Reportāža: pirmo reizi sezonā pilnas tribīnes!

Prieka vēsts – pirmo reizi šajā Virslīgas sezonā tribīnes bija pilnas! Jā, arī „Skonto” – „Ventspils” (1:0) 2. kārtas mačā „Skonto” halle bija pilna ar cilvēkiem, taču balkonu par tribīnēm negribētos dēvēt... Tiesa, arī par „Mettas/LU” savākto pilno stadionu prieks ir ierobežots – saspiestajā 49. vidusskolas laukumā tribīņu ir gaužām maz, šķiet, četras rindas, pie tam tikai vienā laukuma pusē un ne pilnā garumā. Gribētāju redzēt derbiju starp „Mettu/LU” un „Jelgavu” (šos klubus vieno īpašas attiecības, tāpēc termins „derbijs” patiešām ir vietā) bija vairāk nekā sēdvietu, kā rezultātā ļoti daudz skatītāju vēroja spēli stāvus, pilns ar cilvēkiem bija arī aiz vārtiem. Bail minēt aptuvenu skatītāju skaitu, taču savi četri simti varēja būt. Patīkami, ka atmosfēra skatītāju rindās bija draudzīga, kaut spiešanās brīžiem traucēja – ja klubam ir tik daudz savu atbalstītāju, jācenšas spēles rīkot lielākos stadionos! Noteikti jāuzslavē arī „Jelgavas” fani – lai gan komanda pēdējā laikā spēlējusi slikti, jelgavnieku līdzjušana un dziesmas bieži vien pārspēja „Mettas/LU” atbalstu.

Runājot par spēli, vairāk iezīmējās „Mettas/LU” rokraksts – saspringta cīņa, organizēta spēle, maz momentu, neliels rezultāts. Vien 2. puslaika sākumā „Jelgava” prata uzspiest pretiniekam savu spēli un izdarīt spiedienu, kā rezultātā arī tika gūti pelnīti vārti. Tos iesita mērķtiecīgais Vladislavs Kozlovs. Viņš visu laiku meklēja savu momentu, 55. minūtē uzšāva labu soda sitienu (Artūrs Biezais atvairīja), 56. minūtē no soda laukuma robežām trāpīja pa stabu, bet 70. minūtē beidzot guva vārtus, aukstasinīgi apstrādājot „pazudušu bumbu” soda laukumā un vēsā mierā raidot to vārtos. „Mettai/LU” ar labu momentu veidošanu pagaidām īsti nesokas, taču šoreiz ļoti ātri izdevās atspēlēties, aizsargam Romanam Rožkovskim līdzīgi iesitot atlēkušu bumbu. Panākuma iedvesmota, „Metta” pēdējās 15 minūtes aizvadīja uzbrūkoši un nebūtu brīnums, ja izdotos izraut uzvaru. Šoreiz gan rezultāts likumsakarīgs – 1:1. Jā, un šī laikam bija viena no retajām (vienīgā?) Virslīgas spēlēm, kurā nedzirdēju nevienu pašu lamu vārdu - ne no spēlētājiem, ne no skatītājiem.

„Mettas/LU” spēlēs acīs krīt kreisā pussarga Artjoma Zotova sniegums – starp citu, viņu nomainījušais vārda brālis Artjoms Loginovs arīdzan spēlē ļoti sakarīgi. Uzbrukumiem meistarīgi pieslēdzas labās malas aizsargs Juris Skābardis, savukārt Kristapam Priedēnam, Artūram Pallo un Edgaram Vardanjanam vien atsevišķās epizodēs izdodas uzspīdēt. Izvirzītais uzbrucējs Gatis Kalniņš ir lēnīgs, nepaspēj visur izskriet, toties pie standartsituācijām viņa vērtība nav pārvērtējama. „Jelgavu” šosezon klātienē redzēju pirmo reizi, tāpēc pirmajā brīdī grūti novērtēt tās spēlētājus. Vispamanāmākais, protams, bija minētais Kozlovs, kurš nepārtraukti turēja sasprindzinājumā studentu aizsardzību. Aktīvs bija arī Aleksandrs Kļimovs, viena izcila piespēle padevās Oļegam Žatkinam. Uz maiņu „Jelgavai” uznāca Rei Išikava – lai gan treneris Dainis Kazakevičs pēc spēles nebija īpašā sajūsmā par japāņa sniegumu, man viņš šķita kvalitatīvs. Išikavam bija ļoti, ļoti, ļoti ātri manevri, laba tehnika, acīgas īsās piespēles. Varbūt brīžiem pārturēja bumbu, taču potenciāls viņam ir. Varbūt vienīgi skatītājiem nevajadzētu šo japāni saukāt par „Suzuki” un „Suši” – skaidrs, ka nebija ļauni domāts, taču spēlētājs nav pelnījis dzirdēt šādus izkliedzienus.

Kopējais secinājums: „Mettai/LU” jāturpina rādīt savs cīņasspars ikvienā spēlē, jāturpina savas mārketinga aktivitātes, jāturpina būt par paraugu citiem klubiem spēļu organizēšanā un attieksmē pret futbolu, taču jārīko spēles lielākos stadionos, lai nebūtu tā, ka skatītāji kāpj viens otram uz galvas. „Jelgavai” savukārt nepieciešams atrast optimālo pamatsastāvu (Kazakevičs neslēpj, ka viņa rīcībā ir liela spēlētāju grupa) un jāuzlabo sniegums pozicionālā spēlē, jo komandai ir fantastiski ātra pāreja no aizsardzības uzbrukumā (citiem vārdiem – padodas pretuzbrukumi), taču ir problēmas izjaukt pretinieku aizsardzību, ja tā ir savā vietā.

Manis apmeklēto sešu spēļu subjektīvais tops skatāmības ziņā