Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2904, Did:0, useCase: 3

Romelu Lukaku stāsts: ar milzīgu spītību un ticību sev piepildot solījumu vectēvam

Rolands Eliņš

Romelu Lukaku stāsts: ar milzīgu spītību un ticību sev piepildot solījumu vectēvam
Romelu Lukaku
Foto: CHINE NOUVELLE/SIPA/Scanpix

Beļģijas izlases rezultatīvākais spēlētājs Romelu Lukaku, kurš pārstāv leģendāro Anglijas klubu Mančestras "United", portālā "The Players Tribune" dalījies ar stāstu par savas karjeras attīstību un ienākšanu futbolā, kas viņu un viņa ģimeni no lielas nabadzības aizvedusi pretim slavai futbola laukumā. Lukaku jau pirmajā spēlē Pasaules kausā Krievijā izcēlās ar diviem vārtu guvumiem, un viņš ļoti vēlētos, lai mūžībā aizgājušais vectēvs varētu viņu šobrīd redzēt. Bet ne jau Pasaules kausa dēļ - tādēļ, lai redzētu, ka Romelu Lukaku ir piepildījis savu solījumu parūpēties par ģimeni.
Portālā "The Players Tribune" publicēto materiālu Sportacentrs.com piedāvā latviski pilnā apjomā.

Es precīzi atceros brīdi, kad sapratu, ka mēs esam izputējuši. Joprojām man labā atmiņā ir manas mātes seja, stāvot pie ledusskapja.

Es biju sešus gadus vecs un biju starpbrīdī atnācis mājās pēc pusdienām. Mana mamma bija sagatavojusi pusdienās to pašu, ko katru dienu – maizi un pienu. Kad tu esi bērns, tu īsti nemaz nedomā par tādām lietām, bet pieļauju, ka tas bija viss, ko varējām atļauties.

Tad pienāca tā diena, kad atnācu mājās, iegāju virtuvē un redzēju mammu pie ledusskapja ar piena paku rokās, viss bija kā parasti. Taču šoreiz viņa kaut ko piemaisīja pienam klāt. Viņa ļoti drebēja, to darot, un es nesapratu, kas par vainu. Tad viņa pasniedza man pusdienas un pasmaidīja it kā viss būtu kārtībā. Taču es sapratu, kas noticis. Viņa piemaisīja pienam ūdeni. Mums nebija tik daudz naudas, lai izvilktu visu nedēļu. Mēs bijām izputējuši. Nevis vienkārši nabadzīgi, bet izputējuši.

Mans tēvs bija futbolists, bet viņa karjera tobrīd jau tuvojās beigām, un visa nauda bija iztērēta. Pirmā lieta, kas pazuda no mājām, bija kabeļtelevīzija. Vairs nekādas futbola skatīšanās. Vairs nekādu Premjerlīgas maču. Vairs nekāda TV signāla. Tad pienāca brīdis, kad atnācu mājās, un elektrības vairs nebija. Dažreiz pat divu un trīs nedēļu ilgumā.

Kad vēlējos nomazgāties, un izrādījās, ka siltā ūdens mums nemaz nav. Mana mamma mēdza uzsildīt ūdeni zupas katlā, un tad es stāvēju dušā, ar zupas kausiņu lejot sev silto ūdeni uz galvas. Pienāca pat laiki, kad mammai nācās “aizņemties” maizi no vietējās beķerejas. Tās saimnieks pazina mani un manu mazo brāli, tādēļ atļāva mammai paņemt maizes kukuli pirmdien un samaksāt piektdien.

Zināju, ka mums iet grūti. Taču tajā brīdī, kad mamma piemaisīja pienam ūdeni, lai tikai sanāktu līdz nedēļas beigām, tā patiešām sapratu, ka viss cauri – tā nu ir mūsu dzīve.

Neteicu ne vārda. Nevēlējos viņu satraukt. Vienkārši paēdu pusdienas. Bet zvēru pie Dieva, todien es sev devu solījumu. Bija gandrīz vai tā, it kā kāds būtu nospiedis slēdzis un pamodinājis mani. Precīzi zināju, kas man ir jādara un ko es darīšu.

Nespēju noskatīties, kā mana mamma šādi dzīvo. Nē, nē, nē, es to nevarēju.

Futbolā cilvēki mēdz runāt par savu psiholoģisko spēku. Nu ko, es esmu spēcīgākais vīrs, kuru kāds vien saticis. Jo es atceros sevi sēžam tumsā kopā ar brāli un mammu, lūdzoties un domājot, ticot, ZINOT… tas notiks!

Kādu laiciņu es turēju savu solījumu. Tad es dažreiz atnācu mājās un atradu savu mammu noraudājušos. Beidzot viņai vienreiz pateicu: “Mammu, viss mainīsies. Tu redzēsi! Es spēlēšu futbolu pie “Anderlecht”, un mums viss sanāks. Tev vairs nav ko uztraukties.”

Man tobrīd bija seši gadi.

Pavaicāju tēvam, kad viņš sāka spēlēt profesionālo futbolu

16 gadu vecumā, viņš atbildēja.

Skaidrs, tātad 16 gados, es teicu. Tas piepildīsies, un punkts!

Ļaujiet man jums kaut ko pastāstīt: katra spēle, kurā piedalījos, man bija kā Fināls. Kad spēlēju ar puišiem parkā, man tas bija Fināls. Kad spēlēju starpbrīdī bērnudārzā, tas man bija Fināls. Es ne druskas nejokoju. Centos noplēst bumbai apvalku katrā reizē, kad vien izdarīju sitienu pa vārtiem. Situ, cik stipri vien varēju. Tā nebija nekāda R1 pogas spiešana. Nekāds grieztais sitiens. Man nebija jaunākās FIFA datorspēles, man nebija “Playstation”. Es laukumā neākstījos. Kad es situ pa vārtiem, es gribēju tevi nosist.

Kad es sāku kļūt garāks, daži skolotāji un citu skolēnu vecāki sāka mani satraukt. Nekad neaizmirsīšu pirmo reizi, kad kāds pieaugušais man pavaicāja, cik tad vecs es esmu.

Es nesapratu. “Ko? Jūs to nopietni vaicājat?”

Kad biju 11 gadus vecs, spēlēju “Lierse” jauniešu komandā, un viens no pretinieku komandas tēviem burtiski centās panākt, lai es netieku laukumā. Viņš skaļi vaicāja: “Cik vecs ir šis puika? Kur ir viņa dokumenti? No kurienes viņš nāk?”

Es toreiz domāju: “Kā no kurienes es esmu? Esmu dzimis Antverpenē. Esmu no Beļģijas.”

Mans tētis toreiz nebija spēlē, jo viņam nebija mašīnas, lai izbraukātu uz izbraukuma spēlēm. Es biju viens pats, un man vajadzēja pastāvēt par sevi. Aizgāju pēc saviem dokumentiem un parādīju to pretinieku vecākiem. Viņi visi sanāca kopā un sāka inspicēt manu pasi, bet man tobrīd asinsspiediens pieauga līdz kūpēšanas līmenim… un es domāju: “Tagad es tavu dēlu nositīšu vēl pamatīgāk. Es jau biju gatavs viņu nosist, bet tagad es viņu iznīcināšu. Tev nāksies viņu vest mājās raudošu.”

Es vēlējos būt labākais futbolists Beļģijas vēsturē. Tas bija mans mērķis. Nevis būt labam, nevis lieliskam, bet vislabākajam. Es spēlēju ar dusmām tik daudzu iemeslu dēļ… jo mūsu dzīvoklī pa grīdu skraidīja žurkas… jo nevarēju skatīties Čempionu līgu… jo jutu, kā citi pieaugušie skatās uz mani.

Kad man bija 12 gadi, es iesitu 76 vārtus 34 spēlēs. Visus vārtus es guvu, spēlējot sava tēva kurpēs. Tiklīdz mūsu pēdu izmēri kļuva līdzīgi, mēs dalījāmies apavos.

Vienreiz es piezvanīju savam vectēvam – manas mammas tēvam. Viņš bija viens no vissvarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē, viņš bija mana saikne ar Kongo, no kurienes nāk mana mamma un tētis. Tad nu todien es viņam pazvanīju un teicu: “Jā, man iet ļoti labi. Iesitu 76 vārtus, un mēs uzvarējām līgā. Lielās komandas sāk mani pamanīt.”

Parasti vectēvs vienmēr vēlējās dzirdēt par to, kā man iet futbolā, taču šoreiz viņš izturējās citādi. Viņš teica: “Jā, Rom, tas ir forši. Bet vai vari man palīdzēt ar vienu lietu? Ja? Vai vari, lūdzu, parūpēties par manu meitu?”

Atceros, cik apjucis biju: “Mammu? Jā, mums viss kārtībā, mums iet labi.”

Viņš teica: “Nē, tu apsoli man! Vai vari to izdarīt? Vienkārši pieskati viņu un parūpējies, lai viss ir labi. Manis dēļ vari to izdarīt?”

Atteicu, ka jā, varu to apsolīt. Dažas dienas vēlāk vectēvs aizgāja mūžībā. Un tad es sapratu, ko tieši viņš ar to bija domājis.

Mani joprojām skumdina par to domāt, jo, ja vectēvs būtu palicis šai saulē vēl četrus gadus, viņš redzētu, kā es spēlēju “Anderlecht” krāsās. Lai viņš redzētu, kā es piepildu savu solījumu, vai saprotat? Lai redzētu, ka viss patiešām būs kārtībā ar mūsu ģimeni.

Es teicu mammai, ka paveikšu to līdz 16 gadu vecumam. Es nokavēju 11 dienas.

2009. gada 24. maijs, pārspēļu mačs starp ”Anderlecht” un “Standard Liege”. Tā bija mana mūža trakākā diena. Taču man nedaudz jāpaskaidro konteksts. Jo sezonas sākumā es knapi tiku laukumā “Anderlecht” U19 komandā, pārsvarā nācu uz maiņu. Es domāju: kā pie velna, lai es noslēdzu profesionālo līgumu līdz 16. dzimšanas dienai, ja es netieku spēlēt U19 sastāvā?

Tad noslēdzu derības ar treneri. “Es tev garantēju. Ja tu man patiešām ļausi spēlēt, es līdz decembrim iesitīšu tavā komandā 25 vārtus,” piedāvāju. Treneris smējās. Viņš burtiski smējās man sejā.

“Mēs varam saderēt par to,” piedāvāju.

“Labi, bet ja tu nesavāksi 25 vārtus līdz decembrim, sēdēsi atkal rezervē,” treneris teica.

Piekritu, taču paaugstināju likmi: “Ja es to izdarīšu, tad tev arī vajadzēs iztīrīt visus busiņus, kas ved spēlētājus mājās no treniņiem. Un tāpat tu cepsi mums pankūkas katru dienu.”

“Labi, lai iet,” teica treneris.

Tās bija visstulbākās derības, ko šis vīrs savā dzīvē veicis. Man bija 25 vārti jau novembrī. Pirms Ziemassvētkiem mēs visi jau ēdām pankūkas. Lai tā būtu mācība – nespēlējieties ar bērnu, kurš ir izsalcis!

Parakstīju profesionālo līgumu ar “Anderlecht” savā dzimšanas dienā, 13. maijā. Uzreiz aizgāju un nopirku jaunāko FIFA datorspēli un kabeļtelevīzijas piekļuves paku. Tās jau bija sezonas beigas, līdz ar to varēju sēdēt mājās un atpūsties. Bet Beļģijas līgā toreiz klājās ļoti interesanti, jo “Anderlecht” un “Standard” bija pabeiguši sezonu ar vienādu punktu skaitu, tāpēc tituls izšķīrās divās “play-off” spēlēs.

Pirmo spēli skatījos mājās pa televizoru kā visi pārējie līdzjutēji. Tad dienu pirms otrās spēles saņēmu zvanu no rezerves komandas trenera.

“Čau, Rom, kā tev iet?”

“Viss labi, taisos iet uz parku uzdauzīt bumbu.”

“Nē, nē, nē. Sāc pakot mantas, tagad un uz vietas!”

“Kas? Ko es izdarīju?”

“Nē, nē, nē. Tev uzreiz jāiet uz stadionu. Lielā komanda vēl tevi redzēt.”

“… Mani?”

“Jā, jā, tevi. Nāc uzreiz!”

Es uzreiz uzreiz iebrāzos pie tēta istabā un kliedzu, ka mums ir jāiet tūlīt un tagad, lai viņš ceļas augšā un steidzas.

“M? Uz kurieni jāiet?” viņš nesaprata.

“Pie “ANDERLECHT”!!!” es kliedzu.

Nekad neaizmirsīšu to brīdi, kad iegājām stadionā ne vairs kā līdzjutēji. Es laikam burtiski ieskrēju ģērbtuvēs, un tur cilvēks man prasīja: “Labi, puis, kādu numuru tu gribi?”

“Desmito numuru!”

Tagad var pasmieties. Nezinu, laikam toreiz biju pārāk jauns, lai būtu nobijies.

“Akadēmijas spēlētājiem ir jāizvēlas numuri virs 30,” man teica.

Labi, pateicu, ka trīs plus seši ir deviņi, tas ir foršs skaitlis, tad nu, lūdzu, dodiet man 36. numuru.

Tovakar viesnīcā lielās komandas spēlētāji lika man dziedāt pie vakariņām. Nemaz neatceros, ko es toreiz dziedāju. Visa galva griezās, biju kā reibonī.

Nākamajā dienā mans draugs pieklauvēja pie durvīm un pavaicāja mammai, vai es gribot nākt spēlēt futbolu. Viņa teica, ka es jau spēlēju. Kur tad? Finālā, viņa atbildēja.

Mēs visi pie stadiona izkāpām no autobusa, un visi spēlētāji bija foršā uzvalkā. Izņemot mani. Es iznācu no autobusa briesmīgā treniņtērpā, un visas TV kameras spīdēja man sejā. Gājiens uz ģērbtuvēm bija varbūt 300 metrus garš. Varbūt trīs minūšu gājiens, ne ilgāk. Bet tiklīdz iegāju ģērbtuvēs, mans telefons gandrīz uzsprāga – visi bija mani redzējuši televīzijā. Man bija 25 īsziņas pāris minūtēs. Mani draugi bija gandrīz vai aptrakuši. “Rom, kāpēc tu esi TV?” ”Hei, kas notiek, kāpēc tu esi ar komandu?” Viņi man tā rakstīja.

Es atbildēju tikai manam labākajam draugam. “Klau, nezinu, vai es iešu laukumā, nezinu, kas notiek, bet vienkārši turpini skatīties.”

63. minūtē treneris mani pasauca uz maiņu.

Es izskrēju laukumā “Anderlecht” sastāvā 16 gadu un 11 dienu vecumā. Mēs todien zaudējām finālā, taču es jau biju savā paradīzē. Es piepildīju savu solījumu mammai un vectēvam. Tas bija brīdis, kad zināju, ka ar mums viss būs kārtībā.

Nākamajā sezonā es vēl mācījos vidusskolā, bet jau spēlēju Eiropas līgā. Man nācās uz skolu ņemt lielo koferi, lai pēc stundām paspētu uz lidmašīnu. Mēs uzvarējām Beļģijas līgā, un es biju otrais Āfrikas gada futbolista nominācijā. Tas bija vienkārši… traki.

Es vispār biju gaidījis, ka tās notiks, taču varbūt ne tik ātri. Pēkšņi mediji sāka mani slavēt un gaidīt vēl labāku sniegumu, it īpaši nacionālajā izlasē. Taču kaut kāda iemesla dēļ izlasē man negāja. Vienkārši nesanāca.

Bet, hei, man bija tikai 17. 18. Tad 19.

Kad man viss sanāca, es laikrakstos lasīju, kā mani sauc par Romelu Lukaku, Beļģijas uzbrucēju.

Kad lietas negāja no rokas, es lasīju, kā mani sauc par Romelu Lukaku, Beļģijas uzbrucēju ar Kongo izcelsmi.

Ja kādam nepatīk, kā es spēlēju, tas ir normāli. Taču esmu dzimis šeit. Es uzaugu Antverpenē, Ljēžā un Briselē. Es sapņoju, kā spēlēšu pie “Anderlecht”. Es sapņoju kļūt par tādu kā Vensāns Kompanī. Es uzsāku teikumu franciski, pabeidzu nīderlandiešu valodā, pa vidu iejaucot spāņu vai portugāļu vai lingāliešu vārdus, atkarībā no tā, kurā rajonā atrodos.

Es esmu beļģis.

Mēs visi šeit esam beļģi. Tas ir tas, kas padara šo valsti foršu, vai ne?

Nezinu, kādēļ daži cilvēki Beļģijā vēlas, lai man nesanāktu un es izgāztos. Patiešām nezinu. Kad aizgāju uz “Chelsea” un netiku laukumā, jutu, kā viņi smejas par mani. Kad tiku izīrēts uz “West Brom”, jutu, kā viņi smējās par mani.

Bet lai jau tā būtu. Šie cilvēki nebija kopā ar mani, kad mūsu ģimene lēja ūdeni pie auzu pārslām. Ja tu nebiji kopā ar mani tad, kad man nebija nekā, tad tu nevari mani līdz galam saprast.

Ziniet, kas ir interesanti? Kad biju mazs, palaidu garām desmit gadus no Čempionu līgas. Nekad nespējām atļauties to skatīties. Es atnācu uz skolu un visi runāja par finālspēli, bet man nebija nekādas nojausmas, par ko ir runa. Atceros 2002. gadu, kad Madride spēlēja ar Leverkūzeni, un visi teica: “Tāds sitiens, ak, kāds sitiens tas bija!”

Man bija jāizliekas, ka es zinātu, par ko viņi runā. Divas nedēļas vēlāk, kad bijām informātikas stundā, mans draugs internetā atrada video, un es beidzot redzēju, kā Zidāns ietriec bumbu vārtu stūrī ar kreiso kāju.

Tajā vasarā es devos pie drauga ciemos, lai es varētu redzēt Pasaules kausā Ronaldo “Fenomeno” finālspēlē. Visu pārējo par finālturnīru es uzzināju no citiem bērniem. Es pat atceros, ar kādiem caurumiem kurpēs toreiz staigāju apkārt.

12 gadus vēlāk es jau pats spēlēju Pasaules kausā.

Tagad es spēlēšu vēl vienā Pasaules kausā, un ziniet ko? Es centīšos atcerēties šoreiz to izbaudīt. Dzīve ir pārāk īsa visiem satraukumiem un drāmai. Cilvēki par mani un manu komandu var teikt, ko vien vēlas.

Kaut nedaudz ieliekot to perspektīvā – kad biju bērns, nevarēju atļauties redzēt Tjerī Anrī televīzijā. Tagad mācos no viņa katru dienu nacionālajā izlasē. Es stāvu blakus dzīvai leģendai, un viņš man stāsta, kā ieskriet brīvajās zonās tā, kā viņš to savulaik darīja. Tjerī varētu būt vienīgais cilvēks, kurš skatās futbolu vairāk nekā es. Mēs diskutējam par visu. Mums ir bijušas ilgas diskusijas par Vācijas otro līgu.

“Tjerī, bet vai nevarētu tā būt, ka tu esi redzējis Dīzeldorfas “Fortuna” sastāvu?” vaicāju viņam.

“Nemuļķojies! Protams, ka esmu,” atteica Tjerī.

Manuprāt, tā ir visforšākā saruna pasaulē.

Es tikai ļoti, ļoti vēlētos, lai mans vectēvs to pieredzētu savām acīm.

Es nerunāju par Premjerlīgu.

Ne arī par spēlēšanu Mančestras “United”.

Ne par Čempionu līgu.

Ne par Pasaules kausu.

Tas nav tas, ko es domāju. Es vēlētos, lai viņš redzētu, kāda mums tagad ir dzīve. Es vēlētos, lai mums būtu vēl viena telefona saruna un lai es viņam varētu pateikt…

“Redzi? Es tev teicu, ka viss būs labi. Ar tavu meitu viss kārtībā. Vairs dzīvoklī nav žurku. Mēs vairs neguļam uz grīdas. Vairs nav satraukumu. Ar mums ir labi.”

“Un viņiem arī vairs nevajag pārbaudīt manu pasi. Viņi zina mūsu vārdu.”


Izmantotie resursi:
https://www.theplayerstribune.com/e...

     [+] [-]

, 2018-06-19 17:57, pirms 6 gadiem
Izrādās SC nezina, kas ir divdabja teiciens

  +4 [+] [-]

, 2018-06-19 17:59, pirms 6 gadiem
Visu cieņu!

  +4 [+] [-]

, 2018-06-19 18:28, pirms 6 gadiem
Spēcīgs stāsts.

     [+] [-]

, 2018-06-19 20:30, pirms 6 gadiem
Drausmīgs tulkojums

     [+] [-]

, 2018-06-19 21:04, pirms 6 gadiem
Vectēvs noveltos no koka, ja būtu dzīvs, redzēdams ko viņš sasniedzis

  +2 [+] [-]

, 2018-06-19 22:11, pirms 6 gadiem
Mans tēvs bija futbolists, bet viņa karjera tobrīd jau tuvojās beigām, un visa nauda bija iztērēta.

Pamanījāt šajā stāstā, ka Loukakou tēvs ir profesionāls futbolists, kurš spēlē no 16 gadu vecuma, tikai mājās piens jālej pie ūdens klāt un par elektrību nesamaksā. Jo? Ja sūdīgi spēlē, kāpēc gan neiet strādāt? Kas tur par problēmu tajā Beļģijā ar futbolistiem? Viņiem vispār nesamaksā un karjeras beigās viņi dzīvo trūkumā?

     [+] [-]

, 2018-06-20 09:34, pirms 6 gadiem
Skudriniekss rakstīja: Mans tēvs bija futbolists, bet viņa karjera tobrīd jau tuvojās beigām, un visa nauda bija iztērēta.

Pamanījāt šajā stāstā, ka Loukakou tēvs ir profesionāls futbolists, kurš spēlē no 16 gadu vecuma, tikai mājās piens jālej pie ūdens klāt un par elektrību nesamaksā. Jo? Ja sūdīgi spēlē, kāpēc gan neiet strādāt? Kas tur par problēmu tajā Beļģijā ar futbolistiem? Viņiem vispār nesamaksā un karjeras beigās viņi dzīvo trūkumā?
Dzīvē visādi gadās......!

     [+] [-]

, 2018-06-20 10:02, pirms 6 gadiem
Cepuri nost, velu tikai visu to labako! Lai vel lielakas trofejas ir priekšā!

     [+] [-]

, 2018-06-20 22:23, pirms 6 gadiem
Belgija pat regionala limena (apm.5-6 divizija varetu teikt) sanem naudu par spelesanu.. nerunajot nemaz par 2-4 ligu.. tur viens otrs var atlauties pat nestradat paraleli sportam

protams, Lukaku teva gadijums ir savadaks.. citi laiki bija manuprat