Šteinbors: "Polijā līmenis ir krities, bet tas tik un tā nav slikts"

Par šīs sezonas skaļāko Latvijas futbola leģionāru nepārprotami ir kļuvis uzbrucējs Eduards Višņakovs, kurš ir viens no Polijas čempionāta labākajiem vārtu guvējiem. Taču turpat Polijā klusāk, taču ne mazāk sekmīgi darbojas arī rīdzinieks Pāvels ŠTEINBORS (28). Viņš iekarojis Zabžes "Gornik" pamatvārtsarga vietu un patlaban ar klubu atrodas čempionāta vicelīderes pozīcijā – krietni augstāk par jebkura cita mūsu "poļa" komandu. Pagaidām līdz Latvijas izlases kandidātu pulkam sniegums Polijā nav ļāvis aizsniegties, taču – ja Šteinbors turpinās tādā pašā garā, nez vai Marians Pahars to izliksies nemanām. Atšķirībā no citiem Latvijas leģionāriem Pāvels Polijā pagaidām sarunājas nevis poliski, bet gan angliski. Pēc nepilna pusgada "Blackpool", kā arī gandrīz gada Dienvidāfrikā angļu valodā futbolistam runāt ir vieglāk nekā svešajā poļu mēlē. Sarunā ar Sportacentrs.com Šteinbors pastāstīja gan par situāciju Polijā, gan atcerējās savdabīgo un vērtīgo pieredzi Dienvidāfrikā un atklāja savu sapni.

- Pēc 16 kārtām Polijas čempionātā tava Zabžes "Gornik" ieņem augsto 2. vietu. Pieļauju, ka pagaidām viss rit negaidīti labi?
- Teiksim tā – Adams Navalka, kas mūs trenēja sezonas sākumā, bet tagad ir Polijas izlases galvenais treneris, ļoti daudz izdarīja komandas labā. Ir ļoti labs kolektīvs bez lielām zvaigznēm, un rezultāti ir tieši komandas darba nopelns. Lai gan tādas komandas kā Varšavas "Legia" vai Gdaņskas "Lechia" tiek uzskatītas par stiprākām, "Gornik" šobrīd ir 2. vietā, pateicoties komandas spēlei.

- Kurā vietā "Gornik" būtu, ja salīdzinātu visu Polijas komandu budžetus?
- Grūti teikt. Droši vien kaut kur pa vidu. Esmu dzirdējis, ka Varšavas "Legia" spēlētāji saņem lielas algas. Ir pat klubi, kas ir krietni bagātāki, taču daudz zemāk par mums – piemēram, "Zaglebie", kur spēlē Deniss Rakels. "Gornik" savukārt ir finansiālas problēmas, taču kluba vadība cenšas darīt visu iespējamo un parādus dzēst. Redzēsim…

- Augstā vieta tabulā klubam palīdz atrisināt finansiālās problēmas ātrāk?
- Tas padara situāciju vieglāku. Lieta tāda, ka klubam pirms dažiem gadiem bija liels sponsors "Allianz". Diemžēl "Gornik" tolaik parakstīja daudz lielu līgumu ar spēlētājiem, taču izkrita uz 1. līgu. Sponsors aizgāja, taču līgumi palika, un tos ir jāatmaksā. Turklāt patlaban tiek celts jauns stadions, kam vajadzīgi līdzekļi. Taču, kā jau teicu, kluba vadība cenšas visu atrisināt.

- Kādu mērķi kluba vadība tad izvirzīja pirms sezonas, apzinoties grūto finansiālo situāciju?
- Iekļūt astoņniekā, jo čempionāts dalīsies divās daļās – stiprāko astoņnieks spēlēs savā starpā, vājāko astoņnieks – savā. Tā ka pagaidām visi ir priecīgi.

- Kas tevi uzaicināja uz "Gornik" klubu?
- Vārtsargu treneris. Viņš zvanīja jau tad, kad devos uz Dienvidāfriku. Sacīja, lai braucu uz pārbaudi, taču jau biju piekritis Dienvidāfrikai. "Labi, sazināsimies," viņš toreiz pateica, un šovasar, kad biju atgriezies no Dienvidāfrikas, zvanīja vēlreiz. Prasīja, kā gāja, un aicināja atkal uz "Gornik". Tā arī aizbraucu.

- Tu viņu jau pazini iepriekš?
- Nepazinu [smejas]. Es viņam tikai pēc tam paprasīju: "Kā tu vispār manu telefona numuru dabūji?!" Bija sanācis tā, ka viņi [domāti "Gornik" pārstāvji – aut.] skatījās "Liepājas metalurga" spēli Eiropas līgā pret Zalcburgas "Red Bull". Īstenībā vēroja pilnīgi citu spēlētāju, taču acīs iekritu es. Pēc tam kaut kā dabūja manu numuru. Pats par to visu pabrīnījos.

- Sezonas pirmajās spēlēs biji rezervē, bet nu jau tavā rēķinā ir 10 spēļu čempionātā un viena – kausa izcīņā. Vai jūti treneru uzticību un pamatvārtsarga lomu?
- Kad ierados un parakstīju līgumu, treneris teica, ka ar mani rēķinās. Tajā pašā laikā klubā bija vēl divi labi vārtsargi. Viens jau pavecāks – Norberts Vitkovskis, kam ir 31 gads. Viņš arī sāka sezonu, jo situācija bija tāda – klubā Vitkovskis jau ir ilgi, bet pie iespējas īsti nekad tā arī nav ticis. Man tā arī pateica, ka sāks viņš, un man ar to nebija nekādu problēmu. Viņš nospēlēja, manuprāt, četras spēles, un tad vārtos ielika mani. Pēc kausa spēles treneris pateica, ka viņam viss ir skaidrs – tā nu čempionātā esmu nospēlējis desmit spēļu. It kā viss ir labi, taču apstāties nedrīkst. Līmenis ir labs, vienīgi pēdējā spēle man ne īpaši…

- Redzēju to vienu kļūdu (VIDEO).
- Tā nebija vienkārši kļūda. Briesmīga kļūda! Vārtsargi diemžēl dažreiz ielaiž muļķīgus vārtus, un šoreiz man sanāca ielaist tādu…

- Pirmoreiz karjerā tā gadījās?
- Laikam gan. Bijušas dažādas kļūdas, bet šāda laikam gan ne reizi. Pasmējos – pēc spēles zvanīja sieva un prasīja, kā gāja. Viņai teicu: "Ja tevi tajā situācijā ieliktu vārtos, tu būtu noķērusi." Smieklīgi, bet diemžēl tā man sanāca.

- Vari pateikties komandas biedriem, jo spēli tik un tā uzvarējāt!
- Tā arī darīju un pēc spēles pateicos komandai ģērbtuvē. Puiši, protams, malači - otrajā puslaikā, kad rezultāts bija 0:2, iesist trīs vārtus komandai, kas pēc ielaistajiem vārtiem čempionātā bija līdere – lieliski! Protams, labi, ka uzvarējām – tādas kļūdas vieglāk aizmirstas, ja rezultāts beigās ir pozitīvs.

- Pamatvārtsarga vietu tas neietekmēs?
- Tagad ir atnācis jauns treneris, un viss sākas no sākuma. Atkal sevi jāpierāda. Kad mūs trenēja Navalka, jutu uzticību. Viņš pienāca un uzmundrināja arī pēc tā ielaistā gola, kaut arī vairs nebija amatā. Teica, lai nenokaru galvu – ka tā gadās.

- Tu to salīdzināt nevari, bet ir dzirdēts, ka pēc 2012. gada Eiropas čempionāta Polijas čempionāta līmenis ir daudz vājāks. Arī dzirdi tādas atsauksmes?
- Jā, ir dzirdēts. Pirms tam klubiem bija cita finansiālā rocība, tagad tādas naudas vairs nav. Līdz ar to arī līmenis ir zemāks, taču vienalga – visi mači ir saspringti, pat pret pēdējo vietu. Pēc tādām spēlēm nav fiziskais, bet psiholoģiskais nogurums – galvu pēc tam gribas kaut kur aizmest prom [smejas].

- Polijas čempionātā spēlē vēl vairāki mūsējie – brāļi Višņakovi, Lazdiņš, Rakels. Cik bieži dzirdi par viņu sasniegumiem un sazinies ar viņiem?
- Par Eduardu Višņakovu prese raksta daudz, jo viņš ir rezultatīvs. Cik dzirdēju, "Widzew" piedāvā jaunu līgumu. Priecājos par Eduardu. Par Denisu Rakelu nav dzirdams tik bieži, jo viņš nespēlē daudz, taču tagad jau ir tuvāk sastāvam. Ar Arti Lazdiņu īsti neesam pazīstami, taču mūsu pilsētas ir ļoti tuvu viena otrai. Būs kaut kad jāsatiekas… Ar nevienu gan īpaši neesmu sazinājies, ar Rakelu gan ir labas attiecības, jo spēlējām kopā Liepājā.

- Skatījos dažādās interneta lapās, ka tavs augums svārstās no 1,88m līdz 1,91m. Cik garš esi īstenībā?
- 1,92m [smaida]. Tie 1,88m laikam ir kopš laikiem, kad vēl biju pavisam jauns.

Pirms došanās uz Dienvidāfriku Pāvels Šteinbors spēlēja "Liepājas metalurgā", kura sastāvā progresēja un kļuva par vienu no Virslīgas labākajiem vārtsargiem (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Pirms "Gornik" gadu spēlēji Dienvidāfrikā. Vai šo laiku atceries ar pozitīvām domām?
- Toreiz jau četrus gadus biju nospēlējis "Liepājas metalurgā", un man kaut ko gribējās pamainīt. Uz spēli pret "Ventspili" bija ieradies treneris no Dienvidāfrikas kluba, un pēc mača pateica, ka vēlas mani un Ritu Krjaukli savā komandā. Viss bija ļoti konkrēti – vienmēr ir labi, ja treneris grib redzēt tieši konkrēto spēlētāju pie sevis. Āfrikā viss bija kārtībā – gan dzīvošanas apstākļi, gan pārējais. Kad ieradās cits treneris, un situācija izmainījās. Bijām taču ieradušies tur ne padzīvot, bet gan spēlēt futbolu – parunājām ar kluba prezidentu, un viņš piekrita [lauzt līgumu]. Tomēr uzskatu, ka man tas laiks bija noderīgs – nospēlēju pusi čempionāta, ap 20 spēļu. Ieguvu pieredzi, izbaudīju citādu futbolu. Neko nenožēloju.

- Lasīju interviju ar tevi "Telegraf", un teici, ka futbols DĀR nudien ir pavisam citāds – aizsargiem uzticēties nevar, bet uzbrucēji rāda brīnumus.
- Esmu vārtsargs, un man svarīgi galvenokārt ir aizsargi. Pussargi un uzbrucēji jau otrajā plānā. Taču ar aizsargiem bija grūti, jo nebija disciplīnas – katrs grib paņemt bumbu, kaut ko ar to izdarīt, taču tad vairs nav, kam piespēlēt. Tāds tur ir čempionāts – uzvar tas, kas gūst vairāk vārtu. Treneris, kas mūs uzaicināja uz turieni, pats ir turks – viņš centās to kārtību mainīt, lai futbols būtu līdzīgāks eiropiešu. Diemžēl viņam tas neizdevās un nācās aiziet no komandas. Par uzbrucējiem tiešām reizēm bija tā, ka skatījos un domāju – kā viņi to paveic… Taču arī ar aizsargiem – nevarēja zināt, ko viņi izdomās darīt. Pamazām jau pieradu, bet garlaicīgi nebija nevienā mačā.

- Sapratu, ka sākumā jums ar Krjaukli bijis kultūršoks – dziesmas, dejas un pārējais negāja pie sirds. Beigās jau pieradi, vai turējies pa gabalu?
- Bija interesanti – piemēram, pirms spēles iesildīšanās, bet pēc tam visi dejoja. Nostājās aplī, laikam viens parāda kaut ko un visi atkārto. Fantastika – spēles diena, it kā koncentrējies un domā par maču, bet visi smejas, dzied! Man tas bija šoks. Treneris arī pienāca un pateica – ja negribat, nedejojiet, mierīgi gatavojieties [smejas]. Dziesmas bija gan pirms, gan pēc spēlēm – diemžēl nesapratu vārdus, jo nedziedāja angliski, bet gan zulu valodā. Bija interesanti – beigās jau viss šķita normāli.

- Kādu vuvuzelu vai citu suvenīru mājās neesi pārvedis par piemiņu no Dienvidāfrikas?
- Nē. Taču, iespējams, es labprāt tur vēl reiz atgrieztos – varbūt ne spēlēt, bet vietā, kur dzīvojām ar ģimeni. Tur bija ļoti labi, patīkamas atmiņas.

- Atceros – kad Deniss Ivanovs spēlēja Dienvidāfrikā, viņš teica, ka Keiptauna ir eiropeiska pilsēta, bet citās – ir kā ir. Kā bija Durbanā?
- Keiptauna DĀR ir pirmā pilsēta, bet pēc tam nāk Durbana, kur spēlēja mūsu "Golden Arrows". Abas pilsētas atrodas pie jūras, tur ir ļoti skaisti. Par citām pilsētām īsti nemāku teikt – kad aizbraucām spēlēt uz Johannesburgu, tad varēja just – kaut kas ne tā. Bet mums pilsēta bija skaista.

- Vai jau esi sapratis, cik liela nozīme tavā futbolista CV ir DĀR ierakstam?
- Domāju, ka labāk nekā tad, ja būtu spēlējis tikai Latvijā. Jā, kad kāds prasa, kur esmu spēlējis līdz šim, tad reakcija uz Dienvidāfriku ir: "Uuuui, ko tu tur, tik tālu…" Protams, tas ir ļoti tālu un daudz nekas Eiropā nav zināms, taču vismaz, pateicoties Pasaules kausa finālturnīram, cilvēki zina, kur tas ir.

- "Golden Arrows" klubā tavs vārtsargu treneris gan bija vācietis Markuss Gaups, bet – vai pie viņa izdevās progresēt un iegūt kaut ko, kas Eiropā ir nepierasts?
- Šim vācu trenerim bija pilnīgi citāda pieeja treniņprocesam. Viss bija citādi, bet interesanti. Arī vajadzēja pierast, taču beigās sapratu, ka viņam ir taisnība. Reizēm, kad kaut ko nesapratu, runājām, diskutējām. Viņš pats Vācijā trenē vārtsargu trenerus un piešķir viņiem licences. Ļoti gudrs treneris, joprojām uzturam kontaktus.

- Ko tieši viņš darīja citādāk nekā Eiropā pierasts?
- Piemēram, viņš nekad neizmantoja fiškas [plakanos konusus – aut.]. Teica: "Tev nevajadzēs, priekš kam gan?" Visu maksimāli pietuvināja spēles situācijai. Nekad nejauca kopā fiziskos vingrinājumus ar bumbām. Latvijā un arī tagad Polijā, piemēram, izskrienam caur konusiem, un treneris sit bumbu. Pie vācieša bija vai nu tikai darbs ar bumbu, vai arī kas cits.

- Līdz šim esi pabijis četru dažādu valstu klubos – Latvijā, Anglijā, Dienvidāfrikā un Polijā. Kurš treneris atstājis vislielāko iespaidu uz tavu karjeru?
- Pie visiem treneriem esmu daudz iemācījies, par ko esmu ļoti pateicīgs. Taču cilvēks, kas no manis izaudzināja vārtsargu, bija Gintars Stauče. Kad bijām Jūrmalā, par mums jokoja: "Lūk, tēvs ar dēlu iet." Ļoti vēlējos viņam līdzināties, patika Staučes spēles stils un maniere, profesionālā uzvedība. Visu iespējamo mēģināju iemācīties no viņa.

- Vai pēdējo gadu laikā tev ir izdevies jūtami progresēt kādā vārtsarga spēles elementā?
- Man, kā jebkuram, ir gan stiprās, gan vājās vietas, kuras cenšos uzlabot. Jūtu, ka laukumā esmu kļuvis mierīgāks – jaunībā sajūtas un emocijas bija citādas.

- Vai esi domājis, cik tuvu vai tālu šobrīd esi no Latvijas izlases?
- [Pauze]. Protams, ka par to domāju. Ja netieku izsaukts, tad laikam to šobrīd neesmu pelnījis. Ja izsauks, ļoti priecāšos. Ja ne – ko darīt? Centīšos un darīšu visu, lai tiktu izlasē.

- Tev šobrīd ir 28 gadi un divu gadu līgums ar "Gornik". Kādu iztēlojies karjeras turpinājumu?
- Negribas neko paredzēt – vēlos spēlēt pēc iespējas vairāk un labāk. Kā būs tālāk, nav zināms. Līgums ar "Gornik" ir uz diviem gadiem, tā ka pagaidām nākotni saistu ar Polijas čempionātu.

- Vai esi papētījis, kurā valstī visbiežāk nokļūst labākie Polijas čempionāta vārtsargi?
- Labākie Polijas vārtsargi spēlē Anglijā: Borucs, Ščesnijs, Fabjanskis. Tā viņiem ir perfekta valsts – pats tur spēlēju un jutu, ka Anglija ir vieta, uz kurieni tiekties un kur palikt spēlēt. Pagaidām mans uzdevums gan ir labi spēlēt Polijā un atstrādāt līgumu šeit. Gribētos kaut ko te vinnēt, jo komanda ir neslikta.

- Pēc pusgada "Blackpool" dublieros 2008. gadā tev tur palikt neizdevās. Jau teici, ka Anglijas futbols simpatizē. Vai tas ir tavs sapnis – kādu dienu karjerā tur atgriezties?
- Sapnis – jā.