Gauračs: "Mani izlasē nekad nav uztvēruši nopietni"

Edgars Gauračs (22 gadi) savu profesionālo karjeru iesāka Rēzeknes „Blāzmā”, ātri vien iekarojot daudzu līdzjutēju simpātijas. Pēc spēlēšanas Rēzeknē Edgars savas spējas izmēģināja Itālijas klubā „Ascoli”, taču tikt lielās komandas rindās viņam tā arī neizdevās. Nākamais nopietnais solis viņa karjerā bija pāriešana uz futbola klubu „Ventspils”. Izspēlējies Latvijas čempionātā, kā arī Eiropas līgā, Gauračs tika izīrēts Bukarestes „Rapid”, taču savainojumu dēļ tā pa īstam nespēja sevi pierādīt. Augusta beigās Edgars noslēdza viena gada līgumu ar Moldovas čempionvienību Tiraspoles „Sheriff”.

Tiraspoliešu rindās Edgars paspējis gūt četrus vārtus, aizvadīt trīs spēles Eiropas līgas grupu turnīrā, kā arī paspēkoties ar savu elku Andreju Ševčenko. Tikt pie viņa krekla gan neizdevās, jo viņam priekšā aizsteidzās komandas biedrs Važa Tarhnišvili. Pats Edgars ir ļoti apmierināts ar jauno apmešanās vietu, kluba infrastruktūru un komandas biedriem. Par piedzīvojumiem un notikumiem Moldovā, kā arī par Latvijas izlasi šajā nelielajā intervijā.

Pēdējā spēlē guvi vārtus Moldovas kausa izcīņas astotdaļfinālā, kuri izrādījās uzvaru nesošie. Pastāsti par aizvadīto maču!?

Mūsu uzdevums gan šajā turnīrā, gan Moldovas čempionātā ir iegūt kausu, tādēļ spērām vienu soli pretī titulam. Par pašu spēli nav daudz ko stāstīt. Pilnībā kontrolējām spēles ritējumu 90 minūšu garumā. Čempionāta mačā [Edgars tobrīd vēl nebija komandā] nospēlējām ar viņiem 1:1, tādēļ treneris ļoti vēlējās, lai mēs reabilitējamies par šo neveiksmi. Bija svarīgi gūt ātrus vārtus, kas arī izdevās. Vēlāk iesitām arī vēl. Jāatzīst, ka pretinieks bija par klasi vājāks par mums.

Vai treneris pēc mača uzslavēja?
Jā, treneris pēc spēles paslavēja, jo mums pēdējā laikā bija gadījies tā, ka uzbrucēji vārtus gūst diezgan reti. Teica, lai turpinu šādā pašā garā.

Vai uzskati, ka esi iejuties jaunajā komandā un valstī?
Šeit esmu jau divus mēnešus, un varu teikt, ka esmu iejuties. Viss ir kārtībā. Nesen tiku pie dzīvokļa, arī ģimene un bērni atbraukuši pie manis, tā ka tagad dzīvojam kopā. Ar kluba infrastruktūru esmu ļoti apmierināts, te ir viena no labākajām bāzēm visā Eiropā. Ja salīdzina ar to, kas bija Rumānijā, šeit ir daudz labāk. Ir visi nepieciešamie apstākļi futbola spēlēšanai. Protams, Rumānijā futbola līmenis un viss ap futbolu bija augstākā līmenī. Lai nu kā, esmu ļoti apmierināts ar klubu.

Vai vari salīdzināt Latvijas un Moldovas čempionātu līmeni?
To ir grūti izdarīt. Negribētos salīdzināt, bet varētu teikt, ka šeit ir vairāk spēkos līdzvērtīgu komandu. Latvijā ir trīs-četras komandas, kas cīnās par augstākajām vietām, bet šeit tādu ir ap desmit. To pierāda arī turnīra tabula. Visas komandas ir apņēmības pilnas cīnīties pret jebkuru pretinieku.

Komandā ir ļoti daudz leģionāru. Kā savā starpā komunicējat?
Ja godīgi, biju ļoti pārsteigts, ka šeit ir tik daudz ārzemnieku, bet vēl pārsteigtāks biju uzzinot, ka šeit visiem ir obligāti jāmācās krievu valoda. Līgumā ir punkts, kurā rakstīts, ka pusgada laikā katram ārzemniekam ir jāiemācās 100 jauni vārdi krievu valodā! Un tā katru pusgadu [smejas]. Visiem leģionāriem, neatkarīgi no pilsonības, jāmācās runāt krieviski. Tā ka, visa sazināšanās šeit notiek krievu valodā.

Ar kuru no komandas biedriem izveidojušās vislabākās attiecības?
Ar komandas kapteini Važu Tarhnišvili. Jau no pirmās dienas mēs ar viņu sadraudzējāmies, tādēļ esmu viņam lielu pateicību parādā. Viņš man palīdzēja iejusties kolektīvā, iepazīt pilsētu utt.

Pastāsti par savu dienas režīmu. Kā pavadi brīvo laiku?
Brīvā laika, it īpaši tagad, kad nedēļā jāaizvada pa divām spēlēm, praktiski nav. Ir vai nu treniņi vai arī uzturēšanās kluba bāzē. Trenējamies vienu, šad tad arī pa divām reizēm dienā. Nekur daudz pastaigāt neizdodas. Pārsvarā laiku pavadu kopā ar ģimeni, piemēram, tagad esam devušies uz Odesu, jo visiem spēlētājiem iedota brīvdiena.

Pārslēgsimies uz Eirokausiem. Eiropas līgā komanda spēlē ļoti veiksmīgi, taču vairākos mačos vienkārši nav paveicies.
Jā, demonstrējam ļoti laba līmeņa futbolu, taču vairākās spēlēs ir pietrūcis aukstasinības, tādēļ labi vārtu gūšanas momenti palikuši nerealizēti. Pret „BATE” vispār nepaveicās. Neizmantojām momentus, bet, kad guvām vārtus, tika fiksēti mistiski pārkāpumi vai aizmugures. Pirmais aplis pierādīja, ka varam spēlēt ar visām komandām, pie tam spēku samēri mūsu grupā ir visumā līdzīgi. Centīsimies reabilitēties otrajā aplī, jo ļoti gribas tikt ārā no grupas.

Tev radās iespēja uzspēlēt arī pret savu elku Andreju Ševčenko.
Jā. Es jau no bērnības vienmēr esmu apbrīnojis šo futbolistu. Skatījos visas viņa spēles, sekoju līdzi viņa karjerai. Nebiju domājis, ka radīsies iespēja pret viņu uzspēlēt, jo viņš tomēr ir mans elks. Kad izgāju laukumā, par to gan nedomāju, tas viss aizmirstas. Žēl, ka neizdevās iesist, kaut arī bija viens labs moments.

Varbūt izdevās apmainīties ar krekliņiem!?
Nē, diemžēl. Mani apsteidza kapteinis Tarhnišvili. Viņš jau iepriekš brīdināja, ka Ševčenko krekliņš ir viņa, es varēšot mēģināt nākamreiz. Es nevarēju nepiekrist, neiešu taču strīdēties ar kapteini[smejas] !

Vai ar veselību viss kārtībā? Vecās traumas vairs neliek par sevi zināt?
Paldies Dievam, viss ir kārtībā. Jūtos ļoti labi, nekas netraucē spēlēt. Lai arī esmu komandā jau divus mēnešus, vislabāko formu vēl neesmu uzņēmis. Jūtas, ka izlaidu pirmssezonas sagatavošanās posmu, bet ar katru maču paliek arvien labāk.

Uzbrukuma līnijā esat četri pretendenti uz vietu pamatsastāvā. Vai jūti konkurenci?
Jā, konkurence ir jūtama un tā ir laba lieta. Kad ir konkurenti, tu vari tikai augt, tas stimulē strādāt vairāk. Konkurenti ir spēcīgi, bet tas ir tikai labi. Pēdējā laikā sanāk tā, ka es kopā ar brazīlieti [Džimiju Fransu] spēles laiku dalu uz pusēm – vienu maču pamatsastāvā dodos es, otru – viņš.

Nevar neaizskart arī izlases tēmu. Vai nesāp tas, ka netiec aicināts uz izlasi un pat netiec kandidātu sarakstā?
Par šo jautājumu nevēlos runāt, tas ir jāuzdod izlases treneriem. Es pret to visu izturos diezgan vēsi, nevēlos pat runāt par izlases lietām. Cik noprotu, izlases galvenais treneris uzskata, ka es neesmu gatavs izlasei, tādēļ atliek vien strādāt, sist vārtus un pierādīt sevi. Ar izlases lietām galvu neaizbāžu. Sāpīgi ir tas, ka neviens pat nav par mani painteresējies, nav bijusi ne mazākā interese no izlases puses. Mani izlasē nekad nav uztvēruši nopietni un nekad nav uzskatījuši par reālu kandidātu. Nav izrādīta vēlme kaut reizi mani izsaukt uz treniņnometni vai iekļaut kandidātu sarakstā. U-21 izlasē bija cita lieta, tur spēlēju daudz [šeit gan arī Edgaram nav palikušas labākās atmiņas, jo visa kvalifikācijas cikla rezultatīvākais futbolists atlases turnīra pēdējās spēlēs tika pilnībā aizmirsts, un intereses par viņu no izlases vadības puses nebija nekādas. 12 spēlēs U-21 rindās Gauračam desmit vārti – aut.]. Kamēr netikšu iekļauts kaut vai kandidātos, par izlases tēmu runāt lielas vēlmes nav.

Bet izlases sniegumam seko līdzi?!
Protams. Skatījos spēles, neko sliktu par puišiem nevaru pateikt. Visi ir malači, centās, spēlēja ar lielu pašatdevi. Man starp izlases spēlētājiem ir daudz draugu, tādēļ turu par viņiem īkšķus.

Edgaram Gauračam un Tiraspoles „Sheriff” jau svētdien jāaizvada derbijs ar „Tiraspol”. Ar šo komandu tuvākajā laikā nāksies tikties arī vēlreiz, jo Moldovas kausa izcīņas ceturtdaļfinālā tieši šo divu komandu cīniņā tiks noskaidrota pusfināliste.