Verpakovskis: "Kijevas "Dynamo" ieteiktu Toberu – viņš jau ir gatavs tam līmenim"

- Par kādu naudu Latvijā dzīvo klubi?
- Rīgā, var teikt, futbols turas uz vietējiem oligarhiem, bet mazajās pilsētās ļoti daudz palīdz pašvaldības. Ja skatāmies pirmo sešinieku, tad visbiežāk tas ir viens cilvēks, nosacīts oligarhs, no kura atkarīgi 80% kluba budžeta.

- Investorus atrast ir grūti? Cilvēki ne pārāk vēlas ieguldīt futbolā?
- Protams. Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropā, kur futbols nav galvenais sporta veids valstī. Mums futbols ir trešajā vietā pēc basketbola un hokeja. Valsts ir maza. To, kuri vēlas palīdzēt sporta attīstībai, nav tik daudz, bet vienalga mums ir četri spēlētāji NBA, ir puiši, kuri ir NHL. Labi, ka ir vismaz šie pieci seši cilvēki, kuri iegulda futbolā. Uz viņu rēķina arī ir izaudzis čempionāts.

- Vēl tu strādāji Latvijas Futbola federācijā.
- Biju viceprezidents un federācijas valdē, bet pirms diviem trim mēnešiem pametu amatu un pagaidām nolēmu koncentrēties klubam. Apvienot ir ļoti smagi. Klubā nodarbojies ar tīri futbola lietām, domā par to, kā uzlabot spēli, kuru parakstīt, kuru pārdot – esi tuvāk futbola laukumam. Bet federācija vairāk tomēŗ ir politika. Ļoti daudz konfliktu. Smagi strādāt, jo kaut kas nesanāk tā, kā biji plānojis. Šis darbs sāka atņemt ļoti daudz laika, un tas laikam nebija tas, ar ko vēlētos nodarboties.

- Vēl biji arī Liepājas domes deputāts.
- Joprojām tāds esmu – šo amatu neesmu pametis. Regulāri apmeklēju sēdes, esmu Sporta komitejā un pamatā darbojos sporta jomā. Vēl gadu tur noteikti nostrādāšu, pēc tam būs vēlēšanas un domāsim.

- Vai Latvijā tagad ir spēlētāji, kuri varētu uzspēlēt Kijevas "Dynamo"?
- Pagājušajā vasarā tikos ar Mihailičenko un Grigoriju Surki, un arī viņi uzdeva šo jautājumu. Tobrīd nebija, bet tagad es nosauktu jaunu puisi no Liepājas – Kristeru Toberu. Viņš 17 gadu vecumā debitēja Latvijas izlasē [Verpakovskis gan kļūdās par gadu, Tobers debitēja 18 gadu vecumā – A.S.]. Gadu ar viņu strādāju. Viņam ir lieliskas dotības. Jau 17 gados viņš bija kapteinis. Uzskatu, ka viņš jau ir gatavs spēlēt tādā līmenī, un domāju, ka viņu gaida laba nākotne.

- Latvijas futbols tagad ir krīzē? Izlases neveiksmīgie rezultāti pēdējos gados…
- Ja runā par izlasi, tad tajā 100% ir dziļa krīze. Runāju ar veterāniem, un pat viņi neatceras, ka kādreiz būtu bijusi tāda bezpalīdzība un nolemtība. Līdzjutēji ir ļoti stipri vīlušies. Gribas ticēt, ka sliktāk vairs jau nebūs. Priecē jaunatnes izlašu rezultāti, viņi vismaz kādu uzvar un tiek Elites kārtā.

- Tu biji ļoti spēcīgs latviešu spēlētājs, bet pēc tevis kādu citu pat nevar atcerēties. Kas par lietu?
- Kādēļ gan nevienu? CSKA bija Cauņa, Rudņevs uzspēlēja Hamburgā. Laikam vaina sistēmā. Neizturam konkurenci Eiropas līmenī. Iespējams, laiks aizdomāties un kaut ko mainīt futbolistu sagatavošanā. Ne velti taču tādi rezultāti.

- Vai tev pēc karjeras ir palikusi kreklu kolekcija?
- Protams. Sieva lamājās, ka tā aizņem pārāk daudz vietas. Nācās salikt maisā un aiznest uz bēniņiem. Tajā ir arī Mesi krekls, spēlēju "Getafe" un samainījos ar viņu. Ir arī Injestas, Davidsa, Pujola. Kādu kreklu varētu būt uzdāvinājis draugiem. Puiši no izlasēm man pastāvīgi veda. Kaut kur noteikti ir [bijušo "Dynamo" spēlētāju] Huseva, Leko, Pejeva, Kaduri krekli. Cits citam noteikti tādus dāvinājām.

- Tev nav palicis aizvainojums uz "Dynamo", ka neļāva sevi pilnībā realizēt?
- Aizvainojums ir tikai pašam uz sevi. Par to, ka kādā brīdī pārstāju ticēt saviem spēkiem. Sabo sāka mani presēt kāzu dēļ, ka gadu esmu izlaidis un ka Māris vairs nav tas. Lai gan mana attieksme pret spēli, pret klubu neizmainījās vispār. Taču viņš sāka katrā intervijā runāt par mani, bet es to visu lasīju un laikam pats sāku tam ticēt. Un zaudēju ticību. Pietrūka kaut kāda Balkānu vai Latīņamerikas nekaunības. Tas pats Klebers nekad nelasīja, ko treneris teica pēc spēles. Lūk, Balkānu un Brazīlijas spēlētāji ir ļoti pārliecināti, varbūt pat pašpārliecināti. Viņiem laukumā tas palīdz, bet mums ir cita mentalitāte. Un ja vēl treneris sāk kaut ko runāt… Vajadzēja būt nekaunīgākam un ticēt saviem spēkiem. Tā ka vainīgs esmu tikai es pats.

- Atceros spēli pret "Roma" un Meksesa zemisko rīcību [viņš pret Verpakovski nopelnīja sarkano kartīti]. Kas gan tur notika?
- Joprojām to brīdi atceros skaidri. Meksess visu spēli mani provocēja. "Roma" bija neapmierināta ar spēles gaitu, kaut kā gribēja mūs izsist no ritma un provocēja. Šovkovskis izsita bumbu, noskanēja tiesneša svilpe, es redzēju, ka Meksess iet uz bumbu un nedaudz pieliku korpusu, bet viņš sanervozējās un man spēcīgi iesita. Tiesnesis redzēja to epizodi un parādīja sarkano kartīti. Provokācija turpinās arī tunelī. Pie manis pienāca Toti un sāka kaut ko runāt. Viņš gaidīja vai nu spļāvienu, vai arī kādu tamlīdzīgu negatīvu reakciju. Viņš redzēja, ka aizmugurē iet tiesnešu brigāde, un gribēja izprovocēt manu noraidījumu, lai otrajā puslaikā būtu vienādi sastāvi.

Pilnu interviju par Verpakovska atmiņām un domām par Kijevas "Dynamo", Ukrainas futbolu un savu karjeru lasi ŠEIT.