Ar Edgaru GAURAČU (23) trešdien tikāmies Rīgas lidostā. Tāpat kā daudziem citiem amata brāļiem arī Edgaram lidostas ir kļuvušas par otrajām mājām, kurās sezonas gaitā tiek pavadītas neskaitāmas stundas un visādiem līdzekļiem īsināts laiks. Sarunas brīdī Gauračam vēl bija priekšā nogurdinošais ceļš līdz tālajai Krievijas pilsētai Krasnojarskai, kurā ir piecu stundu laika starpība ar Rīgu un kuras futbola klubu "Enisey" rēzeknietis var saukt par savējo.

Aizvadītais Eiropas čempionāta kvalifikācijas cikls viņam bija pirmais Latvijas futbola izlases sastāvā. Izgājis laukumā septiņos mačos sarkanbaltsarkano rindās, uzbrucējs nu var izdarīt pirmos secinājumus par nacionālo izlasi, kurā vietu Gauračam daži līdzjutēji redzēja jau pirms četriem gadiem, kad Edgars vēl slīpēja futbolista prasmes Itālijā. Taču, ja reiz minējām mājas, tad par tām sarunu arī sāksim.

- Kā jūties pirms lidojuma uz Krieviju – dodies prom no mājām vai esi ceļā uz tām?
- Jūtu, ka mājas drīzāk ir tur, jo tomēr Krasnojarskā ir ģimene, kas mani gaida. Jau gandrīz gadu dzīvoju Krievijā, un, ja godīgi, gribas ātrāk tur atgriezties. Sezonas laikā ir regulāri pārlidojumi, spēles un treniņi. Reizes, kad tieku izsaukts uz izlasi un varu atbraukt uz Latviju, kalpo par patīkamām pārmaiņām ikdienā. Protams, maz laika paliek ģimenei, taču tāds ir futbolista liktenis.

- Garie pārlidojumi paņem lauvas tiesu laika. Kā īsini laiku lidostās un lidmašīnās?
- Reizēm patiešām gadās tā, ka sēžu viesnīcā vai lidostā un domāju – kurā valstī un pilsētā vispār esmu?! Lidot sanāk tik bieži, ka aizmirstas, kur ar komandu esam piestājuši. Kad sāku spēlēt Krievijā, bija ļoti grūti pierast pie tā visa, taču tagad jau esmu iemācījies lidmašīnā gan gulēt, gan paēst, gan ar citiem puišiem paskatīties filmas vai uzspēlēt kārtis. Kaut kā laiks jānosit. Tikko ar izlasi atgriezāmies no Horvātijas. Lidojums ilga trīs stundas, un pēc Krievijā pieredzētā man tas vispār bija viens mirklis – lidmašīna pacēlās un uzreiz arī nolaidās…

- Horvātijā mūsu valstsvienība pabeidza kvalifikācijas ciklu. Arī tev aiz muguras jau septiņas spēles, par jaunpienācēju nodēvēt vairs nevar. Tas periods beidzies!
- Mani sāka izsaukt pavisam nesen, taču domāju, ka jau esmu iejuties kolektīvā, izlasē jūtos ļoti labi. Cik spēju, tik šajā laikā izdarīju – ja reiz treneris mani vairākkārt izsauca, tad viņu padarītais apmierināja. Ceru, ka nākamajā ciklā man uzticēsies un ļaus spēlēt vairāk. Tikai vienā spēlē līdz šim esmu bijis pamatsastāvā, un tagad, kad beidzies cikls, man jākoncentrējas darbam klubā – jāspēlē, jāgūst vārti un jāpierāda sevi. Tad arī cerēšu uz nākamo izsaukumu.

- Pats izlasē vēl jūties kā jauniņais?
- Vairs ne. Tā bija pirmajā dienā, kad tikko kā biju ieradies un iepazinos ar visu. Staigāju apkārt lielām acīm, nezināju, kur un ko darīt. Labi, ka daudzus futbolistus pazinu jau iepriekš, un pat izlases vecākie – Gorkšs, Verpakovskis, Rubins, Vaņins – palīdzēja un pastāstīja, kā viss notiek. Tagad jau esmu mierīgs.

- Līgums ar izlasi beidzies trenerim Starkovam. Kāda bija viņa pēdējā uzruna komandai?
- Nebija nekādu mājienu vai sarunu par to, un mēs nemaz nerunājam, ka viņam beidzies līgums. Centāmies pieklājīgi pabeigt šo ciklu. Ja godīgi, gribas, lai Starkovs paliek – pēdējos cikla mačos bija gan spēle, gan punkti, un tas nāca par labu visiem. Redzēsim, kas notiks tālāk.

- Vislielākā kritika par izlases sniegumu bija brīdī, kad tu tikai spēri pirmos soļus valstsvienībā – šovasar. Kā tikāt galā ar "Starkovu prom, spēlētājus padzīt!" un tamlīdzīgiem izteikumiem un komentāriem?
- Protams, bija nepatīkami, un šādu kritiku nav iespējams ignorēt. Treneriem nācās veikt paaudžu maiņu, un sākumā rezultātu nebija, taču tagad, manuprāt, spēlējam pieklājīgi. Atcerēsimies kaut vai spēli pret grieķiem. Domāju, treneris ir parādījis, ka atrodas uz pareizā ceļa, un rezultāti pēdējā laikā to apliecina. Uzskatu, ka izlasei ir laba perspektīva nākamajā ciklā.

- Daudzi pārmet pārlieku uzkrītošo spēli no aizsardzības. Vai mūsu spēkos ir veiksmīgi spēlēt ar citu taktikas izvēli?
- Neesam ne Itālija, ne Anglija, bet gan maza valstiņa. Ko līdzjutēji var sagaidīt no mums? Varam cīnīties un nodarīt pāri stiprākiem, taču nākas spēlēt no aizsardzības, nevaram pamest visu un tikai uzbrukt. Patlaban citu variantu mums nav, nespējam pret horvātiem diktēt savus noteikumus. Redzēsim, kā būs nākamajā ciklā. Daudz izšķirs jaunie spēlētāji.

Gauračs debijas spēlē izlases rindās pret Izraēlu (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Tu pats šobrīd esi trešais uzbrucējs izlasē – aiz vietējās zvaigznes Rudņeva un leģendas Verpakovska. Ja Gauračs būtu iesitis nevis piecus, bet gan divreiz vairāk vārtu Krievijā šosezon, loma mainītos?
- Nezinu, kā tas ietekmētu manu lomu izlasē. Priekšā ir Māris, Latvijas futbola leģenda, visu cieņu viņam. Priecājos, ka treniņos varu mācīties no Verpakovska. Mans vienaudzis Rudņevs ļoti veiksmīgi spēlē ārzemēs. Konkurence ir laba lieta, jo redzu, uz ko tiekties. Pat tad, ja treneris ļauj spēlēt tikai trīs minūtes, tajā laikā jācenšas parādīt sevi no labākās puses. Varbūt nākamreiz jau tikšu pie desmit minūtēm. Šo situāciju uztveru mierīgi.

- Spēlē pret Maltu nevarēja nepamanīt, ka par trim atvēlētajām minūtēm sevišķi iepriecināts nebiji.
- Protams, nepacietīgi gaidīju brīdi, kad tikšu laukumā. Treneris uzskatīja, ka mani jālaiž tieši tad, kad tas notika. Kā nekā, izdevās sagaidīt, ka Rudņevs gūst savus vārtus. Galvenais jau ir komandas uzvara, pēc tam kaut kādas personīgās ambīcijas.

- Cik cītīgi seko līdzi savai statistikai?
- Tā ir uzbrucēja maizīte. Es pelnu naudu par to, ka gūstu vārtus, un mani arī ciena tikai tad. Neviens līdzjutējs jau neredz, kā spēlēju Krasnojarskā, taču izlasa tikai to, vai esmu guvis vārtus. Mums, uzbrucējiem, gūtie vārti ir pats galvenais. Par savu spēli man ir tāds uzskats – ja neesmu iesitis, tātad nospēlēju slikti.

- Tātad uzbrucējs nevar gūt pilnīgu gandarījumu, ja ir palīdzējis komandai uzvarēt, rādot labu sniegumu, bet negūstot vārtus?
- Ja tā noticis, uzbrucējs var it kā nomierināties, jo izdarījis kaut ko lietderīgu, taču līdz galam apmierināts nekļūst. Kāpēc iepriekšējos mačos klubā nespēlēju pamatsastāvā? Tāpēc, ka jau kādu laiku negūstu vārtus un pats trenerim radu iemeslu atstāt Gauraču rezervē. Neesmu centra pussargs, kam jāveido spēle un nav jāuztraucas, ja pašam neizdodas gūt vārtus.

- Redzot tavu statistiku "Ascoli" dublieros pirms četriem gadiem, jau toreiz izskanēja minējumi, ka treneriem vajadzētu pamēģināt tevi lielajā izlasē. Pats toreiz cerēji uz ko tādu?
- Protams, ka toreiz gatavs izlasei es nebiju. Mani mērķi tolaik bija U-19 un U-21 izlases, uz kurām pastāvīgi tiku izsaukts un kurās spēlēju. Ciklā, kad guvu desmit vārtus 12 mačos U-21 sastāvā, es nedomāju par lielo izlasi, bet gan par to, kā palīdzēt U-21. To, ko līdzjutēji tolaik teica vai rakstīja, bija patīkami dzirdēt, taču ne uz ko tādu nemaz necerēju. Kad beidzās mans laiks U-21 izlasē, varēju sākt sapņot, ka reiz Starkovs mani uzaicinās un dos iespēju. Bija jāpagaida, taču par to nesūdzos. Varbūt tad, ja tiktu izsaukts ātrāk, es ierastos negatavs, un Starkovs man pārvilktu krustu. Tagad, paldies Dievam, esmu ticis kandidātos, un centīšos tur noturēties un attaisnot cerības.

- Pagrieziena punkts tavā karjerā bija pievienošanās "Enisey", kuras sastāvā spēlējot, piesaistīji izlases treneru uzmanību. Esi atradis savu īsto komandu?
- Viennozīmīgi lēmums turpināt karjeru Krasnojarskā bija pareizs. Kad ierados uz pārbaudi šajā klubā, uzreiz guvu divus vārtus un sapratu, ka tā ir komanda, kurā jūtos labi, ir lieliski treneri un gaisotne iekšienē. Sajutu, ka tā ir mana komanda! Pirms sezonas iesitu septiņus vārtus, čempionātā pagaidām ir pieci. Šobrīd iestājies kritums, taču ne mirkli nenožēloju, ka izvēle bija par labu "Enisey", 1. divīzijas līmenis ir ļoti augsts. Pirmajā aplī spēlējām asāk, bija daudz momentu un vārtu. Tagad cenšamies kontrolēt bumbu, taču centrējumu tikpat kā nav, tāpēc arī mazāk iespēju ir man.

- Tajā pašā laikā tieši izlases dēļ, iespējams, zaudēji ritmu? Kamēr braukāji šurpu turpu, komanda turpināja trenēties un spēlēt, jo pārtraukuma 1. divīzijā izlašu spēļu laikā nav.
- Protams, ir žēl, ka ikreiz nākas izlaist divas trīs spēles, kad braucu uz izlasi. Pirmoreiz, kad saņēmu izsaukumu, klubs negribēja laist prom. Ilgi risinājām šo jautājumu. Es liku klubam noprast, ka izlases izsaukums man ir ļoti svarīgs! Ja izsauks, tad arī braukšu. Turklāt nav iespējams salīdzināt 1. divīzijas līmeni un starptautiskās spēles pret Horvātiju vai Izraēlu. Katrs futbolists sapņo par spēlēšanu savā izlasē, un nekas nevar būt patīkamāks par savas valsts krāsu aizstāvēšanu. Klubs to ir sapratis, augustā iegādājās vēl divu uzbrucējus, un nu vairs problēmu nav.

- Pirmā doma latvietim par Krasnojarsku – tas ir ļoti tālu un tur ir auksti. Kāda ir šī pilsēta?
- Man sākumā šķita tāpat – Krasnojarskā gaidīs sniegs, lāči, balalaika un varbūt vodka [smejas]. Taču esmu pieradis vispirms parakstīt līgumu, un tikai pēc tam skatīties, kādā pilsētā dzīvošu. Vispirms jāskatās karjeras izaugsmes iespējas, pilsēta nedrīkst traucēt lēmuma pieņemšanā, vienalga – Sibīrija, Tālie Austrumi... Negaidīti, taču Krasnojarska izrādījās ļoti liela un skaista pilsēta. Gandrīz miljons iedzīvotāju, mūsu komanda palīdzējusi futbolam pilsētā attīstīties – skatītāju skaita ziņā esam paši labākie 1. divīzijā. Cilvēki priecājas, ka "Enisey", kas tikai nesen pakāpās uz šo līgu, jau cīnās par astotnieku.

Edgars Gauračs divcīņā ar Somijas izlases kapteini Niklasu Moisanderu (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Bet kā tad ar ziemu un aukstumu tur?
- Īstenībā nezinu. Esmu pārliecināts, ka īsto ziemu es tur nesagaidīšu, jo otrais aplis beidzas 7. novembrī, tad ir atvaļinājums līdz janvāra sākumam, treniņnometnes Turcijā, bet Krasnojarskā būsim atpakaļ vien kaut kad aprīlī. Sanāk, ka tieši ziemā tur nesanāks pabūt, taču esmu dzirdējis, ka tad ir ļoooti auksts, -40 grādu un pat vēl trakāk. Protams, negribētos to izbaudīt.

- Un cik liela nozīme bija tam, ko "Enisey" piedāvāja finansiāli? Tas tomēr ir klubs, kas vēl pērn spēlēja 2. divīzijā un miljonus apkārt nemētā.
- Protams, "Enisey" budžets nav samērojams ar "Alania", taču tas ir vidējā līgas līmenī. Mani vispirms interesē savas karjeras perspektīva, un par līguma summu ar klubu sākām runāt tikai brīdī, kad es gribēju palikt un klubs vēlējās mani paturēt. Algas lielums bija pēdējais, par ko domāju, jo pēc savainojuma man bija jāatrod klubs, kurā varētu daudz spēlēt un progresēt.

- 23 gadu vecumā esi spēlējis jau septiņos dažādos klubos…
- Dažādu iemeslu dēļ tā iegrozījusies mana karjera. Pilnīgi nepierasti, ka jau veselu gadu esmu Krasnojarskā [smaida]. Vai ziemā kaut kas mainīsies? Ja viss "Enisey" būs kārtībā, labprāt tur palikšu. Stabilitāte ir ļoti svarīga, taču futbolistiem ir tāda dzīve, ka bieži nākas kaut ko mainīt. Ne visiem ir tā kā [Frančesko] Toti, kurš vienmēr spēlējis "Roma" klubā.

- Tā kā komandai ir atzīstami rezultāti, arī spēlētāji arvien biežāk gozējas dažādos publiskos pasākumos. Man interesanti šķita, ka TV raidījumā "Zlaja sobaka", kurā viesojies (ieraksts krievu val. - 1.daļa un 2.daļa – aut.), kopā ar raidījuma vadītāju dzērāt no pudelēm papīra maisiņos… Kas tur bija iekšā?
- Tas bija parasts ūdens [smaida]. Apzināti sarīkota tāda gaisotne, lai mierīgi un vienkārši varētu parunāt. Pats jau redzēji…

- Jā, arī to, ka biji nofotografēts McDonald's tipa ēstuvē!
- Tas nebija McDonald's, bet gan saldo maizīšu ēstuve [smejas]. Milzīgas, saldas un ļoti populāras bulciņas Krasnojarskā. Uzķēra mūs tur ar pāris komandas biedriem, nofotografēja… Gadījās izcili – raidījumā pastāstīju, kāds profesionālis esmu svara ievērošanas ziņā, un tad sekoja tā fotogrāfija [smejas]. Ar lieko svaru gan problēmu man nav, visu laiku sekoju tam līdzi, kā to dara jebkurš cits futbolists.

- Pirms sezonas biji iecerējis gūt 20 vārtu sezonā. Mērķi neesi mainījis?
- Mērķim jābūt augstam. Pat, ja to neizdodas sasniegt, visu sezonu tiecos, lai tomēr tas izdotos. Ja man pirms sezonas prasa tādu jautājumu, es taču neatbildēšu – jāgūst pieci vārti, pēc tam atpūtīšos ar cigāru mutē. Arī tagad mērķis gūt 20 vārtu nav mainījies – var taču būt, ka sākšu sist kā Čekulajevs – pa pieciem katrā spēlē [smejas]!

- Un kā Krasnojarskā attīstās otra Gaurača futbolista karjera? Internetā bija video, kurā tavs mazais dēls veica futbola vingrinājumus!
- [Smaida]. Meklēju viņam treneri, taču diemžēl neatradu. Viņš jau vēl mazs – kad ir iespēja, spēlējam un patrenējamies kopā. Dēlam ļoti patīk futbols, viņš neizlaiž nevienu manu spēli, skatās citus mačus TV, darbojas ar bumbu pats. Viņš prasa – kāpēc šodien neiesiti? Atbildu – Kiko [dēla Enriko iesauka – aut.], centos, taču šoreiz neizdevās. Nākamreiz būs labāk!

- Tu Krievijā jūties kā leģionārs, vari izjust citādu attieksmi?
- Godīgi saku – nē. Nav valodas barjeras, un tomēr jāatzīst, ka mums un krieviem ir savas līdzības. Bet Latviju Krasnojarskā zina – galvenokārt tāpēc, ka mūsu vārtsargu treneris [Konstantīns Igošins, bijušais Latvijas izlases futbolists – aut.] kādreiz spēlēja Rīgā, arī Valentīns Lobaņovs savulaik pārstāvēja Krasnojarskas klubu.

- Nozīmīgu karjeras laiku dzīvoji Itālijā. Vai itāļu valodu vēl neesi piemirsis?
- Itālijā pavadīju četrus gadus. Kaut arī nespēlēju "Ascoli" pirmajā komandā, tolaik ieguvu ļoti daudz, nekas no tā par ļaunu nav nācis. Joprojām ir daudz itāļu paziņu, ar kuriem sazinos. Valodu negribas aizmirst, jo dzīvē tā vēl var noderēt. Varbūt kādu dienu atgriezīšos Itālijā, bet varbūt Spaleti uz "Zenit" pasauks [smaida]?! Protams, tas jau būtu sapnis…