"Daugavas" atklāj Virslīgu: pārdomas un remarkas

Būsim godīgi, Virslīgas jaunās sezonas atklāšanas spēle nenoritēja labākajos apstākļos - 49. vidusskolas laukumā vairums līdzjutējiem bija jāskatās futbols caur režģi, lietus dēļ nācās stāvēt kājās (gods kam gods, tribīnes tika sagādātas, taču šoreiz tām lietus apstākļos nebija labākā pielietojuma), arī futbolistiem neklājās viegli, jo mākslīgais laukums juka ārā, bet sānu līnijas bija ļoti tuvu režģiem... Tomēr nesauciet šo par melno PR - lielā mērā šādu situāciju nosaka mūsu klimats, kā arī jāņem vērā, ka mača rīkotāja Rīgas "Daugava" tikai pēdējā brīdī no Jūrmalas komandas pārtapa par galvaspilsētas pārstāvi, kas jau ir visa Latvijas futbola problēma (šeit domāju klubu biežo nosaukumu maiņu, pazušanu, atkal parādīšanos u.tml., kas saistīts ar tradīciju trūkumu un nepastāvīgo/vājo ekonomisko situāciju).

Iespējams, drēgno laika apstākļu dēļ skatītāju nebija daudz - tā grūti pateikt, bet laikam tikai kādi 100 vien bija. Viņu vidū arī Vīts Rimkus, Jurijs Andrejevs, Anatolijs Kreipāns. Toties futbols bija tīri labs - abu komandu pašatdeve bija lieliska, tika spēlēts futbols (ar šo domāju - nebija lielu paužu, laika vilcināšanas, spēlētāju vāļāšanās u.tml.) vairāki futbolisti izcēlās ar lielisku tehniku, pārējie rādīja citas prasmes, piemēram, atlētismu, spēles lasīšanu vai ko citu. Skatītāji redzēja četrus vārtus, bet vēl divreiz bumba trāpīja pa stabu - tiesa, tas viss 2. puslaikā, kad Rīgas "Daugava" jau bija mazākumā. Starp citu, sarkanā kartīte Andra Treimaņa (jā, tas pats tiesnesis, kurš tiesāja Spānijas - Venecuēlas pārbaudes maču) izpildījumā tiešām no malas bija grūti saprotama (šeit prasītos skaidrojums), toties pārējā laikā viņš darbojās pārliecinoši. Nezinu gan, vai Treimaņa latvisko uzsaukumu "Rokas!", mudinot nepieturēt pretinieku pie stūra sitiena izpildes, saprot krievvalodīgie spēlētāji, par leģionāriem (piemēram, Mamuku Gongadzi) nemaz nerunājot. Bet tas tā - vairāk humoram.

Jebkurā gadījumā šī spēle drīzāk iepriecināja nekā radīja vilšanos. Un noteikti nenosita vēlmi nākt uz Virslīgu vēl. Piemēram, rīt plānoju apmeklēt "Skonto" un "Jūrmalas" spēli NSB Arkādija mākslīgajā laukumā plkst.16:00, bet nojaušu, ka Rīgas apmeklētākā spēle pat varētu būt "Metta/LU" cīņa ar "Gulbeni" - cik zinu, tad mettiešiem ir liels atbalstītāju pulks (kā jau Latvijas Universitātes komandai pienākas), bez tam klubs ir piedomājis par interesantām atrakcijām, piemēram, turpat spēles laikā būs iespējams laimēt picu! Ja klubi šādi cenšas, futbola līdzjutējiem tas jānovērtē un labākais veids ir... nākt uz spēlēm!

Turpinājumā pāris remarkas par dažu futbolistu sniegumu (ņemiet vērā, ka citā spēlē šie paši spēlētāji var nospēlēt pavisam citādi!):
Daugavpils "Daugava"
- Mamuka Gongadze: ļoti tehnisks uzbrucējs, piesaista lielu uzmanību (vienubrīd viņam uzleca seši pretinieku spēlētāji), pacietīgi gaida savu iespēju. Tomēr bieži pārtur bumbu, neatdod piespēli partneriem labākā pozīcijā. Jāsaka - lēnīgs kustībās.
- Jevgeņijs Simonovs: neliels augumā, toties tehnisks, ļoti labi izpilda stūra sitienus, bieži komandē partnerus.
- Mihails Ziziļevs: manā skatījumā mača labākais spēlētājs, kaut arī tiešā veidā rezultātu netaisīja. Šis pussargs izcili pārredz laukumu, organizē komandas saspēli, spēlē ļoti nesavtīgi, padara lielu darba apjomu, nepiekāpīgs divcīņās, kvalitatīvi izpilda standartsituācijas (no viena stūra sitiena gandrīz iegrieza pa taisno vārtos).
- Guntars Silagailis: kaut arī savu golu iesita (un bija vēl pāris iespējas), šoreiz līdz galam nepārliecināja, divcīņās šķita pamīksts, kustībās trūka asuma.
- Kaspars Ikstens: darba vārtos nebija daudz, taču paspēja pāris reizes kļūdīties... Vienā gadījumā vēl pie 0:0 tālu soda sitienu (jāatzīst, bumba uz slapjā laukuma nepatīkami atsitās pirms vārtiem) atvairīja sev priekšā, paveicoties, ka pie bumbas nepiesteidza kāds no mājiniekiem. Vēl citā epizodē pameta vārtus pie stūra sitiena izpildes un pusceļā apstājās - nekas bīstams neradās, taču šeit runāju par tendencēm.
- Georgijs Uļjanovs: šis centra aizsargs, kuru citādi kā par milzi nenosauksi (199cm), uznāca tikai uz maiņu, taču guva spēles pirmos vārtus. Liels bieds pie standartsituācijām (abos laukuma galos). Pēc tam, kad guva vārtus, piesaistīja vēl lielāku pretinieku uzmanību, kas, iespējams, palīdzēja Sokolovam būt brīvākam un pēc stūra sitiena panākt 2:0.
- Jurijs Mamajevs: ļoti tehnisks malējais pussargs, ar partneri izspēlēja vienu skaistu sieniņu, ātri kustas, regulāri sagādāja galvassāpes rīdzinieku aizsardzībai. Tomēr šai mačā pietrūka noslēdzošā centrējuma.
- Maksims Rafaļskis: labas epizodes mijās ar sliktām, trūka stabilitātes, kāda ir Ziziļevam.

Rīgas "Daugava"
- Artūrs Vaičulis: trīs no četriem vārtiem nebija vainojams, tomēr otrajos ielaistajos vārtos pie 0:1, Simonovam izpildot stūra sitienu, nokliedzās "Es!", taču līdz bumbai neaizsniedzās, un Sokolovs iesita praktiski tukšos.
- Edgars Kārkliņš: augumā neliels, bieži viegli bija nogāžams (tiesa, nopelnot arī pāris soda sitienus), reizēm pārturēja bumbu, nenoslēdzot uzbrukumu ar sitienu vai piespēli gar vārtiem (spēles laikā dabūja pārmetumus arī no trenera Popkova). Šķiet, draudīgāks un bīstamāks pat bija mazākumā (kad bija vairāk vietas), reizi noslēdzot uzbrukumu ar sitienu vārtu četrstūrī.
- Georgi Diarvnišvili: jau mača sākumā izcēlās ar neapdomīgu šķērīti (varēja traumēt pretinieku un tagad, redzot protokolu, tā laikam bija pirmā dzeltenā kartīte), kā arī vienu gaužām sliktu sitienu. Pamazām gan parādījās arī pozitīvas darbības, piemēram, viena teicama piespēle, taču visu sabojāja noraidījums - fiziski spēcīgais gruzīns acīmredzot teica Treimanim (vai pretiniekam) kādus ļoti spēcīgus vārdus, ja jau izpelnījās otro brīdinājumu sarkanās kartītes vērtē. Dienvidnieki ir karstasinīgi...

Neliels komandu raksturojums šai konkrētajā mačā:
Daugavpils "Daugava" bija organizēta, piesardzīga (pat pret šādu pretinieku, kuram paredz pastarītes likteni), pacietīga. 1. puslaikā izveidoto momentu skaits bija neliels, taču, kad viesi tika tiešā vārtu tuvumā, viņi zināja, kas ir jādara - mērķtiecīgi centās izspēlēt kombināciju ar sitienu, nebija daudz improvizāciju (ja neskaita brīvmākslinieku Gongadzi). Šķiet, mēģināja uzvarēt ar viltu, cerot pēc bumbas atgūšanas ātri iedzelt pretiniekam. Tomēr Popkova komanda labi turējās pretī. Kas zina, ja nebūtu viesiem laimīgā mājinieku spēlētāja noraidījuma, varētu rasties problēmas uzvarēt - līdz šai liktenīgajai 34. minūtei neradās pārliecība, ka noteikti tiks gūti vārti. Pat vairākumā sākotnēji Daugavpils neko īpaši neveidoja, milzu spiedienu neradīja, un vienīgi 63. minūtes vārti pēc stūra sitiena (paši saprotiet, ka ne katrā mačā izdosies izmantot standartsituācijas - pret pastarīti jāspēj veidot teicami momenti no spēles) atvēra slūžas. Šķita, ka no Daugavpils komandas sirds novēlies akmens, un tālāk šī komanda darbojās kā labi ieeļļots mehānisms. Īpaši tad, kad Rīgas komanda lūkoja mazākumā dot atbildi, viesu prettriecieni bija prasmīgi, zibenīgi, nāvējoši. Šodien Daugavpilij viss beidzās labi, bet sniegums noteikti jāuzlabo, ja ir vēlme tabulā, piemēram, pacīnīties ar Kurzemes klubiem.

Rīgas "Daugava" pirmajā pusstundā parādīja labāko, ko varēja - maksimāla pašatdeve, nikns presings (pat Ikstenam neļāva mierīgi pieturēt bumbu), spēlēja angļu stilā, cenšoties uzvarēt teritoriju, proti, sist bumbu uz priekšu cīņā, mesties kājās, censties pietuvoties pretinieku vārtiem. Pie pirmās iespējas sita pa vārtiem (šoreiz nesekmīgi). Protams, noraidījums visu sabojāja. Netika galā ar stūra sitieniem pie saviem vārtiem, savukārt pie 0:2 (būsim atklāti, mazākumā šādu deficītu nevarēja atspēlēt) nevajadzīgi pavērās, ļaujot sevi sagraut, kas psiholoģiskā ziņā noteikti nenāks par labu turpmākajās cīņās. Šoreiz atļaušos pateikt, "kas būtu, ja būtu". Ja nebūtu noraidījuma, spēle beigtos 0:0 vai 0:1, taču sagrāvi rīdzinieki noteikti nebija pelnījuši...