Bērnu treneris nepiekrīt Mihelsonam: "Agrā specializācija liek pamest sportu"

"Pirmdienas vakarā izlasīju Pozitīvi par futbolu Latvijā interviju ar Ģirtu Mihelsonu, un Mihelsona kunga atbilde uz jautājumu par to, kādam būtu jābūt pareizam futbolista attīstības ceļam, neliek man mieru jau vairākas dienas. Es nepiekrītu gandrīz nevienam vārdam, kas tika pausts atbildē, un, tā kā esmu jaunais futbola bērnu treneris, kā arī jauno futbolistu tēvs, tādēļ uzskatu par nepieciešamību uzrakstīt savas pārdomas.

Sākšu ar to, ka vienmēr esmu bijis un būšu par futbola attīstību Latvijā, par jauno spēlētāju profesionālu izaugsmi un izciliem izlases sasniegumiem. Un manī būs neviltots prieks par katru jauno futbolistu, kurš sasniegs savus mērķus, neskatoties uz to, no kādas futbola skolas viņš ir nācis.

Futbola skola "Metta" savā mājas lapā raksta šādi – “Futbola skolu "Metta" par savu izvēlas tie, kas vēlas visaugstākā līmeņa personības attīstību un īpaši profesionālu futbola apmācību”. Ne tikai šis teikums, bet arī visa līdzšinējā FS "Metta" darbība ir bijusi, manuprāt, nepārprotama – tā strādā pie profesionālu futbolistu sagatavošanas. Tas, protams, Latvijas futbolam ir nepieciešams, taču atgādināšu, ka no visiem bērniem par profesionālu futbolistu, kā Mihelsona kungs pauda minētajā intervijā, kļūst 1-2%. Jautājums varētu rasties – kas notiek ar pārējiem 99-98% bērnu? Par šo jautājumu esmu domājis ļoti daudz, jo man personīgi liekas vienkārši nepareizi pret bērniem, ka futbols tiek stādīts augstāk par viņu interesēm. Mani satrauca tas, ka, lai sasniegtu mērķi – profesionāls futbolists –, tiek upurēta daudzu bērnu attīstība. Pie gala secinājuma man palīdzēja nonākt jūlijā notiekošais futbola treneru seminārs, kuru vadīja Anglijas Futbola asociācijas treneru instruktors Pīters Stardžess (Peter Sturgess). Arī Pīters pieskārās šim pašam jautājumam – ko darīt ar tiem, kas nekļūst par profesionāliem futbolistiem!? Un atbilde bija pavisam vienkārša – mēs attīstām visus bērnus neatkarīgi no viņu iemaņām. Bērnu trenera mērķis nedrīkst būt veidot profesionālu futbolistu, mērķim ir jābūt sagatavot sportiskus bērnus, kas ir sportam pašmotivēti. Tas ir aplami vērtēt bērnu treneri, cik no viņa audzēkņiem ir sasnieguši izlases līmeni, tā vietā būtu jāvērtē, cik bērnu vispār sporto, kad ir pieauguši. Ar “bērniem” es domāju bērnus vecumā no četriem līdz 12 gadiem.

To, kāda ir FS "Metta" futbola akadēmijas filosofija, manuprāt, divos vārdos var apzīmēt ar terminu – “agrā specializācija”. Agrā specializācija nozīmē, ka bērns jau agrā vecumā tiek apzināti specializēts kādā konkrētā sporta veidā. Agrās specializācijas atbalstītāji bieži izmanto argumentu un pētījumu, ka, lai sasniegtu eksperta līmeni, ir nepieciešamas 10 000 stundas praktisku nodarbību. Šis pētījums tika publicēts 1993.gadā, kuru veica psiholoģijas profesors Anders Eriksons (K. Anders Ericsson). Pētījuma pamatā tika izmantoti vijolnieki, kuri aptaujas formā norādīja, cik lielu laiku tie ir izmantojuši savā karjerā, lai apgūtu vijoles spēli eksperta līmenī. Vēlāk šis pētījums tika vispārināts un pielīdzināts jebkuram sporta veidam un jebkurai nozarei. Tas, protams, bija ļoti ērts materiāls, kuru izmantot kā universālu formulu. Šim konkrētajam pētījumam un 10 000 stundu principam pretī ir neskaitāmi citi pētījumi, kas saka gluži pretējo, ka agrā specializācija nodara vairāk kaitējuma nekā labuma (vairākus no pētījumiem var atrast "The Science of Sport", Ross Tucker publikācijās vai arī Shelby Waldron, J. D. DeFreese, Johna Register-Mihalik, Brian Pietrosimone & Nikki Barczak, 2019). Piemēram, pētījumā par Dānijas sportistiem (K. Moesch A.‐M. Elbe M.‐L. T. Hauge J. M. Wikman, 2011) tika noskaidrots, ka elites sportisti agrā bērnībā ir trenējušies mazāk stundu nekā tie sportisti, kuri netika līdz elites līmenim. Līkne, kad elites sportisti sāka trenēties vairāk nekā neelites sportisti, krustojas ap 12-13 gadiem. Ir arī pētījumi, kuri norāda, ka dažādos sporta veidos ir nepieciešams dažāds stundu skaits (Helsen, 1996; Baker 2003; Oldenziel 2003), lai sasniegtu eksperta līmeni, piemēram futbolā tās ir 4 000 stundas, ledus hokejā – 5 000 stundas, brīvajā cīņā – 6 000 stundas. Tas, protams, ir pašsaprotami, ka, lai sasniegtu elites līmeni, ir jātrenējas un ir jātrenējas daudz. Taču ir būtiski atcerēties, ka šīs stundas atšķiras gan pa sporta veidiem, gan katram cilvēkam atsevišķi. Būs cilvēki, kas pie vieniem un tiem pašiem treniņiem spēs sasniegt elites līmeni 3 000 stundās, un būs, kas to spēj izdarīt 23 000 stundās (Gobet, Campitelli 2007). Un vēl svarīgāk ir atcerēties, ka šajā garo stundu ceļā nedrīkst sabojāt bērnu.

Agrā specializācija ir galvenais iemesls, kādēļ bērni pamet sportu! Agrās specializācijas specifika ir tāda, ka tā ir tendēta uz agru rezultātu. Varbūt ne noteikti uz rezultātu sacensībās, taču noteikti uz rezultātu iemaņās. Bērni tiek izcelti un novērtēti par saviem sasniegumiem, viņi tiek dalīti pirmajā un otrajā komandā, spēcīgākie tiek ņemti (biežāk) uz turnīriem, treniņos tiek pievērsta lielāka uzmanība tiem, kam padodas labāk. Šādā veidā tiek izveidota iemaņu hierarhija, kuras rezultātā bērni vēlākos gados pamet treniņus. Balstoties uz daudziem pētījumiem, kas ir aprakstīti šajā publikācijā (E.J.Cope, R.Bailey, G.Pearce. International Journal of Coaching Science, Vol.7 No.1, January 2013, pp.55-74), ir secināti tie iemesli, kādēļ bērni sāk un turpina nodarboties ar sportu. Tie ir pieci - diezgan triviāli iemesli, taču realitātē mēs redzam, ka tos Latvijā reti kad ievēro. Tieši šos pašus iemeslus izmanto Beļģijas Futbola federācijas treneru izglītības direktors Kriss van der Hēgens (Kris Van Der Haegen). Šo piecu iemeslu pamatā arī tika mainīta Beļģijas jauno futbolistu attīstības filosofija. Tādēļ tos arī uzskaitīšu -

• Kompetence (percieved competence) – bērni ir motivēti turpināt nodarboties ar sportu, ja viņi jūtas kompetenti tajā, ko dara. Citiem vārdiem sakot, bērni vēlas, lai viņiem sanāk. Ja bērns jūtas, ka viņam nepadodas sports vai vingrojumi treniņā, tas noved pie motivācijas krituma un riska, ka bērns pārstās nodarboties ar sportu.
• Prieks un jautrība (fun and enjoyment) – ja bērns gūst prieku tajā, ko dara, viņš kļūst arī pašmotivēts. Ir veikti dažādi pētījumi, kur vienā no tiem (Piggott, 2009) futbolisti apgalvoja, ka prieks un jautrība ir tad, kad viņiem tiek dota brīvība un pašizpausme.
• Vecāki – vecākiem ir ļoti liela ietekme tajā, ko dara vai nedara viņu bērni. Bērns līdz sešu gadu vecumam vēlas atdarināt savus vecākus un dara visu, lai viņus iepriecinātu. Tādēļ šajā vecuma posmā vecākiem ir vistiešākā ietekme uz motivāciju. Vecāki ļoti bieži ir arī tie, kas izdara vislielāko spiedienu uz saviem bērniem, kas bieži vien kļūst par iemeslu, kādēļ bērnam zūd motivācija.
• Iespēja iemācīties jaunas iemaņas (learning new skills) – viens no galvenajiem motivatoriem bērnam ir iespēja apgūt ko jaunu. Bērni gūst prieku no jaunā izzināšanas un bioloģija ir nodrošinājusi ar to, ka tā ir dabīga attīstības pazīme.
• Draugi un vienaudži – kā svarīgs elements bērnu motivācijā ir arī sociālā komunikācija ar saviem draugiem un treniņa biedriem, kas varētu tikt raksturota kā iespēja strādāt komandā, gūt sociālu (sabiedrības) pieņemšanu, iegūt jaunus draugus un satikt jaunus cilvēkus. Šie aspekti bērniem ir ļoti būtiski, jo arī viņi, tāpat kā pieaugušie, ir sociālas būtnes. Tikt pieņemtam savā sabiedrībā var būt ļoti noteicošs faktors motivācijas pieaugumam.

Agrā specializācija bērnu jau agrīnā vecumā iedala attīstītajos un ne pārāk attīstītajos, kas automātiski otro grupu ieliek riska zonā – tajos, kas var pamest sportu. Protams, ka agrās specializācijas aizstāvji apgalvos, ka nav jēgas koncentrēties un tērēt resursus tiem, kas nav tik ļoti talantīgi. Ka ir īpaši aktīvi jāattīsta tie, kam ir lielākas izredzes sasniegt elites līmeni. Un šeit es vēlētos apgalvot, ka tā gluži nav – pirmkārt, bērni attīstās dažādi, kas nozīmē, ka tas, kurš septiņos gados ir vājākais komandā, 13 gados var būt līderis. Ja mēs aizmirstam par tiem, kas attīstās krietni vēlāk (dabisku bioloģisku procesu dēļ), tad mēs pakļaujam viņus riskam, ka šie nākotnes talanti var ne tikai nebūt futbolisti, bet, ka viņi nenodarbosies ar sportu vispār. Ironiski ir tas, ka šie bērni, kas attīstās vēlāk, var novest pie tā, ka bērni, kuri ir bijuši fiziski attīstīti jau ļoti agrīni, var arī pamest sportu, jo viņi zaudē savu statusu hierarhijā. Piemēram, bērns, kurš ir bijis labākais komandā vairākus gadus un ir baudījis visus augļus, kas nāk līdzi šim statusam, pēkšņi vairs nav nedz labākais, nedz otrais labākais, bet kaut kur pa vidu. Šis psiholoģiskais spiediens var novest pie tā, ka viņam zūd interese un sports tiek pamests. Skeptiķi noteikt teiks, ka šī ir demagoģija, ka tad jau sanāk, ka jebkas var novest pie tā, ka bērns pamet sportu. Un tieši tā arī ir, viņiem ir pilnīga taisnība – pie agrās specializācijas ir krietni lielāks risks, ka bērni beigs sportot priekšlaicīgi. Lielāko tiesu bērni, kas vecumā līdz 12 gadiem ir spējīgākie, tādi ir nevis tādēļ, ka viņiem ir bijis izcils treneris, vai ka viņi ir ļoti talantīgi, bet gan tādēļ, ka viņi ir bijuši ātrāk attīstījušies, ātrāk nobrieduši. Ir veikti pētījumi (Okazaki et al., 2011; Praxedes et al., 2017; Till et al., 2009), kas parāda, ka bērnu komandās vadošās lomas spēlē tie bērni, kas ir dzimuši gada pirmajā pusē. Tas ir tādēļ, ka bērns, kurš ir piedzimis janvārī, biežāk būs fiziski attīstītāks nekā tas, kurš ir piedzimis decembrī, jo viņu starpā būs gandrīz gads. Diemžēl agrā specializācija, it īpaši komandu sporta veidos, nepievērš nepieciešamo uzmanību tā saucamajiem late developers. Ļoti iespējams, ka Latvijā tiktu aizmirsti tādi Beļģijas supertalanti kā Kevins DeBruine, Tibo Kurtuā un Dries Mertens, kuri visi bija tā saucamie late developers.

Nevajadzētu arī aizmirst, ka agrā spezializācija palielina traumu risku, it īpaši pārslodzes traumas (Shelby Waldron, J. D. DeFreese, Johna Register-Mihalik, Brian Pietrosimone & Nikki Barczak, 2019), jo bērns jau kopš agras bērnības attīstās vienveidīgi. Attīstot bērnu vispārīgi, attīstās arī viņa spējas pielāgoties, kas nākotnē samazina traumu risku. Kā vēl viens negatīvs faktors ir jāmin psiholoģiska rakstura veselības problēmas (Shelby Waldron, J. D. DeFreese, Johna Register-Mihalik, Brian Pietrosimone & Nikki Barczak, 2019), kas var rasties pateicoties agrajai specializācijai - depresija, zems pašnovērtējums, bailes, izdegšana un samazinātas fiziskās aktivitātes.

Mēs nekad medijos nedzirdam stāstus, kādēļ cilvēki beidza nodarboties ar sportu. Mēs tikai dzirdam tos stāstus, kurus izstāsta augsta līmeņa sportisti, bet diemžēl monētai ir divas puses. Manuprāt, galvenais, kas raksturo jebkuru sporta treneri vai sporta skolu, ir mērķis. Mērķis, kādēļ viņš strādā ar bērnu. Ja mērķis ir gatavot tikai elites sportistus, tad agrā specializācija šķietami ir vieglākā formula, kā to izdarīt. Varbūt, ka valstīs, kurās ir ļoti, ļoti daudz bērnu, šāda metode ir efektīvākā – tiem, kam nepaveicās, ka attīstās vēlāk, tie atbirst dabīgā atlasē, bet no pārējiem, tā kā viņu ir ļoti daudz, mēs izvēlēsimies labākos un koncentrēsimies tikai uz viņiem. Domāju, ka resursu ziņā šāda metode varētu būt visekonomiskākā lielām akadēmijām. Diemžēl Latvijā iedzīvotāju skaits samazinās un samazinās arī bērnu skaits. Tādēļ mēs nedrīkstam atļauties pamest novārtā iespējamos nākotnes talantus. Mana dziļa pārliecība ir, ka agrā specializācija Latvijai samazina varbūtību sagatavot elites sportistus. Tajā pašā laikā uzsvēršu, ka mazu bērnu treneriem nedrīkst būt mērķis gatavot profesionālu sportistu! Mums ir jāgatavo cilvēki, kas mīlēs sportu (vēlams futbolu) un kas būs vispārīgi fiziski ļoti attīstīti. Skeptiķi teiks, ka bērnam, iedodot futbola bumbu 12 gados, vilciens jau būs aizgājis un tehniku vairs neiemācīsi. Tam es pilnībā piekrītu. Atgādināšu, ka vēlā specializācija nenozīmē, ka bērns tikai vingro – tieši pretēji, ideālā variantā bērnam būtu jānodarbojas ar vairākiem sporta veidiem vienlaicīgi vai pamīšus – līdzīgi kā bija ar elites un neelites sportistu pavadītajām stundām agrā bērnībā, ir ar to, cik daudz dažādus sporta veidus apgūst elites un neelites sportisti (J.Cote, J.Baker, B.Abernethy, 2003). Pētījumā ir parādīts, ka elites sportisti agrā bērnībā apguva par 2-3 sporta veidiem vairāk nekā neelites sportisti.

Tas noteikti ir daudz sarežģītāk attīstīt bērnu, neizmantojot agro specializāciju, bet rezultāts būs viennozīmīgi labāks – elites sportisti būs konkurētspējīgāki un tie, kas nesasniegs elites līmeni, sportu nebūs pametuši, jo viņus nebūs ietekmējuši manis aprakstītie faktori.

Es nevēršos pret Mihelsona kungu vai FS "Metta", gluži pretēji – es novērtēju, ka Latvijā ir tik liela futbola organizācija, un ļoti vēlos, lai no tās nāktu ārā izcili futbola talanti. Taču mana pārliecība ir, ka Latvijā būtu jāmaina pieeja tam, kā tiek strādāts ar maziem bērniem. Diskusija būtu izcils sākums tam, lai mēs virzītos uz iznākumu, kurā tiktu sagatavoti gan elites līmeņa sportisti, gan sportu mīloša un sportiski aktīva sabiedrība.

Intervijas daļa, kas lika man paust savu viedokli –

Kāds būtu pareizais jaunā futbolista attīstības ceļš?
Ātrāk par četriem gadiem noteikti nevajadzētu sākt. Pirms tam var veltīt laiku citām nodarbēm – peldēšanai, skriešanai, vingrošanai. Ja patīk futbols, tad var pāriet uz to. Jāseko, lai bērns ir apmierināts un jūtas droši šajā vidē. Ļoti svarīgs aspekts ir arī regularitāte. Treniņiem ir jābūt visu gadu. Ja vasarā trīs mēnešus bērns netrenēsies un tas atkārtosies trīs gadus pēc kārtas, tad nav jābrīnās, ka bērns vairs netiek līdzi, un, ja klubā nav iespējams sadalīt bērnus pa līmeņiem, tad tā kļūst par nopietnu problēmu. Vēlāk objektīvi jānovērtē vai bērnam patiešām ir spējas, vēlme sacensties un pēc tā arī jāvadās turpmāk. No desmit gadu vecuma jau sākas profesionāla ievirze. 13 gados sāk spēlēt futbolu 11 uz 11 un gada laikā vajadzētu nonākt pie pirmajiem secinājumiem vai vēlies iet profesionāla futbolista ceļu. Galvenais - nedrīkst vecākus un bērnus mānīt. Ja bērnam labāk koncentrēties citām kvalitātēm, tad tas treneriem arī ir jāpasaka.

Vidusskola jau ir laiks, kad tuvojies Virslīgai, un tas ir nākamais izvērtējuma punkts, kad jāsaprot – futbols vai mācības. Šajā brīdī es redzu 8-3 sistēmas priekšrocības. Mums nav jārada ilūzija, ka Tu būsi profesionāls futbolists, bet patiešām jāsagatavo konkurētspējīgs spēlētājs. Ja Tu vidusskolas vecumā neesi tuvu spēlēšanai Virslīgas līmenī, tad visticamāk vajadzētu koncentrēties mācībām bet tiem, kuri Virslīgas līmenī sāk spēlēt jau jaunā vecumā, ir jāpalīdz ar skolu. Lielākoties gan tādi jaunieši ir ļoti motivēti abās jomās."

Harijs Āboliņš, C-LFF trenera licence