E.Višņakovs: “Priecājos, ka tagad esmu Beļģijā, nevis Polijā”

Rīgas mikrorajonā Sarkandaugavā uzaugušais Eduards VIŠŅAKOVS ir pieredzējis to, cik ātri profesionālajā futbolā viss var mainīties, pateicoties apstākļu sakritībām. 2009. gadā “Ventspils” pārsteidzoši iekļuva UEFA Eiropas līgas grupu turnīrā, un kluba jaunais galvenais treneris Nuncio Dzavetjēri neilgi pēc stāšanās amatā ierakstā pavēroja spēli starp ventspilnieku dublieriem “Tranzītu” un “Liepājas Metalurgu”. Vienīgos vārtus mačā guva Višņakovs, palīdzot tranzītniekiem sarūpēt vietējā mēroga pārsteigumu, un Zavetjēri tobrīd 19 gadus veco uzbrucēju uzreiz paņēma savā paspārnē. Jau pēc pāris mēnešiem Eduards jeb Džuniors, kā viņu iesauca itālis Dzavetjēri, bija “Ventspils” pamatsastāva uzbrucējs Eiropas līgā, kas pirmoreiz uzbrucējam ļāva izjust lielā futbola garšu.
Savukārt pagājušajā vasarā Višņakovs Polijas futbola sezonas sākumā pēc viena “tukšā gada” sasita trīs vārtus mēneša laikā, un beļģu “Westerlo” uzreiz bija gatava likt galdā pusmiljonu eiro, lai iegūtu rīdzinieku savā īpašumā. Lai arī pirmais gads Beļģijā sanācis visai pieticīgs, pirms divām nedēļām 26. dzimšanas dienu nosvinējušais Višņakovs ne brīdi nenožēlo pāreju uz Flandrijas klubu.

- Eiropā patlaban pamazām noslēdzas futbola sezona, taču tev un “Westerlo” klubam tā beidzās jau martā. Kā pavadīji laiku līdz šim?
- Jā, sezona beidzās agri, taču pēc tam turpinājām trenēties un katru sestdienu aizvadījām pārbaudes spēles. Es tajās pastāvīgi spēlēju pamatsastāvā, jo abi pārējie uzbrucēji nākamsezon klubā nespēlēs. Man agrās sezonas beigas pat nāca par labu – pārbaudes mačos spēlēju pa 90 minūtēm, pierādīju savu meistarību trenerim, piecās spēlēs guvu trīs vai četrus vārtus. Skaidrs, ka pretī bija vājākas komandas, taču parādīju, ka treneris ar mani var rēķināties.

- Lasīju, ka Beļģijā čempionāta izspēles kārtība ir sarežģītākā Eiropas līgās. Kamēr par Eirokausiem var pacīnīties pat komandas, kuras ierindojušās padsmitajās vietās, tavai komandai ir vairāk nekā četru mēnešu pauze līdz nākamajai sezonai.
- Tik agri sezona man karjerā vēl nebija beigusies. Tikko vēl skatījos, ka “Brügge” aizvadīja pēdējos mačus. Taču svarīgākais, ka mēs noturējāmies augstākajā līgā. Varējām izlidot, un tad jau būtu cits stāsts, taču tagad patīkami, ka nākamsezon pret to pašu “Brügge” varēsim spēlēt. Bet čempionāta sistēma šogad patiešām bija dīvaina… Mums viss beidzās martā, bet 14. vieta play-off turpināja un vēl varēja aizcīnīties līdz Eiropas līgai. Runā gan, ka sistēma tiks mainīta. Manuprāt, varētu spēlēt kā Polijā, kur sadalās pa astoņniekiem – kurš tālāk cīnās par Eirokausiem, kurš par izdzīvošanu –, taču nezinu, ko beļģi nolems.

- Kā tu novērtē savu pirmo sezonu Beļģijā? Čempionātā 16 spēlēs divi vārti, vēl divi goli divos mačos kausa izcīņā.
- Skaidrs, ka būtu gribējies gūt vairāk vārtus, taču sanāca tā, kā sanāca. Mani gribēja viens treneris, pie viņa spēlēju, uzreiz guvu divus vārtus trijās spēlēs. Taču treneri atlaida, atnāca cits, un katram jau ir savi mīluļi. Es jaunajam trenerim ne pavisam nebiju pa prātam. Darīju savu darbu, trenējos, taču pie kārtīgas iespējas netiku.

- Tas ir redzams – 2016. gadā tiki laukumā tikai vienā mačā uz piecām minūtēm…
- Man gan šķita, ka uzspēlēju vairāk, taču skaidrs, ka ne daudz.

- Nākamās sezonas sakarā tas nebaida?
- Protams, tā ir, taču esmu profesionālis, daru savu darbu, un man spēkā ir līgums. Drīz braukšu uz Beļģiju, transfēru logs atveras jūlijā. Runāsim, un ja trenerim galīgi mani nevajadzēs, tad uz pusgadu varbūt būs jāiet īrē uz kādu citu komandu, jo abām pusēm būs labāk, ja spēlēšu. Drīz redzēsim. Arī Polijā bija līdzīgi, jo “Ruch” sākumā nespēlēju. Tagad viss sāksies no nulles, ieradīsies jauni konkurenti. Viss ir manos spēkos.

Eduards Višņakovs aizvadītajā sezonā Beļģijas čempionātā guva divus vārtus (Foto: gva.be / Isosport)

- Martā, kad beidzās sezona, transfēru logs dažās valstīs vēl bija vaļā. Nebija domas jau tad mēģināt atrast jaunu klubu?
- Bija runas par to, ka varētu aizbraukt īrē līdz vasarai – piemēram, uz Baltkrieviju. Taču konkrētāks nekas nekļuva, tāpēc paliku Beļģijā un trenējos.

- Pa šo laiku galvā nav iezagušās domas par to, ka pāreja no “Ruch” uz “Westerlo” bija kļūda?
- Neko nenožēloju un uzskatu, ka viennozīmīgi izdarīju pareizo izvēli. Varēju braukt arī uz Krieviju, taču priecājos, ka to nedarīju. Bija variants ar Valērija Karpina trenēto Armaviras “Torpedo”, kas tikko izlidoja no 1. divīzijas. Visi tie pārlidojumi 1. divīzijā – tas nevilina... Turklāt, ja tagad padomāju, kā bija tur, Polijā, un kā ir tagad, Beļģijā…

- Salīdzini!
- To pat nav jēgas darīt. Skaidrs, ka Beļģijā ir labāk – pilnīgi viss! Dzīve, perspektīvas, čempionāta līmenis. “Genk” šogad bija Čempionu līgas 1/8 finālā, arī “Anderlecht” un “Brügge” ir labas komandas, bet pārējās ir spēkos līdzīgākas. Piemēram, mēs šosezon cīnījāmies par izdzīvošanu, bet nākamsezon mierīgi varam būt tabulas vidusdaļā. Savukārt Polijā laba šobrīd ir tikai Varšavas “Legia”. Pirms pāris gadiem Beļģijas “Genk” bija, piemēram, [Tibo] Kurtuā, kuru pa taisno paņēma Madrides “Atletico”. Arī viņš spēlēja Beļģijas čempionātā, un līdzīgu piemēru ir daudz. Viss atkarīgs no manis paša. Ceru, ka nākamsezon spēlēšu vairāk. Beļģijā arī laukumu kvalitāte ir cita, jau mazi bērni trenējas labos laukumos. Spēlējām pārbaudes spēli pret 4. līgas klubu, un viņiem bāzē ir četri laukumi. Biju šokā! Bet pats futbols Beļģijā ir visai ass, daudz cīņas, nesvilpj pie katra kontakta. Kopumā esmu priecīgs, ka aizgāju no Hožuvas, jo tur situācija nebija diez ko laba. Ja tagad iedomājos, ka man tur būtu bijis vēl divu gadu līgums…

- Man radies iespaids, ka Polijā par futbolu ir krietni lielāka interese nekā Beļģijā. Arī internetā par tavām gaitām Vesterlo ir diezgan maz informācijas.
- Ja runa ir par faniem, tad Polijā viņi ir agresīvāki, un kā spēlētājam gan tur bija patīkamāk. Beļģijā skatītāji ir delikātāki. Piekrītu, ka arī mārketings Polijā strādā labāk, Beļģijā nez kāpēc ažiotāža nav tik liela. Polijā pirms katra mača bija intervijas, bet te pat pirms spēles pret “Brügge” treniņā ir tikai viena kamera. Par atpazīstamību ārpus stadiona man grūti spriest, Beļģijā tomēr vēl neko īpašu neesmu parādījis, lai cilvēki uz ielas nāktu klāt.

- Karjeras laikā esi spēlējis trijos klubos Latvijā, divos Polijā, kā arī pa vienam Kazahstānā un Beļģijā. Vai vienmēr esi veicis pareizo izvēli, vai arī par kādu soli savā karjerā vari aizdomāties – kā būtu, ja būtu…?
- Skaidrs, ka no Latvijas bija jādodas prom, biju uzvarējis ar “Ventspili” gan čempionātā, gan kausa izcīņā. Kāpēc nepamēģināt Kazahstānu? Arī tur vinnēju visu. Pēc tam Polijā “Widzew” spēlēja slikti, taču man viss bija kārtībā, situ iekšā vārtus. Tad gan bija neliela kļūda, ka aizgāju uz “Ruch”. Tajā brīdī vajadzēja darīt citādi.

- Cik daudz tas bija atkarīgs no tevis?
- Saprotams, ka vairāk no citiem, taču šķiet, ka varēju vairāk un asāk iejaukties tajā procesā. Aizbraucām uz pārrunām ar “St. Pauli”, un tagad skatos, kā viņi spēlē… Kaut arī ne pirmajā Bundeslīgā, taču tik un tā Vācija paliek Vācija.

- Neizdevušos pāreju uz “St. Pauli” tu bieži esi pieminējis arī citās intervijās. Uzskati, ka tas varēja būt pagrieziena punkts karjerā?
- Jā, viņi mani ļoti gribēja un bija gatavi maksāt daudz naudas par transfēru. Taču, kā lai saka – poļu ļaudis vairāk domā par sevi, nevis futbolista labumu. Protams, ka biju dusmīgs par to. Kā jau parasti, par spēlētāju gribēja dabūt vēl vairāk naudas, bet tad nekur nelaida. Taču bija skaidrs, ka Polijas 1. līgā nespēlēšu, tāpēc aizgāju uz “Ruch”, kam ar “Widzew” ir draudzīgas attiecības.

- Par ko vēl ar “St. Pauli” vadību runājāt tikšanās reizē Hamburgā, ja neskaita iespējamā līguma detaļas?
- Vācijā kluba vadība ar mani runāja par visādām tēmām, lai saprastu, kāds esmu cilvēks. Piemēram, par to, kā iet ģimenei. Bija tulks, kurš runāja vācu un poļu valodās. Saruna ilga apmēram stundu, viņi visu laiku skatījās man tieši acīs [smejas]. Pēc tam pateica: “Mums šis puisis patīk.” Arī man viss patika, direktors bija labs, un es jau esmu prātojis, ka varbūt viņi mani vēl atcerēsies, ja kādreiz atkal uzradīsies interese. Es nebūtu pret.

19 gadu vecumā Eduards Višņakovs spēlēja “Ventspils” sastāvā UEFA Eiropas līgas grupu turnīrā arī pret Berlīnas “Hertha” (Foto: AFP/Scanpix)

- Kā izpaužas citu klubu interese brīdī, kad esi lieliskā formā un gūsti vārtus teju katrā spēlē? Piemēram, kā “Widzew” laikos – telefons zvanīja nepārtraukti?
- Tad, kad spēlēju “Widzew”, šāda pieredze man bija pirmoreiz karjerā. Skaidrs, ka tad, kad spēlēju Latvijā, neviens īpaši nezvanījās. Taču Polijā – jā, zvana aģenti un citi cilvēki. Bieži paskatos uz telefonu – atkal zvana nepazīstams numurs. Domāju, ka jauniem futbolistiem tā ir problēma, var piezagties zvaigžņu slimība. Jā, arī man, iespējams, bija līdzīgi. Aģenti zvana, skaisti runā, apsola visādus brīnumus, un tu visam tici, bet futbolam īsti vairs nevar koncentrēties… Man toreiz teica, ka pat “Schalke” interesējas. Tagad jau visus, kas man zvana, pa taisno sūtu pie aģenta.

- Cik aģentu tev karjerā bijuši?
- Šobrīd ir otrais – ar mani strādā polis, bijušais “Ruch” prezidents. Bez viņa palīdzības “Ruch” droši vien mani nemaz nepalaistu prom. Ļoti ilgi mans aģents bija Mihails Ļebedevs, ar kuru joprojām esam draugi. Toreiz, kad nojuka “St. Pauli” variants, kļūda bija tā, ka tika dotas autorizācijas [atļauja citam aģentam pārstāvēt futbolista intereses sarunās ar konkrētu klubu – aut.]. Bet es daudz nezināju, kā tur viss notiek. Guvu mācību, ka jāstrādā ar vienu aģentu, jo tad toreiz vienošanās būtu panākta. Taču, kad savu labumu grib gūt vairāki… Vāciešiem visādas mahinācijas nepatīk – kad viņi tās sajuta, visas sarunas uzreiz beidzās.

- Ar brāli Alekseju bieži konsultējies dažādu lēmumu izvēlē?
- Jā, mēs bieži sazvanāmies un pārrunājām daudz ko. Viņš dod padomus, kad vien var.

- Uz Kazahstānu 22 gadu vecumā devies, jo saprati, ka brālis kļūdījās, savulaik nebraucot uz ārzemēm ātrāk?
- Varbūt arī. Taču viņam bija problēma, ka “Skonto” nekur nelaida. Es uzskatu, ka “Skonto” viņam tādējādi karjeru zināmā mērā pabojāja. Latvijā trūkst perspektīvas – var uzvarēt čempionātā un kausā, un viss. Nolēmu, ka jāpamēģina sevi jaunā līmenī Kazahstānā, jo Latvijā atgriezties var vienmēr. Tagad man tāpat ir ar Poliju, kur pagaidām atgriezties negribas, lai arī klubi aicina.

- Pirms debijas lielajā izlasē teici, ka vecāki nevar sagaidīt, kad abi ar brāli spēlēsiet kopā Latvijas valstsvienībā. Vecāki spēļu laikā vienmēr ir stadionā?
- Patīkami, ka vairākas spēles izlasē esam spēlējuši kopā – kad pēdējoreiz vispār divi brāļi vienlaikus spēlējuši valstsvienībā? Skaidrs, ka vecāki par to sapņoja. Lai gan nezinu, vai domāja, ka tas varētu izdoties. Vecāki mani vispār futbolā īsti negribēja sūtīt – es pats uzprasījos. Redzēju, ka brālis spēlē, un gribēju tāpat. Tagad, kad izlase spēlē, mamma ar tēti ir stadionā. Tētis arī agrāk spēlēja futbolu. Ne profesionāli, taču viņš šo spēli mīl un iet skatīties spēles, kad ir iespēja. Mamma par futbolu tik ļoti nefano, taču domāju, ka arī viņai patīk [smejas].

Latvijas izlases rindās Eduards Višņakovs piedalījies 12 spēlēs, taču vārtus vēl nav guvis (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64)

- Tas, ka pēdējā laikā uz izlasi vairs netiec izsaukts, droši vien tev nav pārsteigums, jo nespēlē klubā regulāri. Tavuprāt, līdzšinējās spēlēs izlases rindās parādīji to, uz ko esi spējīgs?
- Protams, esmu par to domājis – ja reiz nespēlēju, tad droši vien tas ir iemesls, kāpēc neizsauc. Tas, ka neviens nepiezvana un neko nepasaka, gan tā… Taču visu jau pats saprotu – nespēlēju klubā, tāpēc laikam viss ir pareizi. Izlasē tobrīd jābūt labākajiem. Vienmēr jau gribas sagaidīt izsaukumu. Vēl izlasē neesmu guvis vārtus, to noteikti gribētu paveikt. Pēdējoreiz pret Ziemeļīriju, manuprāt, nospēlēju neslikti, taču pēc tam vairs neesmu saukts.

- Pagājušā gada rudenī šķietami vienkāršā situācijā netrāpīji tukšos vārtos (VIDEO), un šo momentu Beļģijā atzina par 2015. gada viskuriozāk negūtajiem vārtiem. Pats par to situāciju tagad vari pasmaidīt, vai arī šī kļūda vēl ir galvā?
- Jā, toreiz būtu guvis trešos vārtus čempionātā, bet beigās komanda spēli vēl zaudēja… Skaidrs, ka to video īpaši skatīties negribas, taču līdzīgās situācijās kļūdījušās arī lielas zvaigznes. Skatoties video, jau viss šķiet vienkāršāk, un cilvēki domā – kā tur var neiesist? Taču laukumā tās bija sekundes daļiņas, kurās viss izšķīrās. Nestrīdos – bija jāiesit, taču neko darīt.

- Beļģijā iepriekšējos mēnešos vairākkārt izskanējuši terorisma draudi, un martā Briselē notika traģisks terorakts lidostā un metro. Kā uz notikušo reaģēja beļģi Vesterlo?
- Ikviens bija šokēts. Kad ierados treniņā tajā dienā, visi bija pielipuši televizoram. Man 3-4 dienas vēlāk vajadzēja lidot uz Rīgu no tās lidostas. Dzīvoju 60 kilometru attālumā no Briseles, mūsu pilsētiņā viss bija mierīgi. Taču skaidrs, ka valstī tā pēdējos mēnešos bijusi tēma numur viens. Arī tagad, kad lidoju uz Rīgu, lidostā bija Beļģijas armija, kontroles tagad ir krietni lielākas, bagāžu pārbauda divreiz, lidostā jāierodas vismaz divas stundas iepriekš.

- Pēc dažām nedēļām sāksies Eiropas čempionāts futbolā. Beļģi droši vien cer uz pašām augstākajām vietām – tavuprāt, viņi tās sasniegs?
- Viņi ļoti cer, ir daudz reklāmu par izlasi. Domāju, ka zeltu neizcīnīs viņi [smaida], bet gan spāņi. Ja reiz Spānijas klubi šobrīd ir tik labi, tad arī izlase varētu parādīt spēku. Mani favorīti ir Spānija, Anglija un Vācija.