Melu detektors - Kazakevičam par Virslīgas leģionāriem taisnība

Atgādinu, ka šobrīd vienas Virslīgas komandas sastāvā vienlaikus nedrīkst būt vairāk nekā pieci ārzemnieki. Septiņi no astoņiem Virslīgas klubiem balsoja par šī limita palielināšanu par vienu leģionāru, taču LFF Valde šo priekšlikumu noraidīja un arī 2017. gadā darbosies iepriekšminētais piecu viesspēlētāju ierobežojums.

Šī materiāla ideja radās pēc tam, kad LFF Sporta direktors Dainis Kazakevičs intervijā izteicās, ka "no apmēram 60 leģionāriem snaiperu TOP10 iekļuva tikai viens", kā arī uzsvēra, ka Virslīgas klubi pat šī brīža atļautos piecus viesspēlētājus pilnvērtīgi neizmanto, turklāt, viņaprāt, arī ārzemnieku kopējās kvalitātes nav sevišķi labākas nekā vietējiem futbolistiem. Skaidrs, ka Kazakevičs intervijā savu viedokli formulēja īsumā ar vienkāršiem faktiem, bet tam apakšā ir liela zināšanu bāze par vietējo futbolu. Tomēr nolēmu ar statistikas palīdzību dažādos griezumos mēģināt pārbaudīt šos apgalvojumus. Gluži kā savdabīgs melu detektors.

Uzreiz uzsvēršu, ka tālāk apskatītajā statistikā par pamatu tika ņemtas spēlētāju pases, līdz ar to Latvijā dzīvojošie Artjoms Osipovs, Mindaugs Grigaravičs, Pāvels Riževskis un Giorgi Diakvnišvili tiek uzskatīti par leģionāriem, bet Kristians Toress par leģionāru līdz brīdim, kad kļuva par Latvijas pilsoni.

Vēl svarīgāk par tālāk aplūkoto der pieminēt dažas atrunas:
(1) ne tikai, taču pamatā tiks salīdzināta Latvijas un ārzemju spēlētāju produktivitāte uzbrukumā, kaut gan tikpat liela nozīme ir arī sniegumam aizsardzībā (kuru izmērīt ir daudz sarežģītāk),
(2) lai gan apskatītas astoņu komandu un desmitiem spēlētāju statistika, jāņem vērā, ka dažādās komandās var būt dažādi lomu sadalījumi un uzsvari - piemēram, leģionāru aizstāvībai var minēt faktu, ka virknei šī gada spēlētāju uzbrukuma statistika (gūtie vārti, rezultatīvās piespēles) nebija primārais uzdevums komandā. Tai skaitā tādiem pussargiem kā Leonels Strumija, Simons Pauļus, Sergejs Kozeka, Rjotaro Nakano, Džons Kamara un citi.
(3) ir apskatīta statistika arī spēlētāju pozīciju griezumos vienkāršotā variantā "aizsargs", "pussargs", "uzbrucējs", taču jāsaprot, ka tie paši pussargi ir ļoti plašs jēdziens (informācijai - malējie pussargi/uzbrucēji jeb pusuzbrucēji, kā viņus mēdz dēvēt, šī apskata ietvaros ievietoti pussargu kategorijā) un zinātniskākā pētījumā ar mērķi iegūt objektīvākus rezultātus noteikti tiktu sašķiroti detalizētāk.

Leģionāru skaits

Pirmkārt, cik tad precīzi leģionāru spēlēja 2016. gada Virslīgā? Izrādās, vismaz reizi laukumā izgāja 76 ārzemju futbolisti, kamēr vietējo spēlētāju skaits bija 160. Tātad Kazakevičs ne tikai nepārspīlēja, bet pat bija pārāk pieticīgs, izmantojot argumentāciju "apmēram 60 leģionāru, maz snaiperu".

Tiesa, cits jautājums ir, cik daudz šie leģionāri spēlēja. No 76 citu zemju futbolistiem gandrīz puse, 35, nesakrāja pat 10 spēles 28 kārtās. Lai gan atsevišķos gadījumos ātrai leģionāra pazušanai var būt citi iemesli, pirmais šī materiāla secinājums - daudzi Virslīgas klubi regulāri neuzmin ar leģionāru izvēli un ieberžas. Taču tas, protams, vēl nenozīmē, ka tie citvalstu futbolisti, kuri spēlē vairāk, nekompensē apdedzināšanos ar leģionāriem-viendienīšiem.

Leģionāru spēles laiks

Ja kāda komanda nemainīgi izmantotu visu piecu leģionāru limitu, tad leģionāri sakrātu aptuveni 5/11 (~45%) no komandas kopējā spēles laiku (šo rādītāju nedaudz var pakoriģēt sarkanās kartītes). Kāds bija vidējais rādītājs 2016. gada Virslīgā?

Leģionāri summāri sakrāja 67 654 minūtes, kamēr kopā visi spēlētāji aizvadīja 219 431 minūti. Leģionāri laukumā pavadīja 31% no spēlētāju kopējā laika un 68% no maksimāli iespējamā laika limita ietvaros. Varam secināt, ka 2016. gadā Virslīgas klubi tikai par 2/3 izmantoja iespēju izmantot piecus leģionārus. Aplūkosim šo pašu statistiku arī pa komandām, lai varētu izdarīt secinājumu, kuras komandas ir tās, kas leģionāru palīdzību patiešām izmanto lielā mērā un kuru aicinājums palielināt limitu izklausās pamatots:

Piezīmes:
Leģ. min. - leģionāru kopā nospēlētās minūtes 2016. gada Virslīgā.
Max - maksimālais minūšu laiks, ko leģionāri nospēlētu, ja komandas sastāvā visu laiku laukumā būtu pieci leģionāri.
% no max - cik procentus no maksimāli iespējamā leģionāri atradās laukumā. Ja rādītājs ir 50%, tas nozīmē, ka vidēji tikai 2.5 leģionāri spēlējuši no zvana līdz zvanam (vai lielāks skaits, taču ar nepilnīgu spēles laiku).

Tikai "Riga" un "Spartaks" šī brīža leģionāru limitu izmanto gandrīz pilnvērtīgi un ar reālām darbībām ir pamatojuši nepieciešamību šo limitu palielināt. Protams, teorētiski var būt situācija, ka arī citiem klubiem, kuri leģionāru limitu ne tuvu neizmanto pilnvērtīgi, ir sava argumentācija par limita palielināšanu - piemēram, šādā scenārijā, visticamāk, samazinātos vietējo futbolistu algas (jo gluži vienkārši būtu vajadzīgs mazāks skaits vietējo spēlētāju), un tas klubiem, kuri balstās uz Latvijas spēlētājiem, ļautu samazināt izdevumus.

Principā ar augstākminēto statistiku par šī brīža faktisko leģionāru izmantošanas pakāpi pietiek, lai secinātu, ka LFF valde rīkojās pareizi, leģionāru limitu nepalielinot, taču vēl apskatīsim, cik produktīvi bijuši leģionāri.

Gūtie vārti

Jau minēts, ka leģionāri laukumā pavadīja 31% no visu spēlētāju kopā pavadītā spēles laika, un, protams, Kazakevičam ir taisnība, ka tikai Dmitrijs Platonovs prata iekļūt rezultatīvāko spēlētāju desmitniekā. Bet tomēr - cik procentus vārtu leģionāri kopumā guva?

Neskaitot savos vārtos raidītās bumbas, kopā Virslīgā tika gūti 255 vārti, bet leģionāri guva 84 vārtus, un tie ir 32.9%. Citiem vārdiem sakot, leģionāri sevišķi neizcēlās uz vietējo futbolistu fona un guva tikai par 5.2% vārtiem vairāk nekā pienāktos iesist vidēji, ņemot vērā viņu spēles laiku.

Rezultatīvās piespēles

Sportacentrs.com kopumā fiksēja 227 rezultatīvās piespēles, un leģionāri no tām veica 77, tātad 33.9%, kas ir līdzīgs leģionāru vārtu procentam un arī pietiekami atbilstoši viņu spēles laikam. Pie gūto vārtu un rezultatīvo piespēļu statistikas vēl atgriezīsimies.

Leģionāru pozīcijas

Saprotams, ka leģionāru pozīcijas ir dažādas un teorētiski var gadīties, ka kādu gadu Virslīgā ir ļoti daudz ārzemju vārtsargu un aizsargu, kas leģionāru vārtu un rezultatīvo piespēļu statistiku pavājinātu. Aplūkosim, kādu pozīciju spēlētājiem no ārzemēm 2016. gadā tika dota priekšroka:

Piezīme: V - vārtsargi, A - aizsargi, P - pussargi, U - uzbrucēji. Attēlots spēlētāju skaits un blakus Latvijas/ārzemju spēlētāju procents no attiecīgās pozīcijas visiem spēlētājiem.

Lūk, patiesībā ārzemju vārtsargu un aizsargu šogad bija salīdzinoši maz, bet lielāko īpatsvaru leģionāru vidū veidoja tieši pussargi un arī uzbrucēji, kas iepriekš minēto viesspēlētāju statistiku par gūtajiem vārtiem un rezultatīvajām piespēlēm padara vēl nepievilcīgāku.

Tomēr salīdzināsim ne tikai futbolistu skaitu, bet arī spēles laiku pa pozīcijām, jo teorētiski var gadīties, ka daudzi ārzemju pussargi un uzbrucēji ir parādījušies un ātri vien pazuduši, respektīvi, spēlējuši pavisam maz.

Piezīme - attēlotas spēlētāju nospēlētās minūtes un blakus Latvijas/ārzemju spēlētāju nospēlēto minūšu procents no attiecīgās pozīcijas spēlētājiem spēles laika.

Var redzēt, ka kopējās tendences tādas pašas, vienīgi ārzemju pussargu spēles laika īpatsvars minūšu ziņā nav tik liels (30%), kā skaita ziņā (34%), savukārt ārzemju uzbrucēju spēles laika īpatsvars (43%) ir pat jūtami lielāks nekā viņu skaita proporcija (38%).

Lai viss būtu pavisam skaidrs, vēl aprēķināsim, cik vidēji spēlē vārtus un rezultatīvas piespēles veikuši Latvijas spēlētāji un ārzemju spēlētāji pa pozīcijām:

Piezīmes:
"Vārti", "Rez.piesp." un "Kopā" ir absolūtā izteiksmē, bet treknrakstā "Vārti vid.", "Piesp.vid." un "Kopā vid." vidējie rādītāji pilnā spēlē (90 minūtes), ņemot vērā attiecīgās kategorijas kopējo spēles laiku.
Tabulā attēloti līdz simtdaļām noapaļoti dati.

Kā redzams, vidēji 90 minūtēs Latvijas uzbrucēji un Latvijas pussargi, vērtējot pēc rādītāja "gūtie vārti un rezultatīvās piespēles", bijuši pat produktīvāki nekā ārzemju spēlētāji un iepriekš fiksētais, ka kopumā vidējais leģionārs gūst vārtus par kripatiņu biežāk būtībā bija uz tā rēķina, ka vārtsargu pozīcijā izteikti izvēlas vietējos vārtsargus. Domāju, šeit vairs nav ko piebilst un, ja runājam par gūtajiem vārtiem un rezultatīvām piespēlēm, šai statistikai būtu jāliek Latvijas futbolā iesaistītajiem aizdomāties...

Spēles zvaigznes

Secinājām, ka ar uzbrukuma statistiskajiem rādītājiem leģionāri nevar sevišķi lepoties, salīdzinot ar Latvijas vietējiem spēlētājiem. Vēl gribētos pārbaudīt, vai gadījumā ārzemnieki nav izcili efektīvi tieši aizsardzības funkciju pildīšanā. Redzam gan, ka ārzemju vārtsargu un principā arī aizsargu nav ļoti daudz, tomēr paturēsim prātā, ka mūsdienās aizsardzības funkcijas svarīgi pildīt augstā līmenī visu pozīciju futbolistiem.

Ir pieejama "Instat" statistika, tomēr tā ir visai mehāniska un, lai pārbaudītu aizsardzības efektivitāti, laikam varētu izmantot tikai uzvarēto divcīņu statistiku. Šī materiāla ietvaros apskatījos, cik bieži leģionāri un vietējie spēlētāji nokļuvuši Virslīgas spēļu trīs zvaigžņu pulkā, kas raksturo spēlētāja kopējo sniegumu (tiesa, spēlētāja bieža kļūšana par vienu no spēles zvaigznēm automātiski nenozīmē, ka visa sezona aizvadīta labi un stabili). Atgādinu, ka spēļu zvaigznes iespēju robežās nosaku ar pašu treneru un citu futbola speciālistu palīdzību.

Kopumā tika aizvadītas 111 spēles un attiecīgi tika noteiktas 333 zvaigznes, un leģionāri no šīs ekspozīcijas aizņēma 114 vietas jeb 34.2%. Lai gan tas ir par saviem ~10% vairāk nekā būtu jābūt, daļēji to var skaidrot ar faktu, ka saprotamu iemeslu dēļ par spēles zvaigznēm biežāk tiek atzīti uzbrūkošie futbolisti, un, kā noskaidrojām iepriekš, leģionāru ir vairāk tieši uzbrūkošajā grupā.

Piezīmes: "Sk" - cik reizes attiecīgās kategorijas spēlētājs ticis atzīts par vienu no mača zvaigznēm, "Vid.sk" - treknrakstā tas pats rādītājs vidēji spēlē, ņemot vērā attiecīgās kategorijas futbolista spēles laiku.

Uzbrucēji un pussargi par spēļu zvaigznēm atzīti 221 reizi, kamēr aizsargi un vārtsargi gandrīz divreiz mazāk - tikai 113 reizes, lai gan standarta variantā aizsargi un vārtsargs laukumā aizņem gandrīz pusi jeb 5 no 11 vietām. Ja sametam uzbrucējus un pussargus vienā maisā, redzam, ka ārzemju spēlētāji baudījuši mazlietiņ lielāku atzinību. Ņemot vērā viņu vājākas pozīcijas iepriekš aplūkotajā rādītājā "vārti+rez.piespēles", varam pieņemt, ka kopējais ārzemju futbolistu ieguldījums, iespējams, tomēr nav sevišķi mazāks nekā Latvijas futbolistiem.

Piemēram, seši pussargi Kozeka, Pauļus, Strumija, Nakano, Migels Sids un Kamara rādītājā "vārti+rez.piespēles" kopā sakrāja sezonas kontekstā ļoti pieticīgus 4+5=9 (Strumija, Sids un Kamara nesakrāja ne punkta, pārējiem trim pa trim punktiem), toties viņi kopumā 17 reizes tika atzīti par spēļu zvaigznēm.

Lielais pārsvars vārtsargu kategorijā skaidrojams, ka 21 no 25 leģionāru spēlēm aizvadīja "Riga" vārtsargs Igors Litovka, kurš piecreiz prata iekļūt zvaigžņu vidū.

Secinājumi

Šī nelielā pētījuma noslēgumā, paturot prātā sākumā minētās atrunas, jāatzīst, ka Kazakevičs neliekuļoja un viņa argumentiem ir faktisks pamatojums:
- vairums klubu 2016. gada Virslīgas sezonā neizmantoja esošo piecu leģionāru limitu pilnvērtīgi (to pilnvērtīgi izmantoja tikai divi no astoņiem klubiem - "Spartaks" un "Riga"), un vidēji 33% leģionāru vietu palika neaizpildītas jeb, citiem vārdiem sakot, vidēji vienas komandas sastāvā laukumā atradās tikai 3.4 leģionāri,
- uzbrukuma produktivitātē, par pamatu ņemot rādītāju "gūtie vārti + rezultatīvās piespēles", leģionāri vidēji bija aptuveni tikpat rezultatīvi kā Latvijas spēlētāji un pat mazāk rezultatīvi par vietējiem, ja par pamatu ņemam tikai pussargus un uzbrucējus,
- spēles zvaigžņu vidū leģionāri iekļuva par 10% biežāk, taču jāņem vērā, zvaigžņu vidū uzbrucēji un pussargi iekļūst gandrīz divreiz biežāk nekā aizsargi un vārtsargi (un šajās pozīcijās vietējo futbolistu īpatsvars ir sevišķi liels). Ņemot par pamatu spēles laiku un konkrētas pozīcijas, leģionāriem ne tuvu nebija šī 10% pārsvara.