabinju guva traumu un izlaida gandrīz visu sezonu, bet pēcāk zaudējām tos pašus Gugu un Stugli. Steigā paņēmām Beku [Vačiberadzi]. Visvairāk pietrūka centra uzbrucēja. Balsta zona tomēr bija uzticamāka, nekā flangu uzbrukumi, jo... Kozlovs spēlēja un sita vārtus, taču, kad bija Tosins un Adeleki, mēs spēlējām citā stilā - centra uzbrucējs izvilka aizsargus, bet flangu spēlētāji ieskrējās brīvajās zonās un sita vārtus. Tagad mums nebija tādu flanga spēlētāju, nenesāmies trakos ātrumos.

Bijām spiesti daudz spēlēt pozicionālu futbolu, kur vajag pavisam cita līmeņa meistarību, jāspēlē tāds spāņu futbols. Lai gan Lukass Villela ir pietiekami viltīgs un meistarīgs, kurš šādas piespēles varēja iedot. Tomēr ar vienu Villelu bija par īsu - visi pretinieki to apzinājās un koncentrējās šī diriģenta apturēšanai. Viņu mērķtiecīgi apturēja, bet citi mūsu spēlētāji ar šo diriģenta zizli izrīkoties neprot kā Lukass. Viltības līmenis samazinājās, ātrumi nebija tik lieli kā pērn un uzbrukumā zaudējām vairāk nekā aizsardzībā. Aizsardzībā mums bija Mamahs, Litvinskis, Sahņevičs, Rehviašvili, abi vārtsargi Mahnovskis, Alampasu, un viss vairāk vai mazāk bija labi. Vairāk zaudējām uzbrukumā. Trūka vai nu saspēlētības vai spilgtu meistaru, ko var redzēt arī gūto vārtu statistikā. Maz gūtie vārti, manuprāt, bija kluba galvenā problēma šogad.

Jā, ja pērn "Ventspilij" bija visu laiku sliktākā statistika ielaistajos vārtos, tad šogad vissliktākā vai viena no sliktākajām statistikām gūto vārtu ziņā - tikai 37 vārti 26 spēlēs.
Ne tikai "Ventspilij", man personīgi tāda statistika nav pieņemama. Esmu par uzbrukuma futbolu. Teicāt par pagājušā gada statistiku - mani tā neuztrauc, ja uzvaram ar 4:3, 4:2, 5:2, 5:3. Esmu par spēli ar trim aizsargiem. Tikai tad vajag divus flanga spēlētājus, kuri var nesties uz priekšu un atpakaļ. Atzīstu, ka šogad guvām maz vārtu, un mums šai sakarā bija daudz pārrunu. Nonāca līdz tam, ka es prasīju uzbrukuma grupu no dalīt no pārējiem un visu nedēļu treniņos sistu vārtus. Jo sapratu, ka trūkst vārtu. Nekādu pretenziju Jevgeņijam Kozlovam, kurš sita iekšā un arī svarīgus vārtus, taču bija epizodes, kad nerealizēti momenti mums lika zaudēt punktus. Kopumā "Ventspilī" vienaldzīgo nebija, neviens neietekmēja komandu negatīvi, taču mērķi nesasniedzām, jo ļoti maz guvām vārtus. Gaidāmajā treniņnometnē Turcijā, kur es gan varēšu ierasties, konkrēti strādāsim pie šī elementa.

Šogad pārtrūka "Ventspils" 22 sezonu sērija, allaž iekļūstot Eirokausos. Jums mazliet pietrūka gan Virslīgā, gan kausa izcīņā, kur tikāt līdz finālam.
Vainot veiksmes trūkumu? Laikam var. Kausa finālā ir cita aura, jebkurš var uzvarēt jebkuru un abas komandas saprata, ka tā ir pēdējā iespēja iekļūt Eirokausos. "Liepājai" vairāk paveicās - nevaru pateikt, ka tā mūs apspēlēja. Kausa mačos psiholoģija ir jautājums Nr.1. Acīmredzot "Liepāja" atrada spēlētājiem pareizākus vārdus, kā arī bija mazliet vairāk veiksmes. Arī čempionātā bija brīži, kad savus punktus nepaņēmām. Ja par "Valmieras" notikumiem pēc sezonas, arī punktu atņemšana ir futbola sastāvdaļa, taču lieliski sapratu, ka atņems tik punktu, lai vietas nemainītos. Cik dzirdēju, "Valmiera" joprojām ne līdz galam ir norēķinājusies, taču man ir jāatzīst, ka pēc sportiskiem kritērijiem mēs trijniekā neiekļuvām.

Vai pirms kausa fināla jums bija video zvans komandai? Un vai šajā un citās spēlēs sazinājāties ar Frunzi mača gaitā, lai dotu savus norādījumus?
Kausa fināla sakarā ar spēlētājiem sazinājos, jo tur ir daudz tādu futbolistu, kurus es pats uzaicināju. Runāju ar katru atsevišķi, skaidrojot mača lielo nozīmi. Ar dažiem jaunajiem spēlētājiem, ņemot vērā, ka neesmu uz vietas, man nav tāda kontakta, tādas savstarpējās sapratnes, kā ar pieredzējušajiem. Lūdzu saviem spēlētājiem paskaidrot pārējiem, cik svarīgi tas ir. Par stimulēšanu - visa komanda zināja, ka iekļūšana Eirokausos tiks atalgota. Par iesaistīšanos mača gaitā - jā, es kontaktējos ar Frunzi. Skatījos visas spēles tiešraidē un ir viedoklis, ka no attāluma spēli var saskatīt citādi. Sevišķi tas skar taktiku. Piemēram, ja redzu, ka pretinieku aizsargs labajā flangā ir nosēdies un ar kartīti, bet mēs nez kāpēc uzbrūkam pa pretējo flangu, tas, protams, krīt acīs. Lūk, tamlīdzīgas lietas teicu priekšā. Pirms spēlēm gatavojāmies tām kopā - Frunzem ir "Instat", man arī. Man patīk šajās tēmās iedziļināties un diskutēt. Apspriežam sastāvu. Redzu, kurš spēles laikā par daudz uzvilcies. Sezonas laikā maču gaitā iejaucos varbūt piecas reizes, un tas nekādi nemazina trenera nopelnus paveiktajā. Vienkārši kopējs projekts, kopēja domu apmaiņa.

Runājot par uzvilkšanos un emocijām, šķita, ka visreālāk sarkano kartīti var nopelnīt Mahnovskis, bet vārtsargu 65. minūtē neiesi mainīt.
Nē, visvairāk šai ziņā izcēlās Giorgi Mčedlišvili. Viņš varēja uzvilkties tā, ka piecu minūšu laikā varēja dabūt sarkano kartīti. Par to visvairāk baidījos. Taču no citas puses tādas emocijas dod plusu ģērbtuvēs. Ja ģērbtuvē ir kurlmēmo saiets, gribas pieiet un ar pannu uzšaut, lai viņi uzvilktos. Futbols taču ir emociju sporta veids, nevis mierīgs sporta veids kā šahs un dambrete. Gigi šai ziņā deva labumu, bet allaž bija jābaidās. Jā, arī Kostjans [Mahnovskis] ir emocionāls puisis - var paņemt bumbu, sākt skriet un sadurties ar kādu, vairākas reizes krist, strīdēties un tā tālāk. Atceraties, viņš nopelnīja 10 spēļu diskvalifikāciju Eirokausos.

Piecus spēlētājus pēcspēļu pendeļu sērijai kausa finālā jau paspējāt izvēlēties?
Ja godīgi, man vienalga, kurš kā izpilda. Visi futbolisti zina, ka spēles dienā ierodos agrāk un sarokojos ar katru, un man kļūst skaidrs, vai šis spēlētājs var šodien spēlēt vai nevar. Ja man ir šaubas starp diviem spēlētājiem, tādā veidā līdz mačam tieku skaidrībā. Vienkārši ieskatos acīs, pavēroju no malas. Runājot par pendelēm, uzreiz teicu, ka jāskatās, kā attīstīsies spēle. Treniņos ir daudz meistaru, bet, kad paraksti līgumu, viņš vairs neko nespēj. Kaudzēm tādu. Ir pat tāds jēdziens, kā "pārbaužu futbolisti", kuri parāda labi sevi divreiz - kad jāizcīna līgums un kad jāparaksta jauns. Tāpēc svarīgs ir emocionālais fons. Mēs klubā zinām, kuri ir cīnītāji, kuri tehniskie spēlētāji. Teicu Frunzem, lai skatās pēc situācijas, bet līdz tam nenonācām.

Rubrika - trīs pārmetumi. Šogad "Ventspils" sastāvā ļoti maza loma bija Latvijas futbolistiem. Visi septiņi spēlētāji ar lielāko spēles laiku bija ārzemnieki. No vietējiem daudz maz regulāri spēlēja tikai Ulimbaševs, Svārups, Litvinskis, kā arī abi uz Liepāju aizgājušie. Citos klubos starp līderiem tomēr parādās Latvijas futbolisti. Runā, ka tas tāpēc, ka uz "Ventspili" vietējie gluži vienkārši nevēlas iet.
Saprotu šo pārmetumu. Sastāvu izvēlas treneris, taču izteikšu savas domas. Neviens nevarēs iemest akmentiņu manā dārzā par iepriekšējiem gadiem - no jauniešiem spēlēja Tālbergs, Dusalijevs. Šogad rezultāts izdarīja spiedienu uz treneri, kurš uzskatīja, ka jāliek likme uz pieredzējušajiem ārzemniekiem.

Pajautāšu citādi - vai pirms sezonas saskaraties ar problēmu, ka pieredzējušie, kvalitatīvie Latvijas futbolisti nevēlas pāriet uz "Ventspili"?
Man nav bijis sarunu ar spēlētājiem, kuri nevēlas nākt, man jau tā pietiek problēmu kā kluba akcionāram. Visticamāk, jūsu vārdos skan patiesība, jo pēc tam, kad mūs izkratīja, laikam ir komponentes, kurās vairs neturam līdzi. Dzīvoklis, prēmijas - viss atduras pret naudu. Futbolists ies tur, kur maksās. Ja Adlans rīt pateiks, ka katram maksās pa pieciem tūkstošiem eiro, visi aizgājušie atskries atpakaļ. Par to nešaubos, un neviens neteiks, ka nenāks, "jo Adlans slikti attiecas pret latviešu spēlētājiem".

Otrais pārmetums. Ne pirmo gadu Eirokausos netiek arī "Spartaks", taču viņiem vismaz ir transfēru ieņēmumi. Skaidrs, ka "Spartaks" un "Ventspils" stratēģijas būtiski atšķiras, taču "Ventspils" iepriekšējos gados pāris transfēri izdevās - jūs pārdevāt Adeleki un Tosinu, tomēr uz klubu atveda viņus citi, un tas bija šo cilvēku nopelns. Šogad no tiem, kas "Ventspils" sastāvā regulāri spēlēja, gados jauns bija tikai Litvinskis (21 gads). Pārējiem 25 gadi un uz augšu, un ir skaidrs, ka šādus spēlētājus pārdot ir gandrīz neiespējami. Ja neizdodas iekļūt Eirokausos, kāpēc nemēģināt pildīt budžetu vismaz ar šo veidu?
Atdevām Villelu RFS un ceram, ka nākotnē dabūsim naudu par nākamo transfēru. Kas attiecas uz Adeleki un Tosinu, kad atnācu, viņiem līgumā bija atlicis pēdējais gads. Atrisināju jautājumu - lai jūs zinātu, es viņus nopirku par 250 tūkstošiem eiro savas naudas. Par futbolistiem, par kuriem tobrīd neviens nebija gatavs maksāt ne centa. Ieguvu uz viņiem tiesības uz pieciem gadiem un varēju pārdot. Atzīstu, ka viņus atveda citi, taču, ja es neko nebūtu iesācis, mēs neko nepārdotu, un viņi aizietu. Kad pirku viņus, man teica: "Ko tu dari? Kā tu vari maksāt par viņiem tādu naudu?" Ir tādi, kuri tagad runā muļķības, bet mana loma tur bija. Tosinu varēju nepārdot Cīrihei un to izdarīju tikai tāpēc, kā viņš uzvedās brīdī, kad aizmuka Adeleki. Tosins attiecās klausīt Adeleki un rīkojās vīrišķīgi. Pārdevu Tosinu lētāk, nekā varēju. Varēju pārdot "Rubin" vai "Fenerbahce" [noprotams, ka par lielāku naudu - aut.], bet pārdevu turp, kur puisis prasījās. Tosins bija kļuvis kā dēls - redzēju viņa tēvoci, kurš lēja prieka asaras un teica man paldies. Man līdz ar futbolu dzīve nebeigsies. Jā, tagad atdevu Villelu. Kāpēc? Jo redzu pārējo akcionāru pasivitāti, tai pašā laikā Villela var uztaisīt karjeru, nokārtot dzīvi. Un man? Savu vēlmju dēļ pazudināt viņu? Nē, es tā nedarīšu.

Kas attiecas uz transfēriem, jā, nenostrādāja Kazīma [Aderunmu] variants, bija problēmas citiem, šķīrāmies ar Marlonu [Ondongs-Mbā], pagarinājām līgumu ar Alampasu, jo redzu potenciālu. Arī Adeleki un Tosins ne uzreiz iespēlējās. Manis nosauktie šogad atnākušie arī pavadījuši tikai vienu gadu, turklāt pandēmijas apstākļos. Tas pats Jevgeņijs Kozlovs gribēja pie ģimenes un teica: "Es vairs nevaru. Biju gatavs sisties, bet nespēju." Un vispār es "Ventspilī" neveidoju stratēģiju uz super transfēriem. Jā, futbolā transfēri ir būtiska sastāvdaļa un jūs kā piemēru nosaucāt "Spartaku". Kurš tur strādā? Trabuki, aģents! Viņu visur pazīst kā aģentu. Viņš ņem spēlētājus, kas nav viņam, taču ir īrē un saņem procentus par nākamajiem darījumiem. Mēs nestrādājam pēc tādas shēmas.

Mēs strādājam uz rezultātu un trīs gadu laikā esmu pacēlis "Ventspils" Eirokausu reitingu, kurš ir augstāks nekā Latvijas čempionei "Riga". Un gadā, kad parādās trešais Eirokausu turnīrs [Konferenču līga], un mums ir augstākais reitings, mēs vienu vietu noberžam gar asfaltu... Man nebija mērķa taisīt transfērus. Ja tāds būtu, tad neskatītos uz rezultātiem. Es finanšu mīnusus piekristu trīskāršot, lai tikai iekļūtu Eirokausos. Savukārt Marko Trabuki ir cita filozofija. Viņam svarīgāks ir finansiālais pluss, nekā kaut kur iekļūt. Dažādi klubi. Man ir Tālbergs, kurš grib braukt uz Rīgu mācīties par juristu un viņam zvana "Metta". Man ir līgums ar viņu uz pieciem gadiem - viņš maz spēlēja, taču man viņš patīk. Atkal piekāpjos un laižu uz diviem gadiem bezmaksas īrē. Saku "Mettai" - ja Tālbergs izvēlēsies futbolu un būs nākamais transfērs, ņemiet vērā "Ventspils" intereses. Un tādu situāciju ir miljoniem.

Ja vēl būtu tikai tas. Sponsori, laukumi, policija un, atvainojiet, man vēl ir sava cita dzīve. Man šogad bija reāli grūti. Mana sirdsapziņa ir tīra. Jā, pandēmijas rezultātā, kad izkrita četri pieci mēneši, futbolisti nesaņēma tik, cik gribēja, bet kopumā visas līgumsaistības ir izpildītas. Ja es šodien aizietu no akcionāra pozīcijas, darītu to ar tīru sirdsapziņu. Vienīgais, par ko sevi šaustīšu, būs, ka komanda netika Eirokausos. Ja salikt kopā visu "Ventspils" līdzjutēju emocijas, tad pareiziniet tās ar 10 un zināsiet, cik stipri pārdzīvoju es. Jā, tieši tāpēc es tik ļoti psihoju par tiesnešiem, kad redzu un saprotu, kas notiek. Redzu, ka viens tiesnesis var tiesāt "Manchester City" spēli, bet pēc tam kā auns skraidīt laukumu. Turklāt, piedodiet, ne kā auns, bet tāpēc, ka viņš tai dienā grib būt kā auns. Un es lieliski saprotu, kāpēc RFS pret mums dabū divas sarkanās kartītes pirmajā puslaikā - nē, ne "Ventspils" viņu tik sirsnīgi uzņēmusi, kāds cits viņu tik sirsnīgi pie mums atsūtīja. Visa Latvija zina, kurš viņu atsūtīja. Un tādu situāciju ir daudz.

Trešais pārmetums - varas vertikāle "Ventspilī". Citos klubos ir lielāka izvēle, kuru aicināt uz sarunu - ir galvenais treneris, ir trenera palīgs, ir sporta direktors, ir ģenerāldirektors. "Ventspils" gadījumā principā bijāt tikai jūs. Un arī šīs sarunas laikā jūtams, ka arī komandas vadīšanā jūs ievērojami iesaistāties. Lai gan teorija saka, ka funkcijas ir jādeleģē arī citiem. Neuzticaties nevienam vai naudu taupāt?
Nē, nē. Mums ir Mihails Koroļovs, mums ir Sergejs Usačovs, ir galvenais treneris, ir trenera palīgs, ir administrators Nikolajs. Negribas to atkārtot, bet gan es, gan Nikolajs, gan Sergejs krimināllietā esam apsūdzētie. Daudziem rodas domas aiziet, jo tas viss rada problēmas. Es tikai no jums uzzināju, ka citi nevēlas sniegt interviju. Es nevienam nepārmestu, ja uzstātos kāds cits manā vietā. Jūs pārspīlējat, sakot, ka esmu uzsēdies un nevienam citam neļauju. Tā nav taisnība. Taisnība gan ir tas, ka mūsu kolektīvā varētu būt vairāk cilvēku. Mums nav plaša personāla. Agrāk bija Butriks, kurš tagad kļuvis par aģentu. Šo trešo pārmetumu nepieņemšu. Ticiet man, mums nav tādas diktatūras, ka kāds nedrīkstētu sniegt intervijas.

Pietiks par kritiku. Spēcīgākais pretinieks, kas jums šogad bija, Norvēģijas "Rosenborg" Eiropas līgā. Mača sākumā negaidīti izvirzījāties vadībā. Beigu rezultāts 1:5 atspoguļo realitāti vai uzskatāt, ka varējāt aizķerties?
Zvēru, ka golu pret “Rosenborg” iesitām tieši tādā veidā, kā pirms spēles sazīmējām uz papīra! Goda vārds! Izanalizējām viņu futbolu, izrunājām, kurā zonā jādod bumba un kur jāieskrien. Kad šos vārtus guvām, izjutu ļoti lielu gandarījumu. Jā, pēc tam notika tas, kas notika, izgāšanās. Mača pārtraukuma trenerim ir iespējas veikt korektīvas, sevišķi, ja ir izgāšanās, kā tas bija mums, dabūjot 1:3. Nesaku, ka pret “Rosneborg” varēja izlīdzināt rezultātu, taču varēja vismaz uzspiest līdzīgu spēli, ieķerties, ņemot vērā, ka pie 3:1 pretinieks varētu kontrolēt rezultātu. Tomēr man radās sajūta, ka priekškars nokrita līdz ar spēles beigām, respektīvi, it kā šī pārtraukuma vispār nebūtu – komanda tā arī visu 90 minūšu garumā atradās nesaprotamā stāvoklī. Turklāt mums bija šie agri vārti, kas deva emocionālu pacēlumu, un šos vārtus saucu par gudriem, jo no tāda gola ir vairāk kaifa un to bijām iespēlējuši treniņos. Nezinu, kā būtu bijis, ja es būtu klāt. Nesaku, ka mēs apspēlētu “Rosenborg”, ja es stāvētu laukuma malā, taču pārliecinoši varu teikt, ka spēles gaitā kaut ko mēģinātu mainīt.

Runājot līdzībās, atgriezīsimies pie spēles pret Valmieru. Iesitām vārtus [86. minūtē], prieks, emocijas, apskāvieni. Saku trenerim [Frunzem] pēc spēles: “Tu arī priecājies, apskaujies, bet tev vajadzēja pieiet pie kapteiņa un pateikt, lai tagad bremzē spēli!” Un, ja pievērsīsiet uzmanību, nākamajos “Ventspils” vārtu guvumos tieši tā arī notika. Ir lietas, kas nāk ar pieredzi. Jā, neesmu treneris, taču futbolā esmu vairāk nekā 10 gadus un zinu, kā tādas lietas notiek. Pat toreiz, kad Mahnovskis dabūja 10 spēļu diskvalifikāciju – spēle jau beigusies, gājām nost no laukuma, vajadzēja pie Kostjas pieskriet un savākt viņu [toreiz treneris bija Kļosovs – aut.]. Tas netika izdarīts. Šādu nianšu ir tūkstošiem. Pret “Rosenborg” guvām šos kaifa vārtus – saprotams, ka pretiniekiem ir meistarība, bet bija sāpīgi, ka “Ventspils” šai brīdī neuzsprāga un nekāvās. Komanda vienkārši spēlēja futbolu, bet vajadzēja vīrišķīgi kauties. Nezinu, kāpēc tas nenotika. Cepuri nost “Rosenborg”, kas pēc tam izsita arī “Alanyaspor”, kas gan tad, gan šobrīd ir Turcijas čempionāta līdere [sarunas brīdī tā bija, pēc nedēļas nogales mačiem nokritusi uz 3. pozīciju – aut.]. Ja runājam tikai par Eirokausiem, kur “Ventspils” ir zaudējusi “Bordeaux”, “Victoria” un “Rosenborg”, man nav kauna. Kā esmu teicis, lai Pols Ašvorts nokaunas [ar bijušo “Ventspils” treneri attālināti notika vārdu apmaiņa, Šišhanovs akcentē, ka Ašvorta vadībā “Astana” šovasar sensacionāli zaudēja Melnkalnes klubam – aut.].

Laukumā vērtīgākais noteikti bija Villela. Kurš ģērbtuvēs bija līderis?
Domāju, Mahnovskis, Sahņevičs, Mamahs, tas pats Stuglis, Ulimbaševs. Bija reāli vērtīgi spēlētāji, kuri uzvilka komandu. No gruzīniem tas bija Guga [Palavandišvili], lai gan pēc tam treneris ar gruzīniem ne pārāk labi sapratās, bija rīvēšanās. Kad Guga aizgāja, pazuda saikne starp gruzīniem un Frunzi, viņi vairs nerunāja vienā valodā. Tāpēc arī daži agrāk pameta komandu, kā, piemēram, Eristavi. Viņiem bija nesaprotama saķeršanās. Negribu šai stāstā iedziļināties, bet Frunze kā treneris drīkst pilnībā nesaprast, cik ir jāskraida, kādam ir jābūt pulsam, cik daudz jālēkā, taču viņam ir jābūt diriģentam. Viņam ir jāskatās uz laukumu un strikti jākontrolē process tā, lai komandai būtu trīs punkti.

Par Alampasu. Pirmkārt, cik viņš ir vērtīgs aktīvs, ņemot vērā, ka Nigērija ir liela futbola valsts, un viņš savā nelielajā 24 gadu vecumā tiek saukts uz izlasi? Otrkārt, kas tas ir par paradoksu, ka Nigērijas izlases vārtsargs ir “Ventspils” rezervists, kuram šogad Virslīgā tikai sešas spēles?
Atbilde ir vienkārša – jo pirmais vārtsargs ir Mahnovskis, kurš nosaka toni, kurš ir viens no līderiem ģērbtuvē. Jā, varēja Alampasu iedot lielāku spēles laiku, taču, lai atbildētu uz šo jautājumu, man būtu jāatrodas kolektīvā, lai labāk justu, vai viņam var uzticēties un vai komanda būs mierīga, ja vārtos būs viņš. Man nebija iespējas šīs lietas sajust, tāpēc teikšu, ka šo jautājumu izšķir vārtsargu treneris [Kulakovs] un galvenais treneris. Taču uzskatu, ka Alampasu pelnīti ticis Nigērijas izlasē, viņš cenšas. Jā, viņam ir mīnusi, kurus varēja redzēt spēlē pret “Rosenborg”, taču kā attaisnojums ir tas, ka viņam nebija kārtīgas spēļu prakses. Uzskatu, ka viņš iespēlēsies un, ja paliks komandā, ir vārtsargs, kuru ir iespējams pārdot.

Varat izskaidrot vēl vienu paradoksu? Kamēr Tīdenbergs un Stuglis bija “Ventspilī”, viņus nesauca uz izlasi, bet, tiklīdz pārgāja uz “Liepāju”, sāka saukt? Stugļa gadījumā gan bija robs tai pozīcijā izsaukšanas brīdī, taču kopumā šāds fakts krīt acīs.
Paradokss ir nevis, ka viņus sāka izsaukt, bet tas, ka viņus nesauca agrāk. Šie abi puiši atdod daudz spēku un, kamēr viņi bija pie mums, ne reizi nebija nekādas haltūras vai aizkulišu pļāpu, neapmierinātības. Arī futbola laukumā viņi bija īsti veči, arī ārpus laukuma bija saprotoši brīžos, kad klājās grūti. Paradoksāli, ka viņus nesauca agrāk un par to runāju jau tad, kad izlasi vadīja iepriekšējais treneris, ārzemnieks.

Izlasei ir jauns treneris. Nezinu, pēc kādiem kritērijiem… Zinu, ka viņš it kā ir teicis, ka pēc 7-10 paaudzēm izlase būs tāda un tāda. Viņš strādāja ar U-21 izlasi, kuras puiši principā tagad spēlē izlasē. Rezultāti… negribu nevienu tiesāt, nav mana lieta, Latvijā ir daudz speciālistu, kuriem ir tiesības spriest, man tādu tiesību nav. Teikšu vien to, ka, spēlējot ar kaut kādām Fēru salām, Andoru, gribas uzvarēt. Pat tīri, kā tas izklausās – kādreiz, ja teica, ka spēlēja pret Fēru salām, automātiski bija jautājums: “Ar kādu rezultātu uzvarējāt?” Nerodas pat doma, ka varētu neuzvarēt. Un ja vēl paskatās statistiku – viens vai divi sitieni spēlē, tad, protams, ir jautājumi trenerim. Nav, kam sist vārtus? Vēlreiz teikšu, ka negribu šajā tēmā iedziļināties, taču pēc trim gadiem Latvijas futbolā sacīšu, ka Latvijas čempionāts noteikti ir spēcīgāks nekā Moldovā. Tur bija laba konkurence starp “Dacia” un “Sheriff”, bet šeit ir daudz klubu, kas kaut ko var paveikt – seši klubi.

Latvijas futbolisti ar savām pasēm var spēlēt labos čempionātos, taču jābūt augstām prasībām pret sevi. Tas pats Tosins pēc treniņiem individuāli skraidīja pa Ventspils kāpām. Tas ir darbs! Kāds varbūt sasniedzis algu 1000, 2000, 3000, kas mazā Latvijas pilsētā ir pietiekami, taču futbolistam tas ir nekas! Daudzi diemžēl nesaprot, ka tas nav pat ceļa sākums, tas ir pirmsākums. Daudzi samazina pret sevi prasības. Stuglis un Tīdenbergs gan ir cīnītāji. Jā, bija neveiksmīgas spēles, Eduardam brīžiem neveicās – viņam ir labs sitiens, bet “Ventspils” kreklā viņš daudzreiz trāpīja pa stabu. Ja salīdzināt, cik reizes viņš “Ventspils” sastāvā trāpīja pa stabu un cik reizes “Liepājas” sastāvā guva vārtus, tad trāpījumu pa stabu būs vairāk! Lai gan, ņemot vērā izmērus, pa stabu trāpīt ir grūtāk un pat gribot viņš tagad to nespētu, ja mēs ar viņu saderētu.

Runājām par to, ka maz spēlēja gados jaunie spēlētāji. Kuri no nosauktajiem varētu dot labumu Latvijas futbolam? Par Tālbergu jau runājām, vēl Kokins, Ļotčikovs, Dusalijevs, Bite.
Kokins ļoti daudz strādā treniņos. Cik saprotu, viņš tagad vēlas atgriezties Daugavpilī. Tālbergs noteikti var kļūt par labu futbolistu, viņam nepieciešama spēļu prakse, taču viņam būs dzīvē dilemma – kļūt par juristu vai futbolistu. Lai viņš pats izvēlas. Par Dusalijevu – nekad neaizmirsīšu, kā viņš guva vārtus pret “Riga”, turklāt pirms spēles tieši tādus vārtus sazīmējām, viņš neļaus samelot. “Slava” varenākajam Latvijas tiesnesim, kurš vārtus atcēla, taču ne par to – Dusalijevs kaut ko sasniegs, ja saglabās prasības pret sevi un turpinās strādāt. Arī par Biti tas pats. Ventspils ir maza pilsēta, kurā vēl arī ir basketbols un citi sporta veidi, bet, ja gadā viens jaunais futbolists nāks klāt, komanda bez vietējiem spēlētājiem nepaliks.

Jūs likāt akcentu uz pieredzējušajiem Latvijas spēlētājiem. No tiem, kas bija “Ventspilī”, es labprāt atpakaļ sagaidītu Tīdenbergu un Stugli, ar kuriem palika labas attiecības, tad vēl Žuļevu un Jagodinski. Taču noteikti ne Kazačoku un vēl veselu virkni spēlētāju, kurus labprāt neredzētu ne tikai komandā, bet pilsētā vispār. Runa par necilvēkiem, kuriem svarīgas tikai savas vēlmes un kuri grib, lai viņus pieņem tādus, kādi viņi ir. Vai neizlēmīgajiem. Tādiem kā Koļesovs, kuru labā izdarīts daudz, bet viņi… Ar Tīdenbergu, Stugli, Žuļevu un Jagodinski kaut rīt labprāt atkal noslēgtu sadarbību. Jā, viņiem piedāvāja labākus apstākļus. Protams, varēju nepalaist kā “Barcelona” Mesi, taču es pret dzīvi attiecos citādi. Ja man lūdz un ir grūtības, nevaru atteikt. Cilvēciskajam faktoram man ir primārā nozīme. Jau minēju Tosina, Tālberga, Villelas piemēru. Tie ir pierādījumi, ka nerīkojos pēc sporta principiem, kad palaižu viņus. Mamaham iedotu jebko, ko viņš paprasītu – ar viņu kopā strādājam astoņus gadus! Astoņus, šausmas! Guga vēl šodien man rakstīja, viņam rūp, kas šeit notiek. Futbolā ir viena laba lieta – gada beigās viss nodzēšas, un jaunā gadā viss sākas no sākuma. Jau tagad esmu gatavs treniņnometnei Turcijā, esmu gatavs strādāt. Taču tam būs maza jēga, ja atkal sezonas gaitā nevarēšu būt ar komandu.

Lai cik smags gads bija “Ventspilij”, šogad vismaz nebija nekādu runu sarunāto spēļu sakarā.
Pirmo reizi mūs apsūdzēja par spēli Albānijā. Jebkurai komandai, kas spēlē Albānijā, ir 90% risks, ka būs šādas runas. Tam golam, par kuru runāja, nebija nozīmes ne mums, ne viņiem. Turklāt mēs tos vārtus iesitām. Pēc tam runāja par mūsu pārbaudes spēlēm Spānijā ar norvēģu komandām. Es vispār biju šokā, pēc tam izgāju cauri tām spēlēm. Norvēģu tiesnesis apturēja spēli astoņas minūtes pirms beigām, jo mūsu fiziskās sagatavotības treneris lietojis kaut kādus lamu vārdus. Pēc tam tikai man tika paskaidrots, ja spēle netiek pabeigta, var sākties cita veida runas. Marveljā pa 10 gadiem esmu bijis tikai reizi un turp vairs nedošos. Ja esam kaut kur vainīgi, tad lūgums paskaidrot, kur tieši. Ja godīgi, uzspļauju tādām runām. Runās vienmēr, jo par to runāja Moldovā. Arī tagad runā un runās, kad notiks kārtējās [LFF] vēlēšanas. Tas ir instruments, kā iegūt balsis. Aicinu nevis pļāpāt par to, bet parādīt konkrētu mehānismu, kurš kā licis. 21. gadsimtā katrai ierīcei ir IP adrese, ir telefoni – grūti to pārbaudīt, vai? Galu galā ir melu detektors. Šādā veidā esmu pārbaudījis divus spēlētājus – viens no tiem ir , kurš savulaik spēlēja “Skonto” un kurš atdeva pret gruzīniem. Lūdzu, jūs arī pārbaudiet! Mani tas šokē.

Vēl gribētu pielikt punktu vienai tēmai, lai gan par to nevaicājāt - par apsūdzībām, kuras saņēmām mēs, “Riga”, RFS, par aplokšņu algām un tā tālāk. Reiz atbrauca delegācija no Rumānijas. Valsts, kurā čempions saņem miljoniem dolāru no televīzijas, un tālāk proporcionāli saņem arī citi klubi. Un burtiski pirms dažām nedēļām viņi pastāstīja, ka Rumānijā ir noteikti likumi – pirmkārt, par sponsorēšanu, kuru atbrīvo no nodokļu nomaksas, otrkārt, futbolisti un viņu alga netiek aplikta ar nodokli. Paskaidrošu Latvijas kontekstā fantāziju līmenī. Atbrauc futbolists, kurš vēlas saņemt piecus tūkstošus eiro. Viņam saka: “1000 saņemsi oficiāli, 4000 aploksnē.” Viņš atsaka un dodas uz Baltkrieviju un spēlē par 3000 algu, jo tā ir mierīgāk, tas ierakstīts oficiāli līgumā.

Ja Latvijā futbolistus (un tikai viņus, nevis arī pārējos kluba darbiniekus) atbrīvotu no nodokļa, tas ļautu piesaistīt cilvēkus un maksāt fiksētus nodokļus par viņiem. Mēs Latvijā esam SIA un tādas Latvijā ir divas komandas. Mēs katru gadu nodokļos nomaksājam vairāk nekā 200 tūkstošus [kopējie maksājumi valsts budžetā 2018. gadā veidoja 338 tūkstošus, 2019. gadā 367 tūkstošus – aut.]. Dažiem klubiem tā ir puse no gada budžeta. Mēs katru gadu saņēmām atzinības no VID, ka tik daudz maksājam. Tai pašā laikā mūs apsūdzēja, ka esam nodarījuši zaudējumus VID. Tas taču ir paradokss. Lai viņi paceļ augšā “Top10” klubu datus par pēdējiem pieciem gadiem – kurš cik nodokļos samaksāja. Mēs būsim līderi! Ar atrāvienu.

Tāpēc uzskatu, ka Latvijas futbolā globāli risinājums būtu tādu likumu pieņemšana. Es runāju ar Vadimu Ļašenko, viņš pat pazīst šo Rumānijas Futbola federācijas prezidentu. Ļašenko solīja tam pievērst uzmanību un vērsties pie Saeimas. Aizvakar runāju ar Ventspils pilsētas cilvēku, Guntis [Blumbergs] teica, ka tiek virzīts likums, saskaņā ar kuru nodokļi visdrīzāk tiktu uzskaitīti divu mēnešalgu apjomam, bet netiek aplikti tam, kas virs šī apjoma. Nu vismaz tā izdariet! Mums jābūt iespējai piesaistīt futbolistus! Nevajag mūs apsūdzēt, kā mēs maksājam. Pieņemiet tādu likumu un nebūs jāapsūdz. Ir mehānismi, kā to atrisināt. Bet nē, labāk apvainot sarunātajās spēlēs, apvainot par aplokšņu algām. Tā vietā, lai censtos futbolu pacelt, labāk to samīdīt. Lomakins melnajā sarakstā, Šišhanovs melnajā sarakstā – acīmredzot Latvijā dzīvo kāds, kuram tā ir kā pašapliecināšanās un domā, kāds viņš ir malacis. Forši, viņam neļauju iebraukt un tam otram arī. Negribu teikt, neatceros tā Iekšlietu ministra vārdu [Ģirģens – aut.]. Sēž viņš uz krēsla, kasa savu pakausi un stāsta, ka Adlanam ir problēmas Krievijā, problēmas tur. Melo! Vienkārši melo! Sēž šis ministrs un uzspļaut viņam, ka kaut kāds FK “Ventspils”, slavenākais Latvijas klubs Latvijā un pasaulē, tērē savu naudu – viņš vienkārši parādīja, ka atrodas Latvijas kartē. Taču par viņu ilgi vēl neatcerēsies, kamēr vien neatlaidīs. Lūk, tā ir problēma, bet es uzskatu, ka jādomā pozitīvi. Labi, es varu aizbraukt kaut rīt – problēma nav manī, bet futbolā kopumā. Sāpīgi. Jau pirmajā dienā kopš ierašanās teicu Mežeckim, ka “jums ir lielisks čempionāts, saglabājiet to, neļaujiet samīdīt!”.

Tāpēc arī šodien vēršos pie visiem – lieciet mierā cilvēkus, ļaujiet normāli spēlēt futbolu! Lai notiek godīga cīņa laukumā! (..) Visi lieliski apzinās, ka tiesneši ļoti spēcīgi ietekmē čempionātu. Šo tiesnešu sodīšana ir pārāk maiga.

Ja ierunājāties par tiesāšanu, tad izrunāsim arī šo tēmu. Runājot ar citu klubu pārstāvjiem, vairums atzīst, ka tiesāšanas līmenis ir zems, ir daudz kļūdu, taču vairums arī atzīst, ka šīs kļūdas nav apzinātas. Jūs, šķiet, vienīgais sakāt, ka kļūdas ir apzinātas.
Es atklāti saku, ka atsevišķos mačos, kur tiesneši, maigi sakot, varēja ietekmēt notikumus, viņi to arī darīja. Varu nosaukt dažas spēles – pat bez “Ventspils” piedalīšanās, lai neteiktu, ka runāju par savām spēlēm. Piemēram, “Spartaks” – “Liepāja”, kad iedeva pendeli par nesaprotamu roku, kur rokas pat tuvumā nebija. Skaidrs, ka tabulas apakšdaļas mačos ir kļūdas un tiesneši ir cilvēki. Varu pārliecinoši pateikt, ka tiesnesis, kurš vadīja “City” spēli [Treimanis], ir apbrīnojams – es viņu kā tiesnesi cienu un UEFA principus tiesnešu izvēlē uzskatu par vistaisnīgākajiem. Uz Anufrijeva fona, kas vispār ir atsevišķs stāsts. Viņš burtiski pēc dažām dienām… gluži tas pats, kas vecmāmuļu atrast uz ielas, iedot svilpi un teikt, lai svilpj. Tas nav normāli. Tāpat par 100% varu pateikt, ka tiesnesis, kas vadīja mūsu spēli ar RFS [Treimanis] vienkārši nogalināja RFS. Tā bija tiesāšana, kurai nebija nekā kopēja ar tiesāšanu. Mēs uzvarējām to spēli, RFS zaudēja punktus. Mērķis bija viens – lai RFS zaudētu. Ar mums šeit nav nekāda sakara, ko varu pierādīt kaut vai caur melu detektoru. Uzskatu, ka tas ir darbs “Riga” labā. Tas bija skaists darbs “Riga” labā.

Mazliet iestājoties tiesnešu pusē, zinu, ka “Liepāja” – “Spartaka” mača tiesnesis [Vasjukovs] pēc savas kļūdas trīs naktis nav gulējis, pārdzīvojot notikušo.
Futbols ir ātra, kompakta spēle, bumba lēkā. Taču, ja tu pieņem lēmumus svarīgu spēļu pēdējās minūtēs, tev jābūt pārliecinātam, ka tā ir pendele. Nedrīkst piešķirt pendeli šauboties.

Varbūt vienkārši trūkst kvalifikācijas, lai šādas lietas saprastu.
Tad kā viņš aizbrauca līdz “City”? Par kādiem sasniegumiem? Piemērs ar to pašu Villelu, pavaicājiet viņam pašam. Tiesnesis laukumā viņam saka: “Ja dabūsi kartīti, izlaidīsi nākamo spēli.” Traks, vai? Tu atbrauc tiesāt Ventspilī un saki spēlētājam par diskvalifikāciju? Tādas lietas notiek Latvijas čempionātā. Kamēr netiks sakārtotas šīs lietas, runās par sarunātajām spēlēm. Zvēru pie Dieva, ka Latvijā nav cilvēka, kurš parādīs, ka Adlans ir spēlējis sarunāto spēli. Bet runāt par to runās.

Par “Ventspils” nākotni. Iepriekš teicāt, ka turpināsiet finansēt klubu, ja atradīsies 49% partneris, kurš līdzfinansē. Bet, ja piepildās otrs scenārijs un Latviju pametat, kādu summu vēlaties saņemt par savu 51%?
Vai tas ir principiāli? Lai saprastu situāciju – Ventspils dome atbalsta jaunatnes akadēmiju, palīdz ar stadionu, tā ka šie 11% principā strādā. Jā, dome nevar veikt tiešos maksājumus, jo futbola klubs ir SIA, taču ir pārējie akcionāri ar 38%. Viņu pozīcija – daļas mums ir, mēs tās labprāt pārdotu, taču vienkārši tāpat atteikties no daļām nevēlamies un finansēt arī nē. 4. janvārī būs akcionāru sapulce, pēc tam viss būs skaidrāk.

Kādu iznākumu prognozējat? Optimistiski raugāties?
Optimismu piedod tas, ka visi dalībnieki, izņemot mani, ir gatavi pārdot daļas. Jūs prasījāt, par cik pārdotu savas daļas – tad, lūk, esmu vienīgais, kurš savas daļas nevēlas pārdot. Esmu vienīgais, kurš savas paketes ietvaros [domāts proporcionāli pārējo daļu turētāju ieguldījumam – aut.] esmu gatavs atbalstīt “Ventspili” ar naudu jebkāda tāda budžeta ietvaros, kāds tiks apstiprināts.

Man tādas naudas nav, bet, ja es atnāktu pie jums un piedāvātu miljons dolāru par jūsu 51%, jūs atteiktos?
Vai šis miljons atspoguļo izmaksas? Neatspoguļo. Ja es zinātu, ka, atsakoties no tāda darījuma, “Ventspils” pazudīs no futbola kartes, es pārdotu savas daļas. Pat par mazāku summu atdotu. Tieši to arī saku [pārējiem daļu turētājiem] – ja jūs tagad nepaņemsiet vismaz kādu naudu [par savu daļu pārdošanu] un neaiziesiet, tad jūs būsiet atbildīgi, ja “Ventspils” tiks iznīcināta. Negribu, lai tas notiek manas prezidentūras laikā. Parādīsies vēsturnieki, rakstnieki, kuri grāmatās un rakstos bīdīs savas versijas par notikušo. Tāpēc atklāti saku un ceru, ka, variants A, pārējie daļu turētāji paliks, taču būs ne tikai uz papīra vai, variants B, rīkosies atbildīgi un pārdos savas daļas. Te pat nav, ko pārdot – ir jāšķiras no problēmas, jāšķiras no nepieciešamības atbalstīt finansiāli klubu, ir jāšķiras no gaišās nākotnes, līdz kurai vispirms ir jānodzīvo. Tagad [gandrīz] divi gadi ir jāiztur bez Eirokausiem. Tad dodiet iespēju kādam, kurš to vēlas izdarīt! Pašvaldība mēģināja pārdot 11% par 33 tūkstošiem. Tātad trīs tūkstoši par 1%. Domāju, par šo naudu daļu turētāji mierīgi aizies. Cerēju, ka viņi atdos daļas, redzot grūto situāciju, bet tagad vēl jāmeklē nauda, lai šīs daļas izpirktu. Ja viņiem ir tik svarīgi dabūt tos 140-150 tūkstošus eiro, labi, lai būtu. Atdosim arī to.

Ja paliekat, ir aptuvenā nojausma par stratēģiju – vai Frunze paliek, kas ar sastāvu?
Ja palieku, tātad izpērku pārējās daļas caur kompanjonu. Ja būs kompanjons, būs divi viedokļi, un man būs jārēķinās ar otra cilvēka viedokli. Man kā persona non grata un Latvijas drošības apdraudētājam [ironija] nāksies pamest prezidenta posteni, jo visdrīzāk esošā situācija ir nepareiza – pilnībā jātiek galā ar savām problēmām, lai klubs manis dēļ neciestu. Tādējādi prezidenta amatu visdrīzāk nāksies pamest, jo tas nav amats ķeksīša pēc. Komandai jājūt prezidents, tāpat prezidentam ir zināmi pienākumi. Ja nebūšu prezidents (līdzīgi kā Moldovā man bija), kļūšu par līdzjutēju Nr.1 – kliegšu, aurošu. Kurš man to aizliegs? Kliedz Adlans – lai kliedz. Kurš tad mani sodīs? Pat ja es šādi [demonstrē vērienīgu mešanas žestu – aut.] naudu bēršu futbolistiem kā līdzjutējs, neviens neapsūdzēs, ka tā ir aplokšņu nauda. Varbūt tā pat būs izdevīgāka pozīcija, nekā atrasties prezidenta amatā. Tas viss vēl jālemj, laika ir ļoti maz. Treniņnometni jau esmu ieplānojis, lūdzu federācijai noteikt čempionāta sākumu. Cerams, tikšu galā ar uzdevumu atrast kompanjonu, kurš izpirktu daļas. Principā domāju, ka pašvaldībai, kas gadiem ir atbalstījusi klubu un pārdzīvo par kluba likteni un pirms saskaršanās ar savām problēmām vienmēr ir stāvējusi ar seju pret mums, 11% jāatstāj. Tie nav jāpārdod. Savukārt pārējās 89% daļas sadalīšu ar kompanjonu uz pusēm, lai būtu līdzvērtīgas attiecības. Tālāk tad arī domāsim par trenera, prezidenta un citām pozīcijām. Domāju, FK “Ventspils” struktūrā būs lielas pārmaiņas, jo, lai cik gribētu, nevaru savu interešu dēļ šo vezumu vest viens. Piesaistīšu kādu, kurš dos labumu klubam.

Visbeidzot, kuru pasaules futbolistu jūs piesaistītu FK “Ventspils” 2020. gada sezonā, ja būtu neierobežota izvēle?
Paņemtu Raienu Gigsu, kurš zina, kas ir gods un cieņa, kas ir klubs. Viņš spēlēja līdz 40 gadiem un, lai gan nopelnīja milzīgu naudu, strādāja ar sevi, pierādīja sevi, bija komandas dvēsele. Lai gan pats fanoju par “Juventus”, pats izvēlētos Gigsu. Visi zina Mesi, bet mazāk zina tos, kas klavieres nēsā. Tādi kā Injesta, Gigss ir komandas dvēsele. Futbolisti, kuri var novilkt apavu un iedot pa galvu. Es vienmēr saku: “Ja kāds halturē, es aizgriezīšos, bet tu viņam sadod, un es tev neko neteikšu. Izdari tā, lai viņš saprastu, ka komanda ir daļa no ģimenes.” Nekad neteikšu, ka jābūt demokrātiskiem, kulturāliem. Nē. Tādas lietas darīja arī Sers Alekss Fergusons, kurš ar buci trāpīja Bekemam. Tas viss ir normāli, tas arī ir futbols un dzīve. Tāpēc izvēlos Gigsu.