Kurbatovs: "Riga" – pirms un pēc…

Kirils Kurbatovs: “Pirmkārt, jāsāk ar to, ka Jurijs Nagaicevs kā “Riga” sporta direktors 2015.gada beigās piedāvāja man kļūt par “Riga” galveno treneri. Pēc tam, kad tikos ar vadību un uzzināju kluba ambiciozos plānus un ilgtermiņa stratēģiju, es pieņēmu lēmumu piekrist šim piedāvājumam. Es lieliski apzinājos visus gaidāmos sarežģījumus, kas saistīti ar komandas un visa kluba izveidošanu. Man tas bija jauns izaicinājums, vēl viens solis augšup pa trenera karjeras kāpnēm.

Tobrīd kluba rīcībā bija tikvien kā tīkls ar futbola bumbām, treniņkrekli un astoņi spēlētāji no pagājušā gada sastāva. Tas bija tas, ko redzēju, atnākot uz pirmo treniņu, lai iepazītos ar komandu.

Līdz februārim nebija skaidrības par kluba īpašnieku, attiecīgi nebija skaidrības par budžetu. Tāpēc laiks selekcijas veikšanai bija neglābjami pazaudēts. Lielā mērā tas attiecās uz spēlētājiem ar Latvijas pasi.

Tālāk, kad budžets un spēlētāju iegūšanas kritēriji izskanēja, mēs pielikām maksimālas pūles, lai izveidotu konkurētspējīgu komandu. Taču vadošo spēlētāju kodols pievienojās mums burtiski dažas dienas pirms čempionāta sākuma.

Tāpēc pirmssezonas sagatavošanās risinājās nepārtrauktā tādu cilvēku meklēšanā, kuriem ir noteiktas kvalitātes, un kuri spēj risināt noteiktus uzdevumus, turklāt ņemot vērā noteiktus ierobežojuma rāmjus – vecuma ziņā un cenas ziņā.

Viena lieta ir, kad gatavai komandai pievienojas 5-6 jauni spēlētāji, bet pavisam kas cits, kad tev jāizveido komanda, kurā sākotnēji ir tikai 5-6 spēlētāji. Šo iemeslu dēļ nebija integrējošās sagatavošanās pirms čempionāta sākuma.

Iespējams, kādu no kluba vadības maldināja tas, ka treniņspēlēs un pārbaudes spēlēs pirms sezonas nebija pārliecinošu uzvaru. Kaut arī iemesli ir acīmredzami – elementārs laika trūkums. Šādu spēļu laikā nemitīgi tika izmēģināti aizvien jauni spēlētāju virknējumi, tāpat notika spēles taktisko metožu pilnveidošana, dažādas kombinācijas, individuālās un komandas mijiedarbības veidošana. Rezultātiem nebija nozīmes.

Jebkurai komandai nepieciešams laiks, lai saprastu vienam otra spējas laukumā, lai novērtētu komandas biedru cilvēciskās kvalitātes, lai izveidotu hierarhiju un noteiktas savstarpējās attiecības, lai komandas iekšienē rastos uzticības atmosfēra. Un tas attiecas ne tikai uz futbolistiem, bet arī kopumā uz visiem kluba darbiniekiem, sākot ar kluba prezidentu un beidzot ar apkopēju. Un man šķiet, ka mums to izdevās panākt līdz čempionāta sākumam – cik nu tas bija iespējams šajā īsajā laikā.

Ņemot vērā sniegtos sagatavošanās apstākļus, komandas gatavība, sākoties turnīram, bija vairāk nekā apmierinoša. Pirmajās spēlēs bija redzams komandas stils un taktiskais zīmējums. Nebija grūti uzminēt spēles struktūras tālāko virzienu un attīstību. Bija acīmredzami, kādā veidā un uz kā rēķina komanda mēģināja organizēt uzbrūkošās un aizsardzības darbības. Tieši šādu attīstības vektoru pirmās tikšanās laikā man pauda kluba prezidents, proti, jāspēlē uzbrūkošs un skatāms futbols.

Rezultātā čempionāta pirmajās trīs spēlēs ieguvām divus neizšķirtus pret komandām, kuras bija pārākas par mums budžeta ziņā, struktūras ziņā, spēlētāju sastāva ziņā (turklāt abos mačos atradāmies vadībā), kā arī nejēdzīgs zaudējums pret “Mettu”, kaut arī spēles saturs bija pietiekami labs pat neskatoties uz to, ka mums trūka trīs radošu spēlētāju, kuri bija traumēti.

Iespējams, tieši rezultāts pret “Mettu” kļuva par iemeslu, lai pieņemtu tik radikālu lēmumu, taču to atliek tikai minēt. Ziņa par manu atstādināšanu man bija absolūti negaidīta. Es novadīju rīta treniņu, bet vakarā kluba ģenerālmenedžeris Proņins paziņoja man, ka esmu atlaists, un ka cits treneris ar savu štābu jau no nākamās dienas ķersies klāt saviem pienākumiem. Ar ģimenes apstākļiem [šādu iemeslu minēja kluba vadība, paziņojot par šķiršanos no Kurbatova – aut.] šajā gadījumā vispār nebija nekāda sakara. Es publiski šādu kluba skaidrojumu nenoliedzu, jo neredzēju jēgu – man tuvi cilvēki tāpat zināja, kas un kā. Savukārt futbolisti par manu atlaišanu uzzināja internetā.

Tagad, analizējot līdz tam brīdim veikto darbu, varu droši teikt, ka varu lepoties ar sasniegtajiem rezultātiem konkrētajos apstākļos. Mēs sākām praktiski no nulles un tikām pie visā visumā konkurētspējīgas komandas divu mēnešu laikā. Savukārt par savu kļūdu nosauktu nepareizu attiecību veidošanu ar kluba vadītājiem – viss bija balstīts uz savstarpēju uzticību un nebija juridiski korekti sastādīta līguma.

OK. Bet kas notiek ar komandu tagad? Runāšu tikai par futbolu.

Pagājuši jau trīs mēneši, sen atvēries transfēru logs, bet laukumā mēs redzam komandu, kas rāda skumju, žēlīgu futbolu. Redzam komandu, kas nekādi nespēj uzvarēt, kaut gan tai viss nepieciešamais ir.

Ja paskatāmies uz pieteikumu – spēlētāju sastāva ziņā šī komanda acīmredzami ir pelnījusi ko vairāk. Redzami lieliski mēģinājumi klubu popularizēt Latvijā, taču to nevar pateikt par galveno – SNIEGUMU! Līdzjutēji, atnākot uz stadionu, pirmām kārtām vēlas redzēt labu futbolu. Viss pārējais ir kā pielikums galvenajam – futbola mačam.

Ir skumji redzēt komandu šādā stāvoklī. Ir žēl puišu, kuri laukumā atdod visus savus spēkus, veselību, taču rezultāta kā nav, tā nav.

Komandas attīstībai viss ir – treniņapstākļi, nokomplektēts treneru štābs, fiziskās sagatavotības treneris, testēšanas iekārtas (Catapult, Polar), iespēja iekārtoties viesnīcā pirms spēles, kvalitatīvas atjaunošanās iespējas. Esmu pārliecināts, ka trenera skaļais vārds neradīja pozitīvu efektu. Vajag kaut ko vairāk. Galu galā darbs izlasē un klubā ir divas atšķirīgas lietas. Jāatzīst – cerības un gaidas nepiepildījās… Esmu pārliecināts, ka ar iepriekšējo treneru štābu komanda būtu spējusi divreiz apspēlēt “Daugavpili” un “Mettu”.

Par aizvadīto laiku var izdarīt dažus secinājumus par komandas sagatavošanu:
• kad pametu komandu, tā atradās labā fiziskā stāvoklī un labi sagatavota taktiski,
• selekcija tika veikta saskaņā ar budžetu,
• atmosfēra komandā bija brīnišķīga, mēs bijām kā viena ģimene,
• treniņprocess un apmācību process bija izveidots absolūti pareizi,
• sakarā ar trenera štāba izmaiņām psiholoģiskais fons komandā kļuva būtiski sliktāks.

Jā, jūtu, ka jūs teiksiet – aizskarta pašcieņa.
Un jums, protams, daļēji būs taisnība.
Tai pašā laikā speciālisti un cilvēki, kuriem ir daudz dziļāka saistība ar futbolu, mani sapratīs.

Sportā esmu nodzīvojis visu savu dzīvi, sacenšoties ar citiem savās prasmēs un mēģinājumos sasniegt rezultātu. Bez tā vispār neko taustāmu sasniegt nevar nevienā dzīves jomā. Mēs visi dzīvojam, nepārtraukti salīdzinot sevi ar kaut ko vai kādu. Par cilvēkiem spriež pēc viņu darbiem un rezultātiem. Un man kaut kādā mērā ir patīkami, ka komanda pirmajās trīs kārtās rādīja lielisku sniegumu, ja salīdzinām ar to, kā komanda spēlē šobrīd.

No otras puses ir vilšanās par to, kas notiek tagad un par to, ka komanda neturpināja savu attīstību. Man ir saprotams to puišu stāvoklis, kuri manā vadībā tika uzaicināti komandā, bet par kuriem šī brīža treneris preses konferencēs dod mājienus, ka viņam nākas strādāt ar mazkvalificētiem un funkcionāli negataviem spēlētājiem.

Kā cilvēks, kuram bija tiešs sakars ar “Riga” FC veidošanos, nevaru būt vienaldzīgs par to, kas attiecas tieši šo komandu. Novēlu puišiem turpmāk uzvarēt un ieņemt cienījamu vietu tabulā sezonas noslēgumā.”