Jagodinskis: "Spēlējot pret Ševčenko, jutos kā pasakā"

"Galvā bija tikai futbols, futbols un vēlreiz futbols"

- Sākumā pastāsti, no kurienes esi un kā sāki nodarboties ar futbolu!
- Piedzimu Rīgā un septiņu gadu vecumā aizgāju pie trenera Genādija Šitika. Trenējos pie viņa un spēlēju gan pie 1992., gan dažreiz arī pie 1991. gadā dzimušajiem. Pēc tam visa ģimene pārcēlāmies uz Jelgavu, bet es braukāju uz Rīgu un turpināju trenēties tur. Pabeidzu devīto klasi, taču tad notika traģēdija – mamma aizgāja no dzīves – un pārcēlos atpakaļ uz Rīgu pie vecāsmātes. Jau 17 gadu vecumā regulāri spēlēju Virslīgas komandā "Jūrmala-V.V." pie trenera Vladimira Babičeva, un pēc divarpus gadiem aizbraucu uz Ukrainu.

- Kad pārvācies uz Jelgavu, nebija izšķiršanās, kur turpināt trenēties?
- Nē, nē, par trenēšanos Jelgavā nebija pat runas. Nolēmu, ka, ja spēlēšu futbolu un trenēšos, tad tikai Rīgā. Jā, ceļš man, kad mācījos trešajā, ceturtajā, piektajā klasē, bija diezgan ilgs un tāls, taču nekas. Jelgavā negribēju trenēties, arī līmenis nebija pārāk stiprs, un arī treneris mani nebūtu atlaidis (smejas).

- Rakņājos pa arhīviem un uzgāju astoņus gadus senu Latvijas U16 izlases kandidātu sarakstu. Tajā biji gan tu, gan arī Artūrs Karašausks un Deniss Rakels. Tobrīd jau zināji, ka gribi būt futbolists un ka tas vairs nav tikai hobijs?
- Protams! Tētis teica, ka, tiklīdz sāku staigāt, uzreiz paņēmu rokās bumbu un tā visu laiku bijusi man līdzās. Kā atceros, jaunieša gados nekas cits mani neinteresēja. Galvā bija tikai futbols, futbols un vēlreiz futbols. Zināju, ka kļūšu par futbolistu, un tiecos pēc tā. Citi sporta veidi? Nē, uz basketbolu mani neaicināja, taču bija arī hokejs. Ģimene izvēlējās starp hokeju un futbolu, bet hokejā bija ļoti dārgs aprīkojums. Tāpēc tētis pateica – ja pēc otrā treniņa sacīšu, ka vairs nevēlos spēlēt hokeju, ko tad mēs darīsim ar visu šo dārgo aprīkojumu? Tāpēc man nopirka kedas, šortus, kreklu un aizgāju uz futbolu.

- Jaunieša gados spēlēji tikai kā centra aizsargs vai izmēģināji arī citas pozīcijas?
- Spēlēju gan kā balsta pussargs, gan kā centra aizsargs. Būtībā līdzīgās pozīcijās - uzbrukumā nespēlēju. Tikai vai nu balsta pussargs, vai nu centra aizsargs.

- Jau teici, ka 17 gadu vecumā sāki spēlēt pie Babičeva. Tev, šķiet, pāreja uz pieaugušo futbolu atšķirībā no citiem neradīja īpašas grūtības.
- Ļoti daudz deva gan trenera, gan spēlētāju atbalsts. Centra aizsargs tomēr ir pozīcija, kurā nedrīkst kļūdīties un kurā ir diezgan grūti spēlēt. Bet man šī pāreja uz pieaugušo futbolu pagāja ļoti nemanāmi un, kā jau teicu, ļoti daudz deva trenera atbalsts. Lai arī ne ļoti lielas, kļūdas bija, bet trenera atbalsts deva grūdienu, lai es progresētu. Tāpēc esmu ļoti pateicīgs Vladimiram Ivanovičam, kurš jau tādā vecumā ļāva man spēlēt un kļūt par pamatsastāva aizsargu.

Vitālijs Jagodinskis 2010. gada pirmā riņķa spēlē pret "Skonto" uzbrucēju Artūru Karašausku. Foto: Romāns Kokšarovs/F64

- "Jūrmala-V.V." bija vienīgā komanda, kas tevi tobrīd aicināja pie sevis?
- No jaunatnes futbola pārejot uz Virslīgu, tobrīd bija tikai "Jūrmala-V.V.". Jā, vienu spēli [debijas spēli Virslīgā] 2009. gadā nospēlēju pie Rīgas "Daugavas", taču tur bija grūtas attiecības ar galveno treneri Vladimiru Beļajevu un negribēju palikt komandā. Sīkumos izplūst nevēlos – tā jau ir vēsture. Tad parādījās interese no Jūrmalas puses, un nolēmu, ka došos uz turieni. Tāpēc, ka, kā man teica, tur bija labs kolektīvs, labs treneris un viņi mani gribēja.

- Tieši tolaik "Jūrmalā-V.V." karjeras pēdējos gadus pavadīja Igors Stepanovs. Kā jauns puisis zināji, kas viņš ir un ko sasniedzis?
- Protams, protams! Vēl internetā meklēju informāciju par viņa futbolista karjeru, skatījos viņa spēļu video. Ar tādu leģendu bija tikai prieks spēlēt! Viņš man futbolā deva ļoti daudz, un var pat teikt, ka viņš man mācīja, kā spēlēt futbolu. Stepanovs man bija kā piemērs, un vienmēr gribēju viņam līdzināties. Gribēju darīt kā viņš, gribēju spēlēt kā viņš, jo viņš ir spēlējis tik augstā līmenī – Anglijā, Londonas "Arsenal". Gribēju visu darīt kā viņš.

"Verpakovskis Kijevas "Dynamo" ir palicis ļoti labā atmiņā"

- Uz Kijevas "Dynamo" devies stažēties, vai tā jau bija konkrēta pārbaude?
- Nevarētu teikt, ka tā bija stažēšanās. Domāju, ka tā bija neliela pārbaude. Romāns Bezzubovs [Jagodinska pašreizējais aģents, spēlēja ar viņu kopā "Jūrmalā-V.V." – A.S.] zināja Kijevas "Dynamo" dublieru trenerus, piezvanīja un pateica, ka ir tāds puisis un var viņu paskatīties. Viņi atbildēja, ka, protams, kāpēc gan ne. Aizbraucu uz turieni, biju tur piecas dienas. Patrenējos ar dublieriem un pēc tam aizvadījām divpusējo spēli ar pirmo komandu. Tās galvenais treneris tobrīd vēl bija Jurijs Sjomins. Un pēc tam Aleksandrs Hackevičs [tobrīdējais dublieru galvenais treneris, agrāk spēlējis "Ventā", tagad vada Baltkrievijas izlasi – A.S.] pateica, ka viņi janvārī gaida mani atpakaļ.

- Braucot uz turieni, cik lielas bija tavas prognozes, ka varētu arī palikt?
- Viss brauciens bija kā pasakā! Nevarēju noticēt, ka man tika dota tāda iespēja. Taču, nonākot tur, sapratu, ka nedrīkstu šo iespēju palaist garām. Jāķeras ar rokām, ar kājām, ar zobiem, taču nedrīkstu šo izdevību izšķērdēt.

- Ar tevi 2012. gada janvārī uz "Dynamo" brauca arī Valērijs Šabala. Kāpēc viņš nepalika?
- Nezinu… Pēc tās reizes ar Vaļeru tā arī neparunājām, un līdz šodienai nezinu, kāpēc viņš nepalika. Varbūt tāpēc, ka viņi nemeklēja uzbrucēju. Tiešām nezinu. [Šabala pusstundu vēlāk sacīja, ka arī pats nezina nepalikšanas iemeslus – A.S.]

- Līdz Kijevas "Dynamo" tev bija arī citas pārbaudes ārzemēs?
- Jā, jaunieša gados braucu uz Angliju. Kopā ar Alekseju Giļņiču biju Blekbērnā, "Everton", Ņūkāslas "United". Taču uzreiz sapratu, ka līmenis ir ļoti stiprs un ka tur nepalikšu.

- Skaidrs, ka parakstīji līgumu ar ļoti slavenu klubu, taču tu nebrauci uz pirmo komandu – vai konkrēti līmeņa, nevis iespēju ziņā tas nebija neliels solis atpakaļ?
- Man liekas, ka tas tieši bija solis uz augšu. Ukrainas 1. līgā [2013./14.g. sezonā "Dynamo" dublieri tajā ieņēma 14. vietu – A.S.] līmenis ir ļoti labs. Tajā varbūt īsti neļauj spēlēt [kombinacionālu] futbolu, taču tajā ir ļoti daudz cīņas un tā ir lielākā atšķirība no jauniešu futbola. 1. līgā pavadītais gads ļāva man nobriest un kļūt vīrišķīgākam.

- Kas no Kijevas "Dynamo" pavadītajiem gadiem vislabāk palicis atmiņā?
- Ir ļoti daudz patīkamu atmiņu. Piemēram, spēlējām divpusējo spēli ar pirmo komandu, kurā vēl bija Andrijs Ševčenko. Viņš spēlēja pret mani, un tobrīd nesapratu, vai tas tiešām notiek ar mani. Nesapratu, vai vispār drīkstu viņam pieskarties (smejas). Tas tiešām bija kā pasakā. Skatījos uz viņu un nevarēju saprast, kas vispār notiek. Tolaik Kijevas "Dynamo" bija daudz zvaigžņu – Alijevs, Milevskis, Jarmolenko, Šovkovskis un citi.

Vitālijs Jagodinskis pēc pārbaudes spēles pret Ukrainu (1:1) kopā ar vienu no Ukrainas izlases un Kijevas "Dynamo" līderiem Andriju Jarmolenko. Foto: LFF.lv

- Verpakovski Kijevā vēl atceras?
- Protams. Man vienmēr prasa, kā Mārim iet un ko viņš tagad dara. Gan līdzjutējiem, gan treneriem viņš ir palicis ļoti labā atmiņā, tāpēc par viņu regulāri vaicā un interesējas. Jā, viņš varbūt nav kluba leģendas statusā, taču viņu atceras kā ļoti labu futbolistu un jau kā Latvijas futbola leģendu.

"Alga kopš "Dynamo" jauniešiem nav mainījusies, taču finanses šobrīd nav galvenās"

- Šo sezonu pavadīji īrē Ukrainas Premjerlīgas klubā "Hoverla". Pirmkārt, vai jau vasarā bija skaidrs, ka esi pāraudzis 1. līgas līmeni un tiksi izīrēts? Un, otrkārt, cik tālu vai tuvu biji no "Dynamo" pirmās komandas?
- Vēl biju uz Kijevas "Dynamo" lielās komandas pirmo nometni Austrijā. Pēc tam piezvanīja aģents. Viņš bija runājis ar "Dynamo" galveno treneri Serhiju Rebrovu un pateica, ka man vēl ir jāspēlē un jāiegūst pieredze tieši Premjerlīgā. Un tad skatīsimies. Protams, pirmajā komandā tikt bija grūti arī tādēļ, ka esmu leģionārs [Ukrainas Premjerlīgā vienlaicīgi laukumā drīkst būt ne vairāk kā septiņi ārzemnieki – A.S.].

- Konkurences ziņā arī reāli izjūti to, ka tev nav Ukrainas pases un ka tev tiešām jābūt jūtami labākam par ukraiņu aizsargu?
- Tā kā gan Ukraina, gan Latvija bija PSRS, viņi savā ziņā mani uztvēra kā savējo. Tomēr, kad runa ir par leģionāriem – kurš paliks un kurš nepaliks -, tad jau ļoti daudz ko nosaka pase. Protams, ka ir jāpierāda, ka esmu stiprāks, un tāpēc kaut kādas neveiksmes man pagaidām varbūt liegušas pacīnīties par vietu un tikt pirmajā komandā.

- Parakstot īres līgumu ar "Hoverla", bija zināms, ka ar tevi rēķinās kā pamatsastāva aizsargu, vai tevi ņēma kā tikai "vienu no"?
- Nezinu, taču domāju, ka jau tiku ņemts ar mērķi, ka spēlēšu. Tur bija trīs centra aizsargi. Viens bija jauns, bet vēl viens nebija pārāk spēcīgs. Atbraucu, un jau pēc divām vai trim dienām man bija spēle.

- Sezonu pabeidzāt 12. vietā. Cik pats esi apmierināts ar savu sniegumu?
- Ņemot vērā, ka izpildījām uzdevumu un palikām Premjerlīgā, tad no tāda skatu punkta ir normāli un esmu apmierināts. Protams, katru spēli neuzvarējām – bija gan labas spēles, gan tādas, kuras izgāzām. Runājot par sevi, sezonu aizvadīju plus mīnus vienā līmenī, arī treneris bija apmierināts. Taču bija arī kāpumi un kritumi, bija arī kļūdas – futbolā bez tā neiztikt. Kopumā esmu apmierināts.

- Atvaino, bet par vienu izgāzto spēli nevaru nepajautāt. 9. maijā 3:7 pret Doņeckas "Shakhtar", un 22. minūtē pie 0:3 tiki nomainīts. Kas pēc tam darījās tavā prātā?
- Domas bija visādas. Jautāju sev, kāpēc tā vispār notika. Tai spēlei gatavojos divas nedēļas. Mums bija spēle [pret "Zorya"], pēc tam bija mačs pret Kijevas "Dynamo", kurā nevarēju piedalīties ["Dynamo" abās savstarpējās spēlēs aizliedza spēlēt tās izīrētajiem futbolistiem – A.S.], tad sākām gatavoties Doņeckai. Nezinu, līdz šai dienai nevaru saprast, kas notika. Kļūdījos vienā momentā. Varbūt ne tajā parastākajā, bet tas moments nebija tik sarežģīts, un pēc tam varbūt psiholoģiskajā ziņā sāku peldēt. Domāju, ka viss sākās no galvas – iekritu kaut kādā emocionālajā bedrē un vairs nevarēju savākties. Aizgāju uz ģērbtuvi, pārtraukumā atvainojos partneriem un treneriem, pateicu, ka nezinu, kas ar mani notika. Žēl, protams, ka tā notika tieši pret "Shakhtar", jo tai spēlei biju ļoti gatavojies. Nekas, tāds ir futbols.

Vitālijs Jagodinskis pret Doņeckas "Shakhtar" un Brazīlijas izlases pussargu Fredu. Foto: shakhtar.com

- Pret "Dynamo" un "Shakhtar" piedzīvojāt četras sagrāves un ielaidāt 21 vārtus. Vai grandu līmenis tiešām ir tik krasi atšķirīgs? Lai gan pret to pašu "Dnipro", kas tikko spēlēja Eiropas līgas finālā, dabūjāt divus neizšķirtus.
- Domāju, ka tas viss slēpjas galvā. Varbūt jau ģērbtuvē sapratām, ka pretī nāks "Skakhtar" un "Dynamo", un padomājām, ka viņi ir stiprāki un zaudēsim. Ja spēlētu tā, ka mums nebūtu ko zaudēt, tad varbūt spētu sevi pierādīt un nospēlēt līdzīgi. Atceros pirmo spēli pret Doņeckas "Shakhtar", kur pēc pirmā puslaika Ļvivā zaudējām ar 0:2. Otrajā puslaikā izgājām, iesitām ātrus vārtus un bijām tuvu tam, lai panāktu izlīdzinājumu. Galotnē ielaidām pretuzbrukumā, un viss bija cauri [beigās zaudējums ar 1:4 – A.S.]. Mans viedoklis ir tāds, ka viss slēpās galvā – neticējām, ka varam atņemt punktus grandiem. Piemēram, pret to pašu "Dnipro" – jā, viņi spēlēja Eiropas līgas finālā, taču mēs [trīs dienas vēlāk] ticējām, ka varam nospēlēt labi, un to arī izdarījām.

- "Hoverla" ir iespēja tevi izpirkt?
- Nē, tā bija tikai īre. Klubā ir ļoti grūta finansiālā situācija, tāpēc runa bija tikai par īri.

- Arī šā gada algu tev droši vien nosedza tikai Kijevas "Dynamo"?
- Jā. Ar visām lietām, kas saistītas ar finansiālajiem jautājumiem, nodarbojās Kijevas "Dynamo".

- Kopš esi Kijevā, alga ir augusi vai joprojām palikusi tajā pašā līmenī?
- Nē, alga joprojām ir viena un tā pati, kas bija jauniešos. Trīsarpus gadu laikā nav mainījusies. Tagad man jau ir 23 gadi un alga nav tā lielākā. Protams, ka gribētos parakstīt kādu lielāku un labāku līgumu, taču nepārdzīvoju – viss vēl ir priekšā.

- Ja reiz tavu algu maksā "Dynamo", tad sezonas gaitā runas par "Hoverla" lielajām naudas problēmām tevi īpaši neietekmēja?
- Jā, protams. Man jau no paša sākuma pirmajā vietā kā pats galvenais mērķis bija pieredzes iegūšana. Aizbraukt uz Premjerlīgu, uzspēlēt tajā un paskatīties, kāds tur ir līmenis un futbols. Finanses mani pārāk neuztrauca. Jā, domāju, vai spēlēšu vai nespēlēšu, kā būs un kas notiks, bet viss pagāja labi.

"Kara sakarā esmu neitrāls, jo nezinu, kur ir patiesība"

- Jau pieminēji, ka ar "Shakhtar" spēlējāt Ļvivā. Ļoti daudz Ukrainas klubu tagad spēlē citās pilsētās, iemesls, protams, ir skaidrs. Kā karš ietekmē Ukrainas futbolu?
- Skatoties uz spēles līmeni, tas, protams, ir krities. Tagad daudzi klubi jau liek likmi uz jaunatni, spēlē ļoti, ļoti daudz jauniešu. Tāpēc, ka lielie futbolisti saprot, ka kara dēļ viņiem nāksies apcirpt algas. Un viņi vēlas mukt prom no Ukrainas. Taču tajā pašā laikā, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, tagad "Dnipro" spēlēja Eiropas līgas finālā, arī Kijevas "Dynamo" tika tālu [līdz 1/4 finālam]. Tāpēc tā grūti pateikt, taču man šķiet, ka tas tomēr ir krities.

- Pašam nav bail un nav bijusi doma mukt prom? Vai tomēr pilsēta ir tik tālu no bīstamās zonas, ka tas tevi absolūti neietekmē?
- Esmu tālu no turienes, kādus 2000 kilometrus. Bail nav, nē. Ja nu kas, man robeža tepat 50 kilometru attālumā un jau esmu Eiropā [Užhorodas pilsēta atrodas Aizkarpatu apgabalā, netālu no Polijas, Slovākijas, Ungārijas un Rumānijas robežām – A.S.]. Ar Kijevas "Dynamo" man vēl ir līgums uz pusgadu. Gribu vai negribu, bet man šis līgums ir jāatstrādā līdz beigām. Tāpēc, ja man nāksies spēlēt Ukrainā, es spēlēšu Ukrainā. Ja būs varianti un iespējas, tad domāšu par iespēju pārcelties uz kādu citu valsti un spēlēt Eiropā.

- Tev pašam ir skaidrība par to, kas notiek Ukrainas austrumos? Cik daudz seko šai informācijai medijos?
- Godīgi sakot, es vispār neskatos ziņas. Nevaru saprast, ko stāsta žurnālisti. Kad aizbraucu uz mājām un skatos ziņas, te runā vienu. Kad aizbraucu uz Ukrainu, tur runā ko citu. Un nezinu, kam ticēt, tāpēc šajā momentā esmu neitrāls. Neskatos ziņas, neko nelasu un nepievēršu tam uzmanību, jo, kā jau teicu, nezinu, kur ir patiesība.

- Sezona klubā ir beigusies. Vai tev ir skaidrs, kas tagad būs jādara tālāk?
- Tagad gaidu, kas notiks ar Kijevas "Dynamo". Ja mani paņems līdzi uz nometni, tad tā būs viena situācija. Ja nebraukšu līdzi uz nometni, tad nāksies runāt ar kluba prezidentu. Taču tagad neko skaidru nevaru pateikt.

- Pēc izlases spēles Ukrainā Rebrovs pateica, ka esi perspektīvs spēlētājs. Tie bija tikai pieklājības vārdi, vai "Dynamo" ir devis signālu, ka tev varētu tikt dota iespēja vismaz pacīnīties par vietu pirmajā komandā?
- Nezinu, vai tie bija tikai vārdi žurnālistiem vai tas bija kas nopietnāks. Redzēsim, kas notiks vasarā. Ja tas bija kāds mājiens, tad kaut kas notiks. Ja ne, tad viss paliks, kā bijis. Nezinu. Protams, bija patīkami dzirdēt šos vārdus, taču arī es pats sev teicu, ka tie ir tikai vārdi un uz tiem nav jāakcentē uzmanība. Un nav jādomā, ka tagad esmu superīgais džeks.

- Labi, ka ierunājies par šo tēmu. Vai tev kādreiz ir bijusi zvaigžņu slimība?
- Nekad neesmu ar to slimojis. Vienmēr esmu bijis normāls puika, ar kuru var parunāt. Nav bijis tā – ai, kas gan tu tāds esi salīdzinājumā ar mani?! Vienmēr esmu dzīvojis kā normāls cilvēks un neesmu uz pārējiem skatījies no augšas.

- Jā, lielā līguma jau tev vēl nav.
- Jā, futbolā vēl neko neesmu sasniedzis. Viens gads Ukrainas Premjerlīgā – tā pagaidām ir tikai pieredze. Vārdu nopelnīt ir ļoti grūti, bet to sagandēt var ar vienu pašu spēli.

Vitālijs Jagodinskis pagājušā gada jūnijā Kijevas "Dynamo" pirmajā komandā pārbaudes spēlē pret Gruzijas "Zestafoni" (6:0). Foto: fcdynamo.kiev.ua

- Līgums ar "Dynamo" jau pavisam drīz beigsies. Ja nepaliksi pirmajā komandā, tev jau ir kaut kādas idejas, kur gribētu spēlēt? Varbūt izskati iespēju atgriezties Latvijā?
- Interese ir no dažādām valstīm, ir piedāvājums no Ukrainas, taču pagaidām nekā konkrēta nevaru pateikt. Bet par Latviju esmu teicis, ka, ja atgriezīšos, tad tikai 35-36 gados, kad jau būs jābeidz karjera (smejas). Sapnis ir spēlēt Anglijā. Kā jau minēju, Igors Stepanovs un Londonas "Arsenal" – tas ir mans tālais sapnis. Varbūt kādreiz arī sanāks.

- Stepanovs Jūrmalā, esi spēlējis pret Ševčenko, dublieros treneris bija Hackevičs, kurš pats arī bija ļoti slavens futbolists. Vai var teikt, ka tev šajā ziņā ir veicies, jo daudziem tavā vecumā šādas pieredzes nav pat tuvu?
- Protams. Hackevičs ir Kijevas "Dynamo" leģenda, un viņš mani trenēja. Ja teicu, ka Stepanovs mani mācīja, tad Hackevičs man deva pieredzi un skatījumu uz futbolu, ka jāspēlē ar galvu. Bet Ševčenko… (iesmejas). Viņš ir ļoti savāds cilvēks, un viņam ir ļoti liela zvaigžņu slimība. Viņam ļoti patīk parunāt gan ar treneri, gan spēlētājiem. Ko var pateikt – viņš ir ieguvis Zelta bumbu un var to atļauties.

- Turpinot par sapņiem – kas ir tavs mērķis, ko vēlies sasniegt futbolā?
- Gribu, lai ar mani lepotos mana ģimene un mani bērni. Lai viņiem nebūtu jāstaigā ar noliektām galvām un lai viņi varētu pateikt, ka, jā, tas ir mūsu tētis, jā, tas ir mans dēls un man ir viņa uzvārds. Tas ir mans galvenais mērķis. Futbolā, protams, gribētos spēlēt augstā līmenī, bet tas ir atkarīgs no manis paša. Darīšu visu iespējamo, lai to paveiktu.

- Noslēdzot sarunu uz pozitīvas nots. Ko tev novēlēt, kur tu vēlies būt pēc trim mēnešiem?
- (Smejas) Labs jautājums. Redzēsim, redzēsim. Zilo krekliņu ar divām zvaigznēm? Protams, tagad gribētos būt sarkanā kreklā pamatsastāvā. Tas, kādā kreklā spēlēšu un kur būšu, viss būs atkarīgs no manis. Gribētos būt pēc iespējas augstāk, bet, lai to sasniegtu, ir ļoti daudz jāstrādā.