Pertija: "Nav žēl pamest "Daugavu""

„Nedēļas sākumā runāju ar kluba prezidentu Igoru Mališkovu. Viņš man pateica, ka iespējama kluba pārdošana. Mališkovs nosauca arī potenciālo pircēju vārdus. Ko es? Pateicu, ka, ja pie kluba stūres stāsies viņa nosauktie cilvēki, es paiešu malā. 14. jūlija vakarā man pateica tā cilvēka vārdu, kurš pērk klubu. Uzreiz pēc tam pateicu gan spēlētājiem, gan kluba vadībai, ka aizeju, jo negribu strādāt pie cilvēkiem, ar kuriem man jau agrāk bija problēmas. Agrāk – „Dinaburg” klubā. Mums nesakrita viedokļi futbola jautājumos. Mana aiziešana no „Daugavas” bija loģiska un acīmredzama, jo es neatlaistu treneri, kura vadībā komanda atrodas 2. vietā čempionātā. Man vispār nav skaidrs, kurš izplatīja baumas par to, ka mani atlaida. Es pats aizgāju,” stāstījumu par to, kāpēc aizgājis (vai ticis atlaists?) no „Daugavas” galvenā trenera amata, iesāka Tamazs Pertija.

Kā tad īsti bija – atlaida vai pats aizgājāt?
- Aizgāju pats. Kā jau teicu, tas notika 14. datuma vakarā. Uzskatu, ka pieņēmu pareizu lēmumu. Novēlu „Daugavai” veiksmi turpmāk čempionātā. Komanda ir ļoti labi sagatavota. Esmu ļoti priecīgs, ka man izdevās strādāt kopā ar šiem spēlētājiem. Viņi patiešām profesionāli attiecās pret saviem pienākumiem. Viedokļi par futbolu gan dalījās... Esmu pilnīgi mierīgs un arī pārliecināts par to, ka man izdosies atrast citu darbu. Priecājos, ka aizgāju prom, zinot to, kāda būs jaunā vadība.

- Kas tik ļoti mainījies, ka bija jāiet prom?
- Nekas nemainījās. Mališkovs pārdeva savu klubu un aizgāja prom no „Daugavas”. Es grasījos aiziet jau pirmā apļa vidū, taču viņš man palūdza, lai pabeidzu čempionātu. Pateicu, ka palikšu klubā tik ilgi, kamēr viņš būs tā īpašnieks. Tiklīdz tā vairs nebija, aizgāju. Būtu palicis arī, ja būtu citi īpašnieki, nevis tie, ar kuriem jau strādāju agrāk. Atkārtoju – mums atšķīrās uzskati par futbolu. Dzīvē taču tā gadās, kad nesakrīt domas. Vīrs no sievas arī var tāpēc šķirties...

- Kas tie ir par cilvēkiem? Uzvārdi?
- To es pašreiz negribu atklāt.

- Vai ar jauno vadību tika apspriestas sadarbības iespējas?
- Nē, man pietika ar to, ka zināju viņu vārdus. Nemaz nebija domu ar viņiem runāt. Par savu aiziešanu informēju tos, kam tas bija jāzina. Aizgāju un viss! Nebija tā, ka aizgāju, nevienam par to nepaziņojot. Piezvanīju un pateicu, ka no šī brīža klubā vairs nestrādāšu. Kad man jautāja par iemesliem, pateicu, kas par lietu. Futbolistiem to pateicu nedaudz agrāk. Kāpēc klubu pārdeva, nezinu, varbūt finansiālas problēmas.

-Vai pastāv varbūtība, ka tomēr varētu mainīt savas domas un paliktu „Daugavā”?
- Nekādā gadījumā pie tagadējās vadības nestrādāšu!

- Kā futbolisti to visu uztvēra?
- Viņiem nav tiesību protestēt. Futbolisti ir profesionāļi, viņiem jāstrādā arī pie jaunā trenera, lai arī kurš tas būtu – pasaulē labākais vai Ivanovs, Petrovs vai Sidorovs. Pēdējā treniņā pateicu, ka viņiem jādara savs darbs. Uz futbolistiem treneru maiņas neattiecas. Viņiem ir kontrakti, tāpēc jāstrādā pie visiem treneriem.

- Noteikti ir skumji, ka nākas pamest komandu, kurā ieguldīts tiks liels darbs un kas šobrīd atrodas čempionāta vadošajās vietās.
- Ja godīgi, man tas nesāp. Viena iemesla dēļ – aizgāju labprātīgi. Tie cilvēki, kas saprot to, kāpēc aizgāju, mani visu laiku cienīs. Savukārt tie, kas nesaprot, runās, ka esmu slikts cilvēks vai treneris. Aizgāju pilnīgi „tīrs” cilvēks tādā ziņā, ka sagatavoju komandu, kas spēlē labi un ir lieliskā formā. Manā vadībā izdevies futbolā atgriezt tos spēlētājus, kuriem jau bija „uzlikts krusts”. Paldies trenerim Sergejam Pogodinam, kurš ar mani bija kopā līdz pēdējam brīdim. „Daugava” pēdējos 2-3 gados bija izveidojusies par ļoti spēcīgu komandu, kas ir treneru nopelns. Esmu pārliecināts, ka jaunajam trenerim patiks šī komanda. Viņš varēs mierīgi sākt strādāt ar „Daugavu” jo tā ir labi sagatavota. Ticu, ka „Daugava” jau šogad var cīnīties par čempionu titulu.

- Kādas ir spilgtākās atmiņas no „Daugavā” pavadītā laika?
- „Daugavu” vienmēr atcerēšos pozitīvi. Daugavpils futbolā par galveno treneri nostrādāju piecus gadus Tas ir ļoti grūti. Kurš pēdējo piecu gadu laikā spējis trenēt vienu un to pašu komandu Latvijā? Neviens, visi braukuši prom. Piecos gados slodze bijusi pamatīga, man nebija nevienas brīvdienas, nedz arī privātās dzīves, taču spēju to visu izturēt, jo mīlu savu darbu. Kādreiz tomēr pienāk brīdis aiziet un šobrīd esmu apmierināts, ka man izdevies tikt prom.

- Kādi ir tuvākie plāni?
- Pagaidām nekur nestrādāšu. Staigāšu apkārt un fanošu par „Daugavas” futbolistiem. Komandā ir daudz futbolistu – manu draugu. Par „Daugavu” fanošu visu laiku, neatkarīgi no tā, kurā valstī dzīvošu un strādāšu. Fanošu līdz brīdim, kad man pret to būs jāspēlē. Daugavpils ir pilsēta, kurā ļoti ilgi esmu nodzīvojis, tā man devusi daudz prieka, tostarp futbolā.

- Vai ir jau idejas par to, kurā klubā varētu turpināt trenera karjeru?
- Nemelošu – pie tā tiek strādāts jau aptuveni pusotru mēnesi. Ir dažādi momenti, taču viss vēl kārtīgi jāapdomā, jāorganizē. Trenera darbs nav viegls. Visu laiku sēdi uz krēsla, kas pieslēgts 220 voltiem. Ļoti uzmanīgi tas viss jāpārdomā. Domāju, man tam pietiks laika.

- No kuru valstu klubiem ir bijuši piedāvājumi?
- Kad kaut kas konkrēts būs zināms, tad pateikšu.